Ar Ukrainas apbruņošanu joprojām vāji: ieskats kara tehnikā

Tobrīd bruņojuma ministrs un vēlākais premjerministrs Loids Džordžs šo uzskatu esot komentējis šādi: paņemiet Kičenera skaitli, kāpiniet to kvadrātā, pareiziniet ar divi un, lai veiksme neizpaliktu, vēl dubultojiet.

Taisnība bija civilajam

Džordžs bija karjeras politiķis, civils cilvēks, kamēr lords Kičeners – kadru virsnieks, feldmaršals un vairāku militāru konfliktu veterāns. Tomēr, kā tālākie notikumi parādīja, taisnība bija Džordžam, nevis Kičeneram. Pēdējam par godu gan ir jāpiebilst, ka Britu ekspedīcijas spēku Francijā komandieris Duglass Heigs uzskatīja, ka pilnīgi pietiktu ar diviem ložmetējiem uz bataljonu.

Kopš tā laika militāristi šādu kļūdu vairs nav pieļāvuši un Džordža formulētais “Kičenera likums” ir lietots bez kautrēšanās, brīžiem to novedot pat līdz absurdam. Runa, protams, nav par žonglēšanu ar matemātiku, bet gan par to, ka vienīgais bruņojuma pietiekamības mērs ir pretinieks.

Skaitļi no frontes

Kā tas izskatās šodien Ukrainas gadījumā? Pavērtēsim situāciju, kā piemēru izmantojot pēdējā laikā tik bieži cilāto artilērijas jautājumu.

Maijā un jūnijā kara dievs bija atguvis savu dieva statusu, krieviem aktīvi liekot lietā visu veidu artilēriju un burtiski uzarot ukraiņu pozīcijas galvenā trieciena virzienā Donbasā (bet ne tikai). Ukraiņu situācija gan artilērijas sistēmu, gan munīcijas ziņā bija kritiska, kas arī tiek minēts kā galvenais iemesls Severodoneckas un Lisičanskas atstāšanai. Daudzas cerības tagad liktas uz daudzkārtējo raķešu palaišanas iekārtu HIMARS. Jautājums – cik šādu iekārtu Ukrainai būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu tās armijas pārsvaru kara laukā?

Sāksim ar to, cik lieli varētu būt krievu artilērijas spēki Ukrainā. Citiem vārdiem, cik mērķu krievu pusē būtu jāiznīcina? Laikā, kad cīņas ap Severodonecku bija sasniegušas apogeju, kādā no diskusijām draugu vidū dzirdēju, ka eksperti lēšot artilērijas sistēmu skaitu Doneckas frontē ap 10 000.

Mana attieksme pret tādu skaitli ir skeptiska. Pēc vietnes Globalfirepower.com datiem šā gada aprīlī, Krievijas artilērijas spēki tika vērtēti: pašgājēja artilērija – 6500, velkamā artilērija – 7500 un daudzkārtējās raķešu palaišanās iekārtas (angliskā abreviatūra MRLS) – 3400, kopā ap 20 000 vienību.

Krievu zaudējumi

Pieņemt, ka puse no krievu artilērijas ir koncentrēta tikai Doneckas frontē, manuprāt, ir pārdroši. Taču, pat pieņemot, ka visās Ukrainas frontēs atrodas 20 līdz 25% no Krievijas artilērijas, tie būs četri līdz pieci tūkstoši.

Saskaņā ar Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštāba publicētajiem datiem, līdz 10. augustam krievu artilērijas zaudējumi Ukrainā bija 1232 visu veidu artilērijas sistēmas jeb ap 6% no kopējā daudzuma. Tas nozīmē, ka, pretstatā situācijai ar Krievijas armijas bruņutehniku, kur zaudējumi ir ievērojami lielāki un rezerves patukšotas, artilērijas spēki ir samērā neskarti.

Tā vietā, lai “skraidītu pakaļ stobriem”, var mērķēt pa munīcijas noliktavām un apgādes komunikācijām. Patiesībā tādas sistēmas kā HIMARS tam arī ir domātas un, kā tas redzams, demonstrē Ukrainā ļoti labus rezultātus. Tomēr arī šajā gadījumā ir jārēķinās, ka potenciālo mērķu skaits tuvosies tūkstotim. Kaut vai no tā aspekta, ko nozīmē apgādāt pāris tūkstošus stobru ar munīciju, ja šaušanas norma diennaktī ir 50 šāviņu uz katru vidēji.

