Aiz propagandas priekškara: varonis Durovs un mīļie vācu neonacisti

Līdztekus visa Kremli apkalpojošā ideoloģiskā svīta steidza ziņot, ka "banderoviešu" operācija Kurskā ir izgāzusies un Krievijas armija varonīgi "atbrīvo" vienu apdzīvoto vietu pēc otras Doneckas apgabalā, virzoties uz Pokrovskas ieņemšanu. Liesmojošā Rietumu bruņu tehnika esot labākais pierādījums ukraiņu militārajai nespējai un krievu būtiskajam izrāvienam.

Tāpat krievi nemitīgi kā mantru atkārto, ka Rietumi ar ASV priekšgalā grib iznīcināt Krieviju, kas nekad netikšot pieļauts, jo agresorvalstij taču ir kodolieroči. Lai sniegtu pierādījumus Rietumu vēlmei "noslaucīt no zemes virsas Krieviju", tika demonstrēti Latvijas aizsardzības ministra Andra Sprūda izteikumi, ka Rietumiem ir jāturpina apbruņot Ukraina un jāļauj tai dot triecieni pa militāro infrastruktūru Krievijā.

No Austrumvācijas līdz Beslanai

Zīmīgi, ka svētdienas ziņu raidījumos propagandisti paši sniedza kārtējo apliecinājumu tam, ka Krievija ir valsts ar labēju fašistisku ideoloģiju. Proti, tika demonstrēti plaši sižeti no Austrumvācijas, kur Tīringenes landtāga vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja galēji labējā eiroskeptiķu partija "Alternatīvā Vācija" (AfD), kurai ir saiknes ar Kremli. Lai gan Vācijas politikas analītiķi ir skaidri definējuši, ka AfD ir partija ar neonacistisku ideoloģiju, tas netraucē krieviem priecāties par tās panākumiem.

Gluži pretēji, sižetos no Austrumvācijas tika rādīts viens no AfD līderiem, pieminot, ka viņš ieradies uz tikšanos ar vēlētājiem ar Krievijā ražotu automašīnu "Ņiva". Proti, "kremlini" nevienā brīdī neslēpj, ka šai neonacistiskajai partijai ir saiknes ar Krieviju. Tā vietā tiek uzsvērts, ka AfD iebilst pret Ukrainas apbruņošanu, tādēļ tā ir "mūsējā". Kremlis attiecībā uz galēji labējām Eiropas partijām uzcītīgi seko ASV prezidenta Rūzvelta teiktajam par Nikaragvas diktatoru Anastasio Samosu - "viņš gan ir kuces dēls, taču mūsu kuces dēls".

Līdztekus Krievijas TV svētdienas vakara ziņu sižetos no Austrumvācijas tika rādītas ielu intervijas ar austrumvāciešiem, kurās viņi pauda, ka ir pret bruņojuma piegādēm Ukrainai, ka viņi nevēlas par to maksāt un negrib, ka Vācija tiktu ierauta karā. Proti, vēstījuma patoss ir nepārprotams - "vienkāršie" vācieši atšķirībā no "korumpētās elites" ir par Krieviju un pret ieroču piegādēm Ukrainai un viņu politiskā pārstāvniecība ir AfD, un Rietumi šo partiju nīst tikai tāpēc, ka tā ir pret karu.

Interesanti ir arī tas, par ko krievi klusēja. Lai arī naktī uz svētdienu Krievija piedzīvoja masveida ukraiņu dronu uzbrukumu, kas bija viens no lielākajiem lidrobotu uzbrukumiem kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā, svētdienas ziņās par to netika bilsts ne vārda. "Wall Street Journal" ārzemju korespondents Jaroslavs Trofimovs sociālajā tīklā "X" par Ukrainas dronu uzbrukumiem rakstīja šādi: "Ja paskatītos šos video pirms trim gadiem, es nezinu, kas būtu visšokējošākais: Krievijas pretgaisa aizsardzības nespēja neļaut Ukrainai iznīcināt savas enerģētikas infrastruktūras kodolu vai tas, ka tā vairs nav pat lielā ziņa (un Krievijas TV to gandrīz ignorēja)."

Tāpat Kremļa televīzijas svētdien ne vārda nebilda par to, ka 1. septembrī, kā to uzsver opozīcijas medijs "Meduza", aprit 20. gadadiena, kopš 2004.gada 1.septembrī bruņoti teroristi iebruka vidusskolā Beslanā un sagrāba par ķīlniekiem vairāk nekā 1100 cilvēku - bērnus, viņu vecākus un skolotājus. Traģiskajā ķīlnieku krīzē gāja bojā 334 cilvēki, 186 no tiem - bērni.

