Latvijas rokdarbu lepnums: Pētera Viļumsona pirms 110 gadiem radītā brīnummašīna

Presē lasām: Ventspils amatu mājā noslēdzies projekts "Kultūras mantojuma saglabāšana un interešu paplašināšana par aušanas tradīcijām Ziemeļkurzemes amatniecības centrā: Pētera Viļumsona steļļu rekonstrukcija", kas realizēts ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Amatu mājai tās dāvinājis mākslinieks Andris Norītis, taču stellēm bija jāatjauno vairākas detaļas; to uzņēmās restaurators Māris Cibuls, jo piecas tādas jau bija atjaunojis. Taču, lai stelles atsāktu strādāt, audējām bija jāapgūst perfokaršu izgriešana, kā arī jāsasien 4000 nītis. Vai arī – noslēdzies ikgadējais "Latvijas valsts mežu" un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās "Zemgales Kultūras programmas 2020" projektu konkurss, kurā ar 1200 eiro lielu finansējumu atbalstīts Krustpils novada pašvaldības iesniegtais projekts "Notvert un paturēt gaistošo. Pētera Viļumsona steļļu uzbūves, darbības un aušanas principu apguve", ko īstenos amatniecības centrs "Māzers".

Kā Mailītes satika Viļumsonu

“Madonā dzīvoja audēji – Aleksejs un Marija Sviļi, mammas attāli radinieki. Viņi auda uz Viļumsona stellēm, katram bija savas. Aleksejs aizgāja mūžībā, un Marija, saprotot, ka laika vairs nav daudz, vēlējās kādam nodot savas zināšanas, tāpēc sarunāja ar mammu, ka mani pamācīs. Loģiski: mācos vidusskolā, eju aušanas pulciņā. Aizgāju pie viņas, ieraudzīju tās milzīgās stelles – nekad, nemūžam! – un aizbēgu… Pēc gadiem izlasīju sludinājumu, ka audēja Anita Zemīte Krustpilī pārdod Jelgavā ražotās Pētera Viļumsona vienpaminas stelles; teica, ka pārdos tikai tam, kurš uz šīm stellēm strādās. 2000 eiro, cik tās maksāja, Mailīši atļauties nevarēja, taču uzrakstīju iesniegumu Madonas novada pašvaldībai, visi deputāti nobalsoja par, un tā šīs stelles nonāca Sarkaņos, kur slēgtās pamatskolas vietā bija ierīkots amatniecības centrs. Aizgāju tur strādāt par aušanas pulciņa vadītāju,” savu stāstu par Viļumsonu sāk Inese Mailīte, vēsturniece un tautas daiļamata meistare. “Sāku strādāt ar šīm stellēm, nesaprazdama pilnīgi neko, – divas nedēļas dienu un nakti mēģinājām tās iedarbināt, zvanījām Anitai, ka nestrādā, viņa teica, ka jāstrādā, kaut arī septiņus gadus nebija darbinātas… Uzvilkām pirmo segu, baltus velkus, nu sākšu aust, jau ir izsludināts, ka Viļumsonu palaidīs tajā un tajā dienā, sabrauc prese, nekas neiet… un pēkšņi – tomēr aiziet!” Inese turpina. Viņa kopā ar meitu Ilzi, hidroinženierzinātņu maģistri, nesen Ērgļos ir atvērusi aušanas darbnīcu Mailīšu fabrika un pelna iztikšanu ar audumiem. Taču Sarkaņu Viļumsonam sekoja citi: “Reiz autobusā mani uzrunāja skolasbiedrs – klausies, Inese, mums ir stelles kūtsaugšā… Domāju, kārtējās, kādu vecās saimniecībās joprojām ir daudz, taču abas ar Ilzi aizgājām apskatīties. Izrādās – Viļumsona stelles, turklāt – gandrīz jaunas! Tagad mūs ar Ilzi audējas visā Latvijā aicina kā Viļumsona steļļu ekspertes. Pēc maniem aprēķiniem, nu varētu būt kādas trīsdesmit, taču ne visas ir lietošanas kārtībā, un ne visas šim mērķim tiks atjaunotas, taču vairāki audēju kolektīvi ar tām strādā. Man ir liels prieks, ka esam tās iedzīvinājušas,” teic Inese. Un līdzās stāvošā Līga Ābele māj ar galvu; viņa pie Mailīšu fabrikas Viļumsona auž lakatu, tieši tādu kā no vecmāmiņas mantoto. Līga ir Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante, diplomēta juriste, kura izstrādā disertāciju par nemateriālās kultūras mantojuma politiku un, lai, dziļāk izprastu, ko tas īsti nozīmē – būt amata meistaram –, ķērusies pie šī darba. “Nolēmu, ka uzaudīšu vecmāmiņas lakata repliku, izejot visu ciklu – no dzijas krāsošanas līdz gatavam apģērbam. Izrādījās, man vajadzēja iemācīties vērpt ar ratiņu, jo dzija, lai cik kvalitatīva tā arī būtu, mūsdienās nav tik groda, lai ar to varētu uzaust lakatu, kas sargā no vēja un valkājams ilgi. Diviem lakatiem esmu pāršķeterējusi piecus kilogramus dzijas. Un kur nu vēl steļļu iekārtošana, pirmie mazie kvadrātiņi, kas lakata rakstā tapa tik lēni! Es skaidri apzinos, ka vienīgais, ko es, to darot, iegūstu, ir radīšanas prieks, cita racionāla skaidrojuma nav, jo to laiku un naudu, ko esmu ieguldījusi šajā lietā, nav iespējams atpelnīt. Dzirdēju, ka kāda kundze Sarkaņos Viļumsona stellēs aužot pa segai dienā – kādai tur ir jābūt meistarībai, lai to izdarītu!” Līga auž trīs stundas dienā, jo process prasa fizisku sagatavotību. Kaut vai tāpēc, ka aužot jāstāv kājās.

