Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Līdz pat 1951. gadam neviens Latvijas tēlnieks nebija saņēmis atļauju veidot Ļeņina pieminekli. Līdz tam šo godu izpelnījās tikai padomju Krievijas mākslinieki. 1951. gadā pirmais latvieša darinātais piemineklis uzslējās Valmierā. (Foto: Valmieras muzejs)

Krievijai atņemto “svētumu” gribēja nojaukt slepus; raud kā bērēs: atklājas jauni noslēpumi par Valmieras Ļeņinu 1

9vīri
3. oktobrī 04:28 2021. gada 3. oktobrī 04:28
 
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
Ļeņina pieminekli Valmierā latviešu māksliniekiem uzsliet nemaz nebija tik vienkārši - mūsu tautiešiem nācās stoiski pierādīt savu varēšanu: bija radies “kaitīgs” uzskats, ka Latvijas pilsētas nav pelnījušas no Krievijas ievestos bezgaumīgos ļeņinekļus. Savukārt tā nojaukšanas laiku no valmieriešiem rūpīgi slēpa, lai pilsētā nepieļautu masu nekārtības. Tomēr to nespēja un noskatīties uz pieminekļa gāšanu sapulcējās simtiem pilsētnieku. Pirms tam arī notika nikna sarakste starp pilsētas vadību un Valmieras komunistiem.

Pēc tam, kad Jauns.lv pastāstīja par tieši pirms 70 gadiem Valmieras centrā uzslieto latviešu mākslinieka pirmo veidoto Ļeņina pieminekli kādā no Latvijas pilsētām, Valmieras muzeja un Latvijas Nacionālā arhīva Valmieras zonālā arhīva pētnieces Jauns.lv atklāja daudziem vēl nezināmus faktus gan par šī pieminekļa likteni, gan tā autoru Jāni Zariņu, gan arī par otru viņa veidoto pieminekli, kurš joprojām redzams Valmierā – monumentu 11 varoņiem, Valmieras komjauniešiem-komunāriem Karātavu kalniņā. Protams, tas viss ir dokumentēts un atrodas Valmieras zonālā arhīva plauktos, bet neviens īpaši par šiem “vecajiem papīriem” nav interesējies.

Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa ar Latvijas Nacionālā arhīva Valmieras zonālā valsts arhīva vecākās ekspertes Māras Stabrovskas palīdzību izpētījusi gadu desmitiem piemirstos materiālus, kas saistīti ar “vispasaules proletariāta vadonim” un 1917. gadā Sanktpēterburgā (toreiz – Petrograda, padomju laikā – Ļeņingrada) veiktā boļševiku apvērsuma (padomju sakrālajā mitoloģijā dēvētu par Lielo Oktobra Sociālistisko Revolūciju) vadītājam Ļeņinam (1870-1924, Vladimirs Uļjanovs) veltītā pieminekļa likteni Latvijas devītajā lielākajā pilsētā – Valmierā.

Krievu tēlniekiem atņemtais “svētums”

Vēsturniece Ingrīda Zīriņa Jauns.lv pastāstīja, ka pirms dažiem gadiem, sadarbībā ar Valmieras zonālo valsts arhīvu un Valmieras novada vēstures skolotāju mācību apvienību, Valmieras muzejs rīkoja semināru par Valmieras vēsturiskā centra izmaiņām no 1944. līdz 1964. gadam, kurā pārrunāja arī Jāņa Zariņa abu veidoto pieminekļu likteni:

“1949. gadā, pateicoties novadnieka arhitekta Voldemāra Šica pasūtījumam, Jānim Zariņam tiek piemineklis vienpadsmit komjauniešiem - Valmieras varoņiem. Tādēļ, ka trūka akmeņkaļu, pats Jānis Zariņš ne vien rada pieminekļa metu, bet pats to arī izkaļ granītā. Valmierieši joprojām apzinās pieminekļa māksliniecisko vērtību, un tas arī tagad atrodas savā vietā.

