TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas karš Ukrainā: Krievija uzbrukusi Ukrainai ar raķeti un 120 droniem

Neatkarīgais Krievijas “Telegram” kanāls “Astra” ziņoja, ka uzbrukumā ievainoti vismaz 11 cilvēki. Vietējie iedzīvotāji sociālajos tīklos publicēja video ar sprādzieniem un melniem dūmiem virs rūpnīcas, kā arī ziņoja par izsistiem logiem tuvējās ēkās. Udmurtijas Republikas vadītājs Aleksandrs Brečalovs apstiprināja, ka reģionā trāpīts kādam objektam, taču konkrētu mērķi nenosauca. Saskaņā ar “Astra” datiem, varētu būt bojātas divas rūpnīcas cehu ēkas. Ukrainas puse arī ziņoja par triecieniem gāzes pārstrādes rūpnīcai Samaras apgabalā, degvielas noliktavai okupētajā Doneckā, dronu darbnīcai un militārai noliktavai Zaporižjas apgabalā.

“Flamingo” spārnotajām raķetēm tiek piedēvēts darbības rādiuss līdz 3 000 kilometru un aptuveni 1 150 kilogramu smaga kaujas galviņa. Neilgi pirms uzbrukuma uzņēmuma “Firepoint” līdzīpašnieks Deniss Štiljermans publicēja video ar raķetes palaišanu, norādot: “Bez konteksta. Konteksts – vēlāk,” un vēlāk pārpublicēja Ģenerālštāba apstiprinājumu. Votkinskas rūpnīca pilna mēroga kara laikā paplašinājusi ražošanu, apejot sankcijas un importējot aprīkojumu caur trešajām valstīm. Tieši šeit ražotās “Iskander” raķetes izmantotas arī uzbrukumā Sumiem, kur tika nogalināti 34 cilvēki, tostarp divi bērni.

Ukrainas Bruņotie spēki 21. februārī devuši triecienus Krievijas kuģiem, lidmašīnām un artilērijas vienībām okupētajā Krimā un Zaporižjas apgabala okupētajā daļā, paziņoja Ukrainas Ģenerālštābs. Netālu no Sevastopoles tika trāpīts diviem Krievijas robežapsardzes kuģiem “Project 22460 Hunter”, kas pieder pie “Rubin” klases kuģiem un paredzēti cīņai pret virszemes un gaisa draudiem. Ģenerālštābs neprecizēja, vai uzbrukumā izmantoti jūras droni.

Krimas ziemeļu daļā Ukrainas spēki trāpīja divām padomju laika Be-12 “Čaika” lidmašīnām, kas atradās Jevpatorijas aviācijas remonta rūpnīcā. Šīs amfībijas tipa pretzemūdeņu lidmašīnas ir aprīkotas ar sistēmām zemūdeņu atklāšanai un iznīcināšanai un iepriekš izmantotas operācijās virs Melnās jūras. Postījumu apmērs vēl tiek izvērtēts. Ģenerālštābs uzsvēra, ka Ukrainas Aizsardzības spēki “turpina sistemātiski samazināt agresora kaujas potenciālu, liedzot tam iespēju veikt ofensīvas operācijas”.

Savukārt Zaporižjas apgabalā tika iznīcināta Krievijas daudzlādiņu reaktīvās artilērijas sistēma “Tornado-S”, ko uzskata par Krievijas analogu HIMARS sistēmai. Tā spēj raidīt augstas precizitātes raķetes līdz 120 kilometru attālumā un izmantota uzbrukumos Ukrainas frontes tuvumā esošajām pilsētām. Ukrainas Bezpilota sistēmu spēku komandieris Roberts “Madjar” Brovdi norādīja, ka “Tornado” sistēmas ir “murgs Harkivai, Zaporižjai, Sumiem, Hersonai, Nikopolai un citām mierīgām Ukrainas pilsētām”.

Ukrainas Ārlietu ministrija 21. februārī nosodīja Ungārijas un Slovākijas izteiktos “ultimātus un šantāžu” pēc tam, kad abas valstis draudēja pārtraukt ārkārtas elektroenerģijas piegādes Ukrainai. Strīds saistīts ar Krievijas naftas tranzītu pa “Družba” naftasvadu, kura darbību ietekmējuši Krievijas triecieni Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Kijiva paziņoja, ka šādas darbības ir “provokatīvas, bezatbildīgas un apdraud visa reģiona enerģētisko drošību”, uzsverot, ka tās notiek laikā, kad Krievija turpina mērķtiecīgus uzbrukumus Ukrainas energosistēmai.

