Pirmo reizi ar makšķeri uz ledus - "Operācija Asaris"

Jā, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka, nodzīvojis šajā pasaulē teju vai pusgadsimtu, ne reizi nebiju spēris kāju uz ledus ar makšķeri rokā. Patiesībā jau arī reizes, kad esmu makšķerējis vasarā, ir uz pirkstiem skaitāmas. Tāpēc skaidrs, ka, pošoties epohālajam iznācienam uz Langstiņu ezera ledus, vajadzēja laikus nodrošināties ar pieredzējušiem padomdevējiem un mentoriem. Izvēle krita uz fotogrāfiem: uz Aigaru Jansonu tāpēc, ka vajadzēja kādu, kurš būtu pieredzējis copmanis un pie viena varētu visu šo pasākumu iemūžināt, kā arī uz fotomākslas vecmeistaru Gunāru Bindi, kuram Langstiņos ir māja. Vairāk nekā pieklājīga kompānija, kurā zaudēt zemledus copes nevainību.

Vēl vajadzēja noorganizēt ekipējumu, jo pilsētas zābakos ar plānu zoli un mētelītī uz ledus nav ko darīt; to saprot pat tāds profāns kā es. Pirkt visas drēbes un uzpariktes, nezinot, vai pirmā zemledus cope nepaliks arī pēdējā, likās pārāk izšķērdīgi, tāpēc labi, ka talkā nāca copes lietu tirgotāji Salmo, kas bija ar mieru aizdot gan tērpu un zābakus, gan urbi un žibulētāja kasti. Pašam man tas viss būtu izmaksājis ap trim simtiem eiro. Copmaņi tiešām ir traki, tērējot tādu naudu zivīm...

Atziņa nr. 1

Auksti nav!

Ekipējums tiešām ir no svara. Bez labiem gumijas zābakiem es nemaz uz ledus netiktu, jo pāris metri piekrastē ir atkusuši un jābrien pa ūdeni. Pa otram lāgam laba ekipējuma vērtību apjēdzu apmēram pēc stundas, kas pavadīta uz ledus, kad sāk brīžam snigt, brīžam līt. Esot siltā jakā, siltās biksēs un ar kapuci galvā, visa šī no gaisa krītošā nejēdzība mani atstāj imūnu un vienaldzīgu. Pārsteigums tas, ka tiešām nav auksti, arī rokām ne. Kolēģis Jansons, kurš tērpies parastā pilsētas jakā un krāmējas ar fotokameru, tikmēr jau ir pārsalis.

Atziņa nr. 2

Caurumot ledu ir viegli

No zivs mani šķir 15 centimetri ledus. Šī barjera ir jānojauc. Šim nolūkam man ir urbis par 35 eiro – par tādu naudu varētu nopirkt vienkāršāko Bosch urbjmašīnu. Nu, jā, bet caurumu ledū ar to būtu grūti izurbt...

Ledus urbšana izrādās negaidīti aizraujošs process. Šņerk, šņerk, šņerk – un esmu ledum cauri. Atliek ar strauju kustību izraut urbi reizē ar vižņiem. Tādā garā izurbināju četrus caurumus, bet būtu gatavs urbt vēl un vēl. Ja kādam vajag izurbt ledū caurumu, droši varat saukt mani, es tagad šajā lietā esmu speciālists.

Atziņa nr. 3

Grūtākais – cīņa ar tārpu

Pašā copes procesā nekā ārkārtīgi sarežģīta, izrādās, nav. Protams, ar noteikumu, ka kāds labs cilvēks iepriekš ir sagatavojis makšķeri, uztinis auklu, piemeklējis āķi un to spožo štruntu pie āķa, kam es vēl šobaltdien nezinu nosaukumu. Tas, lūk, pievilinot zivis. Var jau būt, nestrīdos. Man kolēģa Jansona sagatavotā zemledus copes piederumu kaste, kurā sastellētas mazās makšķerītes, bet atsevišķā kastītē izkārtoti āķīši un viss pārējais, atgādina Holivudas filmās redzētus algoto slepkavnieku ankambarus, kur tikpat glīti sarindoti visādi šaujamie.

