Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Latvijas elektrotransporta vēstures pētnieks Kārlis Grambergs Inčukalna novadā – bijušajā Gaujaslīču kultūras namā vēlas saglābt vairāku desmitgažu padomju Latvijas transporta vēstures mantojumu. (Foto: Rojs Maizītis)

Vecais Daugavpils tramvajs aizceļojis uz Inčukalna Gaujaslīčiem – topošo Latvijas transporta muzeju  2

9vīri
9. februārī 05:41 2020. gada 9. februārī 05:41
 
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
Vidzemes šosejas malā starp Vangažiem un Siguldu slejas milzīgs, visu pamests kultūras centrs – bijušās padomju zvērsaimniecības „Gauja” kultūras nams, kas savulaik bija viens no lepnākajiem un lielākajiem kultūras namiem ne tikai kādreizējā Rīgas rajonā, bet gan visas Latvijas laukos. Pēc vairāku gadu pamestības tajā top padomju laiku spēkratu centrs-muzejs. Tikko uz turieni no Daugavpils metāllūžņu plača pārvests savulaik Rīgas vagonu rūpnīcā (RVR) būvētais tramvaja vagons.

Padomju laikā bagātā kažokzvēru audzētava bijusi visnotaļ ambicioza un arī uzcēlusi grandiozu „kultūras templi” ar vairākām zālēm, foajē, kafejnīcu, bibliotēku un tā tālāk. Tajā bija paredzētas vairāk vietu nekā pašā Gaujas (Gaujaslīcu) ciematā iedzīvotāju (ciematā dzīvoja ap 1000 ļaužu).

Tagad daļēji izdemolētais, izlaupītais un pussabrukušais nams pamazām tiek atjaunots. Tur, kā paši saka, traki cilvēki veido tehnikas kultūras centru-muzeju.

Uz “kažokzvēru drupām” top tehnikas centrs

Topošajā padomju Latvijas transporta muzejā-tehnikas centrā vietu atradušas jau vairākas PSRS ražotās automašīnas. (Foto: Rojs Maizītis)

Gaujas kultūras namā mājvietu atradīs padomju Latvijā izmantoto transportlīdzekļu ekspozīcija ar visnotaļ vēsturiskiem spēkratiem. Piemēram, ar pirmo Rīgas trolejbusu un slaveno "limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Tikko uz turieni arī pārvests no Daugavpils metāllūžņu laukuma izglābtais savulaik RVR 1978. gadā ražotais tramvaja vagons. Līdz galīgai idejas par muzeja-tehnikas centra realizācijai gan vēl paies vairāki gadi, bet darbi jau uzsākti... Un ir arī kur izvērsties.

Padomju laikā kažokādas tika pielīdzinātas zelta cenai un to audzētāji vārda tiešā nozīmē vārījās naudā, tostarp arī padomju saimniecība „Gauja”, kuru neskopojās ar naudas tērēšanu. Tā nu tā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā arī spēja „uzbliezt” milzīgu „kultūras šķūni”, kas gan savām tiešām vajadzībām kalpoja visai īsu laiku sprīdi.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas kultūras namu vairs nevienam nevajadzēja – tas nesa vienus vienīgus zaudējumus un Inčukalna novada pašvaldība ar sakostiem zobiem to „uzturēja pie dzīvības” un centās iztirgot. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tajā ierīkoja krāmu tirgu, līdz tas tika galīgi atstāts novārtā. Pirms vairākiem gadiem pat tika spriests, ka tur varētu atklāt kādu lielveikalu, bet ciematā, kur nav pat 1000 iedzīvotāju, tāds nevienam nebija vajadzīgs.

Leģendām apvītā ēka

Kādreiz lepnais sovhoza “Gauja” kultūras nams pašlaik ir bēdīgā stāvoklī, bet pamazām tas tiek remontēts. (Foto: Rojs Maizītis)

Visi, kas devās uz Siguldu tikai varēja noskatīties uz grūstošo padomju kultūras lepnumu, kurš savulaik iemūžināts gan kinofilmās, gan apaudzis ar dažādām leģendām. Piemēram, tur filmēta Rīgas kinostudijas filma „Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986, režisors Jānis Streičs), kas stāsta par alkoholisma postu padomju kolhozos, ar kuru cīnās komjaunatnes sekretārs Vitolds (Jānis Paukštello). Ar dzeršanu saistīts vēl viens stāsts-leģenda.

