Evilena Protektore: par ebreju saknēm, džezu un to, kāpēc mūziķiem nav jājaucas politikā
Dziedātāja, komponiste, mūzikas pedagoģe un elektroniskā žurnāla “Jazzin.lv” redaktore Evilena Protektore ir viena no tām personībām, kas dzīvo ar pilnu krūti, – radoša un racionāla, ar humora izjūtu, kas piešķiļ dzirksti pat visnopietnākajām sarunām. Evilena ir apbrīnojama! Viņai ir ebreju saknes, ap viņu skan mūzika, viņā ir nerimstošs darba spars, bet tam visam pāri – sirsnība un cilvēcība.
Dzimtas ceļš cauri laikiem
Runājot ar Evilenu, nav iespējams nepamanīt, viņas domas par piederību – ne tikai mūzikas pasaulei, bet arī savai dzimtai. “No tēva puses mani senči Latvijā dzīvo jau kopš 19. gadsimta beigām, tad mana vecmāmiņa ar vecākiem pārcēlās šurp. Bet to, no kurienes tieši viņi nāca, neviens īsti nezina.” Viņa brīdi paklusē. “Vēsturē ir bijuši visādi momenti – mainās likumi, robežas, cilvēki spiesti pārcelties. Daudzi toreiz izvēlējās nerunāt par savu izcelsmi, lai sevi pasargātu. Ebrejiem apstākļi nebija labvēlīgi, un tas ilga līdz Otrajam pasaules karam, pat vēl padomju laikos. Godīgi sakot, normāli apstākļi ebreju kopienai iestājās tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.”
Evilena atzīst, ka zināšanas par dzimtas vēsturi ir fragmentāras – tāpat kā daudziem, kuru ģimenes izgājušas cauri kara un pārmaiņu laikmetiem. “Vectēvs no tēva puses ir nācis no vietas ar nosaukumu Besarābija. Tagad lielākā daļa tās teritorijas ir Moldovā, bet neliela daļa – Ukrainā, Odesas apgabalā. Man tur joprojām ir radi, taču kontakts ar viņiem kopš kara sākuma 2022. gadā pārtrūka – man līdz galam neskaidru iemeslu dēļ.” Viņa turpina: “Otrā pasaules kara laikā vecmamma no Latvijas bēga uz Āziju un tur satika vectēvu. Pēc kara viņi atkal pārcēlās uz Latviju, un tad piedzima mans tēvs.”
No mammas puses Evilenai gan viss esot diezgan miglaini. “Mammas radi bija no Baltkrievijas. 19. gadsimta beigās viņi bija labi situēti – īpašumi, saimniecība, bizness. Bet tad bija 1905. gada revolūcija, un viņiem visu atņēma. Ģimene izklīda – kāds devās uz Ameriku, kāds uz Ukrainu, kāds uz Krieviju. Savukārt mātes tēvam bija ļoti interesants liktenis. Viņš aizmuka no sava dzimtā ciema, kad visus ebreju vīriešus grasījās iesaukt armijā. Lai izbēgtu, ģimene pa kluso nomainīja viņam dzimšanas datumu un uzvārdu. Oriģinālais bija Hutoreckis, bet samainīja uz Osačijs. Uzvārdu viņi nopirka apmaiņā pret govi. Ciematā bija tāds džekiņš, kam piederēja īpašumi, viņš piekrita aizdot savu uzvārdu. Bet liktenis tik un tā tēvu panāca – dienēt tomēr nācās. Viņš piedalījās divos karos. Par laimi, izdzīvoja.” Evilena stāsta, ka vectēvs palicis armijā arī pēc kara, strādājis par inženieri, dienējis Kaļiņingradā, vēlāk Tallinā. “Tikai pēc gadiem desmit ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu. Te arī satikās mani vecāki. Viņi gan visu savu dzīvi dzīvojuši un strādājuši Latvijā.”