Tas nozīmē pārvietot simtiem tūkstošu šāviņu no noliktavām jebkur Krievijā līdz katrai baterijai atsevišķi un tā ik diennakti. Un tad vēl ir komandpunkti, sakaru punkti, radiolokācijas iekārtas, radioelektronikas cīņas sistēmas un, protams, tilti, pārvadi, dzelzceļa mezgli un tamlīdzīgas lietas, kas, lai arī nekustas, taču arī tām piemīt riebīga spēja pēc kāda laika atjaunoties.

Vajag simtiem HIMARS

Cik HIMARS sistēmām būtu pa spēkam tāds darbs? Tas ir jaudīgs ierocis, kura sešu raķešu zalve ir spējīga tikt galā ar vairāk nekā ar vienu mērķi. Tomēr vairāk nekā 700 kilometru garā fronte no Harkivas līdz Hersonai ir ģeogrāfiska realitāte,  kurā izkaisīti simtiem mērķu, kas jāiznīcina ik dienu.

20. jūlijā Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs informēja, ka astoņi ukraiņu rīcībā esošie HIMARS nepilna mēneša laikā iznīcinājuši 30 komandpunktu un munīcijas noliktavu. Vienlaikus ministrs pieteica, ka Ukrainai nepieciešamas vismaz 100 HIMARS sistēmas.

Nav vajadzīgas sarežģītas matemātiskas darbības, lai saprastu, ka ministrs bijis pieticīgs. Ukrainas armijai kā priekšnosacījums, lai pārietu lielāka mēroga uzbrukumā, ir nepieciešami vairāki simti HIMARS! Tik tiešām, vecais “lorda Kičenera likums” – kāpināt, reizināt un dubultot – joprojām ir spēkā. Salīdzinājumam – Polija, kura vēl ne ar vienu nekaro, piemēram, ir pieteikusies uz 500 HIMARS sistēmām.

Piemēram, kaut vai tie paši kājnieku prettanku ieroči. Sistēma, kas kara sākumā radīja priekšstatu par apvērsumu modernā kara taktikā. Saskaņā ar internetā pieejamām ziņām uz augusta sākumu Ukrainai bija piegādātas vairāk nekā 10 000 t.s. gudro raķešu (pamatā “Javelin” un MLAW) un vairāk nekā 40 000 nevadāmo raķešu – RPG-7, “Panzerfaust” vai “Karl Gustav”.

Lielākā nozīme gudrai karošanai

Pēc tās pašas Globalfirepower.com vietnes datiem, Krievijas tanku skaits lēsts uz 12 000, bruņutransportieru un kaujas mašīnu – 30 000. Kopā ap 42 000 bruņutehnikas vienību. No tām iebrukuma sākumā 100 bataljona taktisko grupu sastāvā var pieņemt ap 6000 bruņutehnikas vienību.

Pēc Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštāba ziņām, līdz augusta beigām iznīcināto krievu bruņutehnikas vienību skaits ir pārsniedzis 6000. Krievu puses pūliņi bijuši vērsti uz šo zaudējumu segšanu, proti, atjaunot un uzturēt sākotnējos 6000. Eksperti Ukrainas armijas apgādi ar kājnieku prettanku ieročiem vērtē kā apmierinošu.

Neliels rezumē. Kvantitātei ir loma arī augstas precizitātes ieroču laikmetā. Tagad bieži ir dzirdams vērtējums, ka bruņojumu Ukrainai rietumvalstis dod tikai tik daudz, “lai noturētos”. Manuprāt, šāds vērtējums ir optimistisks. Faktiski puslīdz pieņemama situācija ir tikai attiecībā uz tuvcīņas ieročiem.

Kas attiecas uz visu pārējo, tad Ukraina turas, vairāk pateicoties savu karavīru un komandieru prasmei ar maksimālu efektivitāti izmantot to mazumiņu, kas viņiem iedots. Par varonību un pašuzupurēšanos nerunājot. Ukrainas armijas apbruņošana ar moderna kara vešanai nepieciešamajiem ieročiem ir labi ja tikko sākusies.

Visiem nepietiek

Kāpēc Ukrainai augusta beigās bija tikai 16 HIMARS, nevis 100? Un kad varētu parādīties “vismaz 100”? Saskaņā ar internetā pieejamiem datiem jūnijā, kopš 2010. gada ir vairāk nekā 540 HIMARS sistēmu! Absolūtais vairākums no tām atrodas ASV armijas, Nacionālās gvardes un Jūras kājnieku korpusa rīcībā.

