Vinnicas domes deputāte tic, ka kara laika sadarbība ar Eiropas pilsētām palīdzēs arī vēlāk

Tiekamies Eiropas Reģionu nedēļas laikā, tāpēc sākšu ar jautājumu - cik būtiskas un cik efektīvas Ukrainas pilsētām šobrīd ir tiešās attiecības starp reģioniem un pilsētām gan no Ukrainas, gan ārzemēm?

Reģionālā sadarbība Ukrainas pilsētām ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc mēs joprojām spējam turpināt attīstīt mūsu demokrātiju, arī mūsu valsts decentralizāciju. Kad jūsu valstī notiek karš, viss notiek centralizēti. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka pilsētas palīdz citām pilsētām. Vinnicai šāda sadarbība ir svarīga ne tikai vienā ziņā vien - mēs lūdzam humāno palīdzību, taču mums ir svarīgi kaut ko dot pretī arī pašiem, jo sadarbībai starp pilsētai ir jābūt vienlīdzīgai. Piemēram, pagājušā gada septembrī noslēdzām dvīņu pilsētu līgumu ar Ventspili, un jau pirmo divu sadarbības mēnešu laikā Ventspils palīdzēja Vinnicai sagatavoties ziemas elektrības pārrāvumiem, nosūtot mums divus augstas jaudas ģeneratorus un tonnām humānās palīdzības. Pavasarī Ventspils nosūtīja arī auto ar mazāku ģeneratoru un produktiem, un pats auto bija paredzēts lietošanai kā medicīnas transports.

Vinnica ar Ventspili īsteno arī pārrobežu sadarbību kultūras, izglītības, arī IT jomā. Pirms kara vadīju organizāciju, kas radīja inovatīvu tehnoloģisko parku, kas bija pirmais šāds parks Ukrainā. Tā bija mūsu bijušā mēra Serhija Morhunova iniciatīva - viņš vēlējās parku veidot kā vietu, kur attīstīties mazajam un vidējam biznesam, jaunuzņēmumiem. Šis projekts bija pa pusei jau gatavs, kad sākās iebrukums. Kaut arī tagad man nācās mainīt šo projektu darbības virzienu, daudz zinu par šādu mūsu sadarbības ar Ventspili inovatīvo pusi - mums Vinnicā ir četri industriālie parki, kuri sadarbojas arī ar Latvijas uzņēmējiem.

Vai palīdzība no Latvijas pilsētām vietējiem cilvēkiem Ukrainā ir jūtama un pamanāma?

Jā, protams, viņi to redz. Piemēram, abi Ventspils sūtītie ģeneratori atrodas divās dažādās slimnīcās, ļaujot mums uzturēt svarīgas infrastruktūras darbu.

Kā rit sadarbība starp Ukrainas pilsētām, īpaši ņemot vērā to, ka situācija valsts rietumos un austrumos nav salīdzināma? Vai tā ir tikai uz savstarpēju izpratni balstīta sadarbība, vai varbūt vērojama arī kāda konkurence?

Konkurenci starp Ukrainas pilsētām neredzu. Vadu mūsu Budžeta, finanšu un sociāli ekonomiskās attīstības komiteju, līdz ar to perfekti zinu, kā sadalām finanses dažādām vajadzībām mūsu pilsētā, bet vienlaikus palīdzam arī pilsētām valsts dienvidos. Mēs Vinnicā uzņēmām 45 000 bēgļu un radījām viņiem tādu atmosfēru, kas palīdzēja iespējami ātri integrēties. Radījām īpašu sistēmu, kā viņus iesaistīt uzņēmumu darbā, atrast darbu, iegūt bērnam vietu pilsētas bērnudārzā un saņemt visus pašvaldības pakalpojumus, kas iekšēji pārvietotajām personām bija prioritizētas. Īpaši tas attiecās uz karavīriem, viņu ģimenēm un ģimenēm, kas kādu zaudējušas šī kara laikā.

Pagājušajā vasarā, 14. jūlijā, Vinnica cieta raķešu uzbrukumā, kas tika vērsts pret pilsētas centru - gāja bojā daudz cilvēku, ieskaitot dažus manus draugus, arī mana tēva dzīvoklis atradās tieši tur... Ukrainā nav vietu, kur kara nav. Tāpēc nav arī vietas nekādai konkurencei, tādas šobrīd vienkārši nav, pilsētas viena otru maksimāli atbalsta. Visas pilsētas sadarbojas, un Vinnica aktīvi palīdz citām pilsētām. 85-90% humānās palīdzības, ko saņemam no mūsu partneriem, tika pārsūtīta uz citām pilsētām. Līdzīgi rīkojamies ar savu budžetu, palīdzam ar no pilsētas budžeta pirktu aprīkojumu armijai - ne tikai karavīriem no Vinnicas, bet arī no citām pilsētām.

Kā un cik efektīvi notiek šādas palīdzības koordinēšana? Kā Latvijas pilsētas uzzina, kāda tieši palīdzība ir nepieciešama?

