Britu brīvprātīgais, kurš Ukrainā zaudēja roku un kāju, pievērsies jaunai dzīves misijai

28 gadus vecais Skots, kurš kā humānās palīdzības darbinieks strādā Ukrainas bezpeļņas organizācijā "Baza UA" ("Base UA" ukraiņu valodā), daudzkārt ir devies uz frontes līnijas rajoniem, lai evakuētu Ukrainas civiliedzīvotājus.

Taču 30. janvāra misija uz smagi skarto Pokrovsku, kas atrodas Doneckas apgabala dienvidos, bija citāda. Krievijas drons mērķēja tieši uz Skota komandas transportlīdzekli, lai gan tas bija skaidri marķēts ar spilgtu zīmi "evakuācija". Mašīnā atradās divi civiliedzīvotāji un divi brīvprātīgie. Vissmagāk tika skarta vadītāja vieta, kurā sēdēja Skots, atstājot viņu smagi ievainotu.

Kamēr Krievijas spēki turpina strauji virzīties uz priekšu Ukrainas austrumos, Ukrainas valdība un brīvprātīgie ir pastiprinājuši pūles evakuēt civiliedzīvotājus no frontes līnijas pilsētām Doneckas apgabalā. Pokrovska, kas atrodas vien dažus kilometrus no Krievijas spēkiem, pastāvīgi piedzīvo artilērijas un dronu uzbrukumus, padarot evakuācijas misijas par ārkārtīgi bīstamu uzdevumu.

"(Notika) milzīgs sprādziens. Es redzu uguns bumbu, un mašīna tiek izsista no pārnesuma," Skots atceras trieciena brīdi. "Mēģinu ieslēgt pārnesumu, bet mana kāja nekustas, un tajā pašā laikā cenšos pagriezt stūri. Es jūtu, kā plecs kustas, bet redzu savu roku uz stūres - tā nekustas. Tad es saprotu: "Tas ir slikti.'"

"Un tad sāpes pārņem mani, un es sāku kliegt." Pēc tam notika izcila rīcības koordinācija, kas izglāba Skota dzīvību. Dažas sekundes pēc uzbrukuma viņa misijas partneris Pīlips Roždestvenskis sāka uzlikt žņaugus viņa smagi ievainotajai rokai un kājai, lai apturētu asiņošanu.

Pēc dažām minūtēm Skots jau atradās militārajā automašīnā ceļā uz kaimiņos esošo slimnīcu, kur viņam tika sniegta medicīniskā palīdzība. Tur viņš saņēma aptuveni četrus litrus asins, taču smagie ievainojumi noveda pie viņa kreisās rokas un kājas amputācijas.

Vairākas nedēļas pēc brutālā uzbrukuma, pēc vairākiem veiktiem un vēl gaidāmiem operāciju posmiem, Skots, kurš šobrīd atrodas ārstēšanā Kijivas slimnīcā, domā par to, kā varētu turpināt palīdzēt Ukrainai - valstij, kuru viņš tagad sauc par mājām.

"Es vēlos galvenokārt palīdzēt ukraiņiem, bet arī parādīt pasaulei, ka mēs cīnāmies pret cilvēkiem, kuri bez vilcināšanās ir gatavi pastrādāt kara noziegumus," viņš sacīja "Kyiv Independent" no savas slimnīcas gultas.

Skots pirmo reizi apmeklēja Ukrainu 2022. gada oktobrī. Līdz brīdim, kad tajā pašā gadā februārī sākās Krievijas pilna mēroga karš, viņš jau bija kļuvis arvien vairāk "politiski iesaistīts" un "vīlies" savā iepriekšējā dzīvē kā jūrnieks.

"Tas bija fantastisks darbs," viņš saka. "Man bija neticami piedzīvojumi, es deviņas reizes šķērsoju Atlantijas okeānu. Esmu bijis skaistās vietās. Bet dienas beigās es nevienam nepalīdzēju." Sekojojot sociālajos tīklos Apvienotās Karalistes karavīriem, kas cīnījās Ukrainā, un humānās palīdzības darbiniekiem, kas tur strādāja, Skots sāka domāt: "Varbūt es varu darīt to pašu."