Lielupes un Daugavas viļņi

Pēteris Aleksandrs Viļumsons dzimis 1872. gada 17. novembrī Mežmuižas draudzē Vilces pagastā. Zināms tikai tas, ka viņa vecākus sauc Anete un Krišjānis, vairāk nekā par dzīves pirmajiem 30 gadiem – kur mācījies, vai tiešām sācis ar aušanu, kā un kur apguvis konstruktora amatu? Ir minējumi, ka jaunais Viļumsons it kā esot mācījies Londonā Karaliskajā akadēmijā, taču līdz šim tam apstiprinājuma nav. Taču uzmanīgu gan dara fakts, ka 19. gadsimtā tieši Lielbritānijā vienpaminas stelles bija ļoti iecienītas kā pilsētas, tā lauku amatnieku darbnīcās. Taču, atgriežoties pie Viļumsona biogrāfijas, zināms, ka Pirmā pasaules kara laikā viņš rīkojis aušanas kursus arī Omskā un Maskavā, acīmredzot tur mēģinājis demonstrēt savas stelles un to sniegtās iespējas, taču, cik sekmīgi, tas līdz šim nav noskaidrots.

Taču – ar ko tik nozīmīga šī ierīce? 19. gadsimtā Latvijā lietoja divu konstrukciju stelles – senākās trizuļu, jaunākās – sviru, kurām Vidzemes amatnieki, no skandināvu aušanas kursiem iedvesmojušies, izstrādāja vairākas variācijas. Neiedziļinoties steļļu uzbūves un lietošanas niansēs un jauninājumos, norādīšu tikai uz vienu – gan trizuļu, gan sviru stelles ir mehāniskas un no audēja paģēr daudz pacietīga darba. Turklāt, jo iecerētais audums rakstaināks un greznāks, jo lēnāk tas top. Stelles bija daudzās saimniecībās, taču aust jau auda tikai ziemā, kad uz lauka darbs darbu vairs nedzina. Vajadzību daudz, ne tikai svītrotās gultas segas vai dreļļu dvieļi pūram vien jāsaauž.