Jāņa Zariņa 1949. gadā veidotais piemineklis Valmieras varoņiem – 11 komjauniešiem Karātavu kalniņā. (Foto: Valmieras muzejs)

Pēc tam Latvijai, tāpat kā visai PSRS, pāri gāžas ļeņinekļu straume. Nevienu pilsētu bez Ļeņina skulptūras centrā! Pirmo lielo Ļeņinu Latvijā atklāja 1950. gadā Rīgas centrā uz Ļeņina (tagad Brīvības) ielas, to veidoja Ļeņingradas tēlnieks Vladimirs Ingala (arhitekts Erenests Štālbergs). Lielākoties Ļeņini ir darināti pēc etaloniem, bez jebkādas mākslinieciskās vērtības. Visbeidzot tomēr arī citu (ne tikai Krievijas) padomju republiku māksliniekiem atļauj piedalīties lielā “svētuma” pieminekļu metu konkursā. Un Jāņa Zariņa konkursam iesūtīto piedāvājumu ievēro, to atzīst par labu un atļauj realizēt Valmierā.

Atmodas laikā Jānis Zariņš vēstulē uz Rūjienu rakstīja: “Ļeņins nekad nav bijis mans elks. Būdams profesionāls tēlnieks, nevarēju ciest Latvijas piesārņošanu ar diletantiskiem darbiem, kas tika ievesti no Krievijas. Krievi uzskatīja, ka šo tēlu spējīgi veidot tikai viņi. Sīvā cīņā latviešu tēlnieki tomēr guva panākumus.

Nepiekrītu, ka visi šie darbi ir bez mākslinieciskās vērtības. Mākslinieki tajos ielika daudz domu un radošās enerģijas. Šo tēlu pārprodukcija radīja negatīvu iespaidu. Laikam jau esmu jutis šo pieminekļu nolemtību un veidojis tos galvenokārt bronzā, lai tiem būtu vismaz materiālā vērtība”.
 
Dzīves nogalē tēlnieks nelabprāt sniedza intervijas. Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa 1997. gada oktobrī publicēja rakstu par novadnieku laikrakstā “Rūjienas Vēstnesī”. Citāts no raksta “No zemnieka līdz tēlniekam”, kurā Jānis Zariņš saka: “Nekad neesmu aizmirsis, ka esmu profesionāls tēlnieks un ka ar šo amatu man maize jāpelna”. 

Par godu Valmieras jubilejai Ļeņins tiek pie kapara “mētelīša”

Ļeņina piemineklis Valmieras centrālajā laukumā lepni stāvēja no 1951. līdz 1990. gadam. (Foto: Valmieras muzejs)

1951. gada 25. janvārī Valmieras darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja (DDP IK) ar lēmumu Nr. 12 atbalstīja priekšlikumu, ka ielu nosaukumi, kuri neatbilst sociālisma laikmetam, jāpārdēvē jaunos. Tā esošo Rīgas ielu, sākot no luterāņu baznīcas līdz Kocēnu ciema robežai, pārdēvēja par Brīvības ielu, bet 1. oktobrī, pamatojoties uz Valmieras pilsētas DDK pieņemto lēmumu Nr. 234., izdeva rīkojumu Brīvības ielu nosaukt par Ļeņina ielu. Komunālo uzņēmumu trestam un namu pārvaldei bija jāizgatavo jaunās ielas plāksnītes līdz 1. novembrim un pēc Ļeņina pieminekļa uzstādīšanas jānomaina vecās plāksnītes mājām un ielām. Jauno ielas nosaukumu publicēja laikrakstā “Liesma” reizē ar pieminekļa atklāšanu.
 
Valmierā Jāņa Zariņa veidoto pieminekli “Ļeņins” atklāja 1951. gada 6. novembrī un tas bija pirmais no latviešu tēlnieka veidotajiem un vēlāk dažādās Latvijas pilsētās uzstādītajiem ļeņinekļiem. Nemainīgā ārējā vizuālā veidolā tas nostāvēja pilsētas centrā trīsdesmit divus gadus.

