Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Vai tiešām bija tik traki? Kārļa Ulmaņa režīma cenzūra un Latvijas preses karaliene 1

9vīri
7. maijā 08:32 2022. gada 7. maijā 08:32
 
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
Turpinot daudzsēriju mākslas filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” skatīšanos, Jauns.lv skaidro, vai tiešām pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Kārļa Ulmaņa režīms Latvijā ieviesa tik bargu cenzūru, kā tas aprādīts spēlfilmas 5. sērijā “Apvērsums”? Vai tika draudēts Brīvības pieminekļa saukļa “Tēvzemei un Brīvībai” autoram Kārlim Skalbem un vai “Atpūtai” aizliedza rakstīt par zvaigžņu pētniecības observatoriju Kalifornijā? 

“Emīlija. Latvijas preses karaliene” 5. sērija “Apvērsums” vēsta par laiku pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā un autoritārā režīma ieviesto cenzūru. Daudz apdziedāto “labo Ulmaņlaiku” fani uz stingro cenzūras zīmuli var raudzīties ar skepsi. Varētu teikt, kas tad tik slikts Eduarda Smiļģa iestudētajā Viljama Šekspīra traģēdijā “Jūlijs Cēzars” vai “Kaķīša dzirnaviņu” autora Kārļa Skalbes daiļradē?

Tomēr cenzora verdikts bija nesaudzīgs un tas žēlastības nepazina. Latvieši vien ar zināmu atvieglojumu var nopūsties, ka Ulmaņa apvērsums nebija iezīmēts ar asiņainām slepkavībām un milzu koncentrācijas nometnēm.

Prese zem cenzūras

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma no lasītājiem atvadījās arī tā laika dzeltenās preses flagmanis “Aizkulises”. (Foto: periodika.lv)

Jau nākamajā dienā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma ar iekšlietu ministra rīkojumu par kara stāvokļa ieviešanu visā valstī tika aizliegta vairāku desmitu laikrakstu un žurnālu izdošana. Uzreiz tika aizliegti politisko partiju izdevumi (pazīstamākais – “Sociāldemokrāts”) un dzeltenā prese (“Aizkulises”, “Bohēma” un citi). Vēlāk aizliegto izdevumu skaits palielinājās, un tika aizklapēti arī visnotaļ “nekaitīgi” un pat Ulmani atbalstoši preses izdevumi.

Tas tikai liecina par to, ka arī “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” nākotne bija zem jautājuma zīmes. Tā jau pēc kāda laika tika slēgti divi tolaik populāri dienas laikraksti – “Pēdējā Brīdī” un “Latvis”. Pie tam, pēdējais – “Latvis”, ko izdeva slavenās Bergu dzimtas (Kristaps Bergs uzbūvēja Berga bazāru) pārstāvis Arveds Bergs, bija nostājies Ulmaņa pusē. “Latvis” slavināja Ulmani, rakstot, ka nu reiz sociāldemokrāti novietoti īstā un tiem pienācīgā drošā vietā (cietumā). Bet Bergs bija uzdrošinājies izteikt kritiskas piezīmes par Ulmaņa godkārību, pavēlot aizsargiem un policijai viņa vizīšu vietās celt goda vārtus un likt bērniem kaisīt puķes viņa ceļā. Un Ulmanis to nepiedeva.

Benjamiņa 75. jubileja un Ulmaņa dusmas

Pretēji cerētajam Benjamiņu famīlija Antona Benjamiņa 75. gadu jubilejas svinībās nesagaidīja tautas Vadoni Kārli Ulmani. (Foto: periodika.lv)

Un tas jau nebija tik liels grēks, ko savulaik, kad Latvijā vēl valdīja preses brīvība, bija atļāvies “Jaunāko Ziņu” saimnieks Antons Benjamiņš, izsmejot Ulmaņa dibināto Latviešu Zemnieku savienību.