Eiropā 18. gadsimtā aužamos stāvus centās dažādi uzlabot, piemēram, aprīkojot ar tā saucamo lidojošo atspoli jeb mehanizējot atspoles izmešanu. Ātrāk gan tika uz priekšu ar vienkāršu lina vai kokvilnas audumu aušanas mašīnām, smalks rakstains audums joprojām no audēja prasīja daudz darba un laika, līdz ar to sanāca dārgs. Tiesa, progress negāja ar līkumu arī šim – daudzi tehniski vīri vienkāršās stelles vēlējās uzlabot, piemēram, ar dažādām vairāk vai mazāk sarežģītas konstrukcijas velkamajām ierīcēm. Ar laiku šīs ierīces aizstāja ar apaļiem caurumiem sarobotām kartona plāksnēm, kas, piestiprinātas steļļu aizmugurē, regulēja velkamo ierīci. Tad to uzlaboja ar četrkantīgu karšu lasītāju, ap kuru ritēja kopā sastiprinātās kartes, vēl pēc kāda laika šo karšu lasītāju no steļļu aizmugures pārcēla virs stellēm. 1801. gadā aužamos stāvus, kuros izmantoti visi iepriekš veiktie uzlabojumi ar perfokaršu sistēmu, novietotu virs stellēm (viena karšu sistēma nodrošināja pamatauduma izaušanu, otra – rakstus) un darbināmu ar vienu paminu, patentēja Žozefs Marī Žakards. Atšķirībā no saviem amata brāļiem Žakards nepaļāvās uz sabiedrības godaprātu un šos steļļu uzlabojumus patentēja, lai par savu konstrukciju varētu prasīt pienācīgu samaksu; tieši tāpēc tā joprojām nes viņa vārdu. Mūsu Pēteris Viļumsons, konstruējot savas pusmehāniskās stelles, ne tikai iedvesmojās no Žakarda aužamās ierīces, bet arī no biznesa idejas – savus tehniskos risinājumus bez kavēšanās patentēt. 1903. gadā Pēteris Viļumsons patentēja pirmo aušanas mašīnu – Lielupes Viļņi (visiecienītākā, jo bija vairākas variācijas), tai 1923. gadā sekoja Daugavas Viļņi (pilnveidots Lielupes Viļņu variants), bet 1927. gadā – Rakstu aušanas mašīna (dārgākā, paredzēta augsta līmeņa amatniekiem). Ar ikgadējiem maksājumiem Daugavas Viļņu patents bija aizsargāts līdz 1937. gadam, bet Rakstu aušanas mašīnai – līdz 1940. gadam.

Viļumsona aužamās mašīnas nīšu kārtas, līdzīgi kā Žakarda stellēm, cilā ar īpašu karšu sistēmu: rakstā perforētas kartona kartes ļauj pacelt vai nolaist vajadzīgās nīšu kārtas, un, nominot paminu, karšu veltnis pārlec uz nākamo caurumoto kartona karti. Kaut arī izklausās sarežģīti, tas bija salīdzinoši vienkāršs mehānisms, kura darbināšanu varēja apgūt visi, kam tas interesēja. Turklāt Viļumsona brīnummašīna, kā to bez liekas kautrības mēdza dēvēt, būtiski atviegloja rakstainu, blīvu un arīdzan platu audumu tapšanu. Cik liels atspaids saimniecībā ir tādas stelles, kuras prot darbināt paša Viļumsona apmācīts cilvēks, kam nu ir saprotami tehniskie zīmējumi, lieki skaidrot.

Inese Mailīte rezumē: “ Interesanti, ka katrs izgatavotais steļļu komplekts bija unikāls – nākamajā viņš kaut ko uzlaboja. Ar šo ierīci salīdzinoši ātri un viegli varēja noaust platu (pārsvarā 2 metrus platumā) audumu aptuveni 100 dažādos musturos: pārbīdi perfokarti, un jau ir cits! Tiesa, Viļumsons nav domāts vārguļiem, jo ne tikai paminas mīšanai vajadzīgs spēks, ierīce ir liela un skaļa – dzīvoklī tādu turēt nav iespējams ne tikai telpas trūkuma un putekļu dēļ, arī kaimiņi necietīs tādu troksni. Taču, ja ir vieta un vēlēšanās, Viļumsona stelles ir vilinājums, izaicinājums un gandarījums vienuviet.”

Lielākais vinnests audējiem!

