Makrona tīkojumi pēc "miera mūsu laikam" - kas aiz tā slēpjas?

Taču pēc atgriešanās Makronu sagaidīja nebūt ne silta uzņemšana, kārtējo reizi atvēsinot Francijas līdera sapņus kļūt par vienu no vadošajiem spēlētājiem uz pasaules politikas skatuves.

Brīdī, kad Makrona iekšpolitiskās pozīcijas satricinājuši jau mēnešiem ilgstošie protesti pret viņa īstenoto pensiju sistēmas reformu, viņam nākas uzklausīt arī nesaudzīgu kritiku no citu rietumvalstu līderu puses, kas Elizejas pils saimnieka centienus labākajā gadījumā sauc par naivitāti. Iepriekš tā spilgti izpaudās Makrona veltajos centienos dažnedažādi pielabināties Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam, tā arī nespējot to pierunāt atturēties no atkārtotā iebrukuma Ukrainā. Tagad tas pats atkārtojas ar Ķīnas prezidentu Sju Dzjiņpinu, kurš cenšas sēt nevienprātību Rietumos, lai panāktu nopietnas plaisas veidošanos starp Eiropu un ASV.

Tā nav mūsu darīšana

Sava Ķīnas apmeklējuma rezultātā Francijas prezidents nonācis tādā izolācijā, kādā viņš nav atradies, kopš stājās valsts galvas amatā pirms sešiem gadiem. Būdams nepopulārs paša valstī un nebaudīdams uzticību arī aiz tās robežām, Makrons tomēr pretendē mainīt ne tikai Franciju, bet arī veidot pamatus, uz kuriem varētu būvēt jauno starptautisko kārtību pēc Ukrainas kara.

Parakstot Ķīnas un Francijas kopīgo paziņojumu par Parīzes un Pekinas "globālo stratēģisko partnerību", Makrons pamanījies izsaukt tūlītēju sašutumu vai vismaz satraukumu sabiedrotajos no Varšavas līdz Vašingtonai. Viņš arī acīmredzami pārņēmis ķīniešu politisko leksiku un sācis pļāpāt par "multipolāro" pasauli, kas brīva no "blokiem", atbrīvota no "Aukstā kara mentalitātes" un mazāk atkarīga no "ASV dolāra eksteritorialitātes".

Vislielāko satraukumu, īpaši Vašingtonā, raisījuši viņa izteikumi intervijā izdevumam "Politico" un franču žurnālistiem mājupceļā no Pekinas, ka Taivānas drošība neesot Eiropas problēma un ka eiropiešiem ir jāpretojas iespējamajai kļūšanai par ASV "vasaļiem".

Tajā pašā laikā jautājumi, ar ko Taivānas demokrātija un brīvība atšķiras no Ukrainas demokrātijas un brīvības un ar ko krievu autokrātijas radītie draudi atšķiras no ķīniešu autokrātijas draudiem, no Makrona puses palikuši bez atbildes.

"Sliktākais būtu iedomāties, ka mums, eiropiešiem, šajā jautājumā būtu jākļūst par vadāmajiem un par savas rīcības ierosinātājiem jāpieņem ASV dienaskārtība un Ķīnas pārmērīgā reakcija," runājot par Taivānu, izteicies Makrons. "Tikt ievilktiem krīzēs, kas nav mūsējās, ir lielākais risks," kas apdraud Eiropu, uzsvēris Francijas līderis.

Nedēļas laikā pēc savas atgriešanās no Pekinas Makrons ar savu retoriku jau bija paspējis ūdeņus saduļķot līdz tādai pakāpei, ka Elizejas pilij nācās nākt klajā ar saviem paskaidrojumiem, norādot, ka Francija "nav vidusceļā starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu" un ka Vašingtona un Parīze ir "sabiedrotās ar kopīgām vērtībām". Fakts, ka šāds skaidrojums bijis nepieciešams, liecina, cik lielā mērā Francijas prezidents pamanījies izsaukt nemieru savos sabiedrotajos.

