FOTO: “UBU” - Roberta Vilsona šedevrs pirmoreiz Latvijā!

 Vilsons bija mākslinieks, kurš vairāk nekā mainīja mūsdienu teātra valodu, – viņš faktiski radīja to no jauna. Viņš lika gaismai pārtapt par izrādes tēlu, pārvērta žestu par jēgu, pauzi – par notikumu, bet skatuvi – par telpu, kur vizuālajai domāšanai tiek piešķirts dramaturģijas spēks.

Vilsona estētika ir dzimusi arhitektūras, dizaina un tēlotājmākslas sadures punktā, un tieši tas viņa izrādēm piešķir stingru, teju inženiertehnisku precizitāti: ritms ir būvēts kā partitūra, kompozīcija pakļauta ģeometrijai, ik detaļa darbojas kā struktūras elements un emocionāls efekts reizē.

Vilsons ir dzimis Teksasā, studējis dizainu Ņujorkā, arhitektūru – Arizonā un gleznošanu Parīzē. 1993. gadā viņš ieguva Venēcijas biennāles “Zelta lauvu” – godalgu, par kuru sapņo  katrs mākslinieks. Savukārt 1997. gadā kļuva par pirmo un pagaidām vienīgo amerikāni, kurš saņēmis Eiropas Teātra balvu. Ar režisoru sadarbojās visspilgtākās un nepieradinātākās zvaigznes – popdīva Lēdija Gaga un operas primadonna Džesija Normena, Toms Veitss un Vilems Defo, Tilda Svintone un Izabella Ipēra un vēl, un vēl – grūti pat iedomāties kādu augstākās raudzes skatuves mākslinieku, kurš nebūtu “ierakstīts” šajā kolēģu listē viņa 56 gadus ilgajā karjerā! Viņi visi ļāvās un uzticējās meistaram, jo zināja, ka viņš izgaismos vēl neatklātas personības šķautnes un jaunus dziļumus.

Viņa operas un drāmas iestudējumi nenovecoja: tie bija pārlaicīgi kopš dzimšanas un joprojām eksistē paši savā koordinātu sistēmā. Viņš uzveda ne vien stundām, bet pat dienām ilgas izrādes un kopā ar Filipu Glāsu radīja operu “Einšteins pludmalē” (“Einstein on the Beach”) – vienu no nozīmīgākajiem mūzikas teātra iestudējumiem visā 20. gadsimtā. 

Taču kas notiks, ja vienā punktā pēkšņi satiksies francūzis Alfrēds Žarī, katalānis Žoans Miro un amerikānis Roberts Vilsons – trīs tik atšķirīgu laikmetu, valstu un estētisko virzienu pārstāvji? Iztēles eksplozija. Taps pārdrošs bezkaunības, groteskas un filozofijas mikslis. Tieši tā radās izrāde performance “UBU” / “IBĪ”. Tās pirmizrāde notika Maljorkā, Palmas Laikmetīgās mākslas muzejā “Es Baluard” – un šis bija teju rituāls žests, jo tieši te, Baleāru salās, dzīvoja un strādāja Žoans Miro, kura vizuālais mantojums ir iestudējuma mākslinieciskā koda atslēga. “UBU” tapa burtiski Miro, Žarī un Vilsona sadursmes brīdī un vietā – un izvērtās par virtuozu teatrālo fantasmagoriju. 

Alfrēds Žarī sarakstīja lugu par viltīgu un asinskāru viduvējību, kas laužas pie varas un tiek pie tās, - un publika bija satriekta. Pirmizrāde notika 1896. gadā, kļuva par skandālu un uz visiem laikiem mainīja skatuves mākslas vēsturi – luga, kura sākās ar negantu brēcienu “Sūds!”, pavēra ceļu absurda teātrim. Savukārt Miro dekādēm ilgi ik pa laikam atgriezās pie karaļa Ibī un viņa līdzgaitniekiem, zīmēja groteskus tēlus, piedalījās eksperimentālos iestudējumos – un to visu savā darbā ir atspoguļojis Vilsons.    

Viņā “UBU” atdzīvina Miro gleznu vizuālos motīvus, avīžpapīrs te pārvēršas par izejmateriālu tērpiem un dekorācijām, bet leģendārās “Mori el Merma” lelles ieņem savu vietu jaunā scēniskā Visumā. Skatītāju acu priekšā uzvirmo gleznaina, pulsējoša pasaule: daudzvalodu pantomīma, kam nav nepieciešams tulkojums; gaismu raksti – te rubīnsarkanais, te košs ultramarīns; deju fragmenti līdzās haosam un asinsizliešanai; sirreālistiski objekti; kariķēti tēli; Žarī iestudējuma lācis, kas sveicina publiku!.. Tā nav izrāde – tas ir audekls, kurš plūst un mainās, glezna, ko radījis mākslinieks, kam skatuve arvien bijusi tīrās mākslas teritorija.

Vilsons uzlūkoja “Karali Ibī” kā absurda un šausmu kolīziju – un uzskatīja, ka teātra uzdevums ir šo spriedzi kāpināt, cik vien ir tā spēkos. Viņš teica: “Nav vērts noņemties ar teātri, ja mēs nejaudājam padarīt šo situāciju vēl biedējošāku. Un nav vērts to darīt tad, ja nevaram par to pasmieties.”   

Izrāde “UBU” ir otrais Vilsona darbs, ko ir tā laime redzēt Rīgas publikai, - pirmā bija leģendārā Mihaila Barišņikova monoizrāde “Vēstule cilvēkam”. Skatītājus gaida ārkārtīgi reta pieredze: smieties, grimt pārdomās, degt sajūsmā un sašutumā, minēt mākslinieciskas dabas rēbusus un, pats galvenais, “redzēt Vilsonu” – maksimāli precīzu un tīru. Šī ir iespēja pieskarties viņa radošajam mantojumam, kas ir veidojis mūsu laikmeta teātri, saprast, kādēļ viņa estētiskais redzējums ir un būs etalons meistara pēctečiem, un sajust spēku, kas piemīt teātrim, kurš visos laikos ir apsteidzis savu laiku – un turpina to darīt joprojām.    

6. februārī plkst. 19.00, 7. februārī plkst. 13.00 un 19.00 kultūrtelpā “Hanzas Perons”. Performance tiks rādīta ar audiopavadījumu  divās valodās: angliski – ar oriģinālo Roberta Vilsona balss ierakstu -, un latviski.

Izrādes biļetes pieejamas visās Biļešu Paradīzes kasēs un interneta veikalā bilesuparadize.lv. Ieteicamais vecums: 12+

Viesizrāžu organizators Winstag Production SIA Wintour Group International.