Lucavsalas dārziņu mazzināmā vēsture: tos ierīkoja, lai cīnītos pret žūpību, bet vēlāk pārvērta par lidlauku

Lucavsalu Rīgas teritorijai pievienoja salīdzinoši nesen – pagājušā gadsimta sākumā: 1904. gadā. Kopš tā laika radušies neskaitāmi salas attīstības plāni. Šajā gadsimtā vien tur būvēt gribēja hokeja halli pasaules čempionāta norisei, viena no idejām arī bija, ka tur varētu atrasties Rīgas akustiskā koncertzāle. Bet tas viss tikai uz papīra…

Tikmēr sen aizmirsts Rīgas domes cēlais 1907. gada nodoms, ka tur ierīkotie mazdārziņi veicinās rīdzinieku atteikšanos no žūpošanas un “postošās sociālisma ietekmes”. Tagad nomas līgumus par mazdārziņu izmantošanu tur slēdz tikai uz gadu. 

Daudzie projekti, kas Lucavsalu savulaik iecerēja kā laimes un bagātības zemi, tā arī palikuši nerealizēti. Un nākotne arī miglā tīta, brīžiem gan šo miglu aizstāj dūmu stabi, jo tur mītošie bezpajumtnieki samērā regulāri mēdz nosvilināt kādu dārzkopja mājiņu.

Tiklās jumpravas un zviedru sakautie krievi

Lucavsalas vēsturi nemaz īsumā nevar izstāstīt, tā ir sējumu sējumu vērta. Sala pirmo reizi rakstu avotos minēta 1559. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs to dāvāja savam vasalim. Bet toreiz tā nebija tāda kā pašlaik - blakus gar Bieķengrāvi stiepās garā un šaurā Jumpravsala, kas viduslaikos piederēja cisterciešu sieviešu klosterim vecpilsētā, no šī laika cēlies salas nosaukums (tiklas jumpavas, kas dzīvo klosterī), kādā joprojām sauc vienu no salas daļām un kuras vārdā nosaukta viens no mazdārziņu kooperatīviem. Tās augstākajā vietā kopš 17. gadsimta atradās Lucavmuiža, kas piederēja Klāsam Lucausam (no viņa vārda arī cēlies Lucavsalas nosaukums).

Mazās Daugavas krastā, blakus Lucavsalas muižai, atrodas piemineklis Krievijas caristes armijas karavīriem, kuri 1701. gada jūlijā krita cīņās Spilves pļavās, kad notika Daugavas kauja, kuras gaitā zviedri karaļa Kārļa VII vadībā sakāva sakšus un krievus. Par godu traģiskā notikuma 190. gadadienai Krievijas impērijas valdība nolēma Lucavsalā, blakus Lucavmuižiņai, novietot pieminekli, kuru arī uzbūvēja 1891. gadā.

Jaunāko laiku salas vēstures stāsti saistās ar ievērojamo latviešu disidentu un brīvības cīnītāju Gunāru Astra (1931-1988), pie kura ģimenes mājas Lucavsalā uzstādīta piemiņas plāksne.

Šie ir vairāk vai mazāk zināmi vēstures fakti, kas tiek izstādīti Rīgas vēstures aprakstos un ceļvežos. Bet šoreiz, viesojoties Lucavsalā, Jauns.lv piedāvā ielūkoties mazzināmākos tās stāstos. Stāstos par tagadējo Lucavsalu, kas pašreizējā izskatā izveidojās 18.-19. gadsimtā Daugavas gultnes bagarēšanas rezultātā, saplūstot kopā piecām mazākām salām, pēc tās pievienošanas Rīgas pilsētas administratīvajai teritorijai.

Dārziņi cīņā pret žūpību un komunismu

Tikko norimusi 1905. gada revolūcija un Krievijas impērijai jādomā, kā satrakojušos Rīgas proletariātu nomierināt un to pievērst daudz nekaitīgākām nodarbēm nekā streikiem un “Cīņas” drukāšanai. Te nu lieti noder pirms pāris gadiem Rīgai pievienotā Lucavsala, kur jau pirms tam bija laba zeme dažādu dārzāju audzēšanai. 19. gadsimta beigās/20. gadsimta sākumā Lucavsalā dzīvoja ne tikai zvejnieki un lopkopji, kas salas pļavās ganīja piena govis, bet arī kāpostu audzētāji. Kādā vēstures hronikā varam lasīt, ka “Lucavsalā galvenokārt audzēja kāpostus, ražu vedot uz tirgu”. Ja jau aug kāposti, tad zeme piemērota arī citu dārzāju audzēšanai!

