Lielie latviešu krustvārdu mīklu noslēpumi: kāpēc tās iepazina ar 20 gadu nobīdi, neizprotamie jautājumi, politiskās aizkulises. FOTO

Mūsdienu krustvārdu mīklu minētājiem pirmā latviešu valodā sastādītā “galvas laužņa” jautājumi liktu iedzīvoties pamatīgā nervu stresā, jo toreiz atbildēt ar vienkāršu vārdu nācās uz āķīgajiem jautājumiem, kādus šodien neuzdodu.

Starp pirmās žurnālā “Atpūta”1934. gada oktobra sakumā publicētās krustvārdu mīklas jautājumiem ir viens otrs, kas minētājā radītu zināmu paniku. Tādus uzdevumus, ka “koks” ir “osis” un “sīks darbarīks” ir “adata” ir viegli uzminēt, bet diez vai tagad kāds uz jautājumu “loceklis” atbildētu “aste” un vai kāds apsvērtu “ūdens kopumu” nosaukt par “ezeru”, bet par “bīstamu ieroci karā” uzskatītu “zemūdeni”? Ir arī jautājumi, kas liek pārdomāt, kā gadu desmitgažu laikā mainījušās mūsu vērtību sistēmas. Ko jūs ierakstītu 1934. gada 5. oktobrī “Atpūtā” publicētās pirmās krustvārdu mīklas atbildē uz jautājumu, kas ir “inteliģenta profesija”? Izrādās - tas ir “aktieris”.

Putra ar latviešu alfabētu

Pasaulē pašreiz pazīstamo klasisko krusta vārdu mīklu “mūsdienīgā paskatā” angļu valodā pirmoreiz publicēja pirms 109 gadiem – 1913. gada 21. decembrī lielā ASV dienas laikraksta “New York World”, kas iznāca no 1860. līdz 1931. gadam, svētdienas pielikumā “Fun”. Šis ASV Demokrātu partijas rupors vairs nepiedzīvoja krustvārdu mīklu triumfu mūsu valstī - bet, iespējams, būtu piedzīvojis, ja vien latviešu pareizrakstībā pirms vairāk nekā simts gadiem nevaldītu īsta “putra”: jau radās pirmie iedīgļi, lai latviešu alfabēts no gotu burtiem pārietu uz krustvārdu mīklām piemērotajiem latīņu burtiem. Tomēr  pilnīga latviešu pieradināšana pie latīņu burtiem notika tikai pagājušā trīsdesmito gadu otrajā pusē. Līdz tam – 20. gadsimta pirmajās četrās desmitgadēs – avīzes latviešu avīzes un žurnāli iznāca vai nu tikai gotu drukā, vai arī “jauktajā tehnikā” (gan gotu, gan latīņu rakstībā); bija arī daži, bet ļoti nedaudzi, laikmetīgi izdevumi, kas bija pilnībā pārgājuši uz latīņu alfabētu.

Pie tā, lai latvieši pierastu pie progresīvās latīņu rakstības, lielā mērā piestrādāja arī dažādas presē drukātās atjautības spēles un galvas smadzeņu mežģi, jo kaut arī tos varēja drukāt gotiski, tas bija daudz piņķerīgāk un brīžiem pat nesaprotamāk. Tāpēc dažādus uzdevumus “brīvam brīdim” prese jau pirms Pirmā pasaules kara publicēja latīniskajiem burtiem. Par to liecina tas, ka tolaik viena no lielākā latviešu dienas laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” pirmajām rubrikām, kas pilnībā pārgāja uz latīnisko rakstību bija dažādu atjautības un spēļu uzdevumu sadaļa “Uzdevumu kakts” (iesākumā šis “kakts” tika publicēts “vēstneša” pielikumā, bet pēc tam jau pašā pamatavīzē).

Krustvārdu mīklas vēsture:

Te gan jāteic, ka latgalieši jau no laika gala izmantojuši latīņu burtus, bet latgaliski gan nav radītas krustvārdu mīklas (vismaz ne to masveida drukāšanai). Iespējams, tas tādēļ, ka ne tikai latgaliskā izruna, bet arī rakstība var atšķirties, piemēram, Latgales dienvidos un ziemeļos; un cilvēku, kas ne tikai runātu, bet arī konsekventi rakstītu vienā un tajā pašā šīs valodas dialekta paveidā skaitliski bija salīdzinoši maz. Arī citos latviešu dialektos krustvārdu mīklas ir tapušas tikai pāris reižu un ne jau kā erudīcijas galvas mežģis, bet gan kā vienreizēja savas unikalitātes apzināšanās vai rīks tūristu pievilināšanai, piemēram, suitu pusē.

