Režisors Elmārs Seņkovs: "Cenšos vispār nestrādāt ar cilvēkiem, kuri man nepatīk"

Saruna notika vēl pirms tam, kad kļuva zināms, kurš uzvarējis Kultūras ministrijas izsludinātajā atklātajā konkursā par Nacionālā teātra direktora amatu.

Pirms vairākiem gadiem esat teicis, ka par teātri nedomājat tikai trijos gadījumos – kad mīlējaties, spēlējat futbolu vai spaidāt televizora pulti. Vai kaut kas ir mainījies?

Pieslēgties citai realitātei kļūst tikai grūtāk, jo teātris manī (tāpat kā es – teātrī) ienāk arvien vairāk un vairāk, līdz ar to ir grūtāk atrast laiku citai videi, citai sabiedrībai, citiem iespaidiem, kas patiesībā tevi savā veidā arī baro. Tā tu saņem impulsus. Šobrīd vienīgā iespēja tos iegūt ir mediji vai sociālie tīkli. Grāmatas, literatūra. Taču gribētos vairāk.

Arī saviem studentiem saku – ejiet tajās telpās, kurās jūs neesat bijuši; tas ir jūsu materiāls, ko jūs pēc tam ienesīsiet teātrī. Es būtu ārprātīgi laimīgs, ja diennaktī būtu nevis 24, bet 36 stundas. Tomēr, visticamāk, arī tās 36 stundas es aizpildītu ar teātri. (smejas)  

Bērnībā esat bijis neizsakāmi kautrīgs. Kad un kā jūs pārvēlāties pāri kautrīguma slieksnim?

Laikam palīdzēja teātra pulciņš. Tas man kā bērnam iemācīja komunicēt, man tur patika. Man teātris vispār palīdzēja kļūt drosmīgākam, ekstravertākam. To pierāda arī māksla. Mani darbi jau ir diezgan dulli, traki, skaļi, asiņaini, agresīvi, kas varbūt neatbilst manai mierīgajai būtībai, bet tas ļauj man būt tādam, kāds es reizēm varbūt gribētu būt.

Faktiski jūs tagad esat lielais tētis – to savā ziņā nosaka amats, gadiem te nav nozīmes.

Kā nu katrs vēlas mani uztvert. Vienīgā atšķirība, ka savu tēti viņi neizvēlas. (smejas) Drīzāk jau aktieriem visu laiku ir patēvi, kuri nāk un iet.

Vai pret patēvu ir jācīnās?

Protams – palasiet Latvijas teātra vēsturi! Māksliniecisko vadītāju likteņi nav bijuši viegli.

Kā jūs justos, ja pret jums “biedru grupa” iniciētu to, ko pirms dažiem gadiem piedzīvoja Džilindžers?

To iepriekš nevar zināt, bet es pret visu izturos viegli un ar humoru.

Jūs neesat emocionāli tik ļoti pieķēries teātrim, lai tas būtu pasaules gals?

Absolūti ne! Tieši tāpēc es šai avantūrai piekritu. Jā, manuprāt, tā ir avantūra, bet vienlaikus arī milzīga atbildība. Arī mana pieaugšana. Bet te ir mans darbs, nevis manas mājas. Tas būtu jāsaprot arī aktieriem – mēs neesam šai ēkai pielaulāti. Tas ir Rīgas domes īpašums, kas mums ir piešķirts, lai mēs te varētu taisīt teātri. Un, kamēr mēs esam šeit, mums pret šo teātri jābūt lojāliem.

Tagad šīs ēkas nosaukums ir Latvijas Nacionālais teātris. Vēsturiski, kā zināms, šai ēkai bijuši dažādi vārdi, tāpēc jācer, ka pasaulē nekas nemainīsies – Dievs dod, lai šo vārdu varētu turēt cieņā un godā pēc iespējas ilgāk. Šobrīd esmu uzņēmies kapteiņa lomu un gribu strādāt tā, lai nākamajam kapteinim būtu vieglāk turpināt šā kuģa ceļu. Pēctecība man ir ļoti svarīga. 