Lai atturētu rīdziniekus no žūpošanas un “postošās sociālisma ietekmes”, 1907. gadā Jumpravsalā pirmo reizi oficiāli iedalīja zemi mazdārziņiem, ko izdeva pilsētniekiem. Pirmais dārziņu ģimenes vajadzībām pieprasījis baltvācietis Ernests fon Rots.

Ernests fon Rots Rīgas vadībai adresēja vēstuli par mazdārziņu teritorijas piešķiršanu mazturīgajiem rīdziniekiem, turklāt akcentējot, ka dārzkopība palīdzēs pret sliktu uzvedību un žūpošanu, kā arī jaunajai paaudzei būs iespēja palīdzēt vecākiem un uzturēties dabā, nevis putekļainajās pilsētas ielās. Šis priekšlikums guva atsaucību, un ar toreizējā mēra Džordža Armisteda svētību gan Lucavsalā, gan citur Rīgā viena pēc otras izauga pilsētnieku mazdārziņu kolonijas.

Tā nu jau vairāk nekā 110 gadus Lucavsalā saimnieko mazdārznieki, kurus gan mierā nav likusi ne kari, ne Salu tilta būvnieki, ne jauno projektu īstenotāji, ne saulesbrāļi un piromāni. Tomēr, pretojoties visām lielajām iecerēm, dārzkopju simti ik pavasari joprojām dodas uz Lucavsalu stādīt, lai rudenī jau atkal novāktu ražu.

Tomēr viņu saimniekošanu traucē nenoteiktība un lielā salas apbūves kāre. Pirms 2006. gada pasaules čempionāta hokejā, kas notika Rīgā, bija ideja vienu no hokeja hallēm būvēt Lucavsalā (beigās to uzslēja Skanstē), tagad Latvijas Arhitektu savienība kā vienu no akustiskās koncertzāles vietām min arī Lucavsalu. Pērn būvkompānija “Merks” nāca klajā ar kārtējo ideju salā izbūvēt elitāru dzīvojamo un darījumu rajonu. Idejas par to, kas varētu būt Lucavsalā, gaisā virmo visu laiku, bet līdz šim nav realizējušās, bet tikai stresā dzinušas mazdārzniekus, kuriem pašvaldība, cerot uz lielajām investīcijām, dārziņus nu iznomā ne ilgāk kā tikai uz gadu. Līdz ar to nav arī iemesla pārmest mazdārzniekiem par “bardaku” dārziņos, jo kurš tad tur gribēs izbūvēt skaistu dārza mājiņu, gaumīgu lapeni vai noturīgu siltumnīcu, ja pēc gada to var nākties nojaukt.

Lidlauks un viesstrādnieku barakas

Mazdārziņu rāmo ikdienu kardināli izmainīja pirms desmit gadiem izbūvētais Lucavsalas atpūtas parks un pludmale, kas līdz ar padomju laikos tur izbūvēto airēšanas bāzi nu kļuvis par iecienītu rīdzinieku atpūtas vietu, kas ik palaikam Rīgu piedārdina ar skaļiem mūzikas festivāliem. Par šo parku un tajā notiekošo jau daudz rakstīts, bet mazāk pieminēti tie laiki, kas vēl kardinālāk iztraucēja rāmo Lucavsalas mieru. Un tie, protams, bija kari un okupācija.

Otrā pasaules kara beigu posmā – 1944. gada rudenī, kad vācu armija atkāpās Rīgai uzbrūkošās PSRS armijas pārspēka priekšā, vērmahts no salas apšaudīja jau “sarkanās Rīgas” labo krastu. Tai pašā gadā pēc vācu armijas padzīšanas padomju spēki tur ierīkoja lidlauku.