Tādēļ arī Emīlija Benjamiņa, kura nu bija īstā “Jaunāko Ziņu” izrīkotāja, 1935. gada 13. jūlijā Dailes teātrī sarīkoja grandiozas sava vīra 75. dzimšanas dienas svinības. Par kurām vēlāk savās trimdā izdotajās atmiņās “Latvijas preses karalis” rakstīja bijušais “Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors Jānis Kārkliņš:

“Ar to saistās plašākā un spožākā jubileja visā “Jaunāko Ziņu” pastāvēšanas laikā. Savas personīgās un laikraksta svinības izdevēji parasti atzīmē mājas viesībās, tuvāko draugu un līdzstrādnieku vidū. No atklātiem godinājumiem Benjamiņš izvairās, slavas un dižošanās kāre nav viņa stiprā puse. Šoreiz radušies citi apstākļi. Tie prasa, lai viņš parādās atklātībā. Jubileja iekrīt gadu pēc Ulmaņa rīkotā apvērsuma. Vadonis nav vēl izrādījis nekādu gribu izlīgt, pārvilkt svītru “Jaunāko Ziņu” atklājumiem par viņa partijas kļūmīgo veikalošanu. Benjamiņa interesēs ir ar šo publisko sarīkojumu iegūt jo plašākus pierādījumus (rakstos, runās, apsveikumos) par sabiedrības simpātijām viņam un viņa laikrakstam. Īsi sakot, viņš grib iegūt to pašu mandātu, uz ko atklātības priekšā atsaucas Ulmanis, taisnodamies par likumīgās satversmes laušanu un savas vienvaldības nodibināšanu.

Benjamiņš klusībā pētī, vai ir kādas pazīmes, ka Ulmanis vēlētos personīgi piedalīties viņa jubilejā. Lūgt un saņemt atteikumu - tas radītu ļoti neērtu stāvokli. Izrādās, ka vadonis vēlas joprojām palikt rezervētā stāvoklī. Varbūt viņš gaida kādu atvainošanās žestu par bijušo, bet Benjamiņš negrib pazemoties. Viņš taisnību apzinās savā pusē, nav arī aizmirsis, kādu atbalstu un uzticības avansu “Jaunākās Ziņas” deva Ulmanim Latvijas sākuma gados. Saviem jaunajiem ministriem, kam izteiksmīga godkāre un labs apetīts, Ulmanis neliedz pieņemt Benjamiņa ielūgumus. Vadonis neceļ arī iebildumus, ka viņa kabineta loceklis Marģers Skujenieks (gan bez ministru prezidenta biedra apzīmējuma) raksta Benjamiņam veltītā izdevumā.

“Jaunāko Ziņu” izdevējam tas pats jau nozīmē daudz savu saimniecisko pozīciju nodrošināšanā. Par to var arī maksāt krietni daudz, jo jubilārs nekad nav skopojies izdevumus taisīt tur, kur tie atmaksājas”.

“Aplis pār krustu”

Bez “Jaunākajām Ziņām” un “Atpūtas” Benjamiņi pirmās brīvvalsts laikā izdeva vēl vienu superpopulāru preses izdevumu – sieviešu žurnālu “Zeltene”. (Foto: periodika.lv)

Savukārt pats Jānis Kārkliņš cenzūras žņaugus nevarēja izturēt un 1937. gadā aizgāja no darba izdevniecībā, vispār atsakoties no darba politikā un žurnālistikā. Biogrāfiskās vārdnīcas vēsta, ka pēdējos trīs gadus līdz padomju okupācijai Kārkliņš nodarbojās ar “dzeja, filozofiju un ceļojumiem”. Piemēram, 1938. gadā viņš izdeva grāmatas “Aplis pār krustu” un “Kristus leģendas”. Ar rakstniecību viņš turpināja nodarboties arī pēc došanās trimdā uz Zviedriju 1944. gadā.

Kārkliņš mira 84 gadu vecumā Stokholmā. Savukārt viņa kādreizējais darba devējs Antons Benjamiņš aizsaules ceļos devās 79 gadu vecumā 1939. gada 14. jūnijā savā lauku īpašumā Valdeķos un nepiedzīvoja ne “Jaunāko Ziņu” likvidāciju, ne Latvijas okupāciju.

Jāņa Roberta Tillberga gleznotais Emīlijas Benjamiņas portrets grāmatā “Antons Benjamiņš dzīvē un darbā”. (Foto: ekrānuzņēmums no grāmatas “Antons Benjamiņš dzīvē un darbā”)

Jāpiemin, ka par godu Benjamiņa seniora 75. jubilejai iznāca arī vairāk nekā 250 lappušu biezs jubilejas izdevums “Antons Benjamiņš dzīvē un darbā”, kura sākumu rotāja titullapas ar ievērojamā latviešu mākslinieka Jāņa Roberta Tillberga Emīlijas un Antona Benjamiņu portretiem.

