Ar Latvijas balsi no sankcijām izņemtais Putina ministrs turpina aktīvi slavināt karu
Eiropas Savienība pirms vairākiem mēnešiem pieņēma pretrunīgu lēmumu – no sankciju saraksta izņemt Krievijas sporta ministru un Krievijas Olimpiskās komitejas prezidentu Mihailu Degtjarjovu. Vēl pretrunīgāk šo lēmumu padara fakts, ka “par” balsoja arī Latvija, lai gan Degtjarjovs gan bija, gan joprojām ir cieši saistīts ar Kremļa politiku, personīgi pietuvināts Vladimiram Putinam un regulāri slavina karavīrus, kuri piedalījušies Krievijas agresijā pret Ukrainu.
Degtjarjovs nav nejaušs ierēdnis – 2022. gadā viņš Valsts domē balsoja par līgumu ratifikāciju ar pašpasludinātajām “Doņeckas” un “Luhanskas tautas republikām”, tā juridiski nostiprinot Krievijas okupācijas politiku. 2024. gadā viņu iecēla par sporta ministru, un vēl tajā pašā gadā viņš kļuva par Krievijas Olimpiskās komitejas prezidentu. Abi amati viņam dod gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku platformu Krievijas sporta integrēšanai pasaulē.
Neiedziļinoties ministra iepriekšējo gadu aktivitātēs, uz kuru pamata sankcijas viennozīmīgi bija jāatstāj spēkā, apskatījām, ko ministrs ir sludinājis un kā rīkojies 2025.gadā – gadā, kad viņam sankcijas tika atceltas.
2025. gads: sporta infrastruktūra “Speciālās operācijas” jeb kara veterāniem okupētajos reģionos
- 10. janvārī Degtjarovs paziņoja, ka sporta darbs ar kara veterāniem notiek kopā ar fondu “Aizsardzības aizstāvji”, Krievijas Paralimpisko komiteju un Federālo medicīnas-bioloģijas aģentūru, rīkojot sacensības “Tēvzemes aizstāvju kauss”.
- 13. martā Degtjarjovs uzsvēra, ka 2024. gadā notikuši 40 sporta pasākumi, kuros piedalījušies vairāk nekā 2500 kara (viņš tos dēvē par Speciālās operācijas) veterāni ar invaliditāti, un ka viņi tiek nodrošināti ar sporta protēzēm un ekipējumu.
- 7. maijā viņš rīkoja svinīgu tikšanos ar veterāniem, saucot kara dalībniekus par “valsts jauno eliti” un pieminot, ka personīgi ir bijis mentors vienam no frontē pabijušajiem karavīram.
- 15. maijā Degtjarjovs atklāti runāja par sporta infrastruktūras attīstību okupētajās Donbasa un Novorosijas teritorijās, uzskaitot desmitiem sporta federāciju, kas jau akreditētas Luhanskā, Doņeckā, Zaporižjā un Hersonā.
- 25. jūnijā viņš iecēla “kara varoni” Romanu Grišinu par Krievijas sporta izlases sagatavošanas centra vadītāju.
- 30. jūlijā viņš Luhanskā apmeklēja Olimpiskā rezerves skolu, kas 2024. gadā pārņemta Krievijas federālajā īpašumā, un gatavojas jauniem starptautiskiem sporta pasākumiem okupētajās teritorijās.
Šajā laikā Degtjarjovs turpinājis arī ārpolitisku aktivitāti – maijā un jūnijā viņš apmeklēja Ungāriju un Šveici, tiekoties ar starptautisko sporta organizāciju vadītājiem, lai panāktu Krievijas atgriešanos pasaules sportā. Savās runās viņš atkārto Kremļa naratīvu par “rusofobiju” Rietumu sporta institūcijās un apgalvo, ka sankcijas nav saistītas ar karu, bet ar politisku spiedienu pret Krieviju.
Degtjarjova tuvība Putinam nav slēpta – viņš atklāti stāsta par regulārām darba tikšanām ar prezidentu, pilda viņa “personīgos uzdevumus” kara veterānu iesaistīšanai sportā un pat ironiski lepojas ar to, ka viņa ministrijas kabinetos esot “iespaidīgs” Putina sportisko foto skaits.
Latvijas balsojums – jautājumi bez atbildes
Latvijas atbalsts viņa izņemšanai no sankciju saraksta joprojām rada nopietnus jautājumus par mūsu konsekvenci sankciju politikā. Vai ir pieņemami atbrīvot no ierobežojumiem cilvēku, kurš ne tikai atbalsta, bet aktīvi īsteno Krievijas agresijas leģitimizāciju ar spora palīdzību, veidojot infrastruktūru okupētajās teritorijās un glorificējot karavīrus, kas karojuši pret Ukrainu?
Degtjarjova piemērs spilgti parāda, ka Krievija sportu izmanto kā politisku un propagandas instrumentu – un šobrīd viņa rokās šis instruments kļūst vēl ietekmīgāks, jo Eiropas Savienība, tostarp Latvija, ir devusi viņam zaļo gaismu.