Jūs nepiederat pie tiem, kuri, kolīdz ieņem vadošu amatu, tūlīt ņemas visiem rādīt, kā jādara pareizi – jo viss, kas darīts līdz šim, nekam nederēja?

Tā gluži ne, bet tā, kā vēlos es, gan! (smejas)

Minējāt, ka šī ēka ir dota uz laiku. Ir skumji piemēri, ka aktieris, kuru atlaiž, jūtas gandrīz kā bārenis, jo faktiski uzskatījis teātri par savām mājām. Vai ir nācies novērot šādas drāmas?

Protams! Tas ir sāpīgi, es šos cilvēkus saprotu, jo viņiem jāatsakās no komforta, kādā visu laiku dzīvojuši. Skaidrs, ka mēs pierodam pie vietas un tā kļūst par otrām mājām, bet tieši to es gribu uzsvērt, ka te nav tavas mājas – šī ēka, teiksim tā, pieder tautai.

Tāpat teātra cilvēki jūtīgi reaģē, ja kāds aiziet – re, viņš pamet teātri... Taču viņš nepamet – viņš maina savu darbavietu. Mēs esam brīvi cilvēki, mums ir tiesības brīvi mainīt darbu, mainīt profesiju.

Tātad, ja aktieris aiziet strādāt citur, palicējiem tas nepatīk?

Jā, palicējiem tas nepatīk. Nav noslēpums, ka ir aizgājuši divi aktieri – Inga Grasberga un Kaspars Zvīgulis. Tie bija viņu lēmumi, un tas ir apsveicami – cilvēkam ir tiesības paņemt pauzi, varbūt viņš grib atpūsties vai uzkrāt iespaidus. Vari būt izcils aktieris, bet kādā brīdī tev teātrī, iespējams, vairs nav interesanti. Tieši to vienmēr saku – ja kļūst neinteresanti, ejiet prom, tā nav spiesta lieta.

Kā ar tām izslavētajām teātra intrigām – vai ir novērotas?

Teātra vide nav mainījusies simtiem gadu – tā tas ir bijis, un tā tas arī būs. Vienmēr, protams, būs kāds neapmierinātais. Kurš aktieris negrib spēlēt labas lomas, galvenās lomas? Protams, visi grib! Tas kreņķītis ir – nākamajā sezonā man nav tik lielu lomu, gribētos lielākas. Nezinu nevienu gadu, kad trupa būtu bijusi pilnībā apmierināta ar nākamo sezonu. Bet, kad tā sezona sākas, vienu piemeklē veiksme, cits gūst panākumus ar savu darbu, un viss palēnām sakārtojas un izlīdzinās.

Vairākkārt izskanējis, ka štata, trupas princips teātrī ir novecojis un jaunais modelis varētu būt projekti – ka aktieri nav piesaistīti vienam teātrim, bet teātris konkrētu aktieri uzaicina uz konkrētu izrādi. Ko par to domājat jūs?

Ar štatu ir vieglāk tīri tehniski, jo vari rēķināties ar stabilu komandu. Teātrī ir lojāls un patriotisks kolektīvs, kurš atbildīgi strādā ar pilnu enerģiju. Ik pa laikam pamaisīt spēles kauliņus gan ir veselīgi – to pierāda arī lielās uzņēmējdarbības kompānijas. Atkal un atkal apstiprinās, cik svarīga ir jaunu studentu iesaiste, jaunu profesionāļu iesaiste, mainīšanās ar aktieriem. Pieminēšu Egonu Dombrovski, kurš tagad ir pie mums – brīnišķīgs notikums. Tas ienes arī zināmu svaigumu, aktieriem ir interesanti spēlēt ar citiem kolēģiem. Trupai jābūt nemitīgā procesā. Desmit piecpadsmit gadu garumā trupa ir mainījusies, un rezultāts ir labs.

Vai profesionālās greizsirdības nav – sak’, kāpēc uz Spīdolas lomu jāaicina Guna Zariņa, vai tad mums pašiem trūkst kandidātu...