Lielākais ārzemju klients, izrādās, ir Rumānija ar 54 sistēmām, seko Singapūra ar 24, Apvienotie Arābu Emirāti ar 30 un Jordānija ar 12. Viss! Tālāk seko gaidītāju rinda, kur lielākais gribētājs ir Polija. Jau minēju, ka šī valsts izteikusi vēlmi iegādāties 500 sistēmu, taču interesanti ir kas cits.

Pirmās HIMARS Polija pasūtīja jau 2018. gadā un joprojām cer tās saņemt līdz 2024. gadam! Grūti pateikt, cik ilgi nāksies gaidīt mūsu bāleliņiem igauņiem, kuri tajā rindā iestājās šī gada jūlijā. Taču ja igauņi var pagaidīt, tad cik ilgi būs jāgaida ukraiņiem, kuri gaidīt nevar?

Iespējamie bruņojuma avoti ir acīmredzami, un tie ir divi. Pirmais ir dažādu valstu armiju krājumi. Faktiski viss, ko Ukraina līdz šim ir saņēmusi, nācis no šī avota. Taču, kā redzam no iepriekš minētiem skaitļiem, HIMARS gadījumā Ukrainas vajadzību puslīdz pilnīga nodrošināšana nozīmētu Rietumu aizsardzības galvenā balsta – ASV – efektīvu atbruņošanos, kas, saprotams, diez vai notiks. Pat Latvija savus Mi helikopterus atdeva Ukrainai tikai tāpēc, ka jau drīzumā cer to vietā saņemt “Black Hawk” kaujas helikopterus.

Bruņojuma biznesa reālijas

Tādējādi mēs neizbēgami nonākam pie otrā avota – bruņojuma industrijas, šajā gadījumā HIMARS ražotāja “Lockheed Martin”, un tās spējas un gatavības kāpināt ražošanas tempus, lai apmierinātu radušos pieprasījumu.

Teorētiski šim bija jābūt bruņojuma ražotāju pļaujas laikam. Vismaz tā uzskatīja arī kapitāla tirgus, kur “Lockheed” akciju vērtība strauji pieauga no 388 ASV dolāriem 23. februāra dienas beigās līdz maksimumam 480 dolāriem 7. martā. Tas gan arī bija viss, jo tālāk sekoja stagnācija un lejupslīde, akciju cenai jūlija beigās atgriežoties pirmskara līmenī.

Vienkāršots secinājums ir, ka kapitāla tirgus entuziasms attiecībā uz jaunām biznesa iespējām ir noplacis. Viens no skaidrojumiem, kāpēc tā noticis, rodams, ieskatoties uzņēmuma finanšu pārskatos. 19. jūlijā “Lockheed” publicēja 2022. gada 2. ceturkšņa pārskatu, no kura var secināt, ka uzņēmuma apgrozījums pret iepriekšējā gada 2. ceturksni ir… samazinājies par deviņiem procentiem.

Tajā skaitā segmentā “Raķetes un šaušanas vadība” (“Missiles&Fire Control”, MFC), kas ietver HIMARS ražošanu, par 7%! Vēl vairāk, komentējot perioda rezultātus, uzņēmuma vadība samazināja gada apgrozījuma prognozi no 66 miljardiem dolāru uz 65,25 miljardiem, tajā skaitā MFC segmentā no 11,3 uz 11,2 miljardiem.

Salīdzinājumam – uzņēmuma apgrozījums 2021. gadā bija 67 miljardi dolāru, tajā skaitā MFC segmentā 11,7 miljardi! Un vēl vairāk! Spriežot pēc vadības izteikumiem preses konferencē, atgriešanās pie apgrozījuma pieauguma tiek gaidīta ne agrāk kā 2024. gadā.

Kā nelielu kuriozu, kas skar arī Latviju, var pieminēt uzņēmuma vadības sūkstīšanos par “Black Hawk” helikopteru pasūtījumu samazināšanos – tos ražo “Lokckheed Martin” meitasuzņēmums “Sikorsky Aircraft”. Tajā pašā laikā no četriem “Black Hawk, kas Latvijai bija jāsaņem jau 2021. gadā, mēs vismaz pirmos divus joprojām ceram sagaidīt līdz šā gada Ziemassvētkiem.

Kritums arī citiem

Varbūt “Lockheed” ir vienkārši neveiksminieks? Salīdzinājumam paskatīsimies “Raytheon Technologies” – cita starpā, “Stinger”, “Javelin” un “Patriot” sistēmu ražotājs. Pirmajā brīdī šeit situācija tiešām šķiet citāda.