Klusēt nedrīkst, bet runāt arī nav droši
Uz jautājumu, vai viņas ģimene jebkad ir saskārusies ar grūtībām etniskās piederības dēļ, Evilena neatbild uzreiz. Viņa atkal iepauzē, it kā pārdomājot, cik daudz šim jautājumam vispār drīkst pieskarties. “Ebrejiem atklāti nekas nebija aizliegts, bet visu laiku bija tie sarkastiskie, nejaukie joki. Bija daudz mītu. Piemēram, Andra Grūtupa grāmatā Process aprakstīta īsta cara laika tiesas prāva, kurā kaimiņš apsūdz ebreju par sava dēla slepkavību, lai izmantotu viņa asinis reliģiskā rituālā. Tas ir viens no klasiskajiem mītiskajiem asiņu apmelojumiem, kas ebrejiem vēsturē daudzviet maksājis dzīvību. Nekas no tā, protams, nekad nav bijis saistīts ar ebreju ticību.” Viņa uz mirkli apklust, tad piebilst: “Pat Grūtups, būdams advokāts, grāmatu noslēdza ar atklātām beigām. Bet patiesībā to cilvēku attaisnoja. Vēlāk atklājās, ka dēlu nogalināja pārdzēries kaimiņš, bet mīts turpināja dzīvot.”
Evilena piemin arī padomju laiku, kad klusēšana bija norma. “Toreiz nebija pieņemts runāt par holokaustu. Tikko iznāca vēsturnieka un muzeja Ebreji Latvijā dibinātāja Marģera Vestermana grāmata Cilvēcība tomēr nebija mirusi – par latviešiem, kuri kara laikā glāba ebrejus. Tajā viņš raksta, kā mēģinājis presē pieminēt bojāgājušos, taču viņam ne tikai neļāva neko publicēt, bet pat vairākas reizes atlaida no darba. Pirms kara ebreju kopiena Latvijā bija diezgan reliģiska, bet, sākoties padomju okupācijai, valdība aktīvi centās iznīcināt jebkuru ticību. Vēlāk baznīcas sāka izmantot politiskiem mērķiem, un reliģija, arī ebreju, ilgu laiku tika uzskatīta par kaut ko nepieņemamu.”
Mūziķes vecāki piedzima un auga pēckara Latvijā, kad ebreju reliģija nebija izplatīta. Patiesībā viņi neko tā īsti pat nezināja, tikai to, ka ir ebreji, jo to neviens neļāva aizmirst. Arī uzvārds bijis ļoti netipisks latviešiem vai krieviem – Protektors. “Tas tiešām ir mans uzvārds. Tas cēlies no rumāņu reģiona un ir mantojums no vectēva.” Evilenas ģimenē svinējuši Jaungadu, Lieldienas gan ne, jo skaidri zinājuši, ka tie nav viņu svētki, bet, kas notiek Lieldienu vietā, arī neviens īsti nav zinājis.
Kad mūzika atrod pati
Tagad Evilena Protektore ir Latvijā zināma dziedātāja, komponiste un mūzikas pedagoģe, bet stāsts par to, kā viņa līdz tam nonāca, ir neparasts, ironisks un ar dumpiniecisku piesitienu. “Mācījos mūzikas skolā, bet tā nebija parasta skola – tā bija mūzikas studija, ko vadīja mana mamma. Spēlēju klavieres. Stundas man patika, bet mērķa kļūt par pianisti nebija, un es negribēju realizēt citu cilvēku ambīcijas.” Viņa bijusi pusaudze ar spēcīgu gribu un lielu spītu. “Darīju visu, lai mani izslēdz no tās skolas, un man tas arī izdevās. Ar mammu vienojāmies, ka palikšu tikai korī.” Tieši koris kļuva par to nelielo saikni ar mūziku, kas vēlāk izvērtās par viņas dzīves ceļu. “Dziedāju skolas korī, vēlāk Vecās Ģertrūdes baznīcas korī pie Valda Zeltkalna. Tur man patika.”
Ar mūzika Evilena bijusi saistīta vienmēr, jo vecāki bija mūziķi. Mamma studēja mūzikas pedagoģiju Latvijas Konservatorijā un skolā mācīja mūziku. Tēvam ceļš bija sarežģītāks – viņš gribēja būt teorētiķis, bet iestājās sitaminstrumentu nodaļā un pēc tam vairs nevarēja mainīt specialitāti. Tam bijis politisks fons. “Tēvs nebija partijas biedrs, un tolaik tas daudz ko nozīmēja. Ja gribēji virzīties uz priekšu, vajadzēja iestāties partijā. Viņš to nevarēja izdarīt – sirdsapziņa neļāva. Viņš atteicās rakstīt kļauzas par draugiem un kolēģiem. Var teikt, viņš visu mūžu staigāja pa šauru robežu starp to, kas ir atļauts, un to, kas nav. Un tas dārgi maksāja. Studējot tēvs bija sabojājis attiecības gan ar pedagogiem, gan kolēģiem, tomēr pabeidza Mūzikas akadēmiju kā bundzinieks, bet galu galā mūzikas jomā nemaz nestrādāja. Kādā brīdī viņu uzaicināja strādāt internātskolā, un ar laiku viņš kļuva par tās direktoru. Tēvs apmēram trīsdesmit gadu veltīja bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm.”
