Kāpēc Krievijai vajadzēja sākt karu? Pie vainas nav "krievu tautas mentalitāte", skaidro politoloģe
Karš Ukrainā ieilgst, upuru skaits (arī Krievijas militārpersonu vidū) pieaug - bet atbalsts Vladimiram Putinam vienalga palielinās. Arī pats karš, pēc visa spriežot, ir diezgan populārs. Uz šī fona politiskais režīms Krievijā kļūst arvien stingrāks, iegūstot totalitārisma iezīmes. "Meduza" sarunājās ar politoloģi, Londonas Karaliskās koledžas profesori Guļnazu Šarafutdinovu par to, kā Krievijas vara plānveidīgi gatavojusi sabiedrību karam. 2021. gadā iznāca Šarafutdinovas grāmata "Sarkanais spogulis" Putina līderība un trauslā Krievijas identitāte (The Red Mirror Putinʼs Leadership and Russiaʼs Insecure Identity).
Jauns.lv pārpublicē intervijas saīsināto versiju
Mūsu sarunu gribas sākt ar jūsu jaunās grāmatas nosaukumu. Kas tieši atspoguļojas "Sarkanajā spogulī"?
Mans galvenais arguments ir tāds, ka sabiedrisko viedokli Krievijā var saprast caur kolektīvās identitātes politikas analīzi.
Šī identitāte arī kļuva par savdabīgu Krievijas prezidenta sabiedriskās labsajūtas un popularitātes celšanas virzītāju pēc 2014. gada.
"Sarkanā spoguļa" metafora labi saķer identitātes jēdziena būtību: ieskatoties spogulī, mēs redzam atspulgu, kas var izstarot prieku, laimi, skaistumu, bet varbūt atkarībā no situācijas arī parādīt vecumdienas, grumbas un neapmierinātību. Pat tad, ja šajā spogulī ir viens un tas pats cilvēks.
Tas pats ar kolektīvo identitāti: sabiedrība redz savu atspulgu kaut kādā spogulī, bet šis spogulis nav nekas pastāvīgs, tas mainās. Vēl vairāk – valsts vai pat dažādas grupas sabiedrībā var piedāvāt un virzīt dažādus šādu spoguļu variantus.
Deviņdesmitajos, kad kopīgais padomju spogulis pazuda, tam sākumā nebija nekādas nomaiņas - nebija tāda kolektīva spoguļa, kurā Krievijas iedzīvotāji varētu redzēt savu piederību Krievijas nācijai.
XXI gadsimtā Kremlis jau spēja piedāvāt līdzīgu kolektīvo spoguli - tas ir "sarkans", jo kopš 2012. gada konsolidācija balstījās uz tiem pašiem mehānismiem un idejām, kas tika izmantoti Padomju Savienībā.
Kas tie par mehānismiem un idejām?
Padomju identitātes uzbūve balstījās uz diviem pīlāriem: pirmais ir padomju ekskluzivitātes izjūta, kas ļāva katram padomju pilsonim izjust piederību unikālai valstij; otrs ir ārējā ienaidnieka sajūta, kas bijusi vienmēr.
Atcerieties (ja mācījāties padomju skolā) vēstures stundas, kad mācību grāmatas sākās ar vārdiem "jauno padomju Republiku ielenca ciešs ienaidnieku gredzens".
Pēc pirmā Padomju valsts tapšanas perioda pienāk kara periods pret fašistiskajiem iebrucējiem, tad sākas Aukstais karš, un par ienaidnieka aplenkumu kļūst imperiālistiskie Rietumi.
Sajūta, ka Padomju Savienību vienmēr ir ielenkuši ienaidnieki, būtībā ir kļuvusi par vienu no pastāvīgi strādājošajiem sabiedrības konsolidācijas mehānismiem. Arī kolektīvā izņēmuma izjūta padomju sabiedrībai ir ļoti fundamentāla.
Nav brīnums, ka tie mehānismi, kas darbojās padomju laikā, var darboties arī tagad. Un es cenšos grāmatā parādīt, ka abus šos mehānismus aktīvi izmanto valstij pakļauti masu informācijas līdzekļi.
Krievijas nacionālā izņēmuma sajūta sāka virzīties ļoti tieši aptuveni kopš 2012. gada. Bet tas, ka Krievija visur ir ienaidnieku ielenkta - gan no ārpuses, gan iekšpuses, ir sajūta, kas sabiedrības apziņā tika ieviesta ar īpašu intensitāti pēc 2014. gada. Un, kā mēs redzam un šausmināmies, kopumā tas arī noveda pie īsta kara.