Toties tārpi man – vēlreiz paldies Salmo pārdevējiem – man ir pašam savi. Pamēģinot pirmo tārpu uzdabūt uz āķa, man uzreiz radās praktiskas dabas ieteikums – vai, lūdzu, nevarētu ražot vienu izmēru lielākus tārpus? Šie ir tik mazi, ka grūti uzspraust uz āķa. Un vēl es gribētu krāsainu makšķerauklu, teiksim, sarkanu, jo balti bezkrāsaino ir ļoti grūti saskatīt uz sniega fona.

Atziņa nr. 4

Atrast dibenu

Kad visi copmaņi ir pasmējušies par manām stulbajām vēlmēm, laiks ielaist āķi ūdenī. Vajagot ielaist līdz gruntij, māca zinātāji. Bet kā es zināšu, ka ir sasniegta grunts? To varēšot noteikt pēc makšķerauklas, kas vairs nebūs nostiepta. Jā, tiešām, pēc brīža aukla atslābst, tātad dibens sasniegts.

Tālāk vajagot pacelt āķi mazliet virs grunts, kratīt un lēni cilāt augšup lejup. Agri vai vēlu kāda dumja zivs pieķeršoties. Mēģinu tam noticēt. Bet kā es zināšu, ka zivs ir pieķērusies? Zemledus makšķerei taču pludiņa nav? To es noteikti jutīšot, saka meistari.

Atziņa nr. 5

Zivis tiešām ir dumjas

Minūtes desmit mērcēju tārpu pirmajā caurumā, taču jēgas nav nekādas. Sirdi silda vienīgi tas, ka arī turpat blakus copējošais Gunārs Binde neko nav noķēris. Tātad vaina nav manā stulbumā, vienkārši zivju te nav.

Meistaru pamudināts, pāreju pie otra cauruma, aizstiepju arī kasti – nešanai tā nav sevišķi parocīga, toties sēdēšanai gan lieti noder. Minūtes piecas bakstos šajā caurumā, taču rezultāts ir tas pats vecais. Eh, iešu labāk atpakaļ pie pirmā cauruma, tas man patika labāk.

Vēl pēc dažām minūtēm sajūtu tādu kā vieglu rāvienu. Vai varētu būt, ka tā ir zivs? Jāvelk laukā, jāpaskatās... Tavu brīnumu – galā tiešām ir asaris! Pēc manas saprašanas ne pārāk liels, taču brāļi iekš copes saka, ka esot ļoti pieklājīgs – pāri par 100 gramiem. Mēģinu justies lepns ar savu guvumu.

Atziņa nr. 6

Zivis ir sasodīti mazas

Protams, tagad, tēlaini izsakoties, āķis lūpā ir ne tikai asarim, bet arī man. Nu tik vilkšu zivis vienu pēc otras! Nākamā tiešām pieķeras jau pēc pāris minūtēm, taču, izvelkot to ārā, esmu vīlies – jaunais asaris ir labu tiesu mazāks par nesen noķerto ciltsbrāli. Tādu vispār ir vērts ņemt? Varbūt laist atpakaļ, lai paaugās? Nē, saka pieredzējušie copmaņi, saimniecībā noderēšot arī tāds. Tādas jau tās zemledus copes zivteles esot. Hmm, biju kaut kā iedomājies, ka zivis būs lielākas. Šitādu pilnīgi noteikti kauns nest mājās sievai rādīt un lielīties – paskat, kādu es zivi noķēru!

Atziņa nr. 7

Tā nav sērijveida cope

Pēc otrā asara uz labu brīdi iestājas iztukšītis. It kā kaut kāda rosība apakšā notiek, taču, izvelkot āķi, tas ir tukšs – nav ne tārpa, ne zivs. Izskatās, ka asari ir atraduši veidu, kā par velti pierīties. Tā jau man it kā nav žēl, jo tārpu bundžā varētu pietikt vieglām pusdienām visai Langstiņu ezera asaru populācijai, taču šāda zivju barošanas metode ir ārkārtīgi piņķerīga, jo katru reizi uz āķa jāsprauž jauns tārps. Sāk salt pirksti. Pēc minūtēm desmit rosība apakšā izbeidzas. Laikam zivis ir paēdušas.

