Notrallinātais Maskavas nams jeb kā Krievija tika pie glaunas kultūras pils Rīgas centrā. FOTO

Jauns.lv ielūkojās vēsturē un atgādina, ka 2000. gadā tikko pie varas Kremlī nonākušajam Vladimira Putina režīmam Latvijas valsts teju vai uzdāvināja 1976. gadā uzbūvēto vienu no tolaik Rīgas centra lielākajām kultūras celtnēm, ap kuru nu risinās lielas kaislības.

Krievijai izdevīgais līgums

2000. gada pirmajā pusē izskanēja ziņas par kāda “izdevīga” darījuma rebēm – uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” (LDz) un Maskavas mērijas nodomu apmainīties īpašumiem, kā rezultātā LDz Krievijas galvaspilsētas centrā iegūtu atsevišķu divstāvu ēku savas pārstāvniecības atvēršanai, savukārt Maskava saņemtu Dzelzceļnieku kultūras pili, kurā vēlas iekārtot krievu kultūras centru. Patiesībā tas bija tikai vienpusīgi izdevīgs darījums: ja Maskavai savas toreiz “maigās politikas” īstenošanai kultūras pils nāca kā debesu dāvana, tad mums piesolītais nams bija vajadzīgs kā sunim piektā kāja. Par to liecina fakts, ka pāris gadus pēc ēkas iegūšanas Krievijas galvaspilsētā, LDz to pusslepeni pārdeva par aptuveni pusmiljonu dolāru (ap 455 000 eiro), jo tam vienkārši nebija vajadzīgs nams Maskavas centrā.

Līdz ar to, ņemot vērā ekskluzīvo īpašumu cenas galvaspilsētas centrā, Maskava savu namu Rīgā ieguva teju par sviestmaizi, kuras norīšana nu Latvijas valdībai un sabiedrībai izraisa prāvas “gastronomiskas mokas”.

Noslepenotais Latvijas dzelzceļa nams Maskavā

2004. gada maijā laikraksts “Diena” rakstīja: “Ar lielu publicitāti pret veco kultūras pili savulaik iemainītais pārstāvniecības nams Maskavā valsts akciju sabiedrībai “Latvijas dzelzceļš” pretēji iepriekš paustajam, šķiet, nemaz nav bijis vajadzīgs. Tas klusām pārdots divus gadus pēc apmaiņas, pārstāvniecībai tā arī īsti nesākot darboties.” 

Tolaik tā arī neizdevās noskaidrot šādas īpašumu maiņas un tai sekojošās pārdošanas izdevīgumu, jo toreizējam LDz valdes priekšsēdētājam Andrim Zorgevicam uzdotie jautājumi palika neatbildēti.

Pēc neoficiālas informācijas, LDz piešķirtais nams Nikološčepovkas pirmajā šķērsielā 7/17 toreiz nonāca Krievijas gāzes giganta “Gazprom” īpašumā, pie kura rēgojās neliela zeltīta izkārtne ar uzrakstiem “Gazprom” un “Severneftjegazprom”.

Lai arī nams ir būvēts padomju gados un tādēļ Maskavā netiek uzskatīts par īpaši prestižu, tomēr tas atrodas pievilcīgā vietā, Maskavas vēsturiskajā centrā piecu minūšu gājienā no Smoļenskas metro stacijas.

Šo māju Maskavā LDz pret savu kultūras pili Rīgā, Marijas ielā 7, no Maskavas valdības iemainīja 2000. gada septembrī, un maz bija tādu laikrakstu, kuros LDz vadība nestāstīja par tālejošajiem plāniem attiecībā uz jauniegūto pārstāvniecības ēku. Tika solīts, ka ēkā būs ne tikai LDz, bet arī Latvijas ostu pārstāvniecības un tas palīdzēs šīm struktūrām dibināt sadarbības kontaktus ar citu valstu biznesa pārstāvjiem.

