Koncertzāli Rīgā nevar uzbūvēt jau kopš cara Nikolaja laikiem: Rīgas mūziķi sašutuši

Tagad, kad atkal tiek lauzti šķēpi, kur un kādai jābūt jaunajai Rīgas akustiskajai koncertzālei, ko kaut kad vēl tikai domā celt, varam ielūkoties vēsturē, un pārliecināties, ka prasības pēc jaunas koncertzāles Rīgā izskanējušas jau vairāk nekā pirms 110 gadiem un neviens tās nav ņēmis vērā. Ieskatam – bez komentāriem – viens no tā laika lielākajiem latviešu laikraksta „Dzimtenes Vēstnesis” 1908. gada 9. augusta numura rakstiem:

Koncertzāles trūkums Rīgā

Lai gan Rīga mūzikas mākslas ziņā ieņem vaj pirmo vietu starp Krievijas pilsētām, atskaitot abas galvas pilsētas (Sanktpēterburgu un Maskavu), tad tomēr Rīgā nav nevienas speciēlas koncertzāles. Ir jau Rīgā zāļu ļoti daudz, nes neviena no tām nav celta sevišķi koncertu vajadzībām, ievērojot akustikas jeb atbalsošanās likumus.

Ka labākā koncertzāle tiek ieskatīta Melngalvju nama zālē, kur arī visvairāk tiek rīkoti ārzemju viesu, kā arī vietējo labāko dziedātāju koncerti. Bet šī zāle nebūt nav piemērota koncertu vajadzībām. Tur lielais daudzums gleznu gar sienām, kā arī lielie griestu lukturi ļoti traucē skaņu brīvu izplūšanu un atbalsošanos. Tāpat ir ar lielu Vācu Amatniecības biedrības (tagad – nams Vecrīgā, Vaļņu ielā 30, kas pēc nopostīšanas 2. pasaules kara laikā pamatīgi pārbūvēts) zāli, kur zāli ceļot lūkots pavisam uz citām ērtībām un prasībām, ne uz skaņu akustiku. Zāle izgreznota vairākiem lieliem griestu lukturiem, kas gan balles gadījumā atstāj labu iespaidu, bet koncertā tikai ir par traucēkli, nemaz jau nerunājot par to. ka balkons publiku kavē, bez tam nav arī brīva izredze, kas sevišķi nepatīkam teātra izrādēs. Gluži tās pašas neērtības ir „Uleja” zālei (tagad – Rīgas Krievu teātris). Un vēl mazāk koncertiem noderīgas ir citas zāles, kaut gan  labākām zālēm trūkstot, gan vokāl-, gan instrumentāl-koncerti tiek dažkārt tur sarīkoti. Vienīgā speciēli koncertu prasījumiem piemērota zāle ir Pilsētas komercskolas zāle (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija), bet tā netiek ekspluatēta – koncertiem izīrēta.

Ievērojot šo trūkumu ļoti jāvēlas, kaut Rīgā uzceltu kādu speciēlu koncertzāli. To derētu vērā ņemt Rīgas Latviešu biedrībai, kurai tagad ceļams jauns nams (1908. gada jūnijā nodega iepriekšējais – vecais RLB nams). Te varētu noderēt par parauga citu pilsētu koncertzāles. Piemēram, Pēterburgas Teņiščeva koncertzālei ir neliels parters un ieapaļš amfiteātrs ar vairāk pakāpeniski paaugstinātām rindām; ložu un balkonu tam nav, tāpat nav citu lielu izgreznojumu gar sienām. Skatuve ir nes dekorācijām un priekšējā daļa drusku ārpus arkas zālē iebīdīta, tā ka koncerta priekšnesumos pats dziedātājs var stāvēs labi attālu no rampas un arī instrumentu var svabadi nostādīt aiz arkas. Šai zālē biss ievērots un piemērots akustikai par labu. Bez tam šā ierīkota zāle arī ļoti labi noder kā auditorija priekšlasījumiem, jo publikai lektors labi sadzirdams un arī saredzams, tā ka neviens sēdētājs otram neaizsedz izredzi. Ja nu ievērojam, ka R.L.B. zāli nākas bieži izlietot arī priekšlasījumiem un sapulcēm, tad šāds amfiteātra veids tikai būtu ieteicams.

Bet te nu jāņem vērā arī citas vajadzības, kā pašas biedrības, tā arī vietējās Zālei bieži jākalpo saviesīgai dzīvei gan pašas biedrības (kā kluba), gan citu biedrību izrīkojumos. Un priekš tam vajag plašu zāli ar gludu dejas grīdu. Tā tad ovālais veids nenoder, bet vajag plašas, garas zāles ar līdzenu grīdu. Tomēr arī šādu zāli ir iespējams vairāk piemērot priekšnesumiem, nekā tas bija ar agrāko R.L.B. zāli.

Man gadījies redzēt vairāk biedrību zāles Krievijā, kas pēdējā laikā celtas, kā tur stingri ievēroti akustikas prasījumi: sienas ir gludas, griezti augsti un bez kādiem piekārumiem; balkoni nekur nesniedzas līdz pašai skatuvei, bet ierīkoti tikai zāles otrā galā, vaj ložu beidā gar sienām. Apgaismots netiek ar lielajiem kroņu lukturiem, vaj bogenu lampām, bet gaisma lejas caur griestu kupolu, vaj gar sienu cimzēm, kur dažkārt elektriskās lampiņas nemaz nav redzamas. Tikpat no balkoniem, kā galerijas izredze uz skatuvi ir pilnīgi svabada. Kur ir plašākas galerijas ar vairāk rindām, tur soli pakāpeniski paaugstināti; tāpat ievērota ērtība balkonu rindās.

Ja Latviešu Biedrība izceltu speciēlu koncertzāli, kur tiešām būtu labāka akustika kā citās, tad jādomā, ka cittautu koncertanti to labprāt īrētu arī savām vajadzībām. Un tā kā koncerti Rīgā tiek sarīkoti ļoti bieži, tad cerams, zāle būtu pastāvīgi aizņemta, jo sestdieuu nn svētdienu vakaros to atkal noīrētu dažādas Rīgas biedrības, kurām nav savas telpas. To vajadzībām varētu ierīkot arī nelielu skatuvi ar nepieciešanām dekorācijām, kā tas ir „Ulejā” un citās biedrībās. Bet par plašu skatuvi tagad, kur ar laiku paredzama pilsētas teātra būve, gan nevajadzētu rūpēties. Turpretī ievērojot to, ka Rīgai nav speciēlas koncertzāles, jāgādā par tādu. Tā arī varētu būt liels faktors latviešu vokālās un instrumentālās mūzikas veicināšanas ziņā.