BBC: cīnoties pret Krievijas ofensīvu Harkivas apgabalā, Ukraina saskaras ar nopietnāko pārbaudījumu kopš kara sākuma

10. maijā sāktais Krievijas uzbrukums Harkivas apgabalam no Krievijas teritorijas, izmantojot Ukrainas pretgaisa aizsardzības milzīgās problēmas, ļauj okupantiem atkal iekarot jaunas teritorijas, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem.

“Krievi grib nodedzināt visu, taču mēs nepadosimies,” apgalvo iepirkšanās centra veikala vadītājs Andrijs Kudenovs. Viņš norāda, ka trieciena brīdī iepirkšanās centrā nebija neviena karavīra, tikai civiliedzīvotāji. Pašlaik zināms par vismaz 15 nogalinātajiem un vairākiem desmitiem ievainoto, taču nebūt ne visi ķermeņi ir izvilkti no drupām.

Kaut gan Harkivas iedzīvotāji mēģina saglabāt kaut kādas ierastās dzīves pazīmes, viņu apņēmība nespēja noslēpt faktu, ka Ukraina piedzīvo nopietnāko krīzi kopš Krievijas invāzijas pirmajiem mēnešiem 2022. gada pavasarī. Krievijas nāvējošais uzbrukums iepirkšanās centram ir tikai viens no daudzajiem valsts ziemeļaustrumos, austrumu frontē Donbasā, kā arī dienvidos pie Hersonas. Ukrainas spējas sevi aizsargāt ir atkarīgas no citiem, no rietumvalstu lēmumiem, un tie vistiešākajā ziņā ietekmē gan Harkivu, gan citas pilsētas, kas atrodas vairāk nekā 1000 km garās frontes līnijas tuvumā.

Taču pašreizējās krīzes cēlonis ir arī cits faktors, kas maina kara gaitu. Tā ir “Krievijas spēja mācīties un adaptēties kaujas laukā,” norāda Bouens. “[Krievija] konfigurē uzbrukumus, lai izmantotu Ukrainas vājumu, jo īpaši pretgaisa aizsardzības ziņā. Tās rūpnīcas ražo vairāk ieroču un munīcijas nekā daudz lielākās un mūsdienīgākās Rietumu ekonomikas dara Ukrainas labā.” Tādējādi 2022. gada cerības, ka krievus var atsist atpakaļ, ir pārvērtušās smagā cīņā, lai nepieļautu tās armijas dziļāku iespiešanos Ukrainā, un kara trešajā gadā tam nekāds gals nav redzams.

BBC atgādina, ka 2022. gada 24. februārī, kad Krievijas diktators Vladimirs Putins uzsāka invāziju, viņš cerēja uz ātru uzvaru un tieši tāpat uzskatīja arī NATO, piedāvājot Ukrainas prezidentam Vladimiram Zelenskim evakuāciju. “Gan Kremlis, gan Pentagons un citu NATO valstu aizsardzības ministrijas paredzēja, ka Krievija pabeigs 2014. gadā iesākto”, kad tā okupēja un anektēja Krimas pussalu un sarīkoja karu Donbasā, palīdzot separātistiem Doneckas un Luhanskas apgabalos izveidot savas “tautas republikas”. Kaut gan Ukrainas armija šo gadu laikā bija uzlabojusies, Sīrijā norūdītā krievu armija šķita pārāk stipra.

Kaut gan krievi sagrāba plašas teritorijas, izveidojot sauszemes koridoru no Donbasa līdz Krimai, mēģinājums ieņemt Kijivu marta beigās beidzās ar izgāšanos, un Krievija atvilka armiju.

Jāpiebilst, ka 2022. gada rudens ofensīvā ukraiņiem izdevās patriekt krievu okupantus no Harkivas apgabala, atkarot prāvu Hersonas apgabala daļu, tostarp atbrīvojot Hersonu.

“NATO atzina, ka Ukraina spēj cīnīties. Tā atklājās kā negaidīti noderīgs sabiedrotais, kas ir lielāka atbalsta saņemšanas vērts”, un pamazām Ukraina sāka saņemt aizvien jaudīgākus ieročus. Tomēr joprojām pastāv nopietni šķēršļi, ASV prezidentam Džo Baidenam baidoties izraisīt Trešo pasaules karu, ja ASV vai NATO iesūtītu Ukrainā savu karaspēku vai pat ja Ukrainu apgādātu ar vismodernāko militāro tehnoloģiju. Galu galā, Baidenu “pārliecināja atļaut piegādāt vecās, amerikāņu būvētās F-16 kaujas lidmašīnas, kuras vairs neietilpst NATO gaisa spēkos, taču tie vēl nav izmantoti kaujās, dodot Krievijas gaisa spēkiem vairāk telpas uzbrukumiem”.

Kaut gan vairums Rietumu analītiķu uzskata, ka Putina draudi pielietot kodolieročus ir blefs, un arī Krievijas galvenā sabiedrotā Ķīna ir skaidri apliecinājusi, ka nevēlas kodolieroču izmantošanu, Baidens joprojām negrib Putina brīdinājumus uzskatīt par blefu, un ASV turpina ierobežot savu piegādāto ieroču pielietojumu, aizliedzot Ukrainai trāpīt mērķiem Krievijā.

