Vecais Daugavpils tramvajs aizceļojis uz Inčukalna Gaujaslīčiem – topošo Latvijas transporta muzeju 

Padomju laikā bagātā kažokzvēru audzētava bijusi visnotaļ ambicioza un arī uzcēlusi grandiozu „kultūras templi” ar vairākām zālēm, foajē, kafejnīcu, bibliotēku un tā tālāk. Tajā bija paredzētas vairāk vietu nekā pašā Gaujas (Gaujaslīcu) ciematā iedzīvotāju (ciematā dzīvoja ap 1000 ļaužu).

Tagad daļēji izdemolētais, izlaupītais un pussabrukušais nams pamazām tiek atjaunots. Tur, kā paši saka, traki cilvēki veido tehnikas kultūras centru-muzeju.

Uz “kažokzvēru drupām” top tehnikas centrs

Gaujas kultūras namā mājvietu atradīs padomju Latvijā izmantoto transportlīdzekļu ekspozīcija ar visnotaļ vēsturiskiem spēkratiem. Piemēram, ar pirmo Rīgas trolejbusu un slaveno "limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Tikko uz turieni arī pārvests no Daugavpils metāllūžņu laukuma izglābtais savulaik RVR 1978. gadā ražotais tramvaja vagons. Līdz galīgai idejas par muzeja-tehnikas centra realizācijai gan vēl paies vairāki gadi, bet darbi jau uzsākti... Un ir arī kur izvērsties.

Padomju laikā kažokādas tika pielīdzinātas zelta cenai un to audzētāji vārda tiešā nozīmē vārījās naudā, tostarp arī padomju saimniecība „Gauja”, kuru neskopojās ar naudas tērēšanu. Tā nu tā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā arī spēja „uzbliezt” milzīgu „kultūras šķūni”, kas gan savām tiešām vajadzībām kalpoja visai īsu laiku sprīdi.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas kultūras namu vairs nevienam nevajadzēja – tas nesa vienus vienīgus zaudējumus un Inčukalna novada pašvaldība ar sakostiem zobiem to „uzturēja pie dzīvības” un centās iztirgot. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tajā ierīkoja krāmu tirgu, līdz tas tika galīgi atstāts novārtā. Pirms vairākiem gadiem pat tika spriests, ka tur varētu atklāt kādu lielveikalu, bet ciematā, kur nav pat 1000 iedzīvotāju, tāds nevienam nebija vajadzīgs.

Leģendām apvītā ēka

Visi, kas devās uz Siguldu tikai varēja noskatīties uz grūstošo padomju kultūras lepnumu, kurš savulaik iemūžināts gan kinofilmās, gan apaudzis ar dažādām leģendām. Piemēram, tur filmēta Rīgas kinostudijas filma „Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986, režisors Jānis Streičs), kas stāsta par alkoholisma postu padomju kolhozos, ar kuru cīnās komjaunatnes sekretārs Vitolds (Jānis Paukštello). Ar dzeršanu saistīts vēl viens stāsts-leģenda.

Uz zvērsaimniecību “Gauja” 1985. gadā aizkomandēts jeb amatā pazemināts toreizējais LPSR sagādes ministrs Zigfrīds Girgensons. Vietējie teic, ka par pārāk lielu mīlestību uz stiprajiem dzērieniem. Kā tur bijis ar to alkoholu, vēsture klusē, bet tas, ka kādreizējais padomju ministrs bijis apveltīts ar lielām ambīcijām, gan ir fakts. Ar saviem “augstajiem sakariem” (kopš 1966. gada taču bijis sagādes ministrs) viņš panācis, ka gan saimniecība, gan arī tās kultūras nams spīdēja un laistījās. Ne jau katrs kolhozs 1987. gadā varēja nopirkt limuzīnu “Čaika” un divus Vācijas “Audi”…

Iespējams, ka bijušā par “deficītu atbildīgā” ministra nomešanai no amata bija jaunā PSRS politika, “perestroika“ – Leonīda Brežņeva kadru vietā stājās Mihaila Gorbačova “jaunā audze”. Tomēr Girgensons bija veiksmīgs un prasmīgs biznesmenis, jo arī pēc valsts neatkarības atgūšanas viņš turpināja vadīt uz sovhoza “Gauja” bāzes izveidoto kažokādu uzņēmumu “Gauja AB”.

Girgensons kultūras namu pārvērta par konfekti, no kura laikā gaitā pāri palika vien apbružāts ietinamais papīrītis. Nu atkal ir doma to pārvērst atpakaļ par konfekti.