Kad Evilena mācījās 12. klasē un bija laiks domāt par nākotni, vecāki vēlreiz mēģinājuši viņu ievirzīt mūzikā. “Mammai pēkšņi radās ideja – varbūt tomēr iestāties Mūzikas akadēmijā un studēt akadēmisko vokālu. Viņa sarunāja divas privātstundas – vienu pie Anitas Garančas, otru pie Ingas Bērziņas. Es neaizgāju ne uz vienu,” Evilena smejas. Bet tas, kas tobrīd šķita atteikšanās no mūzikas, patiesībā bija tikai klusums pirms īstā sākuma. “Dzīvē tu ne vienmēr izvēlies mūziku – reizēm tā izvēlas tevi.”
Kad dzīve sāk skanēt džezā
“Tas notika, kad man bija 22 gadi. Kāds mans draugs no ebreju kopienas bija uztaisījis savu grupu, bet viņš galīgi nemācēja dziedāt. Viņš paklausījās, kā es dziedu, un teica: “Tev jādzied džezs!” Es nodomāju – jā, laikam man ir jādzied džezs, tikai… kas tas tāds vispār ir?” Tad arī viss sācies. “Cilvēki, kurus sapulcēja tas ģitārists, mani izglītoja. Aizsūtīja uz nometni Saulkrasti Jazz, kur sapratu, ka es tiešām to gribu.”
Tajā laikā Evilena studējusi ar mūziku nesaistītas profesijas – sākotnēji mācījusies socioloģiju, vēlāk sabiedriskās attiecības. Tāpēc mūziku viņa apguva Rīdzes vakara mūzikas studijā, kā pati smejas, “pieaugušo dunduku grupā”. Pēc gada viņa sapratusi, ka mūziku vēlas mācīties nopietnāk, tāpēc pārgājusi uz Rīgas Doma kora skolas džeza vakara nodaļu, un tad sekojis drosmīgs solis. “Pēc dažiem gadiem pabeidzu programmu un… aizgāju līdzi vienam bundziniekam no sava kursa uz Mūzikas akadēmiju. Sanāks, nesanāks... Sanāca. Kaut arī teorētiskās zināšanas man bija gandrīz nulle, es iestājos! Aizgāju no visiem darbiem, un 27 gados dzīve sākās no jauna.”
Kad Evilena runā par džezu, viņas acis iemirdzas. “Džeziņš iepatikās tāpēc, ka tur nekad nav garlaicīgi. Popmūzikā dziesma dzīvajā skan tieši tāpat kā ierakstā, jo cilvēki grib dzirdēt to pašu, ko zina no radio, bet džezā viss mainās. Katrs koncerts ir citāds. Manām smadzenēm vajag tieši to. Man būtu ārkārtīgi garlaicīgi mūzikā, kur vienu gabalu jādzied 15 gadus vienādi. Džezā tā nav, tur tu mainies kopā ar mūziku.”
Nonākt nākamajā līmenī
Evilena ir pedagoģe, dziedātāja, komponiste, pa bišķītim arī aktrise, aranžētāja, fotogrāfe un redaktore. “Vismaz tagad vairs, par laimi, neko neorganizēju,” viņa nosaka ar vieglu ironiju. “Žurnāls… Tas ir sāpīgs temats. Patlaban esmu vienīgā redaktore, organizatore, pati rakstu, intervēju, rediģēju.” Viņa esot mēģinājusi tikai dziedāt vai tikai pasniegt, bet tāda dzīve neesot patikusi. “Man vajag radīt. Bez tā man ir ļoti skumji.”
