Amerikānis, kas pievienojās rašistu bandai Doneckā, ņēmis nelabu galu

Bentlijs ar segvārdu “Teksasa” par savu mītnes vietu izvēlējās “Doneckas tautas republiku”, kur   nodzīvoja sava mūža pēdējos desmit gadus, raksta BBC. Viņš šeit ieradās 2014. gadā, kad sākās Krievijas pirmais iebrukums Ukrainā, pievienojās teroristu bataljonam “Vostok”, piedalījās karā pret ukraiņiem, vēlāk pārtapa par brīvprātīgo humānās palīdzības dalīšanai, blogeri un Kremļa propagandas kanālu “zvaigzni” – ASV pilsonis, kurš ieradies celt “krievu pasauli” un “cīnīties ar fašismu”. Bentlijam bija arī savs kanāls “YouTube”, līdz to 2022. gadā nobloķēja.

8. aprīlī Bentlijs ievietoja pēdējo ierakstu soctīklos un devās uz autobāzi Doneckā, kur bija notikusi apšaude. Kad viņš neatgriezās, sieva Ludmila drīz paziņoja par vīra pazušanu, vēl pēc nedēļas viņa žēlojās, ka Bentliju “saņēmuši ciet un nelikumīgi tur militāristi, tankisti, no 5. brigādes”.

Ir versija, ka amerikāni apvainoja spiegošanā NATO labā – gluži kā daudzus ārzemniekus Staļina laikā. Kādam šķitis, ka viņš bildē kara tehniku, viens no okupantiem esot izteicies, ka raķetes bieži atlido tur, kur iepriekš bijis Bentlijs.

Ludmila aicināja darīt visu iespējamo, lai glābtu viņas vīru, “mūsu “Teksasu”. No kā? Viņa paša atbalstītās “krievu pasaules”? Sievas vēršanās pie Doneckas teroristu vadības, Krievijas diktatora administrācijas, Aizsardzības ministrijas, Ģenerālštāba, Izmeklēšanas komitejas, Federālā drošības dienesta nelīdzēja – 19. aprīlī kļuva zināms, ka Bentlijs nogalināts.

“Russia Today” galvenā redaktore Margarita Simonjana publiski ierakstīja: “Rasels Bentlijs, viņš arī "Teksasa", reāls amerikānis, reāli no Teksasas, gājis bojā Doneckā.” Nevis nogalināts, bet “gājis bojā”.

Tiešāks bija Z-korespondents Romans Sapoņkovs: “Doneckā kāds no spēka struktūrām nogalinājis amerikāni Raselu Bentliju ar iesauku "Teksasa". Bardaka un anarhijas ziņā "jaunās republikas" reizēm atgādina Čečeniju nulto gadu sākumā. Katru reizi Donecku caurbraucu ar atvieglojumu, ka nekur neesmu iekūlies.”

Kādā anonīmā Z-kanālā parādījusies informācija, ka pirms nāves krievu militaristi pat amerikāni izvarojuši, un komandieris pateicis, ka tagad viņu atlaist brīvībā vairs nevar.

Kas tad īsti bija šis Bentlijs? Dzimis 1960. gadā Teksasā, Ostinā, bērnību pavadīja elitārā rajonā Hjūstonā. Vecāki bija pārtikuši, darbojās asfalta likšanas biznesā, bet vienlaikus aizrāvās ar galēji kreisām idejām. Ābols nekur tālu no ābeles nekrita.

“Es lasīju Hošimina un Če Gevaras darbus,” intervijā “Rolling Stone” stāstījis pats Bentlijs. “Es uzskatīju, ka vjetnamiešiem bija tiesības aizsargāt savu valsti no svešzemju iebrucējiem un ASV nebija taisnības šajā konfliktā. Es ticēju, ka Fidelam [Kastro] un Če bija tiesības gāzt ārzemju saimniekus, kas pārvērta Kubu kazino un bordelī.” Vienlaikus gan viņš neuzskatīja, ka Ukrainai ir tiesības sevi aizstāvēt...

Citā intervijā Bentlijs klāstīja, ka jau pusaudža vecumā nav jutis nekādu cieņu pret “cilvēkiem ar varu: no valsts prezidenta līdz skolas direktora vietniekam”. Atkāpei – pret dzīvi diktatora Putina paspārnē viņam iebildumu gan nebija. Vasaru pirms 8. klases Bentlijs pavadījis, braukājot pa Teksasu ar autostopiem un smēķējot marihuānu. Tēvs bija noskaities un ievietoja Raselu nometnē pusaudžiem ar emocionālās attīstības problēmām.

Bentlijs skolu nepabeidza, pamezdams to vecākajās klasēs. Viņš iekārtojās darbā pie tēva rūpnīcā par metinātāju, bet alga bija maza. Bentlijs pārcēlās uz Ostinu un pelnīja ar kokgriešanu un marihuānas tirdzniecību. Kad viņam apritēja 20 gadu, tēvs uzdāvināja "Rolex" pulksteni, apsolīja apmaksāt koledžu un pierunāja doties dienēt armijā.

Bentlijs nokārtoja skolas eksāmenus un patiešām trīs gadus nodienēja armijā kā militārais inženieris, Luiziānā un Vācijā, ko nosaucis par “labu piedzīvojumu”. Šoreiz viņam iebildumu pret autoritātēm nebija: “Armija ir kā sociālisms, visi ir vairāk vai mazāk vienlīdzīgi.”