Sabiedrotie nenovērtē "pravieti"

"Alianse ar Savienotajām Valstīm ir absolūts mūsu drošības pamats," acīmredzami reaģējot uz Makrona izteikumiem, paziņojis Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis, norādot, ka daži Rietumu līderi "sapņo par sadarbību ar ikvienu, ar Krieviju un kādu lielvaru Tālajos Austrumos".

Moravecka izteikumi atspoguļo situāciju, kurā Francijas prezidents uzņemas tiesības runāt par Eiropas centieniem un sapņiem, lai gan kontinentā pastāv asas pretrunas, īpaši starp valstīm, kas robežojas ar Krieviju un izmisīgi turas pie NATO, un Makrona gollistiskajām fantāzijām par Franciju, kas ir Vašingtonas "sabiedrotā, bet ne saistītā". Krievijas iebrukums Ukrainā papildus izgaismojis pretišķības starp un Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas savus galvenos drošības apdraudējumus saskata Krievijā, un tādām valstīm kā Francija, kas par savām drošības prioritātēm izvirza terorismu un Vidusjūras reģiona stabilitāti.

Zīmīgi, ka vienīgais, kas steidza uzteikt Makrona paziņojumus, bija Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš kļuvis gandrīz par vienīgo Eiropas līderi, kas joprojām mēģina uzturēt kādas lietišķas attiecības ar Putinu un izvairās no pārliekas Maskavas kritikas, tajā pašā laikā kategoriski atsakoties sniegt jebkādu militāro palīdzību Ukrainai. Piebalsojot Elizejas pils saimniekam, Orbāns pagājušajā piektdienā paziņoja, ka "Francijas prezidents meklē iespējamos partnerus, nevis ienaidniekus. Tas līdzinās Ungārijas nostājai - mums ir jāvadās no pašu interesēm, nevis jāņem vērā citu intereses. Ir rūpīgi jāapsver, vai amerikāņu ārpolitikas intereses sakrīt ar Eiropas interesēm".

Tajā pašā laikā Ukrainas karš ir pierādījis, ka NATO, kam Makrons tikai pirms trim gadiem diagnosticēja "smadzeņu nāvi", joprojām paļaujas uz ASV vadošo lomu un militārajām iespējām un jo īpaši uz to nodrošināto kodollietussargu. Jau gados pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā, īstenojot operācijas Lībijā un Sāhelas zonā, eiropiešiem nācās pārliecināties par savu armiju spēju ierobežotību un nepieciešamību paļauties uz amerikāņu iespējām izlūkošanā, ienaidnieka pretgaisa aizsardzības apspiešanā, lidmašīnu degvielas uzpildīšanā gaisā un nodrošinājumā ar stratēģiskajām desantlidmašīnām.

ASV senators Marko Rubio, kas pārstāv Floridas republikāņus, reaģējot uz Elizejas pils saimnieka izteikumiem, izplatījis divas minūtes ilgu videouzrunu, kurā retoriski vaicā: "Vai Makrons runā visas Eiropas vārdā? Ja tā, tad ir dažas lietas, kuras mums jāmaina." Viena no šādām izmaiņām var būt situācija, kurā amerikāņi eiropiešiem iesaka pašiem tikt galā ar Ukrainu, brīdina Rubio.

Senatora brīdinājums norāda uz vienu no problēmām, kas piemīt Makrona fantāzijām. Runas par Eiropas "stratēģisko autonomiju" apstākļos, kuros ASV sniedz lielāko daļu no militārā atbalsta Ukrainai, ir visai provokatīvas, īpaši ņemot vērā, ka nākamgad Savienotajās Valstīs gaidāmas vēlēšanas, pirms kurām zināmi spēki abos politiskā spektra galējos flangos arvien skaļāk žēlojas par milzu tēriņiem, ko prasa atbalsts ukraiņiem.

Rubio piebalsojis arī Moraveckis: "Eiropas autonomija skan šiki, vai ne? Taču tas nozīmē Eiropas gravitācijas centru pārnest tuvāk Ķīnai un saraut saites ar ASV. Es īsti neizprotu stratēģiskās autonomijas ideju, ja tas faktiski nozīmē iešaut sev celī."