Ceļš līdz pedagoģijai bijis pavisam organisks. Evilena atzīst, ka reti kurš mūziķis var izdzīvot tikai ar muzicēšanu. Protams, varot mitināties kopā ar 15 cilvēkiem vienā dzīvoklī, bet tāda hipiju dzīve neesot domāta viņai. “Man patīk dzīvot komfortā, tāpēc, kā sāku pasniegt, tā arī turpināju.” Tagad Evilena strādā Mūzikas akadēmijā, kur vada ne tikai specialitāti un vokālo ansambli, bet arī jaunu kursu – mūzikas menedžmentu. “Mans mērķis ir iemācīt jaunajiem mūziķiem izdzīvot. Gribu viņiem iedot minimālo komplektu, kas vajadzīgs, lai viņus uztvertu nopietni: tehniskie raideri, fotogrāfijas, kā izskaties sociālajos tīklos, kā komunicē ar presi. Jo, ja nezini, kā uzrakstīt e-pastu, kā nosūtīt žurnālam informāciju vai noformēt tehnisko raideri, tas taču nav nopietni! Gribu, lai viņi ir gatavi profesionālajai pasaulei.”
No mākslinieciskās puses Evilena jauniešiem māca pašu būtiskāko – spēju saglabāt savu balsi. “Protams, ir pamatlietas – elpošana, skaņas veidošana, džeza teorija. Tas viss ir svarīgi, bet man galvenais, lai katrs atrod savu skaņu, savu valodu. Tu vari būt nevainojami tehnisks, bet, ja tev nav savas skaņas, tad kur ir jēga? Kad tev ir sava mūzikas valoda un tu māki arī visu pārējo, tu esi citā līmenī.”
Kāzu brančs pie jūras
“Nē, par laimi, viņš nav no mūzikas pasaules,” Evilena nosmejas, atbildot uz jautājumu, vai vīrs Vadims arī ir mūziķis. “Viņš strādā IT jomā, ar tehniskām lietām, bet pēc izglītības ir dizainers. Viņš man ļoti palīdz ar fotogrāfijām, dizainu, maketēšanu. Ar visu to praktisko pusi, kas man pašai ir apnicīga.” Abi satikušies koncertā – ne viņas. Viņa sākusi kaut ko stāstīt par grupu, kas spēlēja, Vadims izlabojis un teicis, ka tā nav taisnība. “Es atbildēju: “Kas tu tāds esi? Atā!” Un aizgāju. Pēc tam atkal satikāmies. Un tad jau viss bija labi.”
Arī viņu kāzas bijušas pavisam citādas, jo apprecējušies Kiprā. “Tam bija vairāki iemesli. Negribējām precēties Latvijā, jo zinājām – būs pārāk daudz viesu. Mana darba specifika tāda, ka esmu dziedājusi simtos kāzu, tāpēc esmu redzējusi nogurušas līgavas, bezgalīgo organizēšanu. Es negribēju ar to ņemties. Nolēmām, ka taisīsim branču ar ģimeni. Bet visa mana ģimene dzīvo Izraēlā, Latvijā ir tikai mamma. Arī vīram tikai mamma. Tāpēc mēs paņēmām abas mammas un aizlidojām uz Kipru. No Izraēlas līdz Kiprai ir apmēram četrdesmit minūšu lidojums.” Un, protams, viss noticis ar nelielu viltību. “Nevienam neteicām, ka tās būs kāzas. Teicām, ka koncerts. Un koncerts tiešām bija. Radi atlidoja, un nākamajā dienā mēs aizbraucām pie jūras uz branču. Un pēkšņi aiz palmas parādījās cilvēks, kurš teica: “Cik jauki, ka mēs visi esam šeit! Salaulāsim šos divus cilvēkus.” Tas bija ļoti skaisti. Mierīgi, dabiski, bez stresa. Tas bija pareizs lēmums.”