Tā ir tāda provinciāla reakcija, kas, protams, nav izslēgta, – un tā arī notiek. Šī provinciālā domāšana no mūsu prātiem būtu jāizskauž, jo mūsu uzdevums ir veicināt Latvijā spēcīgu teātra mākslu kopumā. Tādā ziņā jābūt draudzīgiem. Protams, mēs esam konkurenti, jo vienmēr it kā sportojam – ā, viņiem superīgi laba izrāde sanāca... ai, nu tas gan... bet mums... Vēlme vienam otru pārtrumpot, manuprāt, veicina labo konkurenci. Bet sliet apkārt sētu un nocietināties...

Jūs priecājaties par citu teātru panākumiem?

Jā, protams! Man jau patīk: tu skaties, un tevi pārņem tāda balta skaudība – ā, cik labi!

Kur pēdējo reizi tā bija?

Laikam Liepājas teātrī – man ļoti patika Igauņu bēres. Tā bija izrāde, kādu es gribētu Nacionālajā teātrī. Pēdējā laikā tāda īpaša satricinājuma nav bijis. Tādus darbus bieži redzu ārzemēs, kad skaties un domā – kā gribētos tādu pie mums, bet vēl jāpaaugas.

Daudz esmu redzējis vācu teātri, ļoti daudz – poļu teātri. Lietuvā, Igaunijā. Šobrīd pa ļoti interesantu ceļu iet igauņu teātris. Grūti atzīt, bet viņi atkal mums ir solīti priekšā.

Ko šobrīd teātrim vajadzētu visvairāk?

Gribētos Latvijas teātros biežāk redzēt oriģināldarbus. Vēl teātrī pietrūkst... jā, ambīciju. Vajadzētu lielākas ambīcijas. Un – idejas, idejas, idejas!

Un tieši Nacionālajam teātrim?

(Ļoti izjusti) Es beidzot gribu tenisa kortos jaunu teātri! Projekts ir izstrādāts, un mēs ceram, ka mums beidzot būs black-box zāle. Šobrīd mūsu teātra ēka ir vienīgā, kas palikusi bez normālām papildu telpām. Jaunajam Rīgas teātrim būs jaunas telpas, arī Valmieras teātris būvējas – turam īkšķi, lai viss izdodas, – viņiem būs black-box zāle ar 200–300 vietām. Tas šobrīd ir pareizais formāts, kā teātrim eksistēt.

Black-box zāle ietver nevis 100, bet 300 skatītāju vietas, kuras var finansiāli nodrošināt. Tur var veidot labas eksperimentālās izrādes. Lielajā zālē var labāk pārdot pārsvarā izklaidējošus darbus. Mēs nevaram veidot vairāk labu darbu, ja ir tikai viena zāle. Telpa, kurā atrodas aktieru zāle, patiesībā ir ogļu pagrabs. Jaunā zāle savukārt bija paredzēta kā kostīmu noliktava. Tātad – visvairāk es teātrim gribētu jaunu zāli, bet nezinu, vai sagaidīšu.

Kāpēc tik pesimistiski?

Ja mēs Laikmetīgās mākslas muzeju un koncertzāli jau gaidām nezin cik ilgi, nav pamata domāt, ka ar zāli būs citādāk.

Šobrīd teātra vidē lielu telpu aizņem Smiļģa figūra. Smiļģi apriori pieņemts slavēt, lai gan viens otrs atļaujas arī kritizēt – pārmet pārmērīgu teatrālismu, pompozitāti. Rodas iespaids, ka kritizēt faktiski nedrīkst – noknābs. Kā Smiļģi uztverat jūs?

Es uz Smiļģi skatos kā uz leģendām apvītu režisoru, kurš kā vecs cilvēks tika izmests no teātra un nomira absolūtā vientulībā. Patiesībā tādu pašu likteni piedzīvojuši arī daudzi citi režisori, par kuriem varbūt nav tik daudz leģendu. Smiļģis ir mācējis šīs leģendas pats ap sevi apvīt, un, manuprāt, ir izveidots tāds ļoti skaists naratīvs par lielo Smiļģi. Viņš jau bija ļoti pretrunīgs, arī nejauks.