“Maiņa bija līdzvērtīga,” uzsvēra LDz Nekustamā īpašuma departamenta direktors Andris Burtnieks. Kā Maskavas, tā Rīgas īpašumu cenu vērtētāji aplēsa uz 400 tūkstošiem dolāru (ap 365 tūkstošiem eiro). Lai izvietotu pārstāvniecību, bijuši vajadzīgi vēl līdzekļi, tāpēc LDz izlēma, ka ekonomiski efektīvāk būtu šo īpašumu pārdot, iegādājoties mazāku objektu. Tomēr vairāku gadu garumā tas netika atrasts un nu jau vispār Latvijai nav vajadzīgas nekādas pārstāvniecības Maskavā.

Jocīgais darījums

Divstāvu nama Nikološčepovkas pirmajā šķērsielā pārdošana notika pusslepeni, tā sakot – tālāk no publicitātes, lai tautai neuzzinātu par šī darījuma iespējamo nerentabilitāti.

LDz gada pārskatā par 2002. gadu vadības ziņojumā minēts, ka togad akciju sabiedrība pārdevusi 24 nekustamos īpašumus, gūstot ap 338 000 latu (480 000 eiro) ieņēmumus. Lūgts to izskaidrot, Nekustamā īpašuma departamenta direktors Andris Burtnieks vien strikti noteica, ka gadā tiekot veikts ap 100 darījumu un neesot obligāti tos uzrādīt.

SIA “Ernst & Young Baltic” nodokļu departamenta vadītājs Egons Liepiņš uzņēmuma rīcību laikrakstam “Diena” raksturoja kā “jocīgu”, ja tas, detalizēti uzskaitot sīkāku nekustamo īpašumu darījumus, nemin apjomīgākos. Viens no motīviem varētu būt darījuma neizdevīgums, proti, ja uzņēmumam īpašumu izdevies pārdot zem pašizmaksas, saprotams, ka tur nav ar ko lepoties, teica Egons Liepiņš. 

Toreizējais LDz padomes priekšsēdētājs Leonīds Loginovs to, kāpēc ēka pārdota nevēlējās komentēt. Vēl skopāki vārdos bija citi tā laika LDz pilnvarnieki. Toreizējais satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs atcerējās, ka LDz vēlējies iegūt labāku īpašumu, tāpēc pārdevis iepriekšējo: “Ja var iegūt labāku īpašumu, kas tur slikts?". Viņš nevēlējās paust viedokli par to, kāpēc LDz rīcībā toreiz nebija nedz sliktāka, nedz labāka īpašuma.

Patriotu nams Kremļa ķetnās

Tā nu vienu no savulaik lielākajām kultūras celtnēm Latvijas galvaspilsētas centrā Latvija ar LDz starpniecību praktiski uzdāvināja Maskavai, ja ņem vērā šī darījuma “ieguvumus”. Lai arī Dzelzceļnieku kultūras pils jeb kultūras nams “Dzelzceļnieks” bija celts padomju okupācijas laikā, tā bija nozīmīga kultūrvieta, kurā savulaik - trešās Atmodas laikā pulcējās cilvēki, kuri iestājās par Latvijas neatkarību. Kāds tos laiku pieredzējušais jaunietis Kārlis ar Jauns.lv dalījās atmiņās:

“Vairs neatceros, kas tas bija par koncertu, un kāda grupa uzstājās, bet atminos, ka tajā rokkoncertā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās tikko atskanēja vārds “Latvija” visi cēlās kājās un sajūsmā “iestājās par Latviju”. Domāju, ka tas nebija vienīgais pasākums, kas šajā namā cēla latviešu pašapziņu un gribu cīnīties par Latvijas neatkarību. Nenoliedzami var apgalvot, ka vismaz daļā šajā namā valdīja patriotiska gaisotne. Skumji, ka vēlāk tas nonāca Krievijas ietekmē un tajā uzdarbojās cilvēki, kuri negribēja redzēt Latviju kā brīvu un neatkarīgu valsti.

Lai arī Dzelzceļnieku kultūras pils savulaik nebija viena no redzamākajām Rīgas vietām, kur pulcējās cīnītāji par valsts neatkarību, tomēr tas notika. Domāju, ka nu ir īstais brīdis stāstīt par to, ka ēkā, kura vēlāk pārtapa par “Maskavas namu”, savulaik iestājās par valstisko neatkarību. Jo arī uz dzelzceļa strādājošie pirms vairāk nekā 30 gadiem taču balsoja par Latvijas neatkarību.”