Otrā ceturkšņa rezultāti rāda apgrozījuma pieaugumu pret 2021. gada periodu par 0,4 miljardiem dolāru jeb 4%. Savukārt gada apgrozījuma prognoze sola pieaugumu pret 2021. gadu par 6% līdz 8%. Tomēr iedziļinoties aina mainās.

Analizējot rezultātus pa segmentiem, kļūst skaidrs, ka pieaugumu ir nodrošinājuši civilie komercpasūtījumi aviācijas un kosmosa programmu segmentos (+16% un +10% attiecīgi), kamēr militāro pasūtījumu apjoms palicis nemainīgs (+5% un -6% attiecīgi). Raķešu un aizsardzības (“Missiles&Defence”, M&D) segmentā ir 11% kritums.

Arī ar prognozi viss nav tik vienkārši. Otrajā ceturksnī gada apgrozījuma prognoze salīdzinājumā ar to, kas dota gada sākumā, ir samazināta no 68,5 līdz 69,5 miljardiem dolāru uz 67,75 līdz 68,75 miljardiem. Tā nav laba zīme, īpaši ja ņem vērā notikumu attīstību šajā periodā.

Prognoze segmentā M&D izmainīta no “pieaugums par dažiem procentiem” uz “neliels pieaugums”. Arī tas jau būtu labi, tomēr jāņem vērā, ka tas nozīmē, ka apgrozījumam, kas pirmajos divos ceturkšņos ir bijis nemainīgs, gada otrajā pusē jāpieaug vismaz par 21 procentu. Nu ko, novēlēsim, lai “Raytheon” izdodas!

Izvelk civilie klienti

Trīs lietas – labas lietas! “General Dynamics” – cita starpā, tanki “Abrams” (Polija šogad pasūtīja 250), visu veidu munīcija, sprāgstvielas un raķešu kaujas galviņas. Otrā ceturkšņa apgrozījums praktiski ir vienāds ar 2021. gada attiecīgo periodu (-0,3%). Ceturksni izvelk aviobūve – privātās lidmašīnas (Gulfstream) – un kuģubūve (pieaugums attiecīgi par 15% un 4,5%).

Segmentā “Kaujas sistēmas” ir 10% kritums. Kopumā uzņēmums gadā plāno 2,5% pieaugumu apgrozījumā, kas pamatā tiks nodrošināts ar avio un kuģu būvi, kamēr kaujas sistēmu segmentā apgrozījums būs par 3% mazāks. Taisnības labad jāpiebilst, ka tiek plānots 3% pieaugums segmentā tehnoloģijas, kas ietver kaujas sakaru sistēmas. Jācer, ka te kas ir rezervēts Ukrainas vajadzībām.

Kā redzam, ja arī “Lockheed” nav ar ko lepoties uz konkurentu fona, tad arī pārējās firmas, ciktāl runa ir par bruņojuma ražošanu, nebūt nav zirgā. Vismaz tā domā kapitāla tirgus, kur visu minēto uzņēmumu cenu svārstības grafiki ir pārsteidzoši līdzīgi.

Kā ir Vācijā

Lai aina būtu pilnīgāka, apskatīsimies, kas notiek šaipus Atlantijas – Eiropā. Vācu “Rheinmetall AG” – bruņumašīnas, artilērijas sistēmas, munīcija. Cita starpā pašgājēja artilērijas sistēma “Panzerhaubitze”, kas pēc tik ilgām peripetijām, šķiet, beidzot ir nonākusi Ukrainas armijas rīcībā, ir bruņota ar “Rheinmetall” ražotu 155 milimetru lielgabalu. Jāsaka, ka situācija “Rheinmetall” tiešām atšķiras no tās, kas valda ASV firmās.

Otrā ceturkšņa apgrozījuma pieaugums pret 2021. gada atbilstošo periodu ir 7%. Ieroču un munīcijas segmentā pieaugums sasniedz 20%. Turklāt uzņēmuma vadība prognozē gada apgrozījuma pieaugumu pret 2021. gadu 15% līmenī. Tik tālu izskatās tīri jauki, tomēr ir jāņem vērā konteksts.

Pirmā nianse ir tāda, ka pieaugums ir pret samērā zemu bāzi. Kovidgadu krituma dēļ 2021. gada apgrozījums tikai nedaudz pārsniedz 2016. gada apjomu. Tātad 15% kāpums šogad, ja to izdosies sasniegt, nozīmēs krietni mērenāku pieaugumu pret laiku pirms kovida 2019. gadā – tikai četri procenti.