Tas, ka Smiļģis bija spilgta personība, ir skaidri nolasāms, tomēr laika gaitā šis tēls ir ticis veidots, pie tā ir strādāts. Kāpēc Smiļģa figūra piesaista tik daudzus teātra cilvēkus – domāju, to veicina viņa lielie izteikumi un ambiciozitāte. Teātra cilvēkiem ambiciozitāte ļoti patīk; teātra cilvēks, tāpat kā jebkurš mākslinieks, bez ambīcijām vispār nevar būt! Tā nu šis tēls tiek kultivēts – kaut vai ar to pašu Spēlmaņu nakts ceremoniju, kura notiek Smiļģa dzimšanas dienā. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur analoģisks pasākums norisinās Teātra dienā.

Mani pašu ar Smiļģi saista tikai vienādie iniciāļi, vairāk nekas. Aizraušanās ar personības kultu mani mulsina, un pret tādu teātra mauzoleju es izturos uzmanīgi, jo laiks ir mainījies. Būsim reāli – domāju, šodien neviens režisors negribētu sev pieminekli vai sejas atlējumu uz teātra sienas. Manuprāt, Smiļģis piedzima īstajā laikā un savu izdarīja. Katram ir savs laiks, un viņš bija vajadzīgs tam laikam.

Godīgi sakot, ar teātra vēsturi es īpaši neaizraujos. Reizēm ir interesanti palasīt režisoru pierakstus vai dienasgrāmatas, lai izjustu amata brāļu kopīgās sāpes. Ja jau arī lielajiem meistariem bijušas tādas pašas problēmas, tad es varu būt mierīgs un tā nepārdzīvot.

Tomēr – vai no aizgājušā laika režisoriem kāds jums pēc gara ir tuvāks?

Man bija tas gods vērot, kā strādā Oļģerts Kroders. Viņš bija ļoti vienkāršs, vīrišķīgs, dzīvei pietuvināts reālists, un tas man šķiet ļoti simpātiski. Man ir līdzīga uztvere. Nevis – mēs, lielie mākslinieki, lidojam...! Manuprāt, ar viņu būtu ļoti interesanti kopā iedzert alu. Savā laikā Kroders bija arī stilīgs čalis, ļoti pievilcīgs, patika sievietēm – kas mūs varbūt atšķir –, labā nozīmē arī dzīves baudītājs un vienlaikus tāds vienkāršs vīrietis.

Tātad jūs dāmas ar puķēm pie ieejas nevaktē?

Nē, nē, nē! Turklāt tas laiks principā ir beidzies. Protams, jebkuram māksliniekam ir patīkami, ja kāds mīl tavas izrādes, seko tev līdzi. Visticamāk, ir tādi cilvēki, par kuriem es nemaz nezinu, bet dievināšana kā fanātisms man šķiet biedējoša.

Ja varētu pārcelt laikā atpakaļ agrāko laiku aktierus, ar kuriem jūs gribētu strādāt?

Es ļoti ilgojos pēc cilvēka, ar kuru vēl nesen strādāju kopā un kuras telpā man bija gods atrasties, – tā ir Astrīda Kairiša. Astrīda Kairiša mani pieņēma, ļoti uzticējās, un ar viņu kopā bija jautri. Viņa no manis baidījās un uztraucās, vai spēs sevi pierādīt, vai vēl ir laba aktrise. Viņas uztraukumi bija tik simpātiski, tik godīgi... Strādāt ar Astrīdu bija ļoti patīkami – es ar viņu varētu strādāt mūžīgi. Viņa man bija ļoti tuvs cilvēks, no tiem tuvajiem aktieriem, kuri man šajā teātrī ir dārgi.

Intervijās lasāms, ka mājās nekad nepaceļat balsi. Vai arī teātrī izdodas saglabāt mieru? Kā tiekat galā ar cilvēkiem, kuri jums nepatīk?