Turklāt Makrons ar savām atklāsmēm izlēmis nākt klajā tikai dažas stundas pirms Ķīnas draudīgajiem militārajiem manevriem Taivānas tiešā tuvumā, ko Pekina pasniegusi kā reakciju uz dažas dienas iepriekš Kalifornijā notikušo Taivānas prezidentes Cai Inveņas tikšanos ar ASV Pārstāvju palātas spīkeru Kevinu Makkartniju. "Tam ir nozīme, kad un kur jūs izsakāties," sarunā ar "The New York Times" atzīst Vācijas Ārpolitikas biedrības direktors Guntrams Volfs. "Ja jūs pametat Sji un nekavējoties sakāt, ka Taivāna nav mūsu darīšana, tas šķiet dīvaini." Volfs piebilst: "Ja jūs sakāt, ka Eiropai jāpadodas Taivānas jautājumā, jums nekavējoties vaicā, kuru vēl jūs esat gatavs nodot?"

Arī bijušais Vācijas Bundestāga ārlietu komitejas priekšsēdētājs Norberts Retgens, kas pārstāv šobrīd opozīcijā esošos konservatīvos, paziņojis, ka "Makrons pamanījies savu Ķīnas vizīti pārvērst Sji PR uzvarā un Eiropas ārpolitikas katastrofā". Viņam piebalsojis konservatīvās Eiropas Tautas partijas (EPP) līderis Manfrēds Vēbers, kas intervijā itāļu laikrakstam "Corriere della Sera" atzinis, ka "Makrona intervija bija katastrofa un atklāja lielo plaisu Eiropas Savienībā (ES), kas pastāv jautājumā par kopīga stratēģiska plāna formulēšanu attiecībās ar Pekinu". Viņš piebildis, ka Elizejas pils saimnieka izteikumi ir vājinājuši ES, jo bloka austrumu valstis tagad ciešāk piesliesies Vašingtonai, nevis Parīzei vai Berlīnei.

Mēģinājumi sasmelt

izlieto ūdeni

ASV prezidenta Džo Baidena administrācija ir atturējusies no savu franču sabiedroto kritikas, un arī ES centusies pietušēt pretrunas starp Makronu un Eiropas Komisijas (EK) prezidenti Urzulu fon der Leienu, kura pievienojās Elizejas pils saimniekam, viņa Ķīnas tūres laikā. Viņa Taivānas jautājumā izrādīja daudz stingrāku nostāju, norādot, ka "neviens šajā reģionā nedrīkst vienpusēji mainīt "status quo"".

Atšķirībā no Makrona fon der Leiena nesagaidīja no ķīniešu puses tādu izšķērdīgu uzņemšanu, jo Pekina, tāpat kā Maskava, dod priekšroku runāt ar atsevišķām valstīm. Turklāt EK prezidente vienā no savām runām vizītes priekšvakarā bija atļāvusies Ķīnu nosodīt par pieaugošajām represijām valsts iekšienē un arvien lielāko agresivitāti aiz tās robežām, atzīstot, ka Eiropas un Pekinas attiecības "pēdējos gados kļuvušas vēsākas un sarežģītākas".

Taivāna Eiropai, domājams, ir svarīga arī ekonomiskā un politiskā ziņā. Mūsdienu pasaule lielā mērā darbojas ar taivāniešu ražoto mikroshēmu palīdzību. Sala ražo vairāk nekā 60% no pasaules tranzistoriem, un aptuveni 90% no viskomplicētākajām mikroshēmām.

Pēc tam, kad Pekina, pārņemot savā valdījumā Honkongu, faktiski sagrāvusi tās demokrātisko pārvaldes sistēmu, Ķīnas iespējamais iebrukums Taivānā un tam sekojoša salas liberāldemokrātiskās iekārtas likvidācija būtu graujošs trieciens arī visam tam, ko eiropieši, tostarp arī Makrons, sakās aizstāvam Ukrainā.

Paziņojumā, ko izplatījusi Elizejas pils, teikts: "Mūsu nostāja Taivānas jautājumā ir nemainīga. Mēs atbalstām "status quo" un uzturam mūsu sakarus un sadarbību ar Taivānu, kas ir atzīta demokrātiska sistēma."

