No Sarkandaugavas uz Vecāķiem ierīkos trolejbusa līniju: arī kādreiz Rīgas domes solījumi bija visai utopiski
Arī starpkaru Rīgā galvaspilsētas domes solījumi makā nekrita, un pilsētas varas vīri bieži vien ar solījumiem bārstījās kā no pārpilnības raga. Piecus gadus pirms padomju okupācijas rīdziniekiem solīja tolaik modernu un vēl neredzētu pilsētas sabiedrisko transportu – trolejbusu. Pirmo līniju paredzēja ierīkot no Sarkandaugavas līdz Mīlgrāvim, pēc tam to pagarinot līdz Vecāķiem.
Jau 1935. gada vasarā parādījās pirmie daudzsološie solījumi: “Rīgas pilsētas būvvalde nākamā gadā nodomājusi no Sarkandaugavas līdz Mīlgrāvim izbūvēt pirmo trolejbusu ceļu Latvijā. Jaunais ceļš ies pāri Mīlgrāvja tiltam, lai vēlāk to varētu pagarināt līdz Vecāķiem”.
"Atrakcija" Vecāķu peldviesiem
Kā jau daudzi solījumi, arī šis iegūla kaut kur Rīgas rātsnama atvilktnēs. Iespējams, ka pie tā savu pirkstu pielika arī Dzelzceļu virsvalde, jo pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās Latvijā sabiedriskā transporta jomā bija tieši tāda pati situācija, kā šobrīd: likvidēja autobusu maršrutus, kas iet paralēli pasažieru vilcienu sliedēm un cilvēkus mudināja no autobusiem pārsēsties vilcienos, jo valstij nebija izdevīgi dotēt pustukšus vilcienu sastāvus, un no Sarkandaugavas līdz Vecāķiem taču it labi varēja aizbraukt ar vilcienu.
Trīsdesmto gadu vidū doma par trolejbusu dzima aizvien pieaugošās sabiedrības labklājības un izklaides vajadzībām. Trolejbuss uz Vecāķiem būtu lieliska “atrakcija” maksātspējīgiem rīdziniekiem, kuri bija nogurdināti no Lielās depresijas. Pilsētnieki brīvdienās aizvien vairāk domāja kā izrauties no pilsētas smoga un trolejbuss uz Vecāķiem būtu ideāls variants kā atpūtnieku pūļus nogādāt zaļumos pie jūras.
Kara laika transports - trolejbuss
Ideju par pirmo trolejbusu līniju Rīgā no atvilktnēm atkal izvilka pašā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās. Bet nu jau vairs ne ar domām par kūrortatpūniekiem, bet gan draudošā kara dēļ. 1939. gadā atklāja Ķeguma HES un elektrības bija pietiekoši, lai to aizvien vairāk varētu piedāvāt arī pilsētas elektrotransportam. 1938. gada 5. maijā “Brīvajā Zeme” Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš saka:
“Pirms kāda laika, kad sākās Ķeguma izbūves darbi, pacēlās jautājums par trolejbusu satiksmes ierīkošanu Rīgā. Šie satiksmes līdzekļi, kas zināmā mērā apvieno autobusa un tramvaja priekšrocības - saņemdami strāvu no gaisa vada un tomēr brīvi manevrēdami izrādījušies ļoti teicami satiksmes līdzekļi tādās vietās, kur ielu dzelzceļa sliedes dažu iemeslu dēļ jau kļuvušas par pilsētas satiksmes traucētājām. Rīgas apstākļos par trolejbusu satiksmi varēsim runāt tikai vēlāk, jo pašreiz, kad galvas pilsēta pārņem autobusu satiksmi, satiksmes jautājums Rīgā būs apmierinoši nokārtots. Tomēr vēlāk satiksme dažos pilsētas virzienos var ievērojami pieaugt un tad iespējams, ka dažas tramvajlīnijas būs jāpārvērš trolejbusu līnijās”.
Jau pēc gada “Brīvajā Zemē” – 1939. gada 5. maijā Rīgas pašvaldības Satiksmes valdes priekšnieks inženieris Voldemārs Šmulders, paredzēdams, ka drīz kara duna pārņems arī Latviju, izteicās: “Jau šoruden sāks darboties Ķeguma spēkstacija, kas apmierinās ne tikai visus līdzšinējos elektrības patērētājus, bet centīsies atrast elektrības izlietošanai arī jaunus ceļus un jaunus veidus. Neapšaubāmi viens tāds jauns strāvas patērētājs būs trolejbuss.
Jāievēro bez tam, ka kara gadījumā, kad šķidro autobusu degvielu ievešana būs stipri apgrūtināta, autobusu satiksme dabīgi būs jāpārtrauc. Tādēļ jau laikus būtu jāpadomā par nodrošināšanos ievedot uz dažām līnijām trolejbusu satiksmi. Konkrēti še varētu runāt par pastāvošo 1., 3. un 4. ielu dzelzceļu līniju (no centra uz VEFu un Grīziņkalnu) atvietošanu ar trolejbusiem.