Droši vien pa kādai nejaukai frāzei pasprūk, bet tās nav ne skaļas, ne vulgāras. Es dusmojos klusējot. Varbūt reizēm pasaku kaut ko nejauku, ko pats nepamanu. Pa gaisu neeju. Protams, tuvo draugu kompānijā reizēm varu nolamāties trīsstāvīgiem vārdiem. Taču parasti, ja gadījusies nepatīkama situācija, lai tiktu vaļā no negatīvas informācijas, to atstāstu tuviem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir vislabākais veids, kā no tās atbrīvoties.

Kā tieku galā ar tiem, kuri nepatīk... Es izvairos – cenšos vispār nestrādāt ar cilvēkiem, kuri man nepatīk.

Vai mēdz būt tā, ka aktieris nevis nesaprot, ko jūs no viņa gribat, bet jau izliekas, ka nesaprot?

To, ka aktieris izliekas nesaprotam, piedzīvoju bieži vien – to taču var redzēt! Pierādīt nevar, bet redzēt var.

Viņš tā izklaidējas… vai tur ir kāda cita vaina?

Uzmanības trūkums. Tas ir tik mīlīgi un pašsaprotami, pat aizkustinoši. Mēs visi savā ziņā esam mazi bērni, aktieris jau it sevišķi. Viņš teātra pasaulē ir visneaizsargātākais, jo uz skatuves jābūt atkailinātam. Aktieris ir ļoti jāmīl, jāpasargā, bet reizēm viņam arī stingri jāpasaka. Aktieri nereti tiešām uzvedas kā nepieauguši, mēdz arī niķoties. Citādāk nemaz nevar būt.

Ja nu kāds aktieris tā gražotos, ka jau traucētu pārējiem?

Man ir svarīgi, lai aktieris būtu lojāls pret teātri un kolēģiem. Ja kāds vai kaut kas sāk traucēt mākslinieciskajai virzībai un kolektīva garam, ir jārīkojas. Tāpēc, lūdzu, runājam, nevis trinamies pa kaktiem! Ja problēma nav atrisināma, varbūt arī jāšķiras.

Kam jums saskarsmē ir visgrūtāk pārkāpt pāri?

Stūrgalvībai, ietiepībai, vienīgās patiesības sludināšanai. To es nevaru izturēt! Nu nevar būt, ka viens cilvēks ir pilnīgi ietiepies un viņam ir tikai tāda taisnība – teātra cilvēkam tas vispār nepiestāv. Mani ārprātīgi kaitina, ja kāds kolēģis nespēj paskatīties uz situāciju no dažādām pusēm.

Humora izjūtas neesamība. Ja tu esi teātrī, bet tev trūkst humora izjūtas un pašironijas – tā ir nāve. Arī neiejūtība. Nevaru izturēt arī konjunktūrismu – jebkādā izpausmē. Bezprincipialitāti. Faktiski jebkāda veida negācijas. Esmu diezgan diplomātisks cilvēks, arī problēmas mēģinu risināt diplomātiskā ceļā. Ja redzu, ka cilvēks negrib neko risināt, bet grib tikai šaut, no tāda mēģinu izvairīties.

Ko jūs nepiedotu?

Nodevību.

Cik liela loma jūsu dzīvē ir lietām?

Ļoti maza – paldies Dievam! Man arī tam nepietiek laika. Bet man patīk skaistas lietas, un, ja redzu kaut ko skaistu, atļaujos sevi palutināt.

Ja jums būtu pilnīgi tukša telpa, ar ko jūs sāktu tās aizpildīšanu?

Labs jautājums. Man ļoti svarīga ir gaisma. Silta gaisma. Sāktu ar apgaismojumu, jo no gaismas ir atkarīgs arī tas, kā tu jūties. Laikam tāpēc, ka esmu teātra cilvēks. Vēl kafijas automāts un dators.

Un tas viss uz grīdas? Ne klubkrēsla, ne dīvāna?