Uz zvērsaimniecību “Gauja” 1985. gadā aizkomandēts jeb amatā pazemināts toreizējais LPSR sagādes ministrs Zigfrīds Girgensons. Vietējie teic, ka par pārāk lielu mīlestību uz stiprajiem dzērieniem. Kā tur bijis ar to alkoholu, vēsture klusē, bet tas, ka kādreizējais padomju ministrs bijis apveltīts ar lielām ambīcijām, gan ir fakts. Ar saviem “augstajiem sakariem” (kopš 1966. gada taču bijis sagādes ministrs) viņš panācis, ka gan saimniecība, gan arī tās kultūras nams spīdēja un laistījās. Ne jau katrs kolhozs 1987. gadā varēja nopirkt limuzīnu “Čaika” un divus Vācijas “Audi”…

Iespējams, ka bijušā par “deficītu atbildīgā” ministra nomešanai no amata bija jaunā PSRS politika, “perestroika“ – Leonīda Brežņeva kadru vietā stājās Mihaila Gorbačova “jaunā audze”. Tomēr Girgensons bija veiksmīgs un prasmīgs biznesmenis, jo arī pēc valsts neatkarības atgūšanas viņš turpināja vadīt uz sovhoza “Gauja” bāzes izveidoto kažokādu uzņēmumu “Gauja AB”.

Girgensons kultūras namu pārvērta par konfekti, no kura laikā gaitā pāri palika vien apbružāts ietinamais papīrītis. Nu atkal ir doma to pārvērst atpakaļ par konfekti.

Trakie padomju spēkratu atjaunotāji

Rīgas Vagonu rūpnīcā 1978. gadā būvētais tramvajs pa Daugavpils ielām kursēja līdz 2014. gadam. (Foto: Rojs Maizītis)

2017. gadā  kultūras namu nopirka un sava īpašumā no pašvaldības pārņēma vietējais entuziasts Juris Rīts, kurš ir aizrautīgs tehnikas mīļotājs un kolekcionārs, pēc profesijas ārsts. Viņa īpašumā ir desmitiem padomju laika automašīnu. Viņam pievienojies arī privātvēsturnieks, elektrotransporta vēstures pētnieks Kārlis Grambergs.

Juris Rīts saka: „Strādāju par ārstu un tagad taisu pensijai ieguldījumu. Kad būšu pensijā, sēdēšu savā muzejā un tirgošu biļetes. Maziem puikām ir mazas mantu kastes, bet lieliem vajag lielu mantu kasti. Te būs izklaides vieta ar dažādām tehnikas vienībām - sākot ar velosipēdiem, mopēdiem, dažādām automašīnām un beidzot ar autobusiem, tramvajiem un trolejbusiem, varbūt kādreiz pat vilcieniem”.

Daugavpils tramvajs Inčukalnā

Rīgas Vagonu rūpnīcā 1978. gadā būvētais tramvajs pa Daugavpils ielām kursēja līdz 2014. gadam. (Foto: Kārlis Grambergs)

Kārlis Grambergs stāsta par tikko no Daugavpils ar “lielo fūri” atvesto tramvaja vagonu: “RVR pēc 2. pasaules kara PSRS pilsētām sāka konstruēt tramvaja vagonus. 1950. gadā uzprojektēja vagonu “RVR 50”, pēc tam arī numur 55. un 57.. 1960. gadā radās vagons “RVR 6”, kas ir tiešais priekštecis tai vagonu līnijai, kuras vagons tagad ir pie mums. Šādi vagoni Rīgā tika ražoti līdz 1988. gadam. Ja šajā laika nogrieznī RVR ražotajiem tramvajiem blakus noliekam, piemēram, kaut vai Čehoslovākijā ražotās "Tatras", tad mēs uzskatāmi redzētu, ka PSRS tramvaju ražošanas tehnoloģija tolaik bija 50-60 gadu līmenī, bez būtiskām tehnoloģiskām izmaiņām visā šo vagonu ražošanas laikā, lai gan - RVR inženieri centās projektēt un rādīt modernākus, laikam atbilstošus vagonus. Daugavpilī RVR-6M2 Nr. 030 tramvajs tika ekspluatēts līdz pat 2014. gadam, līdz pilsētai piegādāja Krievijā ražotos tramvajus”.