Diemžēl izgāzās pērn cerētais pretuzbrukums, lai caursistu krievu aizsardzības līniju un pārrautu Donbasa savienojumu ar Krimu. Krievijas aizsardzība izrādījās pārāk stipra, un bez aviācijas piesegšanas šāds uzbrukums bija lemts neveiksmei. “Ukrainas pastāvīgā vājā vieta ir tās atkarība no citu finansējuma un ieročiem. Tai pretī ir ienaidnieks, kas pats ražo lielāko daļu savu ieroču un tam ir daudz vairāk cilvēku. Krievijas vairāk nekā 140 miljoni iedzīvotāju apmēram trīsarpus reizes pārsniedz Ukrainas iedzīvotāju skaitu. Karā, kur kaujās dzīvību zaudē desmitiem tūkstoši cilvēku, tam ir nozīme.”

Papildus grūtības Ukrainai rada ASV iekšpolitiskās cīņas, eksprezidenta Donalda Trampa republikāņu kongresmeņiem vairākus mēnešus novilcinot 60 miljardu dolāru palīdzību Ukrainai, kuru Baidens par likumu varēja parakstīt tikai 24. aprīlī. “Pat ASV armijas ievērojamām loģistikas spējām vajadzēs mēnešus, lai papildinātu Ukrainas arsenālus, kamēr Maskava ražo ieročus un šāviņus cik vien ātri spēj, savu ekonomiku pārveidojot ilgstošam karam”. “Tas ir ražošanas karš,” NATO mītnē Briselē izteicās kāda augsta ranga amatpersona. “Krievija ražo vairāk nekā mēs to, ko mēs zinām, ka tas ir vajadzīgs Ukrainai.”

Turklāt Rietumu sankcijām neizdevās sagraut Krievijas ekonomiku. “Tā atrada jaunus tirgus savai naftai un gāzei. Krievija iegādājas dronus no Irānas un munīciju no Ziemeļkorejas. NATO uzskata, ka Ķīna tieši nepiegādā letālo palīdzību, taču tā palīdz Krievijai citos veidos,” atgādina Bouens. ““Nav šaubu, ka Ķīna materiāli palīdz Krievijas kara centieniem,” man teica augsta ranga NATO amatpersona. “Tā atjauno aizsardzības industriālo bāzi, nodrošinot īstas pārmaiņas.” Runa ir par Ķīnas piegādātajiem mašīnbūves instrumentiem un mikroelektroniku, kas pastiprina Krievijas militāro rūpniecību, ļaujot ražot vairāk tanku un raķešu. Protams, tas nav bez maksas, un viens no Ķīnas un Krievijas attiecību izmaiņu rezultātiem ir tas, ka “Ķīna vairs nekad nebūs mazākais partneris”.

Kamēr Krievija katru dienu turpina uzbrukumus Ukrainas pilsētām un ciemiem, nogalinot un ievainojot iedzīvotājus, Ukrainai jāsaskaras ar grūtībām savas armijas papildināšanā. “Sen vairs nav rindu, lai pieteiktos armijā vai teritoriālajā aizsardzībā, kas bija kara sākumā. Daudzi šī pirmā viļņa brīvprātīgie ir miruši vai pārāk nespējīgi cīnīties ievainojumu dēļ.” Kamēr Ukraina cenšas pastiprināt armijas papildināšanu ar brīvprātīgajiem un iesaucamiem, “lielākā daļa frontes līnijas cīnītāju ir noguruši pusmūža cilvēki. Ukrainas ģenerāļi neizšķiež dzīvības, kā to dara Krievija, taču viņi tik un tā cieš būtiskus nogalināto un ievainoto zaudējumus, par kuru apmēru prezidents Zelenskis ir tikai devis mājienu”.

Grūtākie laiki vēl tikai gaidāmi, uzskata Bouens. “Ukrainas eiropiešu sabiedrotie ar dažādām sekmēm cenšas piedāvāt lielāku atbalstu. Jaunā amerikāņu militārās palīdzības pakete ļoti palīdzēs, kad tā ieradīsies. Tas nozīmē, ka Ukraina var turpināt cīņu. Tā neuzvarēs karu un būs pēdējā pirms ASV prezidenta vēlēšanām novembrī. Ja Donalds Tramps uzvarēs, neviens nezina, vai viņš tikpat aktīvi kā Džo Baidens palīdzēs Ukrainai.”

Ukraina aktīvi palīdz sev arī pati, karā dažādi izmantojot dronus, piemēram, lai nogremdētu Krievijas karakuģus un atvērtu labības eksporta ceļus Melnajā jūrā.

“Ilgstošos karos iniciatīva svārstās. Pašlaik Krievija intensīvi uzbrūk, jo tā jūt iespēju logu, pirms Ukraina saņems jaunus ieročus. Šajā bīstamajā vasarā viens milzīgs jautājums ir tāds, vai Krievijas izmērs, svars un nepiekāpība var nodarīt Ukrainai zaudējumu kaujas laukā, kas šajā karā mainīs stratēģisko balansu. Ukraina un tās sabiedrotie uzskata, ka Krievijai nav kaujas spēju, lai panāktu vairāk par ierobežotas teritorijas sagrābšanu, par to maksājot cilvēku un materiālu bargu cenu. Taču atcerieties, kā tieši pirms gada bija lielas, pārāk lielas cerības uz Ukrainas vasaras pretuzbrukumu. Krievija tagad ir stiprāka, un bez kvalitatīvām izmaiņām par labu Ukrainai, Maskava darīs visu iespējamo, lai, karam turpinoties, ar spēku panāktu savu,” brīdina Bouens.