Mierīgi! Es varu dzīvot absolūtā minimālismā. Zanda Rubene kādā lekcijā teica, ka nākotnes cilvēks dzīvošot mazā istabiņā ar kafijas automātu un internetu; lielas mājas nākotnē nevienam nevajadzēšot. Protams, komforts ir svarīgs, taču man nevajag praktiski neko no tā visa, kas šobrīd atrodas šeit, manā kabinetā (tumšas sienas, masīvi klubkrēsli un dīvāns, daudz trauku – aut. piez.). Žurnāla fotogrāfijās tas viss vēl būs redzams, bet pārskatāmā nākotnē viss mainīsies. Te būs gaiša telpa, nebūs brūno tapešu, nebūs šo mēbeļu. Pašas par sevi mēbeles ir ļoti skaistas, bet šai telpai par smagnēju, tas nomāc. Lielas, putekļainas mēbeles, dažādi dekori un servīzes mani absolūti neinteresē.

Ja jums būtu brīvs mēnesis, kurā kategoriski aizliegts domāt par darbu, ko jūs pasāktu?

Stādītu! Stādītu, lasītu grāmatas un skatītos labas filmas. Vēl man patīk kopā ar meitu braukāt ar karuseļiem. Es izbraukātu visus iespējamos Eiropas atrakciju parkus.

Jūs abi ar meitu sēžaties karuseļos ar vienādu sajūsmu?

Jā, jā! (smejas) Man vienmēr patikuši karuseļi, un esmu ar tiem saslimdinājis arī meitu. Amerikāņu kalniņi, adrenalīns.

Ja būtu ilgāku laiku jādzīvo ārpus Latvijas, kuru vietu jūs izvēlētos?

Spānijas dienvidus.

Jums ir sava oāze Latgalē. Vai ar to saistās kādi nākotnes sapņi?

Man Latgalē ir māja, kuru esmu mantojis no savas vecmāmiņas, tomēr ilgstoši uzturēties es tur nevarētu, tāpēc nākotni ar to nesaistu. Vasarā joprojām cenšos aizbraukt nopļaut zāli. Tā ir tiešām veca lauku māja bez jebkāda luksusa, ar visu āra ateju un ūdeni akā. Protams, varētu ieviest lielāku komfortu, bet šarms ir tieši tajā. Iešana uz aku pēc ūdens un uz āra mazmājiņu nozīmē atgriešanos bērnībā – vidē, kur biji mierīgs un laimīgs, un cerību pilns.

Es tur pavadīju vasaras, mazam bērnam trīs mēneši ir gandrīz kā pusgads. Ilgs laiks, kuru pavadi kopā ar dabu vārda vistiešākajā nozīmē. Zem kājām zāle, vakaros pēdas jūt auksto rasu – pārsvarā visu vasaru nodzīvoju ar basām kājām. Tas sazemējums ir svarīgs, es joprojām, kad esmu laukos, staigāju basām kājām, tas mani nomierina. It kā vienkārši, ļoti latviski, bet tā nu tas ir.

Kas jūs var izsist no līdzsvara, sadusmot?

Mani sadusmo cilvēku neiedziļināšanās, kas savukārt rada spriedumus un secinājumus, kuriem nav nekāda pamata. Kad mākslinieks veido zīmes un tēlus, tu vari tikai nojaust viņa domāšanas procesu. Bet gadās, ka cilvēks bez jebkādas iedziļināšanās izveido viedokli par mani, manu izrādi. Dažs pat piekar birku – piemēram, vaino šovinismā. Mani kaitina šobrīd modē esošā mākslas ietērpšana kaut kādos rāmjos vai uzspiestās vērtībās.

Vai piekrītat Alvja Hermaņa manifestam?

Jā, tajā ziņā, ka mākslai jābūt brīvai, mūsu domas sakrīt. Tas, kā dažos punktos viņa darbi saskan ar vārdiem, ir cits jautājums, taču virziens ir pareizs – mēs nevaram sevi ierobežot rāmī drīkst-nedrīkst. Mākslā drīkst visu – pilnīgi visu! Māksla beidzas brīdī, kad iestājas krimināllikums.

Vai teātrī esat piedzīvojis arī kādu kuriozu – uz skatuves, aiz skatuves…? 