Šie jaunie satiksmes uzturētāji minēto maršrutu varētu veikt daudz ātrāk nekā līdz šim, tādējādi ievērojami atvieglojot satiksmi sevišķi rītos un pēcpusdienās, kad šo līniju ielu dzelzceļu vagoni pārslogoti līdz pēdējai iespējamībai. Domu par ielu dzelzceļu satiksmes atvietošanu ar trolejbusiem vēl tuvāk pārrunās Rīgas pilsētas valde, un cerams, ka jau tuvākos gados arī mūsu galvaspilsēta saņems jaunu, modernu un ērtu satiksmes līdzekli - trolejbusu”.
Oktobra svētku dāvana rīdziniekiem
Tomēr nāca karš un Rīga nepaspēja pietiekami tam sagatavoties, ierīkojot trolejbusu līnijas. Lēmumu par trolejbusu satiksmes izveidošanu Rīgā pieņēma jau padomju vara 1947. gada sākumā, kad arī tika atvērts “pirmais mācību trolejbusu maršruts” no Brasas dzelzceļa stacijas līdz Gaisa tiltam, tramvaju depo. Tajā gan nepārvadāja pasažierus, bet gan tika apmācīti Rīgā vēl neredzētā sabiedriskā transporta vadītāji. Tā paša gada 4. novembrī pulksten 16.30 Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā tika atklāts pirmais trolejbusa maršruts, kas brauca no Viesturdārza līdz Valmieras ielai. Jāteic, ka pa šo maršrutu no Pētersalas līdz dzelzceļa uzbērumam Valmieras ielā joprojām kursē 1. trolejbusa maršruts.
Dienu pēc pirmā trolejbusa palaišanas Rīgas ielās laikraksts “Cīņa” rakstīja: “Trolejbuss - Lielā Oktobra svētku dāvana Rīgas darbaļaudīm - tā rakstīts uz jaunajām trolejbusu mašīnām. Pie spožajām, zili baltajām mašīnām, kas rotātas sarkaniem karodziņiem, liels ziņkārīgo pulks. Ikviens garāmgājējs apstājas - Rīgas darba ļaudis trolejbusus redz pirmo reizi.
“Pagaidām mums ir tikai 3 mašīnas, tās saņēmām no Maskavas un Ļeņingradas. Vēl šogad saņemsim divas, bet nākošajā gadā mums būs jau 20 mašīnas”, saka Transporta un satiksmes tresta vadītājs b. Keneciuss.
Nākošā gada sākumā būvēs otru trolejbusu līniju, kas paredzēta no Rīgas pasažieru stacijas pa Raiņa bulvāri - Valdemāra - Šarlotes - Duntes ielu. Pēc tam līnijas izbūvi pagarinās līdz Meža parkam un tālāk līdz Vecmīlgrāvim”.
Otro (tagad 3. trolejbusa maršrutu) izbūvēja tikai līdz Sarkandaugavai, līdz Vecmīlgrāvim tas “neaizvilka”. Un tā kopš pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigām Rīgā turpinās trolejbusu uzvaras gājiens, un tiem ir tik lielā mērā “sakrustojušies” ar autobusiem jeb aprīkoti ar dīzeļģeneratoriem, ka pat kādu laiku var iztikt bez elektrības.
Bet tai pašā laikā “Rīgas satiksme” jau pirms dažiem gadiem sāka runāt par to, ka trolejbusu satiksmei Rīgā lielas nākotnes vairs neesot. Pirms četriem gadiem “Rīgas satiksmes” pārstāve Baiba Bartaševiča sacīja: “Kopumā mēs virzāmies uz dabai draudzīgāku transportlīdzekļu izmantošanu, piemēram, elektrotransportu vai ūdeņraža transportlīdzekļiem un, ja tehnoloģiju attīstības gaitā šādu līdzekļu izmantošanu izdosies pilnvērtīgi ieviest ikdienā - pastāv iespēja, ka trolejbusi satiksmē kļūs lieki”.
Tas nozīmē, ka trolejbusam Rīgā samazinās izredzes sagaidīt savu 100. jubileju. Pašreiz visā pasaulē 318 pilsētās 47 valstīs eksistē pa kādai trolejbusu līnijai. Pārsvarā tās sastopamas Viduseiropā, bijušajā PSRS teritorijā, Ķīnā, Ziemeļkorejā un Šveicē. Aptuveni 550 trolejbusu pārvadājumus veicošie uzņēmumi jau ir likvidēti, pārsvarā Rietumeiropā, kur trolejbuss savus ziedu laikus piedzīvoja pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados.