Kara vēsmas norima un jau pēc 20 gadiem lauciniecisko Lucavsalas ikdienu pārvērta 1967. gada lēmums pāri Daugavai būvēt jaunu tiltu – tagadējo Salu (agrāk – Maskavas) tiltu, lai saliniekiem uz kontinentālo Rīgu vairs nevajadzētu doties pāri Bieķengrāvja tiltiņam uz Pārdaugavu vai gaidīt kuģīti uz Iekšrīgu.

1976. gadā tiltu arī atklāja un paliekas no Salu tilta būvniecības laika vēl bija redzamas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad arī pilnībā tur nojauca viesstrādnieku vajadzībām uzslietās barakas. Salas ikdienu, protams, izmainīja uz pretī esošās Zaķusalas notiekošais, no kuras izdzina vietējos iedzīvotājus, lai uzbūvētu radio un televīzijas kompleksu.

Šajā gadsimtā jau vairākas reizes prezentēti vairāki simtu miljonu vērti projekti par plašu Lucavsalas apbūvi. Tomēr nekas no tā nav īstenojies. Tāpat kā 20. gadsimta padomju Rīgas grandiozie nodomi Lucavsalas pārvēršanā par olimpisko pilsētiņu. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū galvaspilsētas izstāžu zālēs varēja redzēt projektus un presē lasīt rakstus, ka nu Lucavsalā būs milzīga sporta pils ar ledus halli, ūdenssporta centri un tā tālāk. Lai sportotgribošos rīdziniekus nogādātu uz Lucavsalu, bija pat iecerēts sporta faniem no salas ierīkot eskalatoru uz Rīgas metro pazemi.

Tomēr tās jau bija tikai gaisa pilis. Tā vietā, lai rūpētos par Lucavsalas attīstību, padomju vara to vēl vairāk “noslēpa” no pasaules. Astoņdesmitajos gados uz kādu laiku nācās slēgt kuģīšu satiksmi ar Lucavsalu, jo piestātne bija avārijas stāvoklī un teju sagruvusi. Arī šobrīd Lucavsalā ir vietas, kas Rīgai godu nedara. Protams, parādes puse ar Daugavas pludmali ir viens no pilsētas lepnumiem, bet tālāk…

Lucavsalas piromāni

Lucavsalas pēdējo pāris mēnešu lāsts ir piromāni. Šogad tur jau nodegušas vismaz septiņas mazdārziņu mājiņas. Mazdārziņu saimnieki bezspēcīgi vēro, kā ziemās vasaras dārza mājiņās iemitinās bezpajumtnieki, pa ielām klaiņo viņu suņi, bet daļa teritorijas aizaug ar krūmiem un nelegāli izmestiem būvgružiem, raksta lsm.lv. Jaunā pašvaldības vadība sola šopavasar ķerties pie teritorijas sakopšanas un paredzēt naudu tās uzturēšanai, bet ilgtermiņa plānus kavē joprojām neapstiprinātais Rīgas teritorijas plānojums, kas daļu Lucavsalas dārziņu paredz nodot apbūvei.

Nodedzinātas mājiņas plašajā Lucavsalas dārziņu teritorijā redzamas ik pa brīdim. Lai gan par dedzināšanām ziņots policijai, nomniekiem radies iespaids, ka likumsargi šai problēmai nopietni nepievēršas. Valsts policijā Latvijas Radio informēja, ka pērn Lucavsalā reģistrētas desmit dedzināšanas, šogad – jau trīs. Decembrī aizdomās par diviem dedzināšanas gadījumiem viens cilvēks aizturēts, par pārējām epizodēm izmeklēšana turpinoties. 

Jauno salas teritorijas plānojumu pašvaldība varētu apstiprināt šā gada beigās. Daļu no teritorijas saglabās arī mazdārziņiem, apstiprina Rīgas vicemēre Linda Ozola (JKP). Viņai kā Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejas vadītājai janvāra vidū tika adresēta Lucavsalas dārzkopju komūnas vēstule par problēmām dārziņu teritorijā.

“Vienīgais risinājums ir šo visu neizmantoto mazdārziņu teritoriju demontāža un apjomīga sakārtošana, arī attiecībā uz aizaugušajām teritorijām. Vispirms tur jāveic vienreizēji, padziļināti sakopšanas darbi un pēc tam jānodrošina uzturēšana no pašvaldības puses,” norāda Ozola. To pašvaldība iekļaušot jau šī pavasara plānos.