Es personīgi piedzīvoju tādu kuriozu – man četru stundu laikā nācās kā aktierim ielēkt pašam savā izrādē Arī vaļiem ir bail. Pēkšņi izrādījās, ka kolēģim ir kovids un man  jāspēlē viņa vietā. Tajā brīdī tas nemaz nešķita smieklīgi, es biju tā uztraucies... Izrādi, protams, zināju, visu nospēlēju – kā nu mācēju, tā darīju. No piedzīvotā uztraukuma man naktī uznāca karstuma viļņi, bet nākamajā dienā nevarēju piecelties – aiz saspringuma sāpēja kājas. Tādu pārdzīvojumu nespēj sagādāt nekādi amerikāņu kalniņi, taču viss kārtībā, es izdzīvoju. Pēc tam arī vairāk novērtēju aktieru darbu. 

Kā uzvedās kolēģi – atzina jūsu veikumu?

Viņi atzina – viņi visu laiku stāvēja kulisēs, skatījās un smējās. Protams, tas bija jauki un mīļi. Tā nenotiek bieži, ka režisoram savā izrādē nākas kāpt uz skatuves un viņš prasa aktierim – klau, kas tur ir tālāk?... Un aktieris atbild – klau, Elmār, tā ir tava izrāde!

Ko vēl jums gribētos darīt biežāk, ja ne laika trūkums?

Vairāk sportot. Pasist bumbu – tas vienmēr noņem stresu. Skriet, aizrauties, domāt tikai par bumbu – tas mani nomierina, jo, kad es skrienu pakaļ bumbai, es domāju tikai par bumbu un to, kā to atsist; nekam citam galvā nav vietas. Fiziskās aktivitātes mani tiešām nomierina.

Un sirdij tuvāka ir tieši bumba?

Jā, kā nekā septiņus gadus esmu spēlējis tenisu, man ir tuvi visi bumbu sporti – varu spēlēt gan basketbolu, gan futbolu.

Vai esat vairāk introverts vai ekstraverts cilvēks?

Šobrīd laikam esmu komunikabls, lai gan pēc savas būtības vairāk esmu introverts. Man nav tā, ka visu laiku kaut kur jāiet, ka gribas būt cilvēkos. Apmeklēt publiskus pasākumus kļūst arvien grūtāk un grūtāk.

Kā noprotams, ģimene pret to, ka jūs maz esat mājās, izturas ar izpratni?

Jā, protams! Es ļoti mīlu savu sievu un apbrīnoju par to, ka viņa ir pieradusi pie mana ritma. Nereti tas nepavisam nav viegli – mani plāni mainās, reizēm kaut ko piemirstu vai neizdaru to, ko esmu apsolījis. Taču viņa to neuztver personīgi. Skaistākais, ko viņa ir pateikusi: “Man ir būtiski, ka mans vīrs ir laimīgs, nevis nelaimīgs. Es redzu, ka tas, ko tu dari, dara tevi laimīgu, un tas ir vissvarīgākais.” Tas mani ārkārtīgi iespaidoja. Cenšos maksimāli nodrošināt, lai arī sieva varētu darīt tieši to, kas sagādā prieku viņai. Abi esam diezgan mierīgi un, ja ir domstarpības, izrunājam.

Vai ir kāds iestudējums, pie kura jums labā nozīmē bail ķerties klāt?  

Skroderdienām Silmačos šeit, Nacionālajā teātrī. Tas man ir izaicinājums. Manuprāt, tas ir diezgan liels pārbaudījums jebkuram režisoram.

Vai Indras Rogas iestudētā izrāde šajā sezonā tiks izrādīta pēdējo reizi?  

Šobrīd es vēl nevaru izpaust sezonas sākuma informāciju. Jaunas Skroderdienas būs, bet varbūt ne tik ātri, kā bija iecerēts, jo plāni mazliet mainījās.

Katrā ziņā nākamās Skroderdienas iestudēsiet jūs.