Tikmēr vecāki krīzes dēļ zaudēja lielu daļu ģimenes bagātības, pārcēlās uz Sautpadres salu Teksasas piekrastē un atvēra restorānu. Bentlijs pēc armijas 1982. gadā te sāka strādāt par viesmīli, brīvajā laikā lietoja narkotikas un spēlēja ģitāru mazzināmā rokgrupā.

1990. gadā viņš ar draudzeni pārcēlās uz Mineapolisu, īsu laiku zāģēja mežu, tad atkal tirgoja marihuānu un pievērsās politikai – pievienojās vietējai partijai “Grassroots”, kas iestājās par marihuānas legalizāciju. Bentlijs pat kandidēja ASV Senāta vēlēšanās, savācot 1,65% balsu.

Deviņdesmito gadu vidū Bentlijs aizbrauca uz Kubu, kur kādu vakaru pavadīja ar sievieti, vietējās armijas kapteini. Vakariņu laikā amerikānis pavēstīja, ka vienmēr uzskatījis sevi par sociālistu. “Nu, bet es esmu komuniste,” atbildēja kubiete. Bentlijs apjautājās, kāda ir atšķirība. “Komunists ir cilvēks, kas reāli gatavs cīnīties par sociālismu,” atbildēja kubiete. Rasels aizdomājās un izsprieda: “Tad es arī esmu komunists. Es gribu cīnīties par sociālismu.”

Idejas par gaišo nākotni Bentlija galvā nebija pretrunā ar narkotiku biznesu, un 1996. gadā viņu arestēja. Tiesa piesprieda piecus gadus un trīs mēnešus cietumā. 1999. gadā viņam izdevās izbēgt no cietuma, kaut gan par labu uzvedību būtu atbrīvots pēc dažiem mēnešiem.

Bentlijam izdevās slēpties astoņus gadus un pat piedalīties antoglobālistu protestos pret Pasaules tirdzniecības organizāciju Sietlā, kad viņš pēdējo reizi jutis lepnumu, ka ir amerikānis. 2007. gadā pēc konflikta ar draugu Bentliju tomēr aizturēja un iesēdināja izciest atlikušo termiņu stingrā režīma cietumā.

“Rolling Stone” viņš pauda, ka pēdējais piliens bijusi rietumvalstu rīcība Lībijā, kas beidzās ar diktatora Kadafi (Muamara) gāšanu un noslepkavošanu. Bentlijs viņu uzskatīja par vienu no “izcilākajiem cilvēkiem vēsturē” – pret šādām autoritātēm viņam nebija nekādu iebildumu. Tāpat viņš kritizēja ASV darbību Irākā un Dienvidslāvijā, 11. septembra teroraktos vismaz daļēji vainoja ASV varasiestādes.

Pēc cietuma Bentlijs atgriezās Ostinā pie koka darbiem, bet 2013. gadā sajutās pagalam slikti – kā vīrietis vidējos gados “bez presītes un uzskatiem”. Tā viņš izteicies intervijā “Texas Monthly”. Šajā laikā viņš pievērsās Krievijas propagandai, Ukrainas Maidanā vainoja ASV un Džordžu Sorosu, slavēja Putinu un Krimas aneksiju, “Facebook” pievienojās “Vladimira Putina fanklubam” un līdzīgām grupām, sazinājās ar Kremļa propagandistiem.

2014. gadā viņš internetā ieraudzīja Luhanskā apšaudē mirušas sievietes foto, kas viņu esot ļoti aizkustinājusi. Toreiz Bentlijs apņēmies: “Es grasos nogalināt tos, kas to izdarīja. Un es to izdarīju.” Šos vārdus viņš teicis jau 2022. gada martā. Tikmēr Krievijas uzsāktajā karā nogalinātie bērni un daudzi citi cilvēki, Bučas un citu slaktiņu upuri Bentlijā empātiju neraisīja. 

2014. gadā viņš pameta darbu un draudzeni, jogas instruktori, no mājām paņēma tikai jau mirušās mātes melnbaltu foto, no vectēva mantotu afgāņu kaujas nazi, un tuviniekiem pateica, ka brauc uz Donbasu. Tēvs viņu aizveda uz Hjūstonu, no turienes “atriebējs” caur Frankfurti aizlidoja uz Maskavu un tad uz Rostovu pie Donas. 2014. gada decembra sākumā Bentlijs ieradās Doneckā.

Ceturtajā dienā sagrābtajā pilsētā teroristi viņu sešas stundas pratināja, tad atļāva pievienoties. Pēc divu nedēļu sagatavošanas amerikāni ieskaitīja bataljonā “Vostok”. Pirms aizbraukšanas no ASV Bentlijs ģimenes priekšā uzstājās ar pašsacerētu dziesmu: “Braukšu uz Jaunkrieviju, lai būtu ar tiem, kas tic cieņai un godam un zina, kā dzīvot brīvam. Es būšu ar viņiem līdz pašām beigām, notriekšu savu naudu un satikšu jaunus draugus.”

Bentlijs bija kopā “ar viņiem” līdz pašām savām beigām, viņa līķis atraitnei tā arī nav atdots, un diez vai kādu par “incidentu” sodīs. Galu galā – Bentlijs pats bija noziedznieks, viens no Ukrainas brīvības ienaidniekiem.