Mīkla jautrībai

Kaut kas līdzīgs pašreiz pazīstamajai krustvārdu mīklai pastāvēja un joprojām ir arī mūsdienās: dažādas mīklas un “smadzeņu mežģi”, daži no kuriem jau pazīstami gadsimtiem ilgi - atjautības uzdevumi, kur jāsavieno izlaisti burti, simboli vai bildītes, rēbusi un tamlīdzīgi. Piemēram, ķīnieši šādus uzdevumus bija izgudrojuši vēl pirms mūsu ēras.

Tomēr  amerikāņu žurnālists Arturs Vinns (1871-1945) pirms 1913. gada Ziemassvētkiem, sēžot savā redakcijā un prātojot, kā aizpildīt svētdienas laikraksta izklaides sadaļas tukšo laukumu, izgudroja pasaulē pirmo krustvārdu mīklu par atslēgas vārdu izvēloties vārdu “fun” (no angļu valodas - joks, jautrība).
 
Arī uzdevumam izvēloties visnotaļ atbilstošu nosaukumu, izmantojot angliskos terminus “cross” (krusts) un “word” (vārds) - “words in a cross” (vārdi krustā). Tikai 1933. gadā oficiāli tika apstiprināts termins “crossword” (krustvārdi), kas tika publicēts Oksfordas angļu valodas vārdnīcā. Un nu krustvārdu mīklas arī pilnīgi oficiāli varēja saukt par krustvārdu mīklām.

No latviskā krusta līdz krustvārdu mīklai

Šajā gadā, kad britu filologi pieņēma šo vēsturisko verdiktu, - 1933. gada 11. novembrī Rīgā iznāca arī pirmais krustvārdu mīklu nedēļas žurnāls “Krustamīkla. Šahs. Bridžs”, kurš arī sāka latviešus pieradināt pie to minēšanas. Sakumā gan šo “prāta lauzni” latviski nesauca par krustvārdu mīklu, bet gan par “krusta-mīklu”. Bet pēc 11 mēnešiem šo mīklu biznesu jau sāka pārņemt Benjamiņu preses impērija, kas vārdu minēšanas uzdevumu režģim jau piešķītas krustvārdu mīklas nosaukumu.

1934. gada 5. oktobrī Benjamiņu impērijas nedēļas žurnāls “Atpūta” nodrukāja pirmo krustvārdu mīklu, to apakšvirsrakstā nodēvējot par ““Atpūtas” oriģināluzdevumu”. Starp citu, “Atpūta” savu “krustvārdu karalienes” godu paturēja līdz pat savām iznākšanas beigām – 1941. gada 27. jūnijā, pat Baigajā galā, katru nedēļu publicējot pa vienai mīklai, saglabājot to numerāciju. Pavisam “Atpūta” publicēja 344 krustvārdu mīklas.

1935. gadā krustvārdu mīklu publicēšanu pārņēma arī otri divi lielāki Benjamiņu impērijas izdevumi – dienas laikraksts “Jaunākās Ziņas” un sieviešu žurnāls “Zeltene”. Nākamajā gadā Benjamiņu impērija jau strauji zaudēja savu monopolstāvokli krustvārdu mīklu jomā: tās sāka publicēt visa veida preses izdevumi – sākot no bērnu “Mazajiem Draugiem” un beidzot ar nacionālpatriotisko “Aizsargu”. Kad 1938. gadā “latvju tautas vienības” vārdā tika pavēlēts visiem lielākajiem latviešu preses izdevumiem drukāties tikai un vienīgi ar latīņu burtiem, krustvārdu mīklu slavas gājiens vairs nebija apturams.

Vienīgi tas pierima pirmajā padomju okupācijas gadā: to turpināja vien līdz nepazīšanai pārveidotā “Atpūta”. Nacistu okupācijas laikā, kad papīra daudzums bija visnotaļ ierobežots, bez krustvārdu mīklām neiztika ne tikai tolaik vienīgais nedēļas žurnāls “Laikmets”, bet arī frontes izdevumi “Daugavas Vanagi” un “Junda”. Tātad tolaik krustvārdu mīklas bija pat savdabīgs “garīgais ierocis”, lai celtu leģionāru kaujassparu.