Jā, un es ceru, ka mēs tiešām varēsim tās iestudēt – tā notiks, ja Jānis Vimba saglabās direktora amatu. Būs pārvēlēšanas. Ļoti ceru, ka Jānis paliks savā vietā, jo viņš mani uzaicināja. Ja darbu turpinās Jānis, tad palikšu arī es. Ja mainīsies direktors, droši vien man arī nāksies... Direktors ir valdes priekšsēdētājs, un viņš man dod darbu. Neredzu iespēju, kā savus plānus varētu realizēt ar citu direktoru. Es palikšu uzticīgs tam cilvēkam, kurš uzticējās man.

Kad gaidāmas pārvēlēšanas?

Šovasar.

Un kas ir vēlētāji?

Kultūras ministrija.

Tātad pašam teātrim teikšanas nav nekādas.

Pilnīgi nekādas!

Ja jums būtu burvju nūjiņa...?

... es izbeigtu karu! Un beidzot uzbūvētu Laikmetīgās mākslas muzeju.  

Lai tad pie viena iet arī koncertzāle!

Par koncertzāli vēl var padiskutēt, to Latvijā ir pietiekami daudz. Mūziķiem gribu novēlēt visu to labāko, Rīgā, protams, koncertzālei jābūt, par to nav šaubu. Taču katrā ziņā vajag vairāk mākslas telpu! Vajadzīgas divas lietas: izglītība, tajā skaitā bērnudārzi, un kultūrtelpa. Nu kāpēc, kāpēc mēs kā valsts nespējam sev nodrošināt kultūrtelpu? Jāsāk gan no izglītības sistēmas, bez tās arī kultūrtelpai nebūs jēgas – tai taču vajadzīgi potenciālie patērētāji.

Ko jūs, ja iznāk, lasāt un skatāties?

Pēdējā laikā neiznāk, pārnāku mājās noguris. Man patīk skatīties intervijas ar cilvēkiem. Tas ir vienīgais veids, kā piekļūt citām zonām, sastapt gudrus un interesantus cilvēkus, inteliģenci. Dzīvē es viņus tik daudz nesatieku. Lasīt vairāk varu atļauties atvaļinājumā. Man patīk grāmatu paņemt un izlasīt, pieslēgties pilnībā, nevis palasīt pa fragmentam. Tāpat kā izrādi – kad sāc skatīties, noskaties līdz galam.

Ir kāds kino darbs, kas ir īpaši iekustinājis?

Gan jau ir, uzreiz nenāk prātā. Man ļoti patīk skatīties aktuālās Eiropas filmas, par kurām zināms, ka tās ir atzītas; tu redzi tendences, šodienas strāvas, domāšanas naratīvus šodienas kontekstā. Pēdējā filma Skumju trīsstūris likās ārprātīgi ironiska, arī būtiska mūsu Rietumu kultūras domāšanai.

Vai ir kāds literārais tēls, kurš jūs kaitina?

Ir gan – mani ļoti kaitina Kristīne no Purva bridēja. Lai gan arī Edgars... Es Purva bridēju esmu iestudējis, bet kaut kas man ar to pāri tomēr nav skaidrs. Mobings, ko Edgars izvērš pret to sievieti... Sieviete arī neizlēmīga. Vienmēr jau it kā var aizmālēties ar to atkarību un mīlestību, tomēr tur ir kaut kas tāds...

Kurš literārais varonis savukārt jums šķiet tuvs vai pastiprinātas intereses vērts? Sākot no Karlsona un beidzot ar kņazu Miškinu.

Interesanti, ka pieminējāt tieši kņazu Miškinu. Viņš man neliek mieru. Kādreiz ļoti gribētos iestudēt Idiotu, jo es saredzu viņā zināmas paralēles ar sevi. Reizumis pats šajā pasaulē jūtos kā kņazs Miškins, kā idiots. Mani, tāpat kā kņazu Miškinu, interesē Rogožins – viņš man ir mīkla. Šis personāžs mani gan interesē, gan biedē. Šajā brīdī tas Rogožins ir mana apkārtējā vide, kurai es arī gribētu uzdot šos jautājumus.