Pētnieks Sergejs Kruks savā darbā “Ārtelpas skulptūras semiotika, ekonomika un politika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945 – 2010” precizējis, ka “piemineklis Valmierā ar nosaukumu “Ļeņins” 1983. gadā demontēts, jo tam veikta rekonstrukcija. Pieminekļa materiāls – betons”.

Kāpēc rekonstrukciju ieplānoja 1983. gadā? Atbilde rodama kādreizējā Valmieras rajona Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektora Jāņa Kalnača lietas materiālos: “piemineklis apšūts ar kapara plāksnēm sakarā ar Valmieras 700. gadu jubileju. Darbus veica pieminekļa autors – tēlnieks J. Zariņš”.

Valmiera – padomju sakrālo ceremoniju paraugs

Valmieras ļenineklis kļuva par vietu, kur notika sakrāli komunistiskie “pārejas rituāli” - rites de passage. (Foto: Valmieras muzejs)

Sergejs Kruks devis vērtējumu arī savulaik īstenotajām ideoloģiskajām dažādām norisēm pie Ļeņina un 11 komjauniešu varoņu pieminekļa: “ārtelpas skulptūras izrādījās parocīgs priekšmets rituālu piekopšanā. Tēlnieki un arhitekti popularizēja Ļeņina un Otrā pasaules kara pieminekļus kā jauno rituālu telpiskās organizācijas centrus. Šeit risinājās rites de passage (pārejas rituāli): septiņus gadus sasniegušos bērnus uzņēma oktobrēnos, desmitgadīgos – pionieros, četrpadsmitgadīgajiem izsniedza komjaunieša apliecību, sešpadsmitgadīgajiem – pasi; jaunlaulāto pāri nolika ziedus, un pilsoņi svinēja cikliskos valsts svētkus. Valmiera bija pirmā pilsēta, kas ar izdomu izmantoja šo tēlniecības potenciālu.

Izpildkomitejas Izglītības nodaļa kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem rīkoja skolēnu lāpu gājienu no Ļeņina pieminekļa uz 11 komjauniešu varoņu pieminekli viņu nošaušanas vietā 1919. gadā. Šajā “svētvietā” notika svinīga komjaunieša apliecību izsniegšana. 1971. gadā valdība ierosināja arī citām pilsētām pārņemt valmieriešu iniciatīvu kā patriotiskās audzināšanas modeli. Viss mainījās 1990. gadā”.

Mīļā miera labad gribēja nogāzt pusslepeni

1990. gada 20. septembrī Valmieras Ļeņina pieminekli bija iecerēts nogāzt klusi, bez liekas ažiotāžas, bet neiznāca – uz “svinīgo operāciju” atnāca noraudzīties desmitu desmitiem pilsētnieku. (Foto: Valmieras muzejs)

Ja vairumā Latvijas pilsētu ļeņinekļus noārdīja pēc 1991. gada augusta puča, tad Valmiera bija viena no pirmajām Latvijas pilsētām (pirmā bija Tukums), kur tas notika ātrāk. Tā kā tolaik PSRS vara Latvijā bija pietiekami stipra, tika nolemts pieminekli nogāzt puslepus, lai nesaniknotu un uz provokācijām neizaicinātu komunistu atbalstītājus un interfrontistus.

1990. gada 20. septembrī pēc Latvijas Tautas frontes, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Vides aizsardzības kluba Valmieras nodaļu ierosmes kā vecās padomju okupācijas simbolu - Ļeņina pieminekli nolēma demontēt. Jau 30. augustā Valmieras pilsētas Tautas deputātu padome saņēma Latvijas Kultūras ministrijas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atzinumu, ka “izskatot iesniegumu par V. I. Ļeņina pieminekļa Valmierā, Ļeņina ielā, izslēgšanu no republikas nozīmes vēstures pieminekļu saraksta, piekrīt viedoklim, ka minētā pieminekļa iekļaušana republikas nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā bijusi nepamatota. Piemineklis nav saistīts ar konkrētiem vēsturiskiem notikumiem tautas dzīvē un vēsturisko vidi un tāpēc neatbilst vēstures pieminekļa statusam. Inspekcija piekrīt minētā pieminekļa izslēgšanai no republikas nozīmes vēstures pieminekļu saraksta”.

