Cilvēki bēg no Venecuēlas - maize maksā miljonu, bet par algu var nopirkt tikai puskilo gaļas
Sociālisma eksperimenti maksā dārgi – tas, ko Venecuēlā šā gada 1. janvārī varēja nopirkt par vienu bolivāru, 31. decembrī visdrīzāk maksās miljonu, raksta "Kas Jauns Avīze".
Kādreiz plaukstošo Dienvidamerikas valsti ekonomiskajā krahā iedzinusī valdība gan paziņojusi par bolivāra denomināciju – proti, noņems piecas liekas nulles. Vietējo naudu piesaistīs Venecuēlas kriptovalūtai "Petro", maksāšanas līdzeklim, kas līdzīgi bitkoiniem pastāv tikai datorvidē. Prezidents Nikolass Maduro sola, ka “ekonomikas atlabšana” sāksies no 20. augusta.
Par algu puskilo gaļas
Pēdējos mēnešos tirgotāji naudu vairs neskaitīja, bet svēra, jo tā bija daudz vienkāršāk. Venecuēlas politologs Pablo Rafaels Gonsaless, 90. gadu laika parlamenta priekšsēdētāja palīgs, intervijā "Deutche Welle" stāsta, ka valdība ieviesusi valūtas kontroli, nostiprinot cenas vienreiz noteiktā līmenī. Nekas labs no tā nav iznācis, tagad Venecuēlā melnajā tirgū par vienu ASV dolāru dod 2,5 miljonus bolivāru, 17 reižu vairāk par oficiālo kursu.
Sociālistu valdība neko mainīt nevēlas, kamēr mēnešalga valstī ir 5,5 miljoni bolivāru, bet kilograms gaļas maksā desmit miljonus. “Minimālā maizes cena Margaritas salā ir 1,4 miljoni bolivāru. Astronomiskajām cenām Venecuēlā nav nekādas loģikas. Vairāk nekā puse strādājošo valstī, kas saņem minimālo algu, diez vai spēj par to eksistēt,” saka Gonsaless.
Gandrīz vairs neko neražo
Valdība skaidro, ka kontrole ieviesta, lai novērstu valūtas aizplūšanu no valsts, bet viss notiek otrādi. Iepriekšējais prezidents Ugo Čavess, kurš iesāka kursu pretim bezdibenim, uzreiz pēc stāšanās amatā ekspropriēja ārvalstu un vietējos privātos uzņēmumus, lai tie sāktu strādāt “tautas labā”.
“Tagad Venecuēla gandrīz neko neražo – ne lauksaimniecības produkciju, ne rūpniecības preces. Venecuēla dzīvo absurda pasaulē. Valdība ekspropriē cementa industriju – mums nav cementa, valdība ekspropriē kafijas nozari – mums nav kafijas, valdība ekspropriē cukura rūpnīcas – mums nav cukura,” situāciju raksturo Gonsaless.
Dzīvību izvelk ar valdības žēlastību
Ne velti secināts, ka venecuēlieši zaudē lieko svaru un vēl vairāk. Nenomirt pavisam badā ļauj valdības ieviestais pārtikas grozs "CLAP" – saīsinājumā no spāņu valodas: Vietējā produktu nodrošināšanas komiteja. Lai saņemtu šo izdzīvošanas komplektu, nepieciešams īpašs tēvijas dokuments, identifikācijas karte "Carnet de la Patria". Vaicāts par izeju no krīzes, Gonsaless rosina ieviest jaunu valūtu, pielīdzinātu vērtībā dolāram, līdzīgi, kā agrāk rīkojās Brazīlija un Argentīna. Segumam kalpotu zelts un daļa naftas rezervju, vienlaikus jāatjauno brīva valūtas tirdzniecība. Tomēr Gonsaless atzīst, ka bez politiskām izmaiņām tas nebūs iespējams.
Sociālisti stingri turas pie varas, un viņiem arī netrūkst atbalstītāju – jāstrādā īsti nav, bet vismaz minimālu iztikas grozu par lojalitāti saņemt var. Militāristus par nemieru apspiešanu prēmē ar deficīto tualetes papīru, metro ir par brīvu – valstij nav valūtas, lai ārzemēs nopirktu izejvielas biļešu ražošanai.
Katru dienu bēg tūkstoši
Aptuveni 5000 venecuēliešu katru dienu pamet valsti, un šogad gaidāms, ka to skaits sasniegs 1,8 miljonus – 5% iedzīvotāju. Kolumbijas valdība nolēmusi legalizēt 442 462 imigrantus no Venecuēlas, kuri ieradušies nelegāli, kopumā valstī atrodas 870 093 Venecuēlas pilsoņi, un tie ir tikai oficiālie dati.
Tikai šā gada pirmajos divos mēnešos 40 000 venecuēliešu ieradušies Peru. Daudzi tūkstoši emigrē uz Panamu, Ekvadoru, Čīli, arī ASV un Spāniju, citi ar laivām bēg uz Karību salām, netālajā Trinidādā un Tobāgo vien patvērumu raduši ap 40 tūkstošiem.Sākumā bēga pārtikušie, uzņēmīgie, izglītotie, tagad arī tie, kurus Čavess, stājoties amatā 1999. gadā, tik ļoti solīja aizstāvēt. “Mēs mirstam badā,” saka 52 gadus veca indiāniete no varao cilts, kura tagad dzīvo Brazīlijā. “Trīs no manas ģimenes – mazdēls, dēls un tante – jau ir miruši no bada. Es nolādu Venecuēlas valdību.”
