100 lietas Latvijas simtgadei. 1956. gads: MEŽABRĀĻI
Cesvaines pusē notiek pēdējā mežabrāļu bruņotā cīņa ar čekistiem pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gadā. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1956. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1957. gads.
1956. gada lieta jeb varoņi ir MEŽABRĀĻI, jo tieši šajā gadā notika pēdējā zināmā apšaude starp Latvijas okupantiem un pēdējo mežabrāļu grupējumu. Kaut arī pēdējā Latvijas mežabrāļu grupējuma vadonis bija Polijas pavalstnieks, cepuri nost viņa priekšā. Staņislavs Zavadskis vēl pirmajā Ulmaņlaikā nelegāli pārgāja Polijas-Latvijas robežu un mūsu zemītē slepus strādāja pie lauku saimniekiem, bet pēc tam „legalizējās”. Pēc sarkanarmijas otrreizējās ienākšanas Latvijā viņš iebēga mežā un ar ieročiem rokās veselus 12 gadus aizstāvēja savu (un arī Latvijas) brīvību. Tas, ka viņš bija polis, viņu droši vien arī paglāba no nosalšanas gulaga koncentrācijas nometnēs. Zavadski deportēja atpakaļ uz tēvzemi – Poliju, kur viņš savu atlikušo darba mūžu nerepresēts varēja nostrādāt kādā zeķu fabrikā. Viņa cīņubiedrus gan tiesāja „pasaulē vishumānākās tiesa”.
Vēstures avoti liecina: „Pēdējā reģistrētā apšaude ir 1956. gada augustā Cesvaines apkaimē starp Staņislava Zavadska jeb „Pana” trīs vīru grupu un čekistiem, kas viņus meklēja. 1954. gadā viņi bija sašāvuši Cesvaines rajona čekas priekšnieku, kuru uzreiz aizveda uz Maskavu ārstēties. „Pana” vīrus ilgi nevarēja noķert, jo sūtīt mežā lielu karaspēka masu dažu karotāju dēļ nebija jēgas, turklāt čekisti negribēja izrādīt, ka mežā joprojām ir „bandīti”. „Pana” grupu čekisti iznīcināt nespēja; čekas ģenerālis Vēvers viņiem rakstīja vēstuli, lūdzot „pārtraukt traucēt mierīgo darbarūķu darbu” un iznākt no meža. Ziņu nodeva ar Zavadska mātes palīdzību. 1956. gada oktobrī viņiem abiem tiešām atļāva aizbraukt uz Poliju, bet novembrī no meža iznāca abi atlikušie – Pēteris Tirzītis un Ivars Grabāns.
1956. gada oktobrī, pēc VDK priekšsēdētājs Jāņa Vēvera īpaša aicinājuma ar solījumu nesodīt, padevās pēdējā partizānu grupa trīs vīru sastāvā Staņislava Zavadska vadībā.
Staņislavs Zavadskis dzimis 1921. gada 2. februārī Polijas pilsētiņā Džeruki (mūsdienu Baltkrievija), kurš 1935. gadā četrpadsmit gadu vecumā nelegāli pārgāja Polijas - Latvijas robežu un strādāja par laukstrādnieku Ilūkstes apriņķa Skrudalienas pagastā. 1937. gadā tāpat nelegāli atgriezās Polijā, kur nokārtoja dokumentus un ieguva legālu atļauju iebraukšanai Latvijā. Atkal strādāja Ilūkstes apriņķa Skrudalienas pagastā. 1938. gadā pārcēlās dzīvot un strādāt uz Vidzemi. 1944. gada 8. decembrī, izvairoties no mobilizācijas Sarkanajā armijā Staņislavs Zavadski, pārgāja nelegālā stāvoklī un pievienojās nacionālajiem partizāniem. Segvārds „Pans”. Pana grupas pamatdarbības vietas bija Cesvaines, Tirzas un Piebalgas apkaimes.