Vīri saka, ka vecais tramvajs stāvēja depo un gaidīja viņus. Patiesībā ne jau depo, bet gan metāllūžņu laukumā. Pilsēta tramvajus bija plānojusi nodot metāllūžņos, un Daugavpils dome tos īsti pat negribēja piešķirt tehnikas kolekcionāriem. Tomēr vēlāk, arī pateicoties vietējiem entuziastiem, sevišķi Denisam Sedovam, izdevās tramvaju saglābt. Grambergs neatklāj, cik samaksājis par tramvaju, bet 18 tonnas smagais vagons maksājis “metāllūžņu cenu reiz ikss”. Pērējos metāllūžņos nodotos vagonus sagrieza, lai dabūtu detaļas un atjaunotu ekspozīcijai paredzēto, kuru domāts ievietot bijušajā kultūras namā uz sliedēm. Kur ņemt sliedes, idejas gan pagaidām vēl nav.

Grambergs atklāj, ka ideja par tehnikas muzeja-centra radīšanu tapusi tad, kad internetā ieraudzījis video, ka Getliņu izgāztuvē ir trolejbuss, kurš bija pelnījis savu saglābšanu: “Tas ir trolejbuss “MTB 82”, vienīgais tāda veida trolejbuss, kas saglabājies Latvijā. To ražoja Krievijā, Tušinas militārajā rūpnīcā, tāpēc tie netika numurēti, un šis varētu būt ražots 1948.-51. gadā. Ar šādiem Rīgā arī atklāja trolejbusu satiksmi”.

Viņš uzsver, ka Inčukalna Gaujaslīčos turpmāk tiks saglābts vairāku desmitgažu tehnikas mantojums no padomju Latvijas, kas varētu būt interesants ne tikai vietējiem, bet arī ārzemju tūristiem.

Autoparks pastāvīgi papildinās. Rīts stāsta: “Parasti mašīnas vedam no Krievijas un Somijas. Piemēram, PSRS uz Somiju savulaik eksportēja moskvičus. Soms vienu moskviču – kravas nopirka darbam, bet otru glaunāku, ar ko braukt uz teātri. Krieviem tagad tos vest atpakaļ nav izdevīgi, jo ir liela ievedmuita, bet mēs esam Eiropas Savienībā. Vistālākā mašīna – pilnpiedziņas "pobeda", ko esmu atdzinis, ir no Krievijas – Mongolijas pierobežas, aiz Ulanude. Daudz nāk arī no Moldovas, Piedņestras, uz kurieni tagad daudzi baidās braukt”.

Saistītās ziņas

Unikāla padomju auto tehnikas ekspozīcija Ogrē. FOTO 2
100 lietas Latvijas simtgadei. 2008. gads: ŽIGULĪTIS
Ardievas vecajam labajam žigulim VAZ 2104 4

Citi šobrīd lasa

Sazvērestības teorijas, kas biedēja spāņu gripas pandēmijas laikā, kad cilvēki mira miljoniem 4
Vai veikalā nopirktie augļi un dārzeņi ir jāmazgā ar ziepēm? 11
Publiskās vietās turpmāk drīkstēs doties ne vairāk kā divi cilvēki vai ģimene 20
Skatīt visus komentārus

16-летняя дочь Крутого в микрошортах устроила танцевальный беспредел на карантине

После истории с Лещенко Лера Кудрявцева сдала тест на коронавирус