Taču pēc Makrona neveiklajiem mēģinājumiem pērn pielabināt Putinu ar pļāpām par jaunu Eiropas "stratēģisko arhitektūru", viņš acīmredzami tagad iecerējis pielabināties Sji. Elizejas pils saimnieks cer ne tikai uz ekonomiskajiem un tirdzniecības ieguvumiem, bet iedomājies, ka ar Pekinas starpniecību varētu panākt kara izbeigšanu Ukrainā. Tomēr viņa vizītes laikā Ķīnā nekas neliecināja, ka Sji grasītos sniegt šādu palīdzību.

"Viņa pēdējā vizīte Ķīnā tikai stiprinājusi komunistus un prezidentu Sji, kurš ir apsēsts ar pasaules kārtības maiņu un Taivānas pārņemšanu, lietojot spēku," tviterī norādījis ASV senators Lindsijs Greiems, kas pārstāv Dienvidkarolīnas republikāņus. Makrons gan, šķiet, vēlas, lai Eiropa izvairītos tieši no šādas konfrontējošas nostājas pret Pekinu. Tomēr Francijas līdera tūlītējā cena, ko tam nākas maksāt par savu "vizionārismu", ir visai augsta.

Pagājušajā ceturtdienā Moraveckis, nepārprotami norādot uz Makronu, izteicies, ka daži eiropieši, iespējams, pieļauj vēsturisku kļūdu, meklējot iespējas veidot ciešākas attiecības ar Ķīnu. "Viņi tuvredzīgi raugās uz Ķīnu, lai varētu tur pārdot vairāk ES ražojumu, maksājot par to milzīgu ģeopolitisko cenu, kas padara mūs vairāk, nevis mazāk atkarīgus no Ķīnas," brīdinājis Polijas premjers. "Dažas Eiropas valstis mēģina izdarīt to pašu kļūdu, kas tika pieļauta gadījumā [ar atkarību no] Krievijas."

Daži austrumeiropiešu diplomāti izteikušies vēl atklātāk. Piemēram, kāds vārdā nepiesaukts diplomāts televīzijas kanālam CNN aizkadrā sacījis, ka Makrons "vienkārši ir kurls pret jebko, kas notiek pasaulē". "Nav brīnums, ka [jēdziens] "makronēšana" kļuvis par sinonīmu bezjēdzīgai gvelšanai," viņš piebildis.

Daladjē mēteļa pielaikošana

Nedēļu vēlāk parādījās ziņas, ka Makrons uzdevis savam ārpolitikas padomniekam Emanuelam Bonē sadarbībā ar Komunistiskās partijas ārpolitikas komisijas priekšsēdētāju Vanu Ji radīt "ietvaru" miera sarunām starp Krieviju un Ukrainu.

Kā aģentūrai "Bloomberg" atklājušas par to informētas personas, kas vēlējušās palikt anonīmas, Elizejas pils saimnieks cer, ka šādas sarunas, ja viss noritēs veiksmīgi, iespējamas jau šovasar. Nav gan skaidrs, kā Makrons iecerējis panākt atbalstu savam "slepenajam plānam" no Kijivas un tās sabiedrotajiem, no kuriem daudzi kategoriski noraidījuši jebkādas idejas par pamieru, kas ļautu Krievijai paturēt pašreizējos teritoriālos ieguvumus.

Daudzas rietumvalstis izturas skeptiski pret Pekinu kā neitrālu starpnieku, ņemot vērā tās arvien ciešākās attiecības ar Maskavu, ko īpaši spilgti demonstrēja Ķīnas aizsardzības ministra Li Šanfu šīsnedēļas Krievijas apmeklējums. Pekinā atsaucību līdz šim nav guvuši arī Francijas līdera mudinājumi Sji tikties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.

Arī pats Makrons šajā jautājumā nebūt nav uzskatāms par "uzticības personu", jo pārāk daudzi vēl atceras viņa pagājušā gada skandalozos aicinājumus nepieļaut Krievijas "pazemošanu".