Bet ar ko šis arguments atšķiras no "īpašas padomju mentalitātes" idejas, kuru no Krievijas cilvēka nekad neizskaust?
Šādi skaidrojumi ignorē sabiedrības pārveides iespēju, novērš pētnieku uzmanību no sociālajām izmaiņām un pievērš uzmanību nemainīgajam.
Zināmā mērā tās laikam ir vienkāršākas - it īpaši šodien, kad Krievija risina šo noziedzīgo karu Ukrainā un kad tās nākotne nav zināma.
Bet manā izpratnē argumentācija, kas balstās uz "īpašu kultūru", "īpašu cilvēku" vai kādu "matricu", palaiž garām galvenos vaininiekus un galveno problēmas avotu - Krievijas elites un Krievijas līderi.
Jāsaprot, ka kognitīvās struktūras, kas mantotas no padomju laikiem, eksistē gulošā veidā līdzās citām idejām, kas dod iespēju izvēlēties citu attīstības ceļu. Un tieši tāpēc grāmatā lieku uzsvaru uz politiskās līderības jautājumu.
Politiķi Kremlī un viņu kontrolētie mediji izvēlas no šīs pagātnes to, kas ir ērts tieši viņiem un kas palīdz saglabāt varu. Grāmatā rādu, ka atbildība par to, kā tieši vēsture un tās sāpju punkti tiek izmantoti, gulstas uz līderiem un eliti.
Mans arguments ir tāds, ka elites un politiskie līderi ir atbildīgi par manipulēšanu ar vēsturi, kā arī par kolektīvās identitātes politikas īstenošanu. Tai politikai, kas šodien novedusi sabiedrību agresīvas pretrietumu konsolidācijas stāvoklī.
Bet cik elites ir brīvas izvēlēties no tā ideju kopuma, kāds tām ir?
Lai propaganda darbotos, tajā jābūt zināmai daļai patiesības.
To nevar pilnībā uzbūvēt uz meliem. Ir, protams, jēdziens "fake news", bet pat feiki gulstas uz kaut kādām realitātes uztveres shēmām. Veiksmīgai propagandai ir jābūt kādai patiesības daļai, un šajā ziņā Kremļa propaganda ir veiksmīga.
Patiešām, deviņdesmitie bija smags ekonomisko un sociālo zaudējumu un, galvenais, simboliska zaudējuma periods daudziem cilvēkiem.
Protams, ne visiem. Bet daudzi tiešām ir zaudējuši izpratni par to, kurā valstī viņi dzīvo, pie kādiem kolektīviem pieder. Cilvēki zaudēja profesijas, darbavietas, utt.
Es pati dzīvoju Krievijā deviņdesmito gadu sākumā un atceros to neaizsargātības sajūtu, ar kādu vakaros ar tramvaju braucu mājās.
Bet caur līdzīgiem brīžiem izgāja ne tikai Krievija, bet praktiski visas postkomunistiskās valstis. Tāpēc ir ļoti interesanti salīdzināt, kā tieši visas šīs valstis uztver savus deviņdesmitos tagad.
Piemēram, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ungārijā, Polijā un Čehijā, kas šobrīd ietilpst ES, šo laiku aplūko caur transformācijas prizmu, kaut ļoti sāpīgu, bet nepieciešamu savu neatkarīgo nacionālo valstu uzbūvei, kas izdarījušas izvēli Eiropas virzienā.
Viņiem šīs reformas ir jēgpilnas, tur saprot, priekš kam šīs reformas bija vajadzīgas.
Krievijā šī sākotnējā reformu jēga ir zudusi. Un te tieši izpaužas elites atbildība par šīs jēgas zaudēšanu.
Jeļcins 1990. gadu beigās saprata, ka desmitgade pagājusi smagi, un viņa pēdējā runā tas skaidri izskanēja. Taču viņš zināja un ticēja izdarītajai izvēlei. Putinam tādas pārliecības nebija, drīzāk otrādi.
Kremlim radās iespēja izmantot tautas sentimentus saviem mērķiem. Novācot [90. gadu reformu] sākotnējos mērķus, varēja šo desmitgadi iedomāties kā nepārtrauktu traumu, bet Krieviju un Krievijas iedzīvotājus izstādīt par kāda ļauna āža upuriem.
Elites atbildība ir par to, kā sabiedrība atbild uz slaveno jautājumu no filmas "Brālis-2": "Kas ir spēks, brāli?"