1933. gadā laikrakstā Madonas Ziņas atrodams sludinājums: “Lielākais vinnests audējiem! Patentētas “P. Viļumsons” stelles, mazlietotas, ar bagātīgiem piederumiem par Ls 400 pārdodamas, Sarkaņu pagasta Auziņos.” Pēc tā var spriest, ka stelles pirka, lietoja, pārdeva. Taču daudz vairāk par stellēm pastāsta paša Pētera Viļumsona presē ievietotie sludinājumi par kursu rīkošanu tiem, kuri vēlas apgūt jaunās brīnummašīnas izmantošanas prasmes. Viņš bijis apsviedīgs savas produkcijas reklamētājs un pārdošanas stratēģis – lai klienti prastu stelles novērtēt un gribētu iegādāties, viņiem jāprot ar tām rīkoties. Tāpēc viņš dažādās pilsētās rīkoja izbraukuma kursus, un, spriežot pēc sludinājumos lasāmā, tie ir bijuši vairāku līmeņu – gan tiem, kas veco aušanu (uz trizuļu vai sviru stellēm) prot, gan tiem, kas neprot, gan tiem, kas grib apgūt vispārējas lietošanas iemaņas, gan tiem, kuri jaunajā aušanas mašīnā saredz daiļamata rūpala attīstīšanu. Laikrakstos no 1903. līdz pat 1915. gadam viņš aicinājis uz kursiem gada pirmajos mēnešos; ir ziņas, ka tādi notikuši ne tikai Jelgavā, kur sākotnēji atradās Viļumsona darbnīca, bet arī Daugavpilī, Liepājā, Valkā. Vēsturniece Anete Karlsone, kura pēta Pētera Viļumsona steļļu konceptu un to nozīmi daiļamatniecībā, 1911. gadā izdevumā Tēvija atradusi šādu viņa sludinājumu: “Kursos var iestāties katrā laikā bez kādām iepriekšējām zināšanām, bet visieteicamākās dienas katra mēneša pirmā un trešā pirmdiena. Kursos iestājoties, jāiemaksā 15 rbļ., kurus pie aušanas aparāta pirkšanas atrēķina, un tā visiem, kas veco aušanu jau prot, iznāk kurss par brīvu. Tiem, kas veco aušanu nemaz neprot, kurss maksā tikai 5 rbļ. Mācība uz mazajām mašīnām ilgst apmēram 3 dienas, pie lielajām – 1–2 nedēļas, turklāt tiem, kas veco aušanu neprot, mācības laiks daudz ilgāks. Arī visiem citiem mācības laiks nav aprobežots: var katrs mācīties, cik pats vēlas. Pats aparāts (aušanas mašīna), musturu grāmata un aušanas kurss maksā tikai 18 rbļ., bet vēl labāks aparāts, ar musturu grozītāju – 25 rbļ. Šis aparāts, kas tagad maksā 18 rbļ., senāk maksājis 28 rbļ. Aiz aprēķina, ka aparāts tiks jo plaši izplatīts, cena nolikta ļoti zema.”