Simboliski un likumsakarīgi, ka pirmais, kurš sāka Ļeņina pieminekļa demontāžu, bija kādreizējais pretošanās kustības dalībnieks, politiski represētais valmierietis Gundabs Putniņš (1931 – 2007).

Pieminekļa nojaukšana izraisīja neapmierinātību daļā sabiedrības un sekoja sūdzības uz augstāk stāvošām instancēm. Citi valmierieši, tieši pretēji, neslēpa prieku par notiekošajām pārmaiņām, un rakstīja dedzīgas vēstules vietējam laikrakstam “Liesma”.

Jāteic, ka tā laika pilsētas izpildvara atbalstīja notiekošo. Tam liecinājums ir Valmieras zonālā valsts arhīvā saglabātie Valmieras pilsētas IK lēmumi. Tajos lasāms, ka ar 1990. gada 19. augusta rīkojumu, pamatojoties uz Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieka Jura Dambja sniegto atzinumu par pieminekļa izslēgšanu no vēstures pieminekļa saraksta, Valmieras pilsētas Tautas deputātu padomes Prezidijs nolēma: 1. demontēt V. I. Ļeņina pieminekli, darbus pabeidzot līdz 22.09.90., 2. pieminekli novietot uzglabāšanai, 3. lai neradītu lielu ažiotāžu un konfliktsituācijas ap šo pasākumu, presē informāciju par Ļeņina pieminekļa demontāžu neievietot. Lēmumu apstiprinājis padomes priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš.

Komunists Krastiņš pret Valmieras pašvaldību

Pētnieku interesi varētu raisīt arī tālākā sarakste ar vietējās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Valmieras rajona komiteju. Komitejas sekretārs biedrs J. Krastiņš 21. septembrī vēršas ar iesniegumu pie Valmieras rajona TDP 19. sasaukuma 4. sesijas dalībniekiem ar sekojošu vēstījumu: “LKP Valmieras rajona komitejas birojs, izskatot rīcību par 1990. gada 20. septembrī demontēto V. I. Ļeņina pieminekli, nosoda to kā politiskā vandālisma aktu un pieprasa no Valmieras pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja O. Spurdziņa paskaidrojumus par sekojošo:

pirmkārt, uz kāda lēmuma pamata tika demontēts V. I. Ļeņina piemineklis un kāpēc šis lēmums (ja tāds bija) pirms tam netika darīts zināms sabiedrībai? Otrkārt, kāpēc Valmieras pilsētas TDP pirms pieminekļa demontāžas neveica oficiālu sabiedriskās domas izpēti šajā jautājumā, un, treškārt, - kāds būs V. I. Ļeņina pieminekļa turpmākais liktenis?”

Tajā pašā dienā Oskars Spurdziņš sniedzis atbildi. Tiesa, ne vairs LKP sekretāram, bet gan Valmieras rajona TDP priekšsēdētājam, kurā lasāms, ka “Ļeņina piemineklis Valmierā tika demontēts 20. septembrī ar Valmieras pilsētas Tautas deputātu padomes prezidija 19. septembra lēmumu. Lai neradītu ap šo pasākumu lieku ažiotāžu un izslēgtu iespējamos konfliktus starp dažādu uzskatu paudējiem, prezidijs nolēma iepriekš presē Valmieras iedzīvotājus neinformēt.

Ir saglabāts Ļeņina piemineklis bez postamenta un novietots noliktavā. Par turpmāko pieminekļa likteni Valmieras pilsētas prezidijs lems atsevišķi.  Ja Latvijā tiks izveidots Ļeņina pieminekļu muzejs, mākslinieks J. Zariņš vēlētos savu darbu redzēt šajā muzejā”.