Kārļa Skalbes pazemošana

Ulmaņa diktatūras laiks sarežģīts bija arī latviešu pasaku meistaram Kārlim Skalbem, kurš bija “Jaunāko Ziņu” literatūras nodaļas vadītājs. Varētu padomāt, kas tad draudēja latviešu vispatriotiskākā saukļa “Tēvzemei un Brīvībai” autoram? Bet re - viņam Iekšlietu ministrijas “cenzūras aģentūrā” nācās taisnoties par žurnāla “Atpūta” iecerētu ievadrakstu, kurā tika aprakstīta kāda zvaigžņu observatorija tālajā Kalifornijā. Lūk, mums pašiem esot gana savu zvaigžņu pētnieku un vērotāju – jāraksta par viņiem, nevis jeņķu astronomiem!

It kā absurds aizliegums. Bet “Atpūtas” komandai vismaz šai ziņā izdevās noturēt savu godu. Latvijas nacionālās bibliotēkas krātuvēs var atrast 1935. gada sākuma “Atpūtas” numuru, kas izspruka no cenzūras svītrojumiem – tās ievadraksts “Cilvēks tver pēc zvaigznēm” tik tiešām vēsta par Kalifornijas zvaigžņu pētnieku sasniegumiem.

Pašu Skalbi gan cenzūra pamīcīja. Paralēli “Jaunāko Ziņu” literatūras lapu rediģēsanai, viņš arī rediģēja Jāņa Rozes apgāda savulaik visai populāro literatūras mēnešrakstu “Piesaule”, kas Ulmaņa varai it nebūt nebija kaitīgs, jo lielākoties drukāja romantiskus dzejoļus un sadzīviskus stāstus par latviešu zemnieku dzīvi. Bet ar to nebija gana: līdzās latviešu literatūras dižgaru darbiem laikam jau vajadzēja drukāt slavas odas Ulmanim, kas Skalbes rediģētajā žurnālā izpalika. Tā nu izdevniecības “Zinātne” akadēmiskā bibliogrāfiskā rādītāja “Latviešu periodika” 3. sējuma 1. daļā rakstīts, ka “Piesaules” “izdevējs nespēdams žurnālu pārveidot atbilstoši Latvijas valdības prasībām, bija spiests tā izdošanu 1935. gada beigās pārtraukt”.

Migla pār Jūliju Cēzaru

Kārlim Ulmanim noteikti derdzās, ka “Jaunākās Ziņas” 1934. gada novembrī cildināja Eduarda Smiļģa iestudēto un spēlēto Jūliju Cēzaru. (Foto: periodika.lv)

Slavas saulīte garām gāja arī latviešu teātra dižgaram Eduardam Smiļģim. Filmā, starp citu, kādā no sarunām “Jaunāko Ziņu” redakcijā tiek minēts, ka Dailes teātra vadītājam no repertuāra nācās noņemt Šekspīra “Jūliju Cēzaru”. Un tā tik tiešām bija. Latvijas Teātra muzeja materiālos atrodama šāda informācija: “Par nozīmīgu sasniegumu kļuva Šekspīra traģēdijas „Jūlijs Cēzars” inscenējums, tomēr izrādē atklātais diktatora vājums jaunajam režīmam nebija pieņemams”.

Baiba Kalna savā monogrāfijā “Teātris totalitārisma laika māksla kontekstā" raksta”: “Tiek aizliegti dažu lugu iestudējumi, to skaitā Šekspīra “Jūlijs Cēzars”, ko Dailes teātrī 1934. gadā iestudēja Eduards Smiļģis. Dažus mēnešus pēc pirmizrādes iestudējums bija jānoņem no repertuāra. Eduards Smiļģis, kurš atveidoja titullomu, rādīja Cēzaru kā vecīgu, pagurušu vīru, kas vairs nespēj risināt valstiskas problēmas un aizkavēt pret viņu vērsto sazvērestību, atklājot diktatūras vājumu. Turklāt izrādē attēlots, kā nogalina tirānu”.

Savukārt 1935. gada Antona Benjamiņa 75. gadu jubilejas sakarā uz šī paša teātra skatuves atkal atdzimst paša jubilāra 1895. gada IV Vispārējo latviešu Dziesmu un Mūzikas svētku latviešu teātra skatei uzrakstītā luga “Miglā”. Šie latviešu vispārējie Dziesmu svētki bija ievērojami ne tikai ar to, ka bija vienīgie, kuri nenotika Rīgā, bet gan Jelgavā, bet gan arī ar to, ka tajos izrādīja vienīgo Benjamiņa seniora uzrakstīto lugu. Jāteic, ka tā nemaz nebija zemē metama un uz latviešu skatuves to izrādīja vairākkārtīgi dažādas trupas – gan cara laikos, gan pirmās brīvvalsts periodā.