Slovākijas premjerministrs Roberts Fico apsūdzēja Ukrainu apzinātā kavēšanā ar naftasvada remontu un draudēja, ka, ja naftas piegādes netiks atjaunotas, Slovākija pārtrauks ārkārtas elektroenerģijas eksportu uz Ukrainu. Arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns paziņoja, ka neizslēdz šādu soli. Ukraina savukārt norādīja, ka turpina remontdarbus, piedāvā alternatīvus maršrutus nekrievijas naftas piegādēm un uztur kontaktu ar Eiropas Komisiju. “Ultimāti būtu jāadresē Kremlim, nevis Kijivai,” teikts ministrijas paziņojumā, piebilstot, ka Ukraina apsver iespēju aktivizēt agrīnās brīdināšanas mehānismu saskaņā ar ES–Ukrainas asociācijas līgumu.

Konflikts saasinās laikā, kad Ukraina piedzīvo smagu enerģētikas krīzi un ievērojami palielinājusi elektroenerģijas importu no ES. Aptuveni 17% importa nāk no Slovākijas, bet ap 45% – no Ungārijas. Eksperti norāda, ka Slovākijas vienpusējs lēmums pārtraukt piegādes varētu pārkāpt Eiropas enerģijas tirgus noteikumus. Tikmēr Budapešta un Bratislava meklē alternatīvus naftas piegādes ceļus, tostarp caur Horvātiju, kas atteikusies transportēt Krievijas naftu. Ukraina uzsver, ka atkarība no Krievijas energoresursiem grauj centienus samazināt finansējumu Maskavas karam.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parakstījis dekrētus, ar kuriem stājas spēkā Nacionālās drošības un aizsardzības padomes lēmums noteikt sankcijas 225 kuģu kapteiņiem, kas saistīti ar Krievijas tā dēvēto “ēnu floti”, kā arī personām un uzņēmumiem, kuri apkalpo Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu. Sankcijas vērstas pret kapteiņiem, kuri eksportē Krievijas naftas produktus, apejot Eiropas Savienības, G7 un citu valstu noteiktos ierobežojumus. Starp sankcionētajiem ir 11 valstu pilsoņi, tostarp no Krievijas, Indijas un Filipīnām.

Situācijas monitorings Melnajā, Sarkanajā un Baltijas jūrā liecina, ka šie kapteiņi vadījuši kuģus, kas pārvadājuši naftu, pārkāpjot starptautiskās sankcijas. No šiem tankkuģiem 188 jau iepriekš iekļauti sankciju sarakstos, ko noteikušas ES, ASV, Apvienotā Karaliste, Šveice, Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande. Prezidenta padomnieks sankciju politikas jautājumos Vladislavs Vlasiuks uzsvēra, ka sistemātisks darbs uz sankcionēta tankkuģa ir pietiekams pamats individuālām sankcijām, piebilstot: “Mums jālikvidē stimuls strādāt ar Krievijas naftu, jo tā tieši finansē karu.”

Papildu sankciju paketē iekļauti 46 Krievijas pilsoņi, divi Irānas pilsoņi un 44 Krievijas uzņēmumi, kas nodrošina militāri rūpniecisko kompleksu ar iekārtām, elektroniskās karadarbības sistēmām un rezerves daļām. Šī produkcija tiek izmantota ballistisko un spārnoto raķešu, kaujas un izlūkošanas dronu, kā arī šaujamieroču un munīcijas ražošanā. Divi Irānas pilsoņi iesaistīti aviācijas detaļu piegādē, apejot sankcijas, sadarbojoties ar Irānas lidmašīnu ražošanas korporāciju, kas ir Krievijas partnere “Shahed” dronu izstrādē. Ukraina paziņojusi, ka nodos šo informāciju partneriem, lai nodrošinātu sankciju saskaņošanu un turpinās paplašināt ierobežojumus pret tiem, kas atbalsta Krievijas agresiju.

37 gadu vecais Jehors Firsovs jau ir bijis pilsoniskais aktīvists, Ukrainas parlamenta deputāts, augsta amatpersona Vides inspekcijā un kopš 2022. gada – arī Ukrainas Bruņoto spēku virsnieks. Dzimis Doņeckā, kas kopš 2014. gada atrodas Krievijas okupācijā, viņš sākotnēji nepiedalījās kaujās, jo strādāja parlamentā. Taču 2022. gadā, kā pats saka, viņam vairs nebija “iekšēja attaisnojuma” neiet karā: “Es skaidri jutu, ka no kara nevar aizbēgt.” Viņš brīvprātīgi devās uz Avdijivku un pievienojās 109. brigādei. Firsovs uzsver, ka Doņecka, kādu viņš to atceras, vairs nepastāv – pilsētas un reģiona infrastruktūra ir izpostīta, taču viņš ir pārliecināts, ka kādu dienu atgriezīsies mājās.