Latvijas Krustvārdu mīklu čempionāts 2013. gadā:

Pēc otrreizējas padomju okupācijas, kādu laiku apsīka šo mīklu publicēšana, bet ātri vien tā uzplauka. Pirmie padomju latviešu “krusteņu” stafeti uzņēma jaunatnes izdevumi – avīze “Padomju Jaunatne” un “Bērnība”. Nu arī krustvārdu mīklas bija arī ideoloģiskās frontes ierocis, kurš jaunajiem latviešiem lika domāt par pastāvošo sistēmu. Starp jautājumiem, piemēram, bija šādi uzdevumi: nosaukt “nopelniem bagāto skatuves mākslinieku, Staļina prēmijas laureātu”, “Mākslas akadēmijas rektoru, Staļina prēmijas laureātu”, “Austrumsibīrijas atbrīvošanas cīņu varoni”, “Ļeņina vadīto laikrakstu” un tamlīdzīgi. Pēcāk padomju Latvijas gados krustvārdu mīklas publicēja gan lielākie Rīgas žurnāli, gan mazās rajonu (tagad – novadu) avīzes, gluži tāpat ka šodien.

Arī no padomju murgiem izbēgušie latviešu trimdinieki aizjūrā sparīgi nodarbojās ar krustmīklām; tās publicēja visi lielākie aizjūras latviešu preses izdevumi, īpaši, laikraksti “Latvija”, “Austrālijas Latvietis” un “Latvija Amerikā” (pēdējais, starp citu, iznāk joprojām, un joprojām ar iknedēļas krustmīklu). Trimdinieki gan nebija tik politizēti un savās mīklās neietvēra uzdevumus par sociālistiskā darba varoņiem un nopelniem bagātām cūkkopēm, kā to darīja padomju laika okupācijas izdevumi. 

Krustvārdu mīklas un Ulmaņa apvērsums

Varētu domāt, ka krustvārdu mīklu minēšanas entuziasms, ja neraugāmies uz pašu jautājumu/atbilžu raksturu, ir simtprocentīgi apolitisks. Tomēr par to nevaram būt pilnībā pārliecināti, ņemot vērā, ka latvieši “krustenes” sāka atklāt laikā, kad notika Kārļa Ulmaņa apvērsums un kara stāvokļa izsludināšana.
 
Ja Benjamiņu impēriju varam uzskatīt kā ierosinātāju krustvārdu mīklu “slimībai”, it nebūt to nevaram dēvēt par pirmo krustmīklu publicētāju. Šis gods pienākas iknedēļas žurnālam “Krustamīkla. Šahs. Bridžs”, kas sāka iznākt 1933. gada novembrī un beidza savu pastāvēšanu uzreiz pēc padomju okupācijas – 1940 gada augustā (šai laika kopā iznāca 347 žurnāla numuri).

Pateicoties šim žurnālam latvieši arī kļuva par “krusteņu” minēšanas apsēstajiem, jo veiksmīgākajiem uzdevumu risinātājiem vārda tiešā nozīmē tika piedāvātas karaliskas balvas - bezmaksas lidmašīnas biļetes uz Berlīni un atpakaļ, patafons, rakstāmgalda garnitūra, torte, vīna pudeles un papirosi, moderna šlipse, futbola bumba, kalošas un pat tīrasiņu Skotijas kucēns. 

Jāteic, ka šis bija visnotaļ prestižs un pieprasīts žurnāls, kura numurus, taujājot pēc “latviešu gara sporta žurnāla”, varam atrast pat vienas no pasaules visprestižākās augstskolas - Stenforda Universitātes (ASV) bibliotēkā.

Par šī žurnāla izdevējiem publiskajās vietnēs nevar atrast daudz informācijas, bet var spriest, ka viņiem bija visnotaļ iespaidīga politiska aizmugure. Ja pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Ulmaņa režīma kara cenzūra slēdza teju visus laika kavēkļa, izklaides, satīras un dzeltenās preses izdevumus (arī “Mīklu Pasauli” un “Mīklu Magazīnu”), tad “Krustamīklu. Šahu. Bridžu” šāds liktenis nepiemeklēja.