Acīmredzot Kremlis uzskatīja, ka pietiek ar to, ka tika atspoguļots, kā pagājušajā nedēļā pirmo reizi kopš 2004.gada Krievijas prezidents Vladimirs Putins ieradās Beslanā un pirmo reizi apmeklēja memoriālu. Tāpēc 1. septembrī, kas ir asiņaino notikumu gadadiena, par to tika klusēts. Kremlim šis temats ir ļoti neērts, un izmeklēšana vēl joprojām nav pabeigta.

Ziņu aģentūra AFP gadadienas sakarā rakstīja, ka 2017.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka Krievijas varasiestādes neko nav darījušas, lai palielinātu drošību Beslanas skolā, lai gan bija saņemta informācija par gaidāmo terora aktu. Tiesa arī konstatēja, ka Krievijas varasiestādes pārkāpušas cilvēktiesību likumus specvienību operācijas laikā. Proti, Kremlis par galveno uzskatīja nevis ķīlnieku dzīvību saglabāšanu, bet teroristu iznīcināšanu. Jāpiebilst, ka organizācija "Beslanas mātes" tieši Kremli vaino lielajā bojāgājušo skaitā, jo skolas atbrīvošanas operācija nebija izstrādāta tā, lai saglabātu ķīlnieku dzīvības.

Nepatīkamā situācija frontē

Ukraiņu "fašistu terora akti" Kurskā, kas notiek ar Rietumu svētību un kurus izplānojuši britu un amerikāņu specdienesti, ir izgāzušies. Tā visu nedēļu klāstīja propagandisti. Par to, ka gūstā ir saņemts pietiekami liels skaits Krievijas karavīru, tika klusēts.

Taisnības labad gan jāmin, ka šoreiz krieviem diemžēl nenācās melot. Viņu teiktais, ka ukraiņi pārrēķinājās, domājot, ka Kurskas dēļ krievi atvilks spēkus no Doneckas, ir tīra patiesība. Tāpat patiess ir krievu vēstītais, ka ukraiņi uz Kurskas operāciju nosūtīja kaujasspējīgākās vienības, tādējādi noplicinot resursus Pokrovskas virzienā.

To Latvijas medijiem ir norādījis arī militārais eksperts, Latvijas armijas majors Jānis Slaidiņš. Viņš bija spiests atzīt, ka krievi ir izvēlējušies pareizu militāro taktiku - nemazināt kaujas jaudu Doneckā un nekoncentrēties uz Kursku. Tāpat Slaidiņš bilda, ka ukraiņu ofensīva Kurskas apgabalā ir apstājusies.

Laikraksts "The New York Times" raksta, ka tas, kāpēc Krievijai līdz šim nav izdevies atvairīt lielāko ārvalstu iebrukumu savā valstī kopš Otrā pasaules kara, primāri ir jautājums par Putina prioritātēm.

"Putins koncentrējas uz Donbasu," laikrakstam norādīja Nīderlandes aizsardzības štāba priekšnieks ģenerālis Onno Eihelsheims, kurš piebilda, ka Kurska Krievijas līderim pagaidām ir mazāk svarīga.

Krievija joprojām ir apņēmusies ieņemt Pokrovsku, pilsētu, kas kalpo kā galvenais loģistikas centrs Ukrainas austrumu Donbasa reģionā, un tās vadītāji nevēlas atvilkt karaspēku no šīs frontes līnijas, laikrakstam skaidroja Rietumu militārie eksperti.

Pulkvedis Markuss Reisners, kurš pārrauga bruņoto spēku attīstību Austrijas galvenajā militārās apmācības akadēmijā un cieši seko līdzi karam Ukrainā, "The New York Times" stāsta, ka Krievijas spēkiem ir izdevies ievērojami palēnināt Ukrainas virzību reģionā.

"Šķiet, ka Maskava ir aprēķinājusi, ka pietiekamu resursu novirzīšana, lai pilnībā atvairītu iebrukumu no taktiski nenozīmīgas zonas, nebūtu labākais militārā spēka izmantojums, jo īpaši tāpēc, ka tas liek Ukrainai tērēt savus līdzekļus, lai saglabātu ieņemto teritoriju," uzskata pulkvedis.

Līdztekus visi militārie eksperti norāda, ka Pokrovskai stratēģiskā nozīme ir daudzkārt lielāka, tostarp kā nozīmīgam dzelzceļa mezglam, nekā Avdijivkai vai Bahmutai. Tādēļ krievi darīs visu, lai to ieņemtu.

