Venecuēlietis Hermans jau 21 gadu dzīvo Latvijā: "Esmu neglābjams latvietis"

“Kur tiekamies? Varbūt Kūkotavā?” jautā venecuēlietis Hermans Kvoto, atsaucies aicinājumam uz interviju. Man nav iebildumu, bet, tā kā Kūkotava ir pilna kūkotāju, uzmeklējam klusāku vietu. Pēc brīža uzzinu, ka Hermans pašlaik aktīvi rosās restorānā La casetta, kas atrodas tepat netālu. “Tad kāpēc mēs neesam tur, kur tevi kā pavāru varētu vērot rosāmies virtuvē?” man izsprūk jautājums.

“Kā pavāru gan ne – kā šefpavāru!” izlabo Hermans un piedāvā doties turp, kad būsim izdzēruši pasūtīto tēju un kafiju. Tēja viņam, kafija man. Hermans kafiju nemīl. Viņa mamma par to nav varējusi beigt brīnīties – kas tas par venecuēlieti, kam negaršo kafija! Bet tāds nu Hermans ir. Jau 21 gadu viņš dzīvo Latvijā, sauc to par savu Brīnumzemi un nebeidz tai atzīties mīlestībā.

Restorānu virtuvēs Hermans saimnieko no pirmās dienas, kopš ieradās Latvijā. Arī citu talantu viņam netrūkst. Hermans glezno, zīmē, raksta dzeju, fotografē, no koka meistaro torņu skulptūras, kurās saplūst dažādas arhitektūras līnijas – kaut kas no Latvijai, Vācijai, Spānijai un Indijai raksturīgā... “Katrā tornī ir trīs četras slēptuves – kā laika kapsulas, kurās glabāt to, kas pasaulē paliks arī pēc manis: atmiņas, fotogrāfijas, zīmējumus. Milzīgs darbs, bet rezultāts pasakains!” Hermans nekautrējas sevi paslavēt un smaidot piebilst, ka tādu pašapmierinātu lielībiņu attaisnojot viņa dzimšanas gads – Gailis viņš esot. Un viens no viņa iedvesmotājiem radošajos meklējumos ir Pētergailis. Tas uztupis torņu augšā, un smalkos zīmējumos gailim ir tik dažādas sejas...

Pie mēteļa Hermanam ir bronzas piespraude ar Latvijas karodziņu. “Tos prastos, veikalos nopērkamos karodziņus – lentītes – es ciest nevaru, tas nav man domāts. Šī bronzas piespraude ir darināta paša rokām. Man patīk skaistas, oriģinālas lietas – es taču esmu mākslinieks. Kā virtuvē, tā dzīvē!” 

Mana restorāna virtuvē visi runā tikai latviešu valodā!

Kāds bija pirmsākums tavai mīlestībai pret Latviju?

Tas ir interesants stāsts. Viens no manas vecmāmiņas brāļiem kādreiz strādāja Venecuēlas vēstniecībā Maskavā. Reiz viņš mums atveda lielu, skaistu metāla kasti ar konfektēm, uz tās vāka bija Rīgas siluets, iekšā Laimas šokolādes konfektes. Protams, tad es par Rīgu un Laimu neko nezināju, bet mirklī, kad ieraudzīju Rīgas siluetu, ar mani notika kaut kas maģisks. Vēl tagad, to atceroties, uzmetas zosāda! Par šo onkuli man palikušas ļoti labas atmiņas. Viņš tika arī kaut ko stāstījis par padomju laiku, Padomju Savienību, bet ļoti skopi. Kā jūs visi kopā tajā sadzīvojāt, grūti iedomāties...

Kā tolaik bija jāsaka – draudzīgā saimē...

Tagad tev viegli smiet! Tiešām ir kāds, kas to laiku joprojām atceras ar nostalģiju? Beidz! Lai ko man kāds teiktu vai neteiktu, man par to ir un būs savas domas.

Šeit ieradies pirms 21 gada. Kāda tolaik bija tava Latvija? 

Brīnumzeme man Latvija bija! Ne Amerika, ne Eiropa – pilnīgi cita pasaule. Tiešām nezinu, kā bija padomju laikā, bet man šķiet, ka 2002. gadā te joprojām nekas īpaši nebija mainījies. No vienas puses, šoks labā nozīmē, no otras – kā joprojām var tā dzīvot, tā ģērbties, kā sievietēm var būt  tādas frizūras? Veikalos iegājis, apjuku – cik nodaļu, tik kases aparātu. Kaut kas nenormāls! Un nevienā veikalā ne miņas no pasaulē ierastiem produktiem. Kā šefpavāram man tas bija liels pārbaudījums.

Kāda dzīve tev bija Venecuēlā, pirms no tās aizbrauci?

Viss bija labi līdz laikam, kad pie varas nāca Ugo Čavess un sākās pārmaiņas ne uz labāko pusi. Tas man arī lika pieņemt lēmumu braukt prom, jo es negribēju dzīvot diktatūrā, piedzīvot Venecuēlas pārvēršanos par otru Kubu. Man bija 32 gadi, vēl biju jauns – kāpēc lai nedotos uz Eiropu? Sākumā mēģināju iedzīvoties Vācijā, bet nepadevās vācu valoda. Varēju iztikt ar angļu, bet uzskatu, ka cilvēkam jāzina tās valsts valoda, kurā viņš dzīvo. Tāpēc devos uz Spāniju, Madridi. Man patīk spāņu kultūra, it kā viss bija labi, tikai tas troksnis visapkārt... Nekādi nevarēju pie tā pierast. Tāpat Itālijā.

Tad draudzene – pa pusei latviete, pa pusei venecuēliete, ar kuru sarakstījāmies e-pastā, –  uzaicināja mani atbraukt uz Latviju. “Kur, kur?” biju pārsteigts, jo par tādu valsti dzirdēju pirmo reizi. Viņa tikai nosmēja – lai braucot, kamēr pavasaris, vasara, un paskatoties, kā te izskatās, kā cilvēki dzīvo. Birokrātijas dēļ šurpceļš nebija vienkāršs, bet, kā atbraucu, tā sākās mana jaunā dzīve.

Man te viss patika! Latvija jau bija ceļā uz Eiropas Savienību, dzīve, kā jau tas pavasarī notiek, visapkārt mutuļoja. Uzreiz jutu lielu vēlmi un interesi iepazīt gan Latviju, gan tās cilvēkus, un nepaguris apbraukāju pilsētas. Viena no manām mīļākajām pilsētām ir Cēsis, tad Kuldīga un Liepāja. Katra ar savu vēsturi un īpašu smeķi. Jaunajām pilsētām tā pietrūkst, līdz ar to tās nav manas. Tiešām nesaprotu cilvēkus, kuri jūsmo par Siguldu. Tās vienīgais īpašais vaibsts ir vienas atjaunotas drupas!

Un kāda ir tava Latvija tagad, kad tu jau esi tās pilsonis? Varbūt vari pateikt arī kādu skarbāku vārdu, jo nemaz tik gludi un skaisti mums te neiet...

Neliekuļoju sakot, ka jau no pirmā mirkļa jutos piederīgs Latvijai, bet pilsonības iegūšana bija diezgan neloģisks process. Reiz jau visu biju nokārtojis, bet pēc pieciem gadiem nācās visu atkārtot. Tad vēl visādi piņķeri ar migrācijas dienestu. Nu nezinu, vai tā man bija jāmaksā par savu lielo mīlestību pret Latviju… (Smaida.) Tomēr es to piekasīgumu arī saprotu un respektēju – ņemot vērā mūsu Austrumu kaimiņu, Latvijai nav jābūt valstij, kuras pilsonību var iegūt viegli un ātri.

Varbūt tomēr gluži tik stingriem arī nav jābūt?

Ir, ir jābūt! Jo situācija, ka valsts valodā nerunā cilvēki, kas Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 70 gadu, liecina tikai par to, ka viņiem pret mūsu valsti nav nekāda respekta, savukārt latviešiem trūkst pašcieņas. Jā, krievi turas pie sava principa nerunāt citā mēlē, bet latvieši to ir pieļāvuši, vēl trakāk – daudzi joprojām ar viņiem runā krievu valodā. Bet mums jābūt stipriem un jāliek viņiem saprast, kurš Latvijā ir saimnieks un diktē noteikumus. Turklāt diktē savā valodā!

Es vienkārši nepieņemu situāciju, ja kāds krievvalodīgais veikalā vai restorānā atļaujas dusmoties par to, ka ar viņu nerunā krievu valodā. Un ja vēl tas notiktu manā restorānā! Ko, ko – tev kaut kas nepatīk? Tad ej un meklē, kur ar tevi runās krieviski! Kā šefpavārs visiem, kas pie manis gribējuši vai grib strādāt, skaidri pasaku – mana restorāna virtuvē visi runā tikai latviešu valodā. Bez variantiem.

Bija tādi, kam tas nepatika. Tīsies projām? Bet lūdzu – es tak neturu! Tajā pašā laikā bija, kas palika. Viņi gribēja apgūt latviešu valodu un to arī izdarīja.

Neko nezinu, es biju Ķīnā!

 Būdams Latvijas pilsonis, pildi pilsoņa pienākumu – piedalies vēlēšanās?

Protams!

Lai kādai politiskajai partijai atdotu savu balsi, jāzina, kas kuram lācītim vēderā. Norisēm politikā un valstī seko arī ikdienā?

Jā. Un man ir partija, kurai, ja tā var teikt, esmu ilgstoši uzticīgs.

Kad mūsu prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga, biju viņas fans, gaidīju katru viņas uzrunu. Un zinu, ka ne tikai es; visa tauta gaidīja un viņā uzmanīgi klausījās. Liels respekts, citu tik gudru sievieti neesmu redzējis. Tāpēc prezidentiem, kas nākuši pēc viņas, ir grūti, jo mums ir, ar ko salīdzināt. Man ļoti negribētos, ja par kādu augstu valsts amatpersonu atkal nāktos kaunēties... Pārstāstīšu vienu situāciju, vārdā nevienu neminot. Augsta amatpersona devusies vizītē uz Ķīnu.

Prombūtnes laikā Latvijā notiek kāda valstiski svarīga lieta, un, kad amatpersona atgriežas, žurnālisti lūdz izteikt par to viedokli. Un atbildē saņem: “Atvainojiet, es neko nezinu – es biju Ķīnā!” Ārprāts, vai ne? Tāda sajūta, ka vizīte uz Ķīnu bija ceļojums laikā, kad vēstules vēl pārvadāja ar kuģiem. Pēc tam šo frāzi iekļāvu arī savā repertuārā – ja man kaut ko prasa par restorānā vai draugu lokā notikušo, atsmeju: “Neko nezinu, es biju Ķīnā!”

Kā domā, kāds būtu joprojām Venecuēlā dzīvojoša Hermana un kāds ir Latvijā dzīvojošā Hermana skatījums uz karu Ukrainā?

Pilnīgi atšķirīgi! Venecuēlā dzīvojošais Hermans diezgan vienaldzīgi nodomātu – ā, kaut kur tur, tālu, tālu pasaulē, notiek karš. Savukārt Hermans, kas dzīvo Latvijā, karu Ukrainā uztver kā tādu, kas norisinās tepat pāri ielai, un iet pie Krievijas vēstniecības protestēt. Un viņu urda jautājums – kā mūsdienās visas pasaules acu priekšā vispār kaut kas tāds var notikt? Karš kā fanātisku līderu slimība. Hitlers arī nebija vesels.

Ceļotgribētāji par Venecuēlu var lasīt visai neglaimojošu Latvijas Ārlietu ministrijas sniegtu informāciju: smago noziegumu skaits viens no lielākajiem pasaulē; ārvalstu tūristu apzagšanas un nolaupīšanas gadījumi; Karakasā un citās lielajās pilsētās bieži notiek bruņotas laupīšanas; akūts ūdens, medikamentu, higiēnas preču, pārtikas produktu, degvielas trūkums; kredītkaršu transakcijas ir apgrūtinātas vai vispār nenotiek...

Pilnīgi nekā jauna! Venecuēlā cilvēku pamatalga mēnesī ir ap diviem eiro, bet maize veikalā maksā trīs eiro. Kā cilvēki tur var dzīvot? Valsts palīdz, izsniedzot pārtikas pakas ar, es atvainojos, apšaubāmas kvalitātes sūdiem. Es to ļoti labi zinu, mans brālis joprojām dzīvo Karakasā. Pavisam ģimenē esam četri bērni, māsa dzīvo Itālijā, otrs brālis Spānijā. Aristokrātu ģimene bijām, ļoti labi situēti – māja, dzīvoklis un viss pārējais. Venecuēlā palikušais brālis joprojām pārtiek no tā, kas mums piederēja.

Citām ģimenēm nav tā paveicies, nospiedošais vairākums dzīvo nabadzībā. Es kā no Venecuēlas aizbraucu, tā vairs neesmu tur bijis. Vecāku vairs nav, arī mīļākās vecmāmiņas – tad ko man tur  meklēt? Ar brāļiem un māsu satiekamies Spānijā vai Itālijā. Būtībā savām saknēm tagad esmu pat tuvāk, jo vecmāmiņā ritēja spāņu, portugāļu un franču asinis, tēvā – itāļu, vācu un mazliet angļu. Tā ka esmu diezgan neparastas ģimenes pārstāvis, manī ir pamatīgs asiņu mikslis. Cilvēki, kurus nepazīstu, zinot, ka jātiekas ar venecuēlieti, gaida mazu, melnu vīreli, bet ierodas garš, slaids un ar diezgan baltu seju. Bija laiks, kad sadarbojos ar mūziķi Arni Medni. Man viņš ļoti patika – jautrs, žiperīgs. Ar viņa sievu piedzīvoju tieši tādu situāciju – viņa mani gaidīja pie bāra, tikai nekur nevarēja ieraudzīt mazo melno venecuēlieti. (Smejas.)

Neglābjams latvietis

Esi teicis – tev ir sajūta, ka vienā no iepriekšējām reinkarnācijām jau esi dzīvojis Latvijā.

Jā, es tam ticu! Tā sajūta, kas mani pārņem, staigājot gar jūru un pa mežu, ir apbrīnojama. Kosmoss! Dežavū ik uz soļa. Nešaubos, ka piederu Latvijai, ka esmu no šīs zemes mīcīts. Kad pirmo reizi klausījos Latvijas himnu, valodu vēl nezināju, bet man bira asaras – tik bezgala skaista tā šķita. Un tā ir joprojām. Mani draugi, arī latvieši, šī iemesla dēļ ar mani lepojas.

No tevis daudziem latviešiem vajadzētu mācīties!

Paldies! Tev mūsu himna šķiet par skumju, gaudulīgu? Kā tu tā vari teikt?! Latviešu emocionālā valoda, kādā viņi pauž jūtas pret dzimteni, savu mīlestību, ir ļoti īpaša, tik... (Hermans meklē vārdus un, šķiet, atrod tos savas mākslinieka dvēseles slēptākajos kambaros.) Tik zila, tik dziļa kā aizgājušais laiks! Klausoties etnogrāfisko mūziku, vispār jūtos kā citā pasaulē. Skudriņas skrien pār kauliem. Tāpat notiek, kad klausos Raimonda Paula mūziku. Viņš ir brīnums! Vēl man ļoti patīk Olga Rajecka. Nesen viņa bija manā restorānā, un es izskrēju no virtuves, lai kopā nofotografētos. Starp citu, kādā pasākumā Brīvdabas muzejā iepazinos ar vokālo pedagoģi, un viņa teica, ka man esot ļoti laba balss.   

Nu re, sāksi vēl arī dziedāt!

 Ja būs izdevība, sākšu – un darīšu to no sirds. Lai skanētu labi, labāk un vēl labāk! Citādi es nemāku. Kaut ko darīt tikai darīšanas pēc – tas nav stāsts par mani.

Tev ap vienu roku pamatīga bronzas, ap otru dzintara rokassprādze. Un pirkstā Nameja gredzens. Kārtīga latvieša rotu komplekts.

Nameja gredzenu gribēju nopirkt, jau tikko atbraucu, bet tad izlēmu, ka iegādāšos tikai tajā dienā, kad iegūšu Latvijas pilsonību. Tā arī izdarīju. Vēl šajā sev tik nozīmīgajā dienā nopirku Lielvārdes jostu un nodot uzticības solījumu Latvijas Republikai ierados pilnā ekipējumā. Tāds biju vienīgais! Tik svinīgi pacilāts nekad vēl nebiju juties. Neglābjams latvietis? Jā, tā ir.

Esi ievērojis – tādas zīmes, simboli un ornamenti, kādi redzami Lielvārdes jostā, ir arī Dienvidamerikas un Āzijas pamattautu tērpos...

Vai tas neliek domāt, ka visiem ir viens informācijas devējs? Atšķiras tikai tērpu krāsas. Dabūt tik spilgtas krāsu kombinācijas, kādas raksturīgas Dienvidamerikas valstu iedzīvotājiem, citviet pasaulē laikam nav iespējams. Daudziem šķiet, ka tās nekādi neiet kopā, taču iet. Un kā vēl iet!

Tavās gleznās gan dominē latviešu iecienītie pasteļtoņi.

Jā, mani vairāk uzrunā maigāki, mierīgāki toņi. Tāpat kā klusums vairāk par troksni, nerimstošu pļāpāšanu. Purvītis man ļoti patīk – skaistas gleznas. Cilvēks jau vienmēr meklē kaut ko pretēju ierastajam. Es pasteļtoņus, kāds latvietis varbūt  krāsu eksploziju. Laimas šokolāde mums arī jau sen līdz kaklam, tagad mēs ēdam snikerus un kitketus. Runājot par krāsām – Latvijas karogs ir skaistākais karogs pasaulē. Nopietni.

Mīļākie latviešu dzejnieki tev ir Aleksandrs Čaks un Imants Ziedonis. Kas viņu dzejā tevi uzrunā?

Abi ir ļoti temperamentīgi, līdzīgi Dienvidamerikas dzejniekiem. Lasu un domāju – nu, kā tādas kaislības te, Latvijā, var būt?! Esmu bezgala priecīgs, ka varu viņu dzeju lasīt oriģinālvalodā, jo tikai tad iespējams atklāt, saprast un nepazaudēt dzejas būtību, tajā paustās sajūtas. Nesen manās rokās nonāca grāmata ar spāņu valodā tulkotiem Aleksandra Čaka dzejoļiem. Lasīju, un man bija kauns. Tur bija tik daudz kļūdu, nekāda ritma un sajūtu! Un tad man pajautāja – varbūt esot interese kaut ko no Čaka iztulkot spāņu valodā? Bez problēmām! Jo es jūtu latviešu valodu, jūtu Čaku, viņa dzejnieka asins kodu, un zinu, kā pārtulkot viņa dzeju, lai nezaudētu tajā ieliktās sajūtas. Nešaubos, ka sanāks riktīgi labi!

Lai Čaku un Ziedoni tulkotu, jāzina un jājūt ne tikai latviešu valoda, bet arī latviešu dvēsele...

Tici, es to jūtu! Ejot Ragaciemā gar jūru, jūtos kā Ziedoņa radinieks. Elpoju to pašu gaisu, ko viņš, uz visu raugos it kā viņa acīm... Kā iemīlējies! Un es taču arī reiz dzīvoju pie jūras.

Slavenajā Ragaciema zivju tirgū biji, zivis nogaršoji?

Nē, mani vairāk interesēja izstaigāt kapus un izbaudīt laiku pie jūras. Braukājot pa dažādām pilsētām, gan noteikti aizeju uz tirgu. Arī uz kapiem. Tās ir vietas, kas pastāsta ļoti daudz. Katru gadu vismaz divas reizes dodos uz Brāļu kapiem, lai pieminētu un ar labiem vārdiem un pateiktos visiem, kas tik daudz darījuši mūsu tautas labā. Tā man svēta lieta.

Nekaitiniet šefpavāru!

Kāda bija tava Latvijas garša, kad tikko šeit ieradies?

Pamatā visi ēdieni pie mums saistās ar vistu vai cūku, un tos es atzinu par labiem esam. Lai kā visi slavēja un ieteica pagaršot slaveno latviešu desertu maizes zupu, pirmos desmit gadus es to neuzdrošinājos – tik ļoti man nepatika krāsa un konsistence... Lai nevienu neaizvainotu, teicu – neēdu tāpēc, ka negaršo.

Līdz viena saimniece mani atmaskoja – kā tu vari teikt, ka negaršo, ja neesi pagaršojis? Mana vecmāmiņa arī mēdza tā teikt. Tas lika saņemties, paņemt karoti maizes zupas un ielikt mutē... Tā bija tik laba! Kā es varēju desmit gadus to neēst? Tagad maizes zupa un debesmanna ar pienu ir mani favorīti. Arī kotletes, pankūkas, bulciņas, speķa pīrādziņi. Tikai mīklai jābūt labai. No savas puses iesaku nogaršot kanēļmaizīti ar sieru. Tādas nekur necep, siers – mocarella vai kāds cits – pašam uz tās jāuzliek. Ak, kas par garšu sanāk, kaut kas uz Venecuēlas garšu pusi! Štovēti kāposti, asinsdesa, cūkas mēle, šņukurs un kājas gan joprojām nav mani.

Kā tev Latvijā joprojām pietrūkst no Venecuēlas virtuves? Garšas atmiņa esot viena no noturīgākajām.

Saldā un sāļā kombinācija – Venecuēlā tās sadzīvo daudzos ēdienos. Un garšas ziņā tik dažādie banāni, no tiem gatavotie ēdieni. Ja man Latvijā kaut kā pietrūkst, tad tās ir banānu plantācijas!

Cik vien iespējams, piedāvāju Venecuēlas garšas baudīt arī Latvijā. Tās ir kā mana atslēga, es ar tām spēlējos kā mākslinieks ar krāsām. Latvieši sākumā tās noraidīja, pat nepagaršojuši, tāpat kā es maizes zupu. Pēc tam pa kriksim, pa kriksim, līdz pierada un atzina. Pagājušajā nedēļā La casetta strādāju pie jaunas ēdienkartes izveidošanas, izstrādāju divas mērces – ragū un ratatui. Abu pamatā līdzīgas izejvielas, bet, pievienojot atšķirīgas garšvielas, ieguvu divas pilnīgi dažādas mērces. Neesmu augstprātīgs, bet pieredze un zināšanas man ļauj radīt unikālas garšas.

Un kāda ir tava bērnības garša?

Mansana šķirnes banāni – kaut kas starp banānu un ābolu, bet ar pilnīgi citādu tekstūru nekā eiropieša ierastajiem banāniem. Vecmāmiņas gatavotā mērce cūkgaļas cepetim, kurā sadzīvoja kanēlis, ananass, apelsīns, sarkanvīns.

Vēl viena spilgta epizode no bērnības. Man bija seši gadi, kad no Karakasas aizbraucu ciemos pie kādas radinieces. Viņa bija ļoti laba saimniece, un es joprojām atceros katra viņas gatavotā ēdiena garšu. Garšas atmiņa tiešām ir unikāla! Atgriezies mājās, mēģināju virtuvē pagatavot kaut ko līdzīgu, un – man izdevās. Bez nekādām receptēm! Smadzenēs šo garšu kombinācijas saglabājušās līdz šai dienai – tās ir mans lielais šefpavāra noslēpums.

Tu arī mācījies par pavāru?

Kāds pavārs… Tēvs un māte tādu izglītību nepieņēma. Mamma bija stingra kā ģenerālis. Četri bērni, cits pēc cita, bet kāda kārtība, prasības! Inženieri, juristi – tās, lūk, manu vecāku skatījumā bija cienījamas profesijas. Es tik augstu netēmēju, universitātē apguvu tūrisma lietas un administrāciju. Vārdu sakot, ģimenē biju vienīgā melnā avs. Tie pieci gadi, kuru laikā man nācās apgūt to, kas galīgi neinteresē, bija murgs. Pēc tam vēl pāris gadu nomocīju, darbojoties specialitātē. Tad man piedāvāja aizbraukt uz Ameriku, Teksasu, un pastrādāt par šefpavāru. Vecmāmiņa, zinot manas mokas, samierinieciski teica, lai braucu un mēģinu. Ja nesanāks, nesanāks, bet, ja sanāks – uz priekšu! Un te nu es esmu – pedantisks šefpavārs. Ar mani tiešām nav viegli, kur es virtuvē kaut ko esmu nolicis, tur tam arī jābūt. Nekaitiniet šefpavāru!

Zivtiņas nomira. Tagad uz balkona aug kokospalmas

Kamēr dzīvoji Venecuēlā, daudz ceļoji pa savu zemi? Pabiji pie pasaulē augstākā ūdenskrituma – Anhela ūdenskrituma Gaujas upē, kurai vārdu devis Aleksandrs Laime, latviešu dēkainis, kas Venecuēlas mūžamežos pavadījis lielu daļu savas dzīves?

 Pabiju, bet stāstu par to, kā upe ieguvusi savu nosaukumu, dzirdēju tikai Latvijā. Interesanti. Pasaule ir tik maza, mums visiem ir tik daudz kopīga. Jau pieminējām zīmes, simbolus, turklāt visas pasaules pagānu kultūras vieno arī Jāņu jeb vasaras saulgriežu svinēšana. Kad ierados, nezināju, ka arī Latvijā ir tāda tradīcija, bet, kad  draugi sāka par to runāt, man uzreiz prātā atausa līdzība – ugunskuri Venecuēlā pie jūras... Tad atnāca kristieši un visu sačakarēja. Piedod, ka tā izsakos, bet viņi taču kalendārā īstos datumus nobīdīja! Arī pats esmu kristietis, katolis pēc papīriem, bet – tikai pēc papīriem. (Pasmejamies, ka šādu kristiešu mums gana daudz.)

 Pie mūsu Gaujas pavasarī, ievziedu laikā, esi bijis?

Nē. Noteikti jāaizbrauc? Labi!

Ar ko latvieši no venecuēliešiem atšķiras pēc rakstura?

Man ļoti patīk latviešu kultūra, tiešām uzskatu sevi par latvieti, bet, paldies Dievam, kaut kas no venecuēlieša manī vēl saglabājies. Ja kaut kas nepatīk, varu gan censties latviskā garā pieklājīgi paklusēt, tomēr emocijas nesavaldīšu –  mana seja runā bez vārdiem. Šādās situācijās kļūstu par atombumbu.

Draugus Latvijā ātri atradi?

Man nav daudz draugu, esmu ļoti izvēlīgs. Ir viena ļoti forša draudzene un viens draugs. Kā brālis viņš man ir. Un vēl viens draugs. Viss!

 Ar komunikāciju tev viss kārtībā, tomēr vairāk esi introverts?

Varbūt, redzot un runājot ar mani, tam grūti noticēt, bet vislabāk jūtos savā pasaulē, savā būdiņā. Vai mākslinieks maz var būt citāds?

Ko domā par latviešu meitenēm, sievietēm?

Skaistas! Mūsu tauta vispār ir ļoti skaista. Un valoda – visskaistākā pasaulē! Tikai nesaprotu, kāpēc paši to nenovērtējam. Es runāju spāņu, franču, angļu valodā. Savulaik biju franču valodas noburts, bet tas izgaisa mirklī, kad izdzirdēju latviešu valodu. Pasakaina! Tikai akcents man ir un paliks. Nesen vienā ballītē saņēmu komplimentu – tas esot ļoti patīkams. Nu, ja tas ir līdzīgs Roberto Meloni itāliešu vai Vanesas Rufino portugāļu akcentam, tad tam tiešām nav ne vainas. Satiekoties mēs savā starpā runājam tikai latviešu valodā, no malas tas droši vien izskatās un izklausās diezgan amizanti. Iztēlojies, un tu man piekritīsi!

Un kā ar mīlestību – arī to Latvijā esi atradis?

Biju atradis. Astoņi skaisti gadi. Viņa bija no Cēsīm. Bet... tikai vienu reiz mīlestība nāk... (Hermans nodungo rindu no dziesmas.) Tieši kā par mani! Man teikuši – nu ko tu viens, varbūt suni vai kaķi iegādājies! Nē, man pietiek ar sevi, es viens piepildu visu savu telpu. Varbūt zivtiņu? Nemaz nesmejies, reiz jau man tās bija – pilns akvārijs ar zelta zivtiņām. Taču tās nobeidzās. Varbūt no skumjām, jo pirms kovida laika diezgan bieži braucu strādāt uz Zviedriju, dažkārt biju prom pat trīs mēnešus. Bet, ja kādu esi pieradinājis, par to jārūpējas. Un ne tikai par zivtiņām, arī par puķēm. Tāpēc vairs negribu braukt prom – man uz balkona aug trīs kokospalmas. Es ar tām runājos, vasarās kopā priecājamies – o, siltums! Domās tām pastāstu par Karību jūru, tās krāsu, smaržu...

Pilnīgi Venecuēlu no sirds izslēdzis neesi...

Ko tu – tas nav iespējams. Tomēr Latvija man ir visskaistākā un vismīļākā. Mana Brīnumzeme!

Hermana dzejolis

Tu vienmēr būsi
Kad pienāks mana diena.
Iedomājies: es eju gulēt,
Jo esmu noguris.
Guli saldi.
Es neapsolu pamosties,
ja būšu aizmidzis.
Es Tevi pavadīšu ar smaidu.
Laimīgs, zinot, ka vienmēr esmu Tevi mīlējis un cik Tu esi skaists.
Es aiziešu viegli.
Man Tevis pietrūks, – Tu pat nevari iedomāties. Tu biji manas dzīves visskaistākais pārsteigums.
Es atcerēšos Tavas ādas siltumu, kurā ietetovēts nekad agrāk neizjusts spraigums un skaistuma sensācija, kurā es patveršos, lai aizmigtu mierīgi.
Karsta vasaras vēsma.
Un es būšu prom.
Neskumsti!
Mēs piedzīvojām brīnumus.
Mēs vienmēr satiksimies.
Esmu drošs.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".