"Tāpēc es nopirku pikapu un vienkārši aizbraucu uz Ukrainu," viņš atceras. "Mans plāns bija palikt šeit trīs mēnešus, kaut ko mainīt, beigās ziedot kravas auto un atgriezties uz kuģiem."

"Taču jau pavisam drīz es nodomāju: "Nē, šī ir vieta, kur man jābūt.'" Kopš tā laika Skots ir apmeklējis dažus no visvairāk cietušajiem Ukrainas reģioniem, tostarp tagad iznīcināto un okupēto Bahmutas pilsētu, piegādājot dažādu aprīkojumu un humāno palīdzību. Viņš arī atbalstīja ukraiņus, palīdzot labot māju jumtus kopā ar citiem brīvprātīgajiem no bezpeļņas organizācijas "Base UA".

Jo vairāk viņš ceļoja pa Ukrainu un satika tās cilvēkus, jo dziļāka kļuva viņa cieņa pret šo valsti un tās kultūru. Viens no sirsnīgākajiem brīžiem bija, kad kāda gados vecā sieviete pēc mājas remonta darbiem pacienāja brīvprātīgos ar visgaršīgāko mājās gatavoto maltīti un par viņiem rūpējās.

"Es šeit satiku apbrīnojamus cilvēkus," saka Skots, piebilstot, ka pat kļuvis par krusttēvu sava ukraiņu drauga meitai. "Tagad man šeit ir ģimene."

Decembrī, kad Pokrovskas apkaimē norisinājās intensīvas kaujas, Skots tika izsaukts palīdzēt civiliedzīvotāju evakuācijā. Viņš bija tikko sācis savu otro divu nedēļu rotāciju tur, kad pamanīja, ka "situācija ir ievērojami pasliktinājusies".

"(Kad mēs sākām) mēs joprojām varējām braukt cauri Pokrovskai, situācija bija kaut cik pieņemama," saka Skots. "Mēs evakuējām cilvēkus no pēdējā daudzdzīvokļu nama pilsētas dienvidos."

"Bet pēkšņi mēs vairs nevarējām doties uz dienvidiem." Skots stāsta, ka katru reizi, kad viņi iebrauca šajā teritorijā, viņi vai nu redzēja Krievijas dronus uz zemes, vai dzirdēja tos gaisā. "Pēdējās dažas dienas pirms trieciena to bija ļoti daudz."

"Mēs pilnībā apzinājāmies, cik tas ir bīstami, un domājām, ka pasargājam sevi, izskatoties pēc iespējas civilizētāk, parādot, ka neesam mērķis. Bet arī mums trāpīja," viņš saka. Skots un Roždestvenskis ap pulksten 8:20 no rīta devās no savas bāzes Kramatorskā uz Pokrovsku, lai evakuētu sievieti, kuras vīram dienu iepriekš automašīnā trāpīja Krievijas drons.

Kad viņi uzzināja, ka sieviete jau aizbēgusi ar citu komandu, abi sāka meklēt citus vietējos iedzīvotājus, kuriem nepieciešama palīdzība. Pirmajā braucienā viņi evakuēja trīs cilvēkus un pēc tam atgriezās, lai paņemtu vēl divus.

Pēc Roždestvenska teiktā, ceļš, pa kuru viņi brauca, bija "diezgan sliktā stāvoklī", tāpēc komandai nācās pārvietoties samērā lēni. Tieši tad drons trāpīja viņu automašīnai.

"Es nebiju šokā, jo līdzīgā situācijā biju nonācis pirms diviem mēnešiem un aptuveni sapratu, kas notika. Bet šoreiz sprādziens bija spēcīgāks nekā iepriekšējais," saka Roždestvenskis.

"Tagad, skatoties uz busiņa bildēm, es saprotu, ka viņi nemērķēja tikai uz transportlīdzekli - viņi mērķēja uz mani. Viņi mērķēja uz vadītāju," saka Skots. Viņš bija vienīgais, kurš guva smagus ievainojumus.