Taču tas vēl nav viss! Mašīnas lietošana ir viens, taču, lai tā lieta ietu, jābūt iemaņām radīt rakstu, un to atrisina jau gatavi auduma rakstu tehniskie zīmējumi. Lai atvieglotu aušanu ar viņa pusautomātiskajām stellēm, viņš izdod mācību grāmatas, kurās ir gan skaidrojumi, kā risināt tehniskas problēmas, gan rakstu paraugi. Interesanti, ka šīm grāmatām viņš dod nedēļas dienu nosaukumus, piemēram, 1904. gadā iznāk Pirmdienas rīts. Pirmā musturu grāmata audējiem. Diemžēl šis izdevums līdz mūsdienām nav saglabājies vismaz publiski pieejamā telpā, taču astoņus gadus vēlāk izdotais otrais, pamatīgi papildinātais izdevums apliecina tā eksistenci. Gan šī, gan katra nākamā Pētera Viļumsona aušanas mācību grāmata nav tikai iepriekšējās atkārtojums; tāpat kā katra viņa konstruētā iekārta, arī iespieddarba saturs būtiski tiek uzlabots, papildināts, modernizēts. Kad 1923. gadā iznāk Pirmdienas Rīts. Pirmā audumu rakstu grāmata audējiem. Trešais plaši pārstrādāts izdevums no P. Viļumsona, Rīgā, autors norāda, ka grāmatu izdod atkal, jo pirmie laidieni ir izpirkti līdz pēdējam eksemplāram, turklāt ir nepieciešami skaidrojumi par jaunizgudrotajām detaļām, un, kas ne mazāk svarīgi, viņš “pielika pūles, lai grāmatā pamācības, austavas, to daļas, un citi piederumi būtu latviskiem nosaukumiem, kas liek cerēt, ka šo grāmatu tauta vēl jo pateicīgāki uzņems un pie pirmās izdevības apmeklēs manus aušanas kursus, kuru noteikumi apakšā pievesti. Latvju možais gars uz darbu nav zudis, latvju sievietes un daļa vīriešu, kā tas bij pie mūsu senčiem, arī tagad ar mīlu nododas aušanai, lai sevi, savējus un visu latvju tautu apģērbtu ar pašdarinātiem audumiem. Lai tagad audumus vieglāki, ātrāki un sevišķi dažādākos rakstos varētu pagatavot, nekavējoši jāapmeklē mani, P. Viļumsona mākslas aušanas kursi.” Šajā grāmatā viņš ierosina vācisko vēveri un vēverieni saukt par audēju, stelles par austavām, musturus par auduma rakstiem, ķemlādi – par sistavu. Daži no viņa ierosinājumiem ir kļuvuši par šodienas audēju leksiku. Taču, lai šodienas Pētera Viļumsona steļļu stāstā ieinteresētajam būtu aizraujošāk, jāpaskaidro, ka vairākas reizes izdotie Pirmdienas Rīti nav vienīgās šādas grāmatas. Tajā pašā 1904. gadā viņš izdod arī Otrdienas Rīts jeb otrā musturu grāmata audējiem. Sastādīta un izdota no P.Viļumsona Jelgavā, Kalves šosejā nr. 18 Buļļa namā pie dzelzceļa stancijas. Zināmā mērā viņš nodrošina noietu arī savām mācību grāmatām, jo Otrdienas Rīts nevis papildina, bet turpina rakstu tehnisko zīmējumu attīstību. Lieki teikt, ka arī Otrdienas Rītam ir atkārtots izdevums, tāpat kā 1905. gadā iznākušajam Trešdienas Rītam un 1911. gadā – Ceturtdienas Rītam, kas tiek pārdots divās atsevišķās daļās (vienā tikai teksts, otrā tikai rakstu tehniskie zīmējumi) un četrās valodās: latviešu, krievu, vācu un igauņu (!). 1923. gadā Ceturtdienas Rītu izdod atkārtoti, turklāt pie rakstu zīmējumiem minēts, ka daži no tiem pieder Jūlija Madernieka rokai. 

Diploms ar zelta medāli

Var tikai apbrīnot Pētera Viļumsona apgriezienus – steļļu mehānismu konstruēšana, nepārtraukta uzlabošana un patentēšana, kas prasīja ne mazums pūļu un zināšanu birokrātijā, kursu rīkošana un vadīšana, turklāt ne tikai savā darbnīcā, bet arī izbraukumos (atsauksmēs bieži minēts Viļumsona skolotāja talants un laipnā attieksme pret kursantiem), mācību grāmatu izdošana ar sarežģītajiem tehniskajiem zīmējumiem, aktīva dalība lauksaimniecības un rūpniecības dažāda līmeņa izstādēs, esot ieinteresētam kā vēlmēs pieticīgākos, tā visa modernā un labākā kārotājos pircējos. Taču viena lieta ir savu mehānismu izstādīšana izstādē, kas ir laba reklāma; otra – dažādi apbalvojumi, ko Viļumsons mēdza uzskaitīt, ne tikai reklamējot stelles, bet arī aicinot uz kursiem. Piemēram, 1910. gada jūnijā Liepājas Atbalss rakstīja: “P. Viļumsona kgam katal. Nr. 121 par paša izgudrotām aužamām mašīnām goda diplomu (grand prix), tam pašam kat. Nr. 122 par dažādiem audumiem, deķiem, lakatiem un grīdsegām I godalgu – zelta medāli.” Turklāt konstruktors piedalījās ne tikai vietējās izstādēs, bet arī devās tālāk, piemēram, uz Maskavu vai Pērnavu.