Izdevuma "New Yorker" korespondents lūdza izteikt viedokli domnīcas "Carnegie Endowment for international Peace" pētniecei Tatjanai Stanovajai par to, ka ukraiņu iebrukuma Kurskā pamatā varētu būt aprēķins, ka likmju paaugstināšana faktiski var piespiest Maskavu sēsties pie sarunu galda un ļaut sarunām noritēt uz Ukrainai labākiem nosacījumiem.

Stanovaja skaidro, ka miera sarunām šobrīd nav reālu variantu. "Jā, notiek dažādi dialogi un neoficiāli centieni, ko veic ar Putinu saistītas personas, kuras iesaistās privātā diplomātijā un palīdz ikdienas jautājumos, piemēram, ieslodzīto apmaiņā vai risinājumu meklēšanā pārvietotajiem bērniem. Var būt diskusijas par iespējamiem miera līgumu elementiem dažādās formās, taču tās lielākoties ir spekulatīvas un tām trūkst konkrētu Kremļa uzdevumu vai mandātu. Turklāt daži stingrās līnijas piekritēji Maskavā raugās uz šiem centieniem ar piesardzību un neuzticību. (...) Tāpēc Kurskas iebrukums neizjauca nekādas sarunas, bet tikai apgrūtināja Putina iespējas publiski popularizēt savus mērķus. Ne pirms Kurskas iebrukuma, ne pēc tā Putins nav gatavs iesaistīties sarunās ar Zelenski (Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis - red.), kuru viņš uzskata par neleģitīmu līderi, kura pilnvaru termiņš beidzās maijā. Visi Putina mēģinājumi iesniegt "miera priekšlikumus" ir vērsti uz ukraiņiem, lai destabilizētu Ukrainu iekšpolitiski," uzskata pētniece.

Viņasprāt, Maskava Ukrainu uztver kā militāri nolemtu, pat ņemot vērā neseno iebrukumu Kurskā. Naratīvs, ka Krievijai ir pārsvars un Kijiva nespēs situāciju vērst sev par labu, joprojām uzņem apgriezienus. Tajā pašā laikā Stanovaja spiesta atzīt, ka "Ukrainai nav resursu, lai izdarītu izšķirošu sakāvi pašai Krievijai, kā arī tā nevar atļauties pilnībā atgūt Krievijas kontrolētās teritorijas (lai gan frontes līnija var svārstīties). Ukraina var radīt lokālus bojājumus, pārbaudīt Maskavas pacietību un izjaukt tās infrastruktūru, taču Krievija mācās tikt galā ar šiem izaicinājumiem. Lai gan šādas darbības var būt apkaunojošas, dārgas un krievu sašutumu izraisošas, tās joprojām nav pietiekamas, lai mainītu kara gaitu".

"Mūsu varonis Durovs"

Lai arī Kremlis ne vienu reizi vien ir mēģinājis "piežmiegt" ziņojumapmaiņas lietotni "Telegram" un vērsies pret tās dibinātāju Durovu, tagad, kad viņu aizturējušas Francijas varasiestādes, krieviem kā uz burvju mājienu Durovs ir kļuvis par "brīvības cīnītāju" un "varoni". Faktiski Durova aizturēšana ir medusmaize propagandistiem, jo tā ir lieliska izdevība it kā "atmaskot" Rietumu "viltus" vērtības.

Propagandisti visus apvainojumus Durovam sauc par izdomājumiem, sludinot, ka Durovs aizturēts tikai tādēļ, ka viņš nevēloties sadarboties ar Rietumu specdienestiem. Kremļa televīzijas rāda garus fragmentus no ASV labējā propagandista Takera Karlsona intervijas ar Durovu, kurā viņš klāsta, cik ļoti viņš mīl brīvību, tādēļ nevēlas iejaukties lietotnes saturā.

Krievu secinājums ir vienkāršs: Rietumi nemīl brīvību, tādēļ vajā Durovu. Tas, ka "Telegram" kļuva par vietni, kurā tika izplatīta bērnu pornogrāfija un narkotikas un to saziņai izmantoja teroristi, Kremļa ideologus nemulsina.

Faktiski krievi atstrādā senseno shēmu - mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka krievu specdienesti jau visai sen ir vēlējušies pakļaut Durovu, lai "Telegram" netiktu publicēts Kremlim neglaimojošs saturs. Bet par to krievu pašreizējā naratīvā, protams, neatrast ne vārda.