Mazie pusmērķi un ieplānota atelpa
Uz dzīvi Evilena raugās skaidri, bez ilūzijām, taču ar gaišu prātu un pašironiju. Viņa nesapņo par greznu nākotni, bet par mierīgu un jēgpilnu turpinājumu. “Tā globāli es nesapņoju. Man drīzāk ir praktiski pusmērķi, ja var tā teikt. Pabeigt remontu mājās, piemēram.” Četrdesmit gadu vecumā domas kļūst nosvērtākas, tajās ienāk vēlme sakārtot un paredzēt to, kas reiz būs aiz apvāršņa. “Sāku domāt par vecumdienām. Apzinos, ka, visticamāk, man neizdosies kā Šeilai Džordanai nodziedāt līdz 96 gadu vecumam, lai gan ceru, ka tā notiks. Bet man gribas izdomāt veidu, kā nodrošināt sev ienākumus arī tad, kad vairs nebūšu tik aktīva. Varbūt uzrakstīt grāmatu vai izveidot kādu radošu projektu, kas ļaus baudīt dzīvi, kad skatuves gaismas būs izgaisušas.”
Uz lielu pensiju Evilena necer, drīzāk mazu, un nemelojot sev atzīst, ka pienāks brīdis, kad viņa vairs nebūs tik enerģiska un nespēs darboties kā līdz šim. “Cik bieži cilvēkus pēc septiņdesmit aicina dziedāt koncertos? Ne pārāk, ja vien tu neesi Raimonds Pauls. Bet es neesmu Raimonds Pauls. Es tikai gribu, lai man nebūtu garlaicīgi, kad vairs nevarēšu dziedāt tik aktīvi. Lai būtu ko ēst un nebūtu bail no nākotnes.”
Evilena nemaz nesapņojot par to, ka reiz varēs atpūsties un nedarīt neko; tā viņa savas vecumdienas nevēlas pavadīt. “Man nemaz nepadodas atpūsties tradicionāli. Vienreiz aizbraucu uz Kipru dziedāt koncertu. Viesnīca ar baseiniem, spa, ēdienreizēm. Divas dienas pilna komforta, bet es izturēju pusotru stundu pie baseina. Jo nebija ko darīt. Nevaru vienkārši sēdēt, man vajag kustību.”
Māksliniekiem nav jājaucas politikā
Nobeigumā pievēršamies arī tēmai, par kuru daudziem ir viedoklis, – Izraēlas un Palestīnas konflikts. Evilena brīdi pārdomā. “Zini, man, par laimi, neviens par to neko nav jautājis. Un, ja arī kāds jautātu, es droši vien neatbildētu. Tas, kas notiek tur, notiek tur, un mēs par to zinām tikai tik, cik mums parāda mediji. Mēs neesam tur bijuši, neesam tajā dzīvojuši. Pat tie, kuri dzīvo tur, domā ļoti atšķirīgi. Mana ģimene Izraēlā arī ir sadalījusies divās pusēs – viņi joprojām draudzējas, viss ir labi, bet par šīm tēmām nerunā. Jo tas ir pārāk sāpīgi.” Viņa to saka bez dusmām vai kategorisma, ar pieauguša cilvēka skaidrību. “Es nekādā veidā neatbalstu, ka mākslinieki vai sportisti izmanto savu platformu, lai publiski paustu politiskus viedokļus. Basketbolista darbs ir spēlēt basketbolu, mans darbs ir dziedāt un izglītot cilvēkus mūzikā. Kāpēc kādam būtu jāklausās manā politiskajā viedoklī?”
Evilena uzsver, ka tas attiecas ne tikai uz Tuvajiem Austrumiem, bet uz jebkuru globālu vai sociālu jautājumu. “Redzējām, kas notika pandēmijas laikā, kad sabiedrībā pazīstami cilvēki sāka izplatīt dažādas sazvērestības teorijas. Pietika vienam pateikt, ka no vakcīnas var kļūt kurls, un puse valsts tam noticēja. Vai stāsti par to, ka no 5G antenām mirst bites… Un to visu pārpublicēja cilvēki ar lielu auditoriju! Tas ir bīstami, jo viņi ietekmē domāšanu, pat nenojaušot, kādas tam būs sekas. Tāpēc es izvēlos neizteikties. Mūziķiem nav jājaucas politikā. Protams, mums visiem ir savs viedoklis – mēs dzīvojam demokrātijā, un paldies Dievam par to. Bet demokrātija nozīmē arī atbildību. Ikvienam ir tiesības domāt, ko viņš grib domāt, un balsot, par ko vēlas. Bet, ja tevi klausās tūkstoši, tad pirms runāšanas vajadzētu padomāt divreiz. Jo publiska balss ir spēks, un spēks vienmēr nozīmē atbildību.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "No sava likteņa neaizbēgsi" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