Par Viļumsona stellēm varētu stāstīt vēl un vēl, taču nebūtu godīgi piemirst konkurentus. Viļumsons nebūt nebija vienīgais pusautomātisko steļļu radītājs, ir arī citi, piemēram, Jānis Jurevskis no Skrīveriem, taču viņš savu konstruēto mehānismu nebija patentējis, un, spriežot pēc skopajām ziņām, viņa darbošanās vēriens bija daudz pieticīgāks par Viļumsonu.

Ēkas Jelgavā, kurā Pēteris Viļumsons sāka savu uzņēmējdarbību, līdz mūsdienām nav saglabājušās. Tur, kur reiz atradās minētais Buļļa nams, tagad ir liels apļa krustojums. Ēka, kuru steļļu ražotnei un kursiem Viļumsons uzbūvēja netālu no pirmās vietas, 1918. gada decembrī nodega – kara laikā vācu armija to bija izmantojusi par noliktavu. Latvijā pēc Pirmā pasaules kara Pēteris Viļumsons atgriežas divdesmito gadu sākumā; vismaz 1922. gadā viņš iesniedz jaunu patentu Daugavas Viļņiem, un steļļu iegādes un kursu reklāmās parādās Rīgas adreses. Tās gan diezgan bieži mainās, jo acīmredzot nav nemaz tik vienkārši atrast telpas, lai būtu gana ērti gan steļļu konstruēšanai, gan kursiem, taču 1927. gadā kursi notiek jaunajās telpās Stabu ielā 25. Par to 1927. gada maijā vēstīts Daugavas Vārda rakstā Aušanas māksla: “Latviešu tautas seno tikumu, darbu, apvienotu ar mākslu, reti kur citur varēsim tā novērot kā P. Viļumsona mākslas aušanas iestādē Rīgā, kuras vadītāju gribētos pielīdzināt izgudrotājam Edisonam. Pa Stabu ielu ejot, pret nama Nr. 25 balto sienu jau pa gabalu vēroju glītu steļļu zīmējumu. Kad ieeju iekšējās telpās, patlaban še stāv 8 stelles, ap kurām darbojas vairāk desmitas kursistu (pa reizei to skaits sasniedzot 40). No vienkāršā iesācēju auduma tālākejot, skatu jau valdzina Madernieka zīmējuma tepiķis – zaļš uz melna un brūna fona, gan 18, gan 32 nītis, mainoties 16 rakstu kartīm; tālāk nacionālos rakstos lielas gultas segas vai grīdas segas un atkal tur – logu aizkari ar apkārt grieztām metu dzijām [..]. Un tad seko vecākā kursa tādi mākslas audumi kā apm. 2 metri platas villaines, modernizēti 2000 nīšu mākslas raksti uz 1 ½ metra platām gultas segām, ar Madernieka zīmētām pakaļaustām pūcītēm, vardītēm gar malām un eglītēm vidū. Tālāk redzamas lina galda segas ar gluži dabiska izskata sniega pārslām. [..] Visur redzamas mūsu centīgākā mājrūpniecības izkopēja lielās spējas, jo ne par velti šīs aušanas mašīnas ir vienīgās, kuras Latvijā patentētas, bet kuras pazīst arī ārvalstīs. Viļumsona kungs ar savu iestādi ir vārda pilnā nozīmē Latvijas lepnums, jo še sastopu latvju čaklās zeltenes no visiem dzimtenes stūriem.”

Pētera Viļumsona šīs zemes gaitas beidzās 1939. gadā. Pēc Otrā pasaules kara daudzas stelles pārvērtās malkā vai nogula bēniņos un klētīs līdz labākiem laikiem. Pateicoties aizrautīgajām audējām Inesei Mailītei un viņas kolēģei vēsturniecei Anetei Karlsonei šie labākie laiki ar atnākuši, un Viļumsona idejas atdzimst. Digitālā formātā ir pieejams Anetes Karlsones plašs pētījums Viļumsona stelles un raksti (otrais papildinātais izdevums iznācis 2019. gadā), ko sastādījusi Inese Mailīte. Pētījumam ir pievienoti Viļumsona grāmatu teksti, saprotami modernajam cilvēkam, kā arī tehniskie zīmējumi, ko mūsdienu prasībām pārstrādājusi Ilze Mailīte.

Ja vēlies uzzināt par sievietēm Latvijas cietumos pirmās brīvvalsts laikā, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.