Mēģinot sevi izklaidēt, izurbju vēl vienu caurumu un pārvācos pie tā. Jēgas nekādas. Binde tikmēr izvilcis divus asarīšus – tikpat maziņus kā mans otrais numurs. Laiks samaitājas, un sākas slapjš sniegs. Man jau nekas, varu uzlikt kapuci un justies kā Dieva azotē, taču Jansons kļūst nemierīgs un nervozi pūš elpu uz rokām – ar fotoaparātu tādā laikā krāmēties neesot īpaši patīkami.

Atziņa nr. 8

Laba daudz nevajag

Pagājusi apmēram stunda, kopš spēru kāju uz ledus. Pārceļos atpakaļ pie sava veiksmīgā cauruma – varbūt zivis tagad ir sapulcējušās pie tā uz launagu? Tiešām – pēc minūtēm piecām atkal pieķeras viens mikroasaris. Vēl pēc piecām vēl viens. Un tad atkal iestājas ilgstošs klusuma brīdis.

Jansons nu jau ir pavisam nosalis. Sāku saprast, kādēļ copmaņi uz ledus līdzi ņem tēju un kaut ko stiprāku. Gan sasildīties varētu, gan aizpildīt pauzes starp brīžiem, kad zivis kaut kur izgājušas. Man siltajā jakā un siltajos zābakos ir labi, taču, apžēlojoties par kolēģi, esmu gatavs mest mieru un iet malā. Pa abiem ar Bindi esam noķēruši septiņas zivis: vienu palielu, sešas ne pārāk. Vecmeistaram sanāks vakariņas, jo es no sava loma cēli atsakos. Patiesībā nejūtu ne mazāko vēlēšanos ķidāt zivis, turklāt vēl tik mazas – tāpat nepratīšu no tām neko prātīgu pagatavot. Un vēl tā ņemšanās ar asakām...

Atziņa nr. 9

Gaidīsim vasaru!

Vai bija vērts dirnēt uz ledus slapjā sniegā pusotru stundu, lai noķertu četras necilas zivteles? No racionālā viedokļa – noteikti nē. Pa šo pusotru stundu es būtu varējis izdarīt kaut ko derīgāku, piemēram, beidzot pielikt mājās pie sienas IKEA plauktiņu. Lai, zivīm ķeroties ar tādu intensitāti, es nodrošinātu četru cilvēku ģimeni ar vakariņām, man uz ledus būtu jāpavada vismaz astoņas stundas. Vienkāršāk būtu aiziet uz veikalu un tur nopirkt četras karpas filejas.

Taču nevar noliegt, ka savs šarms tupēšanai uz ledus ir. Sēžot un lūrot āliņģī, drīz vien iestājas kaut kas līdzīgs meditatīvam transam – tu cilā makšķeri, īsti neticot, ka kaut kas pieķersies, un ne par ko nedomā. Jo par zivīm domāt nav nekādas jēgas – tāpat es, atšķirībā no pieredzējušākiem copmaņiem, nezinu nekādas kara viltības, ar kuru palīdzību varētu pievilināt lomu. Bet par kaut ko citu domāt uz ledus i negribas, i nesanāk. Tādā ziņā zemledus cope lieliski iztīra galvu.

Vai es pirkšu pats savu sēžamkasti, urbi un makšķeres un nākamnedēļ atkal iešu uz ledus? Nē. Pirmkārt, ja atkusnis turpināsies, tad pavisam drīz nekāda ledus nebūs. Bet, otrkārt, tik ļoti man žibulēšanas āķis tomēr lūpā neieķērās, lai es kļūtu par pastāvīgu zemledus makšķernieku. Turklāt man liekas, ka ziemas copmaņa tērps man diez ko nepiestāv. Labāk sagaidīšu vasaru un palūgšu, lai Deviņvīru galvenais redaktors Aldis Miesnieks man iemāca spiningot. Arī spiningošana, tāpat kā vēl pavisam nesen zemledus cope, man ir pilnīgi tumša bilde, taču esmu redzējis, ka tas izskatās ļoti vienkārši – ar atvēzienu ielidini vizuli ūdenī, spolei tarkšķot, to velc klāt, un galā spirinās liela līdaka. Man varētu patikt. Turklāt līdaka ir lielāka par pirksta izmēra asarīti. Vārdu sakot, plāns vasarai man ir gatavs!