Slimnīcu Āfrikā pārpilda pērtiķu baku upuri
Egides Irambonas (40) seja, krūtis un rokas ir pārklātas ar izsitumiem. “Man bija pietūkuši limfmezgli kaklā. Tas bija tik sāpīgi, ka nevarēju gulēt. Tad sāpes tur mazinājās un pārgāja uz kājām,” Irambona stāsta "BBC". Viņš atrodas slimnīcā Budžumburā Burundi un ir viens no vairāk nekā 170 pērtiķu baku upuriem šajā Āfrikas valstī.
Burundi robežojas ar Kongo Demokrātisko Republiku, šīs infekcijas epicentru, kur no pērtiķu bakām šogad miruši vismaz 450 cilvēki un saslimuši ap 14 000. Budžumbura atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no Kongo un ir pārrobežu ceļošanas un tirdzniecības centrs. Burundi nav reģistrēts neviens nāves gadījums, un vēl nav skaidrs, cik nāvējošs ir pašreizējais jauna celms Clade 1b. Irambona ārstējas slimnīcā jau vairāk nekā desmit dienas, un šķiet, ka no viņa ir inficējusies sieva, kura arī atrodas šajā klīnikā.
“Manam draugam bija izsitumi. Es domāju, ka inficējos no viņa. Es nezināju, ka tās ir pērtiķu bakas. Par laimi, mūsu septiņiem bērniem nav nekādas pazīmes,” saka Irambona.
No 61 slimnīcas gultas 59 aizņem ar pērtiķu bakām slimie pacienti, un trešdaļa ir jaunāki par 15 gadiem, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas datiem, ka bērni ir vissmagāk skartā vecuma grupa. Slimnīcas galvenā ārste Odete Nsavjimana ir norūpējusies, jo slimnieku skaits aug: “Mēs tagad ārā uzstādām teltis.” Viena paredzēta pacientu šķirošanai, otra aizdomās turamiem gadījumiem, trešā, lai pieņemtu nepārprotami apstiprinātos, pirms pārvest uz nodaļām. “Ja pieaugums turpināsies, mums nebūs kapacitātes, lai ar to tiktu galā,” atzīst ārste.
Pērtiķu bakas ir ļoti lipīgas, un mediķi iegulda lielas pūles, lai izolētu inficētos no pārējiem pacientiem. Apmeklētājiem jāvalkā maskas un viņus nepielaiž pie inficētajiem. Burundi ir tikai viena laboratorija, kur var pārbaudīt asins paraugus, vai tajās nav vīrusu, nepietiek testēšanas komplektu un nav vakcīnu.
Sērga var viegli izplatīties, jo šeit cilvēki nevar ilgstoši dzīvot, paliekot mājās, daudziem jādodas kaut vai pēc ūdens, un pie pumpjiem veidojas rindas. Ielās valda ierastā burzma, cilvēki tirgojas un iepērkas kā parasti, brauc piebāztos autobusos, sarokojas un apkampjas, nav nekādas runas par “sociālo distanci”.
"Daudzi cilvēki nesaprot situācijas nopietnību. Pat tur, kur ir bijuši gadījumi, cilvēki joprojām “burzās” kopā,” atzīst doktore Liliāne Nkengurutse, Sabiedrības veselības ārkārtas operāciju centra nacionālā direktore.
"BBC" sarunās ar cilvēkiem Budžumburas ielās atklājas, ka lielākā daļa vispār nezina, kas ir pērtiķu bakas, bet tie, kas zina, nav dzirdējuši, ka tās izplatās arī Burundi. “Es esmu dzirdējis par šo slimību, bet nekad neesmu redzējis kādu, kurš no tās cieš. Es to esmu redzējis tikai sociālajos tīklos,” saka viens no aptaujātajiem. “Es zinu, ka tas skar zīdaiņus un jauniešus. Man ir bail, bet tas nenozīmē, ka vienkārši palikšu mājās. Man ir jāstrādā. Manai ģimenei ir jāēd,” teic cits.
Pērtiķu baku vīruss MPXV mūsdienās zināms kopš 1958. gada, bet tas jau ir pastāvējis sen. Šī infekcija visbiežāk sastopama Centrālāfrikas un Rietumāfrikas valstīs. Galvenais uztraukums ir, lai neizceļas īstajām bakām līdzīga pandēmija, jo infekcija ir ļoti lipīga. Mierinājumam – vīrusi ir tik līdzīgi, ka pret pērtiķu bakām der īsto baku vakcīna, taču vakcinācijas kampaņa beidzās 1979. gadā, un Pasaules veselības organizācija pasludināja uzvaru pār šo infekciju. Mirstība no bakām bija 30% liela, izdzīvojušajiem palika rētas. No pērtiķu bakām nomirst vidēji 11% inficēto.
Pret bakām potētajiem nepieciešama viena deva revakcinācijai, pārējiem divas potes. Turklāt vakcīnu ir tik maz, ka tās saņem tikai mediķi un riska grupas, pie kurām pieskaita arī gejus. Kamēr Āfrikā ar pērtiķu bakām galvenokārt slimoja sievietes, Eiropā – geji. 15. augustā Zviedrijā reģistrēts šogad pirmais pērtiķu baku gadījums ārpus Āfrikas. PVO izsludinājusi ārkārtas stāvokli, lai katra valsts pārskatītu savas drošības shēmas.