Mēs saņemam ziņas no citām pilsētām un reģioniem par to, kas tām ir nepieciešams. Tas noder, kad mums jautā, kā vislabāk mums palīdzēt - finansiāli vai ar kāda konkrēta veida palīdzību, piemēram, medicīnas aprīkojumu vai ugunsdzēsības auto. Mēs arī daudz sadarbojamies ar Latvijas uzņēmumiem. Janvārī Vinnicā viesojās Latvijas aizsardzības ministre Ināra Mūrniece. Viņa apmeklēja reģiona administrāciju un pilsētas domi, un mēs, protams, visvairāk apspriedām militāro palīdzību - runājām par zenītraķešu kompleksiem "Stinger", helikopteriem u.tml.

Kā organizējāt palīdzības sniegšanu?

Kara pirmajās dienās mēs kopā ar vīru izveidojām humānās palīdzības tīklu, jo mans vīrs bija tikko pabeidzis A klases loģistikas centra izveidi un lūdza īpašnieku atļauju to izmantot šim mērķim. Pilsētas dome kopā ar Ukrainas Sarkano krustu un organizāciju "Pharmacists Without Borders" izveidoja sistēmu, kas mums ļāva reaģēt uz pasūtījumiem no citām pilsētām un no pārvietotajām personām Vinnicā, un radījām sistēmu, ka cilvēki, kuriem tas bija nepieciešams, varēja atnākt uz tādu kā veikalu un izvēlēties apģērbu un citas lietas. Pie mums bija daudz pārvietoto personu, kurām bez dokumentiem un nelielas somas līdzi vispār nekā nebija. Palīdzējām viņiem ar izmitināšanu, apģērbu, pārtiku un higiēnas precēm. Šo procesu decentralizējām caur dažādām nevalstiskajām organizācijām un patversmēm. Tagad mums ir patversmju tīkls, kurā cilvēki var palikt uz ilgu laiku, neko par to nemaksājot.

Kā piemēru varu minēt kādu mana vācu drauga latviešu draugu, IT speciālistu, kurš deviņdesmito gadu sākumā ar ģimeni dzīvoja Gruzijā un aizbēga uz Latviju no kara pret Krieviju. Tagad viņš nolēma piešķirt naudu apģērba un citu nepieciešamo lietu iegādei, lai tās nogādātu cilvēkiem Ukrainā, kuriem viņš uzticas. Atceros, kā viņš ieradās ar auto, kas bija piekrauts pilns ar apģērbu, un stāstīja, kā viņa sieva palīdzējusi šos apģērbus iegādāties. Piemēram, neļaujot viņam sapirkties baltas jakas bērniem, kas nebūtu praktiski u.tml. Šis cilvēks stāstīja, ka labi atceras, kā ieradies Latvijā ar vienu T-kreklu, tāpēc labi saprot, kādā situācijā ir nonākuši bēgļi Ukrainā.

Tagad palīdzam bēgļiem sākt dzīvi no jauna, atrast darbu, apgūt jaunu profesiju vai iesaistīties uzņēmējdarbībā, tādējādi integrējoties Vinnicas sabiedrībā. Viens no projektiem, kurā esmu iesaistījusies, ir centra "Mājīga vide" izveide kara ietekmētajām sievietēm un bērniem. Centrā strādā psihologs, jurists, sociālais darbinieks. Dzirdam daudz stāstu par dzimumu vardarbību, jo daudzi no šiem cilvēkiem nāk no okupētajām teritorijām, kur pieredzējuši savu radinieku nāvi un visa veida kara šausmas.

Kā Ukrainā norit cīņa pret korupciju? Daudz dzirdam par ļoti neglītiem gadījumiem, ka, piemēram, palīdzības sūtījumus kāds tirgo internetā. Vai situācija uzlabojas?

Jā, ir šādi ļoti neglīti stāsti. Es kā cilvēks, kas dzīvo Ukrainā kara apstākļos, varu ar to tikt galā un to var arī Ukrainas sabiedrība. Redzu, ka mani draugi un kolēģi, mūsu sabiedrība uz situāciju ar korupciju reaģē ļoti asi. Kad redzi, ka lauku sieviete atdod savu pēdējo cūku karavīru pabarošanai, bet tajā pašā laikā kāds ierēdnis ir korumpēts - tas nav pieņemami. Man tas vienkārši nav saprotams, es vienkārši nevaru iedomāties, kā var nozagt humāno palīdzību vai naudu, kas paredzēta armijai vai citām darbībām, kas mums palīdzēs uzvarēt šajā karā. Manuprāt, to spēj darīt tikai cilvēki, kas atbalsta krievu mentalitāti un uzskatus. Un nekas jauns jau tas nav - pēc PSRS izjukšanas mums bija daudz Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku, turklāt Padomju Savienība bija soli pa solim centusies iznīcināt ukraiņu garu, vērtības, arī fiziski iznīcinot inteliģenci.

Cīņa pret korupciju notiek, esam redzējuši arestus, korumpētu ierēdņu vai amatpersonu aizturēšanas, ko veic pretkorupcijas institūcijas. Šie stāsti ārvalstīs mūsu imidžu neuzlabo, īpaši apstākļos, kad tik daudzas valstis palīdz Ukrainai. Tomēr jāņem vērā, ka šis karš labos cilvēkus padara vēl labākus, bet sliktos - sliktākus. Tāpēc mums ar šo problēmu ir jātiek galā, un ukraiņu sabiedrība tam ar roku neatmetīs.

