Igaunijā kāds senioru pāris nolēmis labprātīgi izbeigt savu dzīvi; radies jautājums, kurš drīkst sniegt šādu pakalpojumu

Igaunijā 2025. gada maijā tika pieņemts likums, kas nosaka, ka asistētā pašnāvība ir likumīga. Eiropas Savienībā nav vienotas direktīvas attiecībā uz asistēto nāvi vai eitanāziju — katra valsts šo jautājumu risina savas kompetences ietvaros.

Igaunijā šis jautājums kļuva īpaši aktuāls pērn maijā, kad Augstajā tiesā nonāca Paula Tamerta lieta. Tamerts izgatavoja ar hēliju darbināmu ierīci, kas tiek izmantota asistētas pašnāvības veikšanai. Persona, kura vēlas izbeigt savu dzīvi, pati nospiež pogu, atšķirībā no eitanāzijas – ārsts ievada personai medikamentus, kā rezultātā iestājas nāve. Prokurori norādīja, ka Tamerts sniedz veselības aprūpes pakalpojumu bez nepieciešamās licences, tādējādi nodarbojoties ar nelikumīgu saimniecisko darbību. Tomēr prokuratūra lietu zaudēja. Daudzi cilvēki un politiķi bija sašutuši par Igaunijas Augstās tiesas lēmumu.

Kā skaidro medicīnas ētikas jautājumu eksperts, jurists Ants Nompers, spriedums daudzus pārsteidza, jo problēma nav tikai, vai asistēto pašnāvību var uzkatīt par ētisku, bet arī jautājums par to, kam ir tiesības to īstenot. Tamerts nav kvalificēts ārsts, bet gan bijušais ekonomikas pasniedzējs, kuram ir zināšanas inženierzinātnēs, kurš šobrīd ir pensijā. Pēc jurista domām, šāds pakalpojums būtu jānodrošina veselības aprūpes speciālistiem kontrolētā vidē. To norādīja arī cita esksperte, uzsverot, ka nav nekādu pierādījumu, kas pamatotu Tamerta rīcību vai veidu, kādā viņš palīdzējis cilvēkiem.

Neskatoties uz to, 96 un 95 gadus vecie Kalju un Novela Āropi, kuri dzīvo aprūpes namā Pelvā un ir salīdzinoši labā fiziskajā un garīgajā formā, ir pieteikušies saņemt Tamerta asistētās nāves pakalpojumu.

Pauls Tamerts apgalvo, ka ar viņu sazinājušies vairāki cilvēki, kuri vēlas saņemt asistētās nāves pakalpojumu. Lielākajai daļai viņš iesaka pagaidām ziedot viņa nevalstiskajai organizācijai. Kalju tika piedāvāts ziedot 50 eiro mēnesī, taču viņš uzreiz samaksāja 1000 eiro, lai nepieciešamības gadījumā Tamerts sniegtu šo pakalpojumu.

Tiek norādīts, ka Tamerts un Kaljū Āropi uzskata — likumam nav jābūt detalizētam attiecībā uz to, kur, kā un kurš drīkst asistēt nāvi.

Tikmēr, lai pieņemtu šādu detalizētu regulējumu Igaunijā, būtu nepieciešams laiks, jo jāizvērtē daudzi aspekti. Igaunijas sociālo lietu ministre Karmena Jollere uzsvēra, ka jaunākie pētījumi rāda — lai gan liela daļa ārstu atbalsta asistētās nāves legalizēšanu, mazāk nekā puse Igaunijas ārstu būtu gatavi tajā personīgi iesaistīties.

Pašlaik valsts koncentrējas uz nesen ieviestās direktīvas īstenošanu, kas attiecās uz to, ka kritiskās situācijās personas var iepriekš paziņot, ka nevēlas turpināt ārstēšanu.

Pērn žurnāls "Likums un Taisnība" pievērsās jautājumam – vai Latvijā vajadzētu legalizēt eitanāziju? Uz sarunu tika aicināta Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas onkoloģe ķīmijterapeite Līga Keiša-Ķirse. Par eitanāziju Līga Keiša-Ķirse ir pārliecināta: "Pēc tā, ko esmu redzējusi, man neceļas roka, lai cilvēku nonāvētu." Ārste pati sevi raksturo kā pozitīvu un naivu cilvēku, kas tic, ka var rast labsajūtu, lai nevajadzētu nogalināt: "Es vēl mācījos tajos laikos, kad cilvēka dzīvībai nebija cenas."

Eitanāzijas legalizācija nav tikai veselības aprūpes, bet arī tiesību ekspertu, kā arī ētikas, morāles, reliģijas un citu jomu jautājums. Satversmes 93. pantā noteikts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, un atbilstoši normatīvajiem aktiem eitanāzija mūsu valstī nav atļauta.

Lai uzlabotu nedziedināmi slimu pacientu aprūpi, tiek nodrošināti paliatīvās aprūpes pakalpojumi, kas ir visaptverošs pasākumu kopums un kurā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole. Savā pieejā paliatīvā aprūpe ir starpdisciplināra un aptver pacientu, viņa ģimeni un apkārtējo sabiedrību, nodrošinot pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas – gan mājās, gan slimnīcā ar nolūku saglabāt iespējamo dzīves kvalitāti līdz iestājas nāve.

Veselības ministrijas ieskatā nedziedināmi slimo pacientu aprūpei Latvijā būtu jāstiprina paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamība.