Juris Smaļinskis kopā ar dēlu ar divriteņiem apbraukuši apkārt visai Latvijai

“Tas gan nebija vienas vasaras brauciens, jo sākām jau 2018. gadā. Pauls ir dzimis 2006. gadā, tātad toreiz viņam bija 12 gadu. Mēs kopā esam arī Mežtaku un Jūrtaku izstaigājuši, tur mums piebiedrojās arī meita Nora, kura ir vēl gadu jaunāka,” Kas Jauns Avīzei teic Smaļinskis.

Ierosina studenta pētījums

Brauciens sācies Ķegumā, kur ģimene pavada vasaras. Vispirms tēvs ar dēlu aizminās līdz Kurmenei Bauskas novadā. “Aizbraucām līdz Lietuvas robežai un ceļā devāmies pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Pirmajā reizē nobraucām posmu pa Sēliju līdz Daugavpilij. Tur mita mani senči, esmu vācis sava dzimtas koka vēsturi. Kad nobraucām pirmo gabalu, doma sāka risināties – varbūt pabraucam vēl vienu gabaliņu, klāt paņemot Latvijas austrumu pierobežu. Tā ideja pamazām attīstījās,” pauž aizrautīgais ceļotājs.

Juris strādā Lauku tūrisma asociācijā Lauku ceļotājs un nedaudz darbojas ar studentiem Vidzemes augstskolā. “Man bija tāds foršs students Toms Treimanis, kurš manā vadībā izstrādāja bakalaura darbu kā potenciālu maršrutu apkārt Latvijai ar velosipēdu. Lai to uzrakstītu, ar velosipēdu viņš apbrauca apkārt Latvijai tieši tāpat, kā mēs to tagad izdarījām. Visu saliekot kopā, šos puzles gabaliņus, vienā brīdī mēs nolēmām: tad izbraucam pilnu apli! Sešus gadus mēs pa nelielam gabaliņam braucām un šogad finišējām,” priecājas Juris.

Sastop melno stārķi un jūras ērgli

Šī nebija ideja tikai sporta pēc apbraukāt valsti, daudz ko apskatījuši, papētījuši, izbraukājuši senču vietas. “Es arī Lauku ceļotājā veidoju tūrisma maršrutus, gan velobraucējiem, gan kājāmgājējiem.  Pats braucot, tu vēro situāciju, redzi, kādi tiek sniegti pakalpojumi.”

Vaicāts par interesantākajiem iespaidiem, Smaļinskis saka, ka apmeklējuši tūkstošiem objektu un grūti kādu vienu izcelt. “Pārvarējām sešas augstienes, tikpat zemienes, vairāk par trīsdesmit dabas apgabalu. Sēlijas paugurkalni, piemēram. Interesanti bija satikt melno stārķi, jūras ērgli, staltbriežus, zaķus, lapsas. Skaistas bija Daugavas loku ainavas un brauciens cauri Lībiešu krastam un mazajiem lībiešu zvejniekciemiem. Ja saskaita kopā visas brauciena reizes, tad kopā aizņēma vienu mēnesi, un esam nobraukuši apmēram 2000 kilometru,” rēķina Juris.

Lielu interesi radījusi ekskursija ar spoku stāstiem Ērberģes muižā un Meža muzejs Žīguros ar Annas Āzes aizraujošajiem stāstiem. Latvijā ir daudz interesantu, arī vēsturisku vietu – mums ar to jālepojas.

Tēti, mēs esam Latvijā vai Krievijā?

“Man vēl spilgti palicis atmiņā brauciens gar austrumu pierobežu. Laukos, mazā ciematā, kad satiec cilvēku, pieklājīgi ir sasveicināties. Arī Eiropā mazākos apvidos tā notiek. Mēs pieklājīgi sasveicināmies, bet vienā brīdī dēls man vaicā: tēti, mēs esam Latvijā vai Krievijā? Tu sveicinies latviski savā zemē, bet tev šajā valodā pat neatbild,” atzīst Smaļinskis.

Šādos braucienos jāpievērš uzmanība laikapstākļiem. Smaļinski  ceļoja vasarā un braucienu laimīgā kārtā pabeidza tieši pirms lielās vētras, kaut bija atradušies tieši ap vēlāk stihijas visvairāk skartajiem rajoniem. Viedtālrunī bija lejuplādētas četras vai piecas lietotnes ar laika prognozēm, un reizēm vārda tiešā nozīmē bēguši no negaisa un meklējuši patvērumu.

Autobraucēju uzvedība šokē

“Ja par iespaidiem, kas mani joprojām šokē – kultūras līmenis, ar kādu cilvēki Latvijā sēžas pie auto stūres. Pats esmu autovadītājs, velobraucējs, lietoju arī skūteri pilsētā, bet ar to braucu ļoti prātīgi un lēni. Esmu daudz braucis Lietuvā un Igaunijā, arī Eiropā, man ir ar ko salīdzināt. Notiek klasiskākie varianti. Piemēram, braucam ar velosipēdiem pa grantētu ceļu, bet auto dzenas mums garām ar ārkārtīgu ātrumu, vadītājam nevienā mirklī pat neatlaižot gāzes pedāli.

Es pats esmu braucis pa lauku ceļiem – taču piebremzē līdz 20–30 kilometriem stundā, ja līdzās minas velobraucējs. Viņu jau nav daudz. Es vienmēr domāju, kas cilvēkiem galvās darās – var nobraukt garām ar milzīgu ātrumu, apbērt ar akmeņiem, nerunājot nemaz par to, ka tevi burtiski nopūš no ceļa,” Juris aicina autobraucējus aizdomāties.

Tomēr bijuši arī pozitīvi gadījumi, piemēram, lielie baļķvedēji pat piestāj. Citādi, ja tāds smagsvars pilnā gaitā paiet garām, var nokļūt grāvī.

Padomi veloceļotājiem: iesaka Juris Smaļinskis

* Rūpīgi iepriekš izplāno maršrutu, izvēloties mazākos ceļus ar vismazāk intensīvo satiksmi.

* Lieto spilgtu un atstarojošu apģērbu, ķiveri.

* Paņem aptieciņu gan cilvēkam, gan velosipēdam.

* Nokārto Valsts robežsardzē terminēto caurlaidi Latvijas austrumu pierobežā.

* Izmanto vietējos pakalpojumus – ēdinātājus, naktsmītnes, lauku labumus, tas palīdz labāk iepazīt konkrēto novadu.

* Naktsmītnes plāno un rezervē laikus. Īpaši rūpīgi plāno maršrutu un nakšņošanu austrumu pierobežā, kur ir mazāk pakalpojumu.

* Pirms garāka (pirmā) velobrauciena uztaisi īsākus – testa braucienus.