Trakie padomju spēkratu atjaunotāji

2017. gadā  kultūras namu nopirka un sava īpašumā no pašvaldības pārņēma vietējais entuziasts Juris Rīts, kurš ir aizrautīgs tehnikas mīļotājs un kolekcionārs, pēc profesijas ārsts. Viņa īpašumā ir desmitiem padomju laika automašīnu. Viņam pievienojies arī privātvēsturnieks, elektrotransporta vēstures pētnieks Kārlis Grambergs.

Juris Rīts saka: „Strādāju par ārstu un tagad taisu pensijai ieguldījumu. Kad būšu pensijā, sēdēšu savā muzejā un tirgošu biļetes. Maziem puikām ir mazas mantu kastes, bet lieliem vajag lielu mantu kasti. Te būs izklaides vieta ar dažādām tehnikas vienībām - sākot ar velosipēdiem, mopēdiem, dažādām automašīnām un beidzot ar autobusiem, tramvajiem un trolejbusiem, varbūt kādreiz pat vilcieniem”.

Daugavpils tramvajs Inčukalnā

Kārlis Grambergs stāsta par tikko no Daugavpils ar “lielo fūri” atvesto tramvaja vagonu: “RVR pēc 2. pasaules kara PSRS pilsētām sāka konstruēt tramvaja vagonus. 1950. gadā uzprojektēja vagonu “RVR 50”, pēc tam arī numur 55. un 57.. 1960. gadā radās vagons “RVR 6”, kas ir tiešais priekštecis tai vagonu līnijai, kuras vagons tagad ir pie mums. Šādi vagoni Rīgā tika ražoti līdz 1988. gadam. Ja šajā laika nogrieznī RVR ražotajiem tramvajiem blakus noliekam, piemēram, kaut vai Čehoslovākijā ražotās "Tatras", tad mēs uzskatāmi redzētu, ka PSRS tramvaju ražošanas tehnoloģija tolaik bija 50-60 gadu līmenī, bez būtiskām tehnoloģiskām izmaiņām visā šo vagonu ražošanas laikā, lai gan - RVR inženieri centās projektēt un rādīt modernākus, laikam atbilstošus vagonus. Daugavpilī RVR-6M2 Nr. 030 tramvajs tika ekspluatēts līdz pat 2014. gadam, līdz pilsētai piegādāja Krievijā ražotos tramvajus”.

Vīri saka, ka vecais tramvajs stāvēja depo un gaidīja viņus. Patiesībā ne jau depo, bet gan metāllūžņu laukumā. Pilsēta tramvajus bija plānojusi nodot metāllūžņos, un Daugavpils dome tos īsti pat negribēja piešķirt tehnikas kolekcionāriem. Tomēr vēlāk, arī pateicoties vietējiem entuziastiem, sevišķi Denisam Sedovam, izdevās tramvaju saglābt. Grambergs neatklāj, cik samaksājis par tramvaju, bet 18 tonnas smagais vagons maksājis “metāllūžņu cenu reiz ikss”. Pērējos metāllūžņos nodotos vagonus sagrieza, lai dabūtu detaļas un atjaunotu ekspozīcijai paredzēto, kuru domāts ievietot bijušajā kultūras namā uz sliedēm. Kur ņemt sliedes, idejas gan pagaidām vēl nav.

Grambergs atklāj, ka ideja par tehnikas muzeja-centra radīšanu tapusi tad, kad internetā ieraudzījis video, ka Getliņu izgāztuvē ir trolejbuss, kurš bija pelnījis savu saglābšanu: “Tas ir trolejbuss “MTB 82”, vienīgais tāda veida trolejbuss, kas saglabājies Latvijā. To ražoja Krievijā, Tušinas militārajā rūpnīcā, tāpēc tie netika numurēti, un šis varētu būt ražots 1948.-51. gadā. Ar šādiem Rīgā arī atklāja trolejbusu satiksmi”.

Viņš uzsver, ka Inčukalna Gaujaslīčos turpmāk tiks saglābts vairāku desmitgažu tehnikas mantojums no padomju Latvijas, kas varētu būt interesants ne tikai vietējiem, bet arī ārzemju tūristiem.

Autoparks pastāvīgi papildinās. Rīts stāsta: “Parasti mašīnas vedam no Krievijas un Somijas. Piemēram, PSRS uz Somiju savulaik eksportēja moskvičus. Soms vienu moskviču – kravas nopirka darbam, bet otru glaunāku, ar ko braukt uz teātri. Krieviem tagad tos vest atpakaļ nav izdevīgi, jo ir liela ievedmuita, bet mēs esam Eiropas Savienībā. Vistālākā mašīna – pilnpiedziņas "pobeda", ko esmu atdzinis, ir no Krievijas – Mongolijas pierobežas, aiz Ulanude. Daudz nāk arī no Moldovas, Piedņestras, uz kurieni tagad daudzi baidās braukt”.