Otrkārt, “Rheinmetall” pieaugumu pamatā nodrošina Eiropas valstu pasūtījumi, kur atsevišķu valstu budžeta politika, kā tas jau publiski atzīts, novedusi to bruņotos spēkus tiešām nožēlojamā stāvoklī. Labāk vēlu nekā par vēlu! Tomēr Ukrainas sakarā tas nozīmē, ka “Rheinmetall” produkcija būs pirmām kārtām domāta Eiropas Savienības tukšo plauktu aizpildīšanai.

Visbeidzot, līdzīgi kā “Rayhteon” gadījumā, arī šeit apgrozījuma pieauguma prognoze, laikam ejot, ir kļuvusi mazāka. Gada sākumā pieaugums tika vērtēts uz 15 līdz 20%, bet 29. jūlijā samazināts uz 15%. Nekas traģisks, tomēr norāde, ka dzīves realitātes koriģē sākotnējo entuziasmu uz leju.

Kas traucē?

Jājautā – kas notiek vai, pareizāk sakot, kas noticis ar bruņojuma ražotājiem? Atbildes ir vairākas, un dažās no tām ir atsevišķa raksta vērtas, tādēļ šeit aprobežošos ar to uzskaitīšanu bez dziļākiem skaidrojumiem. Pirmkārt, nevajag domāt, ka uzņēmumu vadība nesaprot vai ignorē notiekošo. Tieši otrādi, visi uzsver, ka situācija šogad ir krasi mainījusies, kas, pārtulkojot latviešu valodā, nozīmē ka neviens nav gatavs notiekošajam. Attiecīgi – ražošanas pārkārtošana prasa noteiktu laiku.

Otrkārt, nu jau vairākus gadus tradicionāli kā traucējoši faktori tiek minēti: a) haoss piegādes ķēdēs (HIMARS gadījumā tie ir vairāk nekā 200 piegādātāju 35 valstīs) un b) darbinieku trūkums kovida vai kovidapkarošanas (atkarībā no katra individuālās lietu izpratnes) iespaidā.

Treškārt, kas ir varbūt pats interesantākais, atsevišķi  uzņēmumu pārstāvju izteikumi ļauj secināt, ka pat piecus mēnešus pēc karadarbības sākuma Ukrainā nekas vai gandrīz nekas no rietumvalstu vadītāju solījumiem un pat lēmumiem par piegādēm Ukrainai nav transformējies ražošanas pasūtījumos. Respektīvi, rūpnīcas joprojām gaida – būs vai nebūs!

Vēl esam pašā kara sākumā

Laiks izdarīt secinājumus. Šobrīd maz kas liecina, ka rietumvalstu bruņojuma industrija būtu gatava nodrošināt Ukrainas kara vajadzības. Drīzāk pretēji – ir pamats domāt, ka tai nepieciešamo bruņojumu Ukraina līdz šā gada beigām nesaņems, tā vietā apmierinoties ar kārtējām “izdzīvošanas devām”.

Kā tas bieži gadās, glāze ir vienlaikus gan pa pusei tukša, gan pa pusei pilna. Fakts, ka Rietumu bruņojuma industrija vēl nav pat iešūpojusies, no vienas puses, ir sāpīgs ukraiņiem un izsauc dabīgu sašutumu Ukrainas draugos. Taču, no otras puses, tas parāda, cik bezcerīgā situācijā ir Krievija, kas jau tagad nespēj gūt panākumus Ukrainā. Kas notiks, kad tas mehānisms beidzot iešūposies?

Un tas kaut kad notiks, un varbūt agrāk nekā izskatās, ja vien spiediens par atbalstu Ukrainai nemazināsies. Svarīgi ir saprast, ka mūsu rezerves vēl nav pat aizskartas. Tēlaini izsakoties, neviena valsts, cik tas attiecas uz bruņojumu, vēl nav novilkusi kreklu, lai atdotu to ukraiņiem. Tas, kas ir darīts, ir tīrīti plaukti no noputējušām mantām vai veciem krāmiem kā mūsu četri Mi helikopteri, no kuriem sen jau vajadzēja tikt vaļā, turklāt darot to ar mierīgu sirdi, jo vietā tūlīt nāks jauna tehnika.

Arī septiņus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mēs joprojām esam kara pašā sākumā.