Uz Dailes skatuves to iestudēja paša Smiļģa vadībā, pie tam nevienu reizi vien. “Miglā” Dailes teātris izrādīja arī 1930. gadā, kad Benjamiņš tur atzīmēja arī savu 70. dzimšanas dienu. Savulaik kritika luga slavēja, bet nu tā jau sen kā piemirsta. Par puseiro internetā gan var nopirkt tās digitalizēto tekstu.

Lūk, ko par šis lugas saturu raksta portāls literatura.lv: “Skatu luga piecos cēlienos. Lugā autors vērsies pret alkoholismu, centies pamatot cilvēka pāraugšanas iespējas. 1895. gadā Jelgavas latviešu biedrības teātra komisija par lugu “Miglā” piešķīrusi Antonam Benjamiņam Ceturto dziesmu svētku Jelgavā lugu konkursa godalgu. Šajos svētkos luga arī izrādīta”.

Brīvās preses un Latvijas gals

Tie ir vieni no galvenajiem 5. sērijas vēsturiskajiem pieturpunktiem. Protams, galvenais jau ir Ulmaņlaiku cenzūras sistēma. Iepazīstoties ar tā laika reālijā it nebūt nevar būt runas par kaut kādu brīvu presi Latvijā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē.

Tūdaļ pēc apvērsuma slēdza 54 laikrakstus un žurnālus, ieviesa iepriekšēju cenzūru (to atcēla 17. novembrī, bet atkal atjaunoja 1939. gada novembrī). Bet vairākus mēnešus pēc Ulmaņa apvērsuma izdevēji un žurnālisti, pēc visa spriežot, drebēdami par savu nākotni īstenoja pašcenzūru. Totālu cenzūru atkal atjaunoja 1939. gadā pēc tam, kad no Latvijas jau bija izceļojusi vācbaltieši, bet te ieceļojuši PSRS armijas “miera uzturēšanas spēki”. Sākās totāla cenzūra, kura beidzās ar padomju okupāciju.

1938. gada februārī pieņēma jaunu, nedemokrātisku Preses likumu, kas noteica, ka “Latvijas preses galvenais mērķis ir Latvijas garīgās un materiālās kultūras veicināšana un izkopšana”.

Par periodiska izdevuma saturu, kā arī par sludinājumiem atbildēja Sabiedrisko lietu ministrijas apstiprināts atbildīgais redaktors. Jānis Kārkliņš tāds valdības ieliktenis-cenzors negribēja būt un par tādu 1937. gadā kļuva Pēteris Blaus, kuru mēs redzam jau pašā 5. sērijas sākumā redzam kā kvēlu Ulmaņa atbalstītāju, kurš pie sienas klapē Ulmaņa portretu.

Vēlāk viņš jau izrādās Latvijas kapracis. Kļūst par marionešu Tautas Saeimas deputātu, sociālistiskās Latvijas sabiedrisko lietu ministru un Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretāru. Pēckara gados, pēc Staļina nāves viņš jau kļūst arī par LPSR Žurnālistu savienības vadītāju.

“Emīlija. Latvijas preses karaliene” kino treileris:

Saistītās ziņas

Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas vēsturiskie sānsoļi: 3. sērija
Skandalozā izvarošanas prāva, “Operas pļauka” un Zvejnieka dēla priekšlaicīgā dzimšana: filmas par Benjamiņu 4. sērijas "nobīdes"
Leģendas, māksla un vēsturiskā patiesība: kas daudzsēriju filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” īstenībā nemaz nevarēja notikt 2

Bet par “Jaunāko Ziņu” galu jau nākamajā – 6. sērijā.  

 

Citi šobrīd lasa

Britnija Spīrsa neatmet cerību vēlreiz kļūt par māti
VIDEO: basketboliste Liene Jansone izrāda ģimenes māju, kur sadzīvo trīs paaudzes
Princis Harijs pirms došanās pie karalienes Elizabetes II nolīdzis sev Maikla Džeksona bijušo miesassargu
Pievienot komentāru