Interesants piemērs ir par deklarācijām, ko parlaments pieņem īstenošanai pēc kara beigām. Pagājušajā mēnesī parlaments vēlējās šādas deklarācijas pieņemt, bet neatvērt to saturu sabiedrībai. Petīcija, lai tās tomēr tiktu atklātas, četru dienu laikā savāca 80 000 balsu un prezidents to parakstīja. Tas arī apliecina, ka Ukrainas sabiedrībai nav nekādas tolerances pret korupciju, un to skaidri apzinās arī varas iestādes.

Gribu uzsvērt, ka savā mūžā vispār ar korupciju neesmu saskārusies. Tiku ievēlēta, kad bija 24 gadus veca. Tad tiku izvēlēta par budžeta komitejas sekretāri. Pirms pēdējām vēlēšanām saslimu ar Covid-19 un nekādā kampaņā vispār nepiedalījos, tomēr cilvēki par mani nobalsoja - acīmredzot pateicoties labām lietām, ko biju iepriekš paveikusi. Tādējādi mans personīgais piemērs apliecina, ka viss var notikt bez korupcijas. Atceros, kā mana māte mudināja mani strādāt juridiskajā universitātē un vēlāk tiesā. Taisījos uz darba interviju, un viņa teica, ka "vienosimies" un es tikšu pie darba. Es nepiekritu, teicu, ka gribu pie darba tikt pati. Sava mūža laikā Vinnicā ar korupciju tiešām neesmu saskārusies.

Bijušais Vinnicas mērs Volodimirs Groismans - bijušais premjerministrs, kurš valstī uzsāka decentralizācijas un medicīnas reformu, - pirms 14 gadiem korupcijas apkarošanai Vinnicā radīja caurskatāmības biroju. Burtiski - pirmais ēkas stāvs bija pilnībā caurredzams, tur atradās bērnu laukumiņš un administratori, kuri paņēma dokumentus un aiznesa speciālistiem - lai cilvēks nenonāktu tiešā kontaktā ar amatpersonām. "Transparency International" pēc sava pētījuma piešķīra Vinnicai "nulles korupcijas" statusu. Varbūt arī tāpēc pret korupciju vienmēr reaģēju tik emocionāli un agresīvi.

Vai, jūsuprāt, pašreizējie kontakti, kas veidojas un nostiprinās, Eiropas valstu pilsētām palīdzot municipalitātēm Ukrainā, pēc kara spēs pāraugt jaunā, auglīgas sadarbības kapacitātē?

Man par to nav šaubu. Karš strādā kā ātras sakaru nodibināšanas instruments. Man nav šaubu, ka pēc kara sadarbosimies ar savām partnerpilsētām un dvīņu pilsētām. Protams, ar tām, kas to vēlēsies, jo arī mēs vēlamies dalīties, mums pat ir īpašs līdzdalības budžets, kura ietvaros tikuši īstenoti 1200 projekti.

Mums ir attīstīti digitalizācijas instrumenti. Piemēram, šeit, Eiropas Parlamentā, es savu identifikācijas karti rādīju aplikācijā "Valdība un es" - man tur ir viss, vadītāja apliecība, personu apliecinoši dokumenti u.tml. Ja man ir vajadzīga kāda izziņa, varu to iegūt elektroniski, tāpat nodokļu atskaišu dēļ visus dokumentus varu pievienot elektroniski - un arī šis ir viens no piemēriem, kā cīnāmies pret korupciju. Cik vien iespējams, samazinām kontaktus starp cilvēku, kas varētu dot kukuli, un kādu, kas veiktu darbību, par ko šo kukuli prasīt. Ar šo pieredzi varam dalīties.

Tāpēc vēlamies veidot attiecības starp pilsētām ar ilgāku perspektīvu, ne tikai uz kara laiku. Piemēram, ar Ventspili komunicējam jautājumos par inovācijām ekonomikā, IT jomu, civilo aizsardzību, ekoloģiju, atjaunīgo enerģiju, urbāno attīstību, izglītību un kultūru. Tādējādi mūsu attiecības attīstās dažādās jomās un starp dažādiem cilvēkiem, nevis tikai starp diviem mēriem, kuru pēc nākamajām vēlēšanām vairs savās vietās var nebūt. Vēlamies redzēt vienlīdzīgu sadarbību starp vidējā līmeņa vadītājiem.

Latvijas cilvēkiem noteikti vēlos nodot siltus sveicienus no ukraiņiem. Latvieši mums ir daudz palīdzējuši, tas nozīmē daudz. Jūs esat viena no tām valstīm, kas spēj izprast mūsu situāciju, kādā patlaban atrodamies. Tāpēc esam īpaši pateicīgi par jūsu atbalstu un priecāsimies jūs redzēt Ukrainā. Starp mūsu uzņēmējiem sakari jau ir iedibināti, mūs saista ciešas saites.