Varam tikai minēt, kāpēc? Bet, iespējams, atbilde meklējama žurnāla pasītē, kurā norādīts, ka redakcija atrodas Elizabetes ielā 14a – tai pašā namā, kur atradās arī “Ulmaņa partijas” – Latviešu zemnieku savienības laikraksta “Brīvā Zeme” redakcija, zemsaviešu apgāds “Zemnieku domas” un spiestuve, kā arī Zemnieku banka. Tad jau nav jābrīnās, ka šis žurnāls lasītājiem varēja piedāvāt ne tikai karaliskas balvas, bet viņus 15. maijā arī silti apsveica “valsts svētkos”.

Tā kā latviešu krustvārdu mīklu dzimšanas brīdī par to kvalitāti un oriģinalitāti, pēc visa spriežot, savstarpēji cīnījās divi latvju preses magnāti – “Jaunāko Ziņu” un “Brīvās Zemes” izdevēji. Un erudītajiem mīklu minētājiem tas nāca tikai par labu!

Latviešu gara sporta meistares

Deviņu desmitgažu laikā krustvārdu mīklu minēšanas tehnoloģijas ir mainījušās: tās jau sastāda ar datorprogrammatūras palīdzību, publicē ne tikai drukātā formātā, bet arī internetā, un minētājam vairs nav jābūt apkrāmētam ar enciklopēdiju izdevumu kalniem, pietiek ar pāris klikšķiem “mātē Gūglē”. Arī pašas mīklas vairs nav jāmeklē preses izdevumu aizmugurējās lapās. Tagad iznāk īpaši krustvārdu mīklu žurnāli, ko izdod arī izdevniecība “Rīgas Viļņi”.

Īpaši pieminams fakts, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu pirmajā pusē “Rīgas Viļņi” savus lasītājus pieradināja pie jaunas krustvārdu mīklas minēšanas formas. Tiesa gan – nu šī 60 gadus vecā mīklu minēšanas tradīcija jau sen kā aizgājusi nebūtībā. Toreiz katra “Rīgas Viļņu” izdevuma pirmajā lappusē bija publicēts “Muzikālās krustvārdu mīklas” režģis. Minētājam vajadzēja vienlaikus būt arī klausītājam: noteiktā laikā ieslēgt radioaparātu un režģī ierakstīt atskaņoto skaņdarbu komponistu vai izpildītāju vārdus. Ne tā vienkāršākā krustvārdu mīkla…

Tomēr tas it nebūt nenozīmē, ka modernajiem krustvārdu mīklu minētājiem netiek piedāvātas jaunas iespējas. Tā, piemēram, tagad varam piedalīties arī krustvārdu mīklu čempionātos, kas tiek rīkoti interneta vidē. Tā kā krustmīklu impērijas fenomens attīstās un rod jaunas izpausmes formas. Varam tikai minēt, kā tas būs nākotnē. Bet, ka būs kas inovatīvs, varam nešaubīties. Jo, kā pierādīts, viens no ilgdzīvošanas un skaidra prāta uzturēšanas preparātiem ir krustvārdu mīklu minēšana! Un pasaules iedzīvotāju mūža un tātad arī domāšanas jaudīgums tik pieaug un pieaug.

Varbūt to, kāda nākotnē izskatīsies latviešu krustvārdu mīklā var izskaitļot Centrālā statiskas pārvalde, jo kā nekā tajā taču nodarbināti viskaisligākie krustvārdu mīklu risinātāji (vismaz mierlaikos tā bija). 1934. gada 25. septembrī “Brīvā Zeme” rakstā “Sieviete – pirmā gara sporta meistars Latvijā” vēstīja:

Muzikālā krustvārdu mīkla (J. Maya – “Sunday Crossword”):

“Vakar notika 1. Latvijas krustamīklu turnīra uzvarētāju apbalvošana. Šo turnīru bija organizējusi žurnāla “Krustamīkla. Šahs. Bridžs” redakcija. Turnīra piedalījās 400 personas.

Aktu atklājot, redaktore B. Umalas jaunkundze apsveica uzvarētājus kā gara sporta pirmos čempionus Latvijā. Izrādās, ka Latvijas krustamīklu meistara titulis piešķirts valsts statistiskās pārvaldes darbiniecei Dagmārai Vēsmiņai (īstajā vārdā Annai Igals kundzei, jo Vēsmiņa bija viņas pseidonīms – red.). Viņa saņēma sudraba kausu. A klases meistars A. Liepiņš - rokas pulksteni un B klases meistars E. Beķeris – kastīti ar sudraba lietām.

Klātesošie pirmajiem gara sporta meistariem sarīkoja ovācijas un A. Igals kundzei un B. Umalas jaunkundzei pasniedza ziedus”.