Kad Roždestvenskis ieraudzīja, ka viņu automašīnai vairs nav jumta, viņš saprata – ja sekos otrais drona uzbrukums, viņi neizdzīvos. Viņš nolēma rīkoties nekavējoties. Izrāpies no automašīnas, viņš uzlika žņaugus sava misijas partnera smagi sakropļotajai rokai un kājai.

"Es nebiju pārliecināts, vai žņaugs darbosies, jo man acu priekšā bija tikai kauli," saka Roždestvenskis.

Sniedzot pirmo palīdzību, Roždestvenskis pamanīja militāro transportlīdzekli un sāka kliegt karavīram, lūdzot palīdzību. Viņš saņēma Skotu aiz padusēm, izvilka viņu no automašīnas un aiznesa uz militārā pikapa kravas platformu. Skots saka, ka bija pie samaņas un atceras braucienu.

"Es jutu, ka guļu mašīnas aizmugurē, un ceļi bija briesmīgi, tāpēc mēs acīmredzami braucām ļoti ātri. Es lēkāju pa kravas platformu, izmisīgās sāpēs," stāsta Skots. "Es atceros savas rokas svaru uz krūtīm. Es turēju savu plaukstu, jo mana roka nepārtraukti slīdēja nost no krūtīm.

Viņi ātri nonāca nelielā medicīnas punktā, kur viņus jau gaidīja mediķi un evakuācijas transports uz slimnīcu. Roždestvenskis stāsta, ka no uzbrukuma brīža līdz slimnīcai tuvējā Dobropiļļā pagāja apmēram 40 minūtes.

Ierodoties, Skots bija zaudējis tik daudz asiņu, ka ārstiem nācās pārliet apmēram četrus litrus asiņu un veikt amputācijas. Taču, pateicoties Roždestvenska un militāro spēku vienotajai rīcībai, Skota dzīvība tika glābta.

"Man ir paveicies tik daudzos veidos, jo tik daudzas mazās lietas… (kas varēja noiet greizi)," viņš saka. Doneckas apgabala prokuratūra paziņoja, ka tā izmeklē uzbrukumu kā iespējamu kara noziegumu.

Video, kurā Skots apskauj Roždestvenski slimnīcā Dniprā, kur viņš tika nogādāts neilgi pēc operācijas, un pateicas viņam par dzīvības glābšanu, izplatījās sociālajos tīklos.

"Viņš to izdarīja, viņš tiešām izglāba manu dzīvību," saka Skots. "Viņš bija tas, kurš paveica smago darbu." "Viņš ir varonis." Roždestvenskis atbild ar komplimentiem, sakot, ka Skots "ir ļoti izturīgs cilvēks savam vecumam."

"Viņam vienmēr bija stingra nostāja palīdzēt cilvēkiem un pildīt savu misiju Ukrainā, un tas mani vienmēr ir iespaidojis." Pēc pamošanās pēc operācijas Skotam tika paziņots, ka tiek gatavots medicīniskās evakuācijas lidojums uz Apvienoto Karalisti. "Pirmais, ko es teicu, bija: "Es palieku Ukrainā." 

Skots ne tikai saskata savu nākotni Ukrainā, bet arī sev atklāj jaunu misiju: aizstāvēt šo valsti un tās cilvēkus, palīdzot, kā vien iespējams. Pārdzīvojot grūtības Ukrainā, Skots saka, ka sapratis - empātija ir "būtiska izdzīvošanai" un ka tā "Ukrainā ir sastopama bagātīgi".

"Cilvēkiem Rietumos vienkārši trūkst empātijas," viņš saka. "Tā nopietni pietrūkst, īpaši, ja ņem vērā, ka mēs joprojām cīnāmies šajā karā, jau trīs gadus kopš pilna mēroga iebrukuma. Un cilvēki joprojām diskutē, vai Krievija ir ienaidnieks. Kā to var neredzēt?"

"Krievija iebruka šajā valstī, un ar to vien jau vajadzētu pietikt, lai saprastu, kas ir ienaidnieks. Fakts, ka cilvēki to joprojām neredz un turpina ticēt meliem, kas nāk no Kremļa, - tas ir nopietns empātijas trūkums un reāla problēma," viņš saka.