Putina atbilde uz šo jautājumu ir valsts militārā varenība, Krievija kā valsts, ar kuru rēķinās un no kuras baidās. Taču lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju pievilcīga varētu izrādīties arī cita atbilde - tāda, kas ietvertu ekonomisko attīstību, cilvēka potenciāla, "zināšanu ekonomikas" attīstību, kultūras, finanšu, tehnoloģiju produktu radīšanu, kas būtu pievilcīgi visā pasaulē.
Tas varētu būt spēks. Taču tam ir vajadzīgas citas politiskās institūcijas, vajadzīgas neatkarīgas tiesas un īpašuma tiesību aizsardzība.
Diemžēl politiskās sistēmas attīstība Krievijā un institūciju attīstība ir gājusi citā virzienā.par to es rakstīju savā pirmajā grāmatā par kapitālismu "Savējiem", "Political Consequences of Crony Capitalism Inside Russia").
Krievija ir unikāla kolektīvās traumas izmantošanā režīma leģitimizēšanai?
Nav unikāla. Lai to saprastu un parādītu, izmantoju sociālās identitātes teorijas prizmu. Līderības jautājums šeit tiek uzlūkots kā process, kā attiecību attīstība starp līderi un viņa sekotājiem.
Rezultātā sekotāji līderī saskata cilvēku, kurš virza viņu grupas intereses, pārstāv šīs grupas prototipu, padara to nozīmīgāku citu acīs un pašam sev. Un, pats galvenais, pati grupas piederības sajūta šajā procesā pastiprinās.
Šī teorija palīdz saskatīt svarīgumu, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji Putinā redz cilvēku, kurš virza nācijas intereses, padara nāciju nozīmīgāku, saskata tajā stipras Krievijas simbolu.
Absolūti universāls novērojums sociālajā psiholoģijā ir tas, ka katrs cilvēks vēlas piederēt pie grupas, kas ir labāka par citiem.
Un ir pat tāds grupveida diskriminācijas efekts: vienmēr šķiet, ka sava grupa ir labāka nekā citi un cilvēks izmanto visas savas kognitīvās iespējas, lai pierādītu, ka "mūsu" grupa ir labāka.
Kad tad Krievijas sabiedrība atmodīsies transformācijām?
Krievijas valsts sāktais karš Ukrainā šobrīd nav atstājis iespēju ne šo kolektīvo emociju izrunāšanai, ne pilnvērtīgai reakcijai no pilsoniskās sabiedrības puses.
Daudz cilvēku Krievijā šobrīd ieņēmuši agresīvu aizsardzības pozīciju, attaisnojot un aizstāvot Krievijas prezidenta noziedzīgo lēmumu. Es neredzu, kā Krievija var uzvarēt šajā netaisnīgajā karā, un varu tikai cerēt, ka tas beigsies pēc iespējas ātrāk.
Kas notiks ar sabiedrisko domu Krievijā tuvākā gada laikā? Bieži vien var dzirdēt spriedelējumus kā: "Ja reiz pārdzīvojām deviņdesmitos, tad arī šo pārdzīvosim, un vispār tas ir stimuls mūsu ekonomikas atdzimšanai."
Skata leņķis, kas man palīdzēja izprast sabiedrības pēc Krimas anektēšanas reakciju, ļauj pieņemt, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji reaģēs patriotiskās konsolidācijas ietvaros.
Baidos, ka masveida pretkara kustības tagad nebūs un tie krievi, kas ar šausmām un sāpēm apzinās notiekošo, būs mazākumā. Turklāt viņi saskarsies ar pieaugošu agresiju.
Proti, iekšējā šķelšanās Krievijā tuvākā gada laikā padziļināsies, bet tās sekas pastiprināsies. Cik ilgi tas viss turpināsies, atkarīgs no tā, kādā ātrumā stagnēs politiskā sistēma.
Kādu laiku tā var noturēties, bet tas, ka tā nestrādā sabiedrības labā, nestrādā Krievijas nākotnei, kļūs skaidrāks arvien lielākam cilvēku skaitam. Tāpēc kaut kāda pārveide nākotnē ir neizbēgama.
Tad visi jautājumi, kas saistīti ar Krievijas nacionālo identitāti, tiks cilāti atkal. Šīs nākotnes diskusijas jau nenāks no Krievijas kā upura uztveres, tās nāks no tā, ka Krievija ir agresors.
Jaunās Krievijas kopības tapšana (ja varam iedomāties kādu pozitīvu nākotnes scenāriju) var balstīties tikai uz atbildības uzņemšanos par izdarīto.
Taču tuvākajā laikā apgaismību es vēl neredzu. Reizēm vispār liekas, ka karš ir paņēmis pēdējās cerības. Bet cerība mirst pēdējā. Tā ka gaidu kara beigas.