"Viņš (Makrons), iespējams, domā, ka seko cēlam mērķim, taču pakļaujas Ķīnas scenārijam, apejot ierasto starptautisko praksi un atzītos mehānismus starptautisko konfliktu risināšanai," sarunā ar "The Daily Telegraph" atzīst Lielbritānijas parlamenta aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Tobiass Elvuds. Kā savukārt norādījis bijušais toriju līderis Dankans Smits, Ukrainas apmeklējuma laikā viņš konstatējis, ka ukraiņi "neuzticas ķīniešiem vai Makronam". Smits piebilst, ka Francija, pirmkārt, likusi ukraiņiem vilties jau 2014.gadā, slēdzot "katastrofālo vienošanos" ar toreizējo Vācijas kancleri Angelu Merkeli un uzspiežot Kijivai tā dēvēto Minskas vienošanos. Tagad ukraiņi uzskata, ka "Makronam ir tikai viens mērķis, un tas ir Makrona tēla stiprināšana, un viņam nerūp, kuru viņam jānodod, lai to panāktu", uzsver britu politiķis.

Elizejas pils gan cenšas kliedēt pieņēmumus par Makrona iecerēm izdarīt spiedienu uz Kijivu, lai tā piekristu miera izkārtojumam, kas paredz atteikšanos no zināmām krievu sagrābtajām teritorijām. Kāda no amatpersonām izteikusies, ka jebkādām sarunām jābalstās Ukrainas suverenitātes ievērošanā. Pils arī cenšas kliedēt aizdomas, ka prezidents ar savu iniciatīvu nācis klajā bez konsultēšanās ar citu rietumvalstu līderiem. Makrons uzstāj, ka ASV prezidents Džo Baidens ticis informēts par viņa diplomātiskajām aktivitātēm un tās atbalstot.

Nesaprasts pat paša mājās

"Katastrofa," atzinusi ietekmīgā franču ārpolitikas eksperte Nikola Bašarāna, laikrakstam "The New York Times" komentējot Makrona sniegto interviju "Politico". Viņa atklājusi, ka Elizejas pils pieprasīju intervijas saskaņošanu un uzstājusi uz atsevišķu pasāžu svītrošanu, kurās prezidents "vēl atklātāk izteicies par Taivānu un Eiropas stratēģisko autonomiju".

Ietekmīgais franču laikraksts "Le Monde" vēsta, ka Makrona izteikumi par Taivānu satraukuši pat pašas Francijas diplomātus. Ārlietu ministrijas amatpersonas izdevumam atzinušas, ka prezidents tās turot neziņā par savām iecerēm un ka Elizejas pils savu diplomātisko politiku tiecoties īstenot vien ar dažu padomnieku starpniecību. "Prezidents rīkojas, kā viņam ienāk prātā, un ļaudīm ir līdz kaklam glābt situāciju un skaidrot (..) nostāju, kas grūti izprotama," izteicies viens no avotiem ministrijā. Cits avots atzinis, ka Makrons ar saviem izteikumiem, atgriežoties no Ķīnas, pārsteidzis ministriju "nesagatavotu". "Le Monde" izsaka pieņēmumu, ka Ārlietu ministrijas politisko un drošības jautājumu nodaļas ģenerāldirektora Filipa Erreras atkāpšanās no amata tieši saistīta ar Makrona uzvedību.

Tikmēr Francijas pilsētu ielās nerimst protesti pret Makrona iecerēto pensiju sistēmas reformu, lai gan pagājušajā piektdienā Konstitucionālā padome akceptēja pretrunīgi vērtēto likumprojektu, kuru valdība izšķīrās apstiprināt, apejot parlamentu. Tomēr Makrona mazākuma valdībai acīmredzami nav pārliecības par atbalstu Nacionālajā sapulcē ne tikai iekšpolitiskajos jautājumos. "Viņš meklē jaunu orientāciju," "The New York Times" atzinis kāds kabineta loceklis, kurš vēlējies palikt anonīms. "Taču bez stabilas koalīcijas parlamentā tas ir grūti."

Avoti: "The New York Times", "Bloomberg", "The Daily Telegraph", AFP, "Politico", "The Soufan Center", "The Diplomat", CNN, "The Times".