Raud kā bērēs un grabina kastroļus

Un, vēl. Rindas no žurnālista Andra Brieža raksta “Desmit gadi bez viņa” (laikrakstā “Liesma” 2000. gada 144. numurā), ar atmiņām par šo īpašo dienu: “Ceturtdiena, 1990. gada 20. septembris. Brīžiem smidzina lietus. Valmierā, Gaujaskalnā, jau pl. 9 pie Ļeņina pieminekļa daudz ļaužu. Viņi grib redzēt pieminekļa aizvākšanu. Par to, ka tas notiks, liecina celtnis “Ivanovec”. Vispirms postamentam noņem kapara apvalku, tad lauž, drupina, līdz tiek pie armatūrām. Tās pārgriež ar autogēnu.

Daža sieviete raud. Kā bērēs. Daža bravūrīgā priekā ar karotēm grabina kastroļus. Ļeņinu mēģina aizstāvēt tikai viens komunists. Novietojas blakus vadonim. It kā neļaujot. Viņu aizstumj tālāk. Lai vadonis, no pjedestāla prom ejot, savu vienīgo komunistu nesavaino.
 
Ļeņins uz Valmieru no tās vietas skatījies kopš 1951. gada, atvadās 1990. gada 20. septembrī ap pl. 15.  Viņu aizved uz komunālo uzņēmumu kombināta noliktavu Mālu ielā 1. Pēc tam aizvāc nojaukto postamentu, sakopj laukumu. Darbus pabeidz tikai ap pl. 19. Pilsēta kļuvusi tīrāka. Jau desmit gadi bez viņa. Labi, ka tajā vietā nav iecelts cits elks. Bet – kā šajos gados klājies bijušajam valmierietim? Bēdīgi. Vairāk nekā bēdīgi. Viņš joprojām dus Valmierā, Mālu ielā 1, ceļa malā. No koka kastes, savdabīga zārka, izņemts un izģērbts: metāla uzvalciņš noņemts. Tikai zem muguras vēl nedaudz palicis. Metāls droši vien nodots, pārdots. Ļeņina kreisajā rokā joprojām cepure. Galvas gan vairs nav. Apkārt dēļi, draza, daža tukša plastmasas alus pudele. Un nezāles.

Saistītās ziņas

Valmieras Ļeņina lielā jubileja: latviešu tēlnieka veidotā pirmā ļeņinekļa liktenis 7
Ventspilī godā un pucē pieminekli cīnītājam pret Latvijas neatkarību Fabriciusam. Daudzi par to sašutuši 21
Gastronomiskais detektīvs turpinās: atklājam īsto Valmieras salātu recepti

Tēlnieks, Rūjienā dzimušais Ļeņina un vairāku citu prēmiju laureāts Jānis Zariņš pieminekļa novākšanu uzņēma ar sapratni. To gan ieteica: lai neiznīcina. Šis viņa ieteikums nav pildīts”.

* * *

Jauns.lv raksta tapšanā izsaka pateicību Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītājai Ingrīdai Zīriņai, jo visa šajā rakstā publicētā informācija sameklēta pateicoties viņai.

Citi šobrīd lasa

Andrejs Mamikins par skandalozo atlaišanu no darba: “Kad mani apsaukā par "antivakseri", man ir smieklīgi” 12
Publicēti kadri, kā "reālās dzīves Tarzāns" piedzīvoja civilizāciju
Satraukumu raisa kāda nozvejota zivs, kuras mute slēpj biedējošu atklājumu 1
Pievienot komentāru

"Единственное, чего я хотела, - это упасть на диван": женщина прошла через все круги ада, пока целых 16 лет лечилась от болезни Лайма

Тамара Глоба составила гороскоп на ноябрь 2021 года: к чему стоит подготовиться знакам зодиака