Kinoteātra vietā – kultūras pils

Padomju laika enciklopēdijās varam lasīt, ka “Baltijas dzelzceļa Rīgas filiāles Dzelzceļnieku kultūras pils ir Latvijas lielākā darba kolektīva kultūras iestādes ēka.” Un tāda tā ir arī joprojām, kaut arī daudzi pāris gadu desmitus pēc tās nodošanas Krievijas režīmam tajā izvairījušies spert savu kāju.

Ēku pabeidza celt 1976. gadā, kaut gan pirmā ieceres par tās nepieciešamību radās desmit gadus iepriekš, kad vēl pa Marijas (padomju okupācijas laikā – Suvorova) ielu kursēja tramvajs. Vietā, kur uzcēla kultūras namu (Marijas un Alfrēda Kalniņa ielu stūrī) līdz tam atradās arī dzelzceļnieku pārziņā esoša kultūras iestāde – kinoteātris “Progress”. Bet tas atradās 19. gadsimta beigās celtā savu laiku nokalpojošā divstāvu ēkā, kuras vietā nu bija nepieciešama jauna būve.

1966. gadā Rīgas arhitektam Markam Siņicam no Baltijas Dzelzceļa projektēšanas institūta tika uzdots izstrādāt šīs ēkas paplašināšanas projektu, izveidojot kinoteātri un koncertzāli ar 600 skatītāju vietām, bibliotēku, kafejnīcu un kultūras darba telpām. Taču pēc inženiertehniskās ekspertīzes atklājās, ka 19. gadsimta beigās celto ēku nav iespējams izmantot. Nelielā vieta neļāva šeit masveidā projektēt ēku, taču tuvums centram un stacijai pārliecināja Baltijas dzelzceļa vadību par labu projektēšanas turpināšanai šajā vietā. Arhitekts plānoja augsta blīvuma ēku.

Sākotnēji būvniecību bija plānots sākt 1968. gadā un pabeigt 1970. gadā, taču projektu nācās atlikt. 1972. gadā tika pabeigts ēkas betona karkass un uzsākti iekšdarbi. Ēku cēla Dzelzceļu pārvaldes celtniecības trests un šo četru/piecu stāvu ēku pabeidza būvēt pēc četriem gadiem.

“Pārliecina funkcionālais risinājums”

Tā laika prese jaunbūvi novērtēja atzinīgi. 1976. gada 31. decembrī “Rīgas Balss” rakstīja: “Plaša, skaista zāle, skatuve; kas nodota mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu rīcībā, kafejnīca, kuras interjers iepriecina apmeklētājus ar gaumīgo iekārtojumu, daudzas nodarbību telpas.

Jaunā kultūras pils paver plašas darba iespējas - lekcijas, izrādes, tikšanās pie kafijas tases, pulciņu nodarbības... Ne velti kultūras pils direktors piebilda, ka arī skaistas telpas var audzināt jaunatni.”

Ievērojamais latviešu arhitekts Andrejs Holcmanis (1920-2009) 1977. gada žurnāla “Māksla” 2. numurā vērtēja: “Kaut arī savā ilgajā tapšanas gaita viens otrs jaunceltnes kompozicionālais vai formas elements jau ir “novecojis”, pēdējā laikā nobeigto sabiedrisko objektu klāstā tā visumā vērtējama augstu. Pārliecina rūpīgais funkcionālais risinājums, nopietnā noskaņotā arhitektūra, iekļaušanās ielas ainavā. Lai gan te nevar konstatēt pilnībai tuvu arhitektūras un dekoratīvās mākslas sintēzi, tomēr to mijiedarbība interjerus jūtami bagātina. Kultūras pilij raksturīga laba darbu izpildījuma kvalitāte. Par to paldies jāsaka Baltijas dzelzceļa pārvaldes celtniecības trestam un projekta autoram Markam Siņicam, kas ir sekmīgi uzraudzījis būvdarbus.”