Runājot par situāciju Donbasā pirms 2014. gada, Firsovs apgalvo, ka atklāti prokrievisku aktīvistu bijis maz un tiem neesot bijis plašs sabiedrības atbalsts. Viņš atceras, ka prokrieviskie mītiņi 2014. gada sākumā viņam šķituši sveši – daudzi dalībnieki neesot bijuši vietējie, un viņš dzirdējis krievu akcentu. Vienlaikus proukrainiskie aktīvisti saskārušies ar vardarbību un slepkavībām, taču tas viņus neapturējis. 2022. gadā Firsovs, dienējot kājniekos Bahmutā, saprata, ka jāmeklē inovatīvi risinājumi, un pievērsās bezpilota tehnoloģijām. Viņš kļuva par vienu no dronu vienības “Muramasa” līderiem, kas vēlāk tika atzīta par vienu no efektīvākajām Ukrainas armijā, iznīcinot desmitiem ienaidnieka tehnikas vienā izvietošanas reizē. Tagad viņš ir Trešā armijas korpusa pulka komandiera vietnieks un atbild par tehnoloģiju izvēli un finansējuma piesaisti.

Komentējot iespējamo Donbasa atdošanu apmaiņā pret mieru, Firsovs ir kategorisks: “Kāpēc, pie velna, mums būtu tas jāatdod?” Viņš uzsver, ka nav neviena argumenta, kas garantētu, ka pēc Donbasa zaudēšanas agresija nepaplašināsies citos reģionos. Turklāt Donbasā ir izveidota aizsardzības infrastruktūra un industriāli objekti, kas ļauj noturēt fronti, kamēr ārpus tā plešas atklātas stepes, kur aizsardzība būtu sarežģītāka. Firsovs ir pārliecināts, ka Ukraina neatdos savu teritoriju un ka viņš atgriezīsies Doņeckā: “Jūs varat neticēt, bet es patiešām ticu, ka mēs atgriezīsimies.”

Eiropā pieaug aizsardzības budžeti, taču vienlaikus kļūst redzamas būtiskas stratēģiskas atšķirības starp dalībvalstīm. Kamēr ASV signalizē par mazāku iesaisti transatlantiskajā līderībā un Krievija palielina militāro ražošanu, Eiropas valdības palielina izdevumus drošībai. Tomēr kopīgas iepirkumu un stratēģiskās plānošanas vietā valstis galvenokārt izvēlas nacionālas pieejas, radot plaisu starp politisko retoriku par vienotību un faktisko rīcību. Problēma slēpjas ne tikai izdevumu apjomā, bet arī koordinācijas trūkumā.

Atšķirīgās prioritātes īpaši izgaismojas lielvalstu rīcībā. Francija, Vācija un Itālija, kur atrodas lielākie aizsardzības ražotāji, dod priekšroku divpusējiem risinājumiem, saglabājot kontroli pār savu industriju, nevis padziļinātai ES līmeņa koordinācijai. Tikmēr Vācija rosina principu “Pērc Eiropā”, Francija uzsver vietējo ražošanu, bet Polija turpina iegādāties amerikāņu bruņojumu. Arī simboliskais “Eiropas dronu sienas” projekts, kas paredzēts Krievijas hibrīdapdraudējumu novēršanai, ir iestrēdzis tehnoloģisku un pārvaldības domstarpību dēļ. Šī nesaskaņa rada pretrunīgus signālus laikā, kad ģeopolitiskā spriedze pieaug.

Analīzē arī norādīts, ka Eiropa, iespējams, gatavojas nepareizajam apdraudējumam, koncentrējoties uz tradicionālu bruņojumu, vienlaikus nepietiekami novērtējot hibrīddraudus – kibertelpu, infrastruktūru un dezinformāciju. Baltijas un austrumu flanga valstis jau stiprina robežas un gatavo infrastruktūru iespējamam konfliktam, kamēr citviet Eiropā turpinās diskusijas par iepirkumu mehānismiem. Vairāk nekā divas trešdaļas eiropiešu uzskata, ka viņu valsts nespētu militāri aizstāvēties pret Krieviju. Lai novērstu sadrumstalotību, tiek aicināts ieviest saistošus kopīgus iepirkumu mehānismus un izveidot pastāvīgu ES aizsardzības industrijas koordinācijas institūciju, pretējā gadījumā Eiropas pārapbruņošanās risks ir radīt fragmentāciju, nevis ticamu atturēšanu.