Pazudušie Latvijas trolejbusi: neuzbūvētās Rīgas trolejbusu līnijas, ideja par trolejbusu Liepājā. Aizmirstās Latvijas sabiedriskā transporta lappuses II
Par trolejbusu satiksmes ieviešanu Latvijā sāka spriest jau vairāk nekā pirms desmit gadiem pirms Rīgā atklāja pirmo trolejbusa maršrutu. Nebūtu Latvijai pāri gājušas Otrā pasaules kara armijas, trolejbusu satiksme mūsu valstī būtu pavisam savādāka, un ne tikai Rīgā vien. Vispirms par trolejbusu satiksmi sprieda Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā, pēc tam uzreiz pēc padomju okupācijas, par to neaizmirsa arī vācu okupācijas laikā.
Lai arī trolejbuss kā tāds tika izgudrots 19. gadsimta beigās, tā ieviešanu pilsētu satiksmē aizkavēja Pirmais pasaules karš un tikai pēc tā sākās trolejbusa uzvaras gājiens, pārsvarā Eiropā un Ziemeļamerikā. It sevišķi pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad par to sāka spriest arī Latvijā, jo tā bija reāla alternatīva tramvajam - sliedes nebija ieklātas uz visiem pilsētas rajoniem, bet autobusu bija salīdzinoši maz un arī ne tik ietilpīgi. Pie tam līdz ar Ķeguma HES izbūvi arī parādījās “lētā elektrība” un trolejbuss būtu brīnišķīga alternatīva draudošā kara laikā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē uzskatīja, ka nākotnē tramvajus Latvijā aizstās trolejbusi: jauksim nost tramvaju sliedes un ielu dzelzceļa vietā palaidīsim trolejbusus!
Pirmā trolejbusu līnija: no Sarkandaugavas uz Vecāķiem
Pirms 90 gadiem - 1935. gada vasarā parādījās pirmie daudzsološie solījumi. Viens no tiem: “Rīgas pilsētas būvvalde nākamā gadā nodomājusi no Sarkandaugavas līdz Mīlgrāvim izbūvēt pirmo trolejbusu ceļu Latvijā. Jaunais ceļš ies pāri Mīlgrāvja tiltam, lai vēlāk to varētu pagarināt līdz Vecāķiem,” 1935. gada 16. septembrī vēstīja laikraksts “Rīts”. Pēc visa var noprast, ka šis savā ziņā bija arī “izklaides pasākums”, lai atpūtas kārajiem rīdziniekiem varētu nodrošināt neparastu ceļojumu uz Vecāķu pludmali.
Bet šī ideja tā arī netika īstenota un pāris gadus vēlāk jau radās pragmatiskāki priekšlikumi. Un ne jau vairs ar domām par kūrortniekiem, bet gan tādēļ, ka pāri Eiropai jau vilkās pasaules kara mākoņi un tika atklāta Ķeguma spēkstacija.
Trolejbuss – satiksmes alternatīva kara gadījumā
Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš, kurš pirms tam bijis finanšu ministrs, intervijā laikrakstam “Brīvā Zeme” 1938. gada 5. maijā saka: “Pirms kāda laika, kad sākās Ķeguma izbūves darbi, pacēlās jautājums par trolejbusu satiksmes ierīkošanu Rīgā. Šie satiksmes līdzekļi, kas zināmā mērā apvieno autobusa un tramvaja priekšrocības - saņemdami strāvu no gaisa vada un tomēr brīvi manevrēdami, izrādījušies ļoti teicami satiksmes līdzekļi tādās vietās, kur ielu dzelzceļa sliedes dažu iemeslu dēļ jau kļuvušas par pilsētas satiksmes traucētājām. Rīgas apstākļos par trolejbusu satiksmi varēsim runāt tikai vēlāk, jo pašreiz, kad galvas pilsēta pārņem autobusu satiksmi, satiksmes jautājums Rīgā būs apmierinoši nokārtots. Tomēr vēlāk satiksme dažos pilsētas virzienos var ievērojami pieaugt un tad iespējams, ka dažas tramvajlīnijas būs jāpārvērš trolejbusu līnijās”.
Tieši pēc gada – 1939. gada 5. maijā “Brīvajā Zemē” Rīgas pašvaldības Satiksmes valdes priekšnieks inženieris Voldemārs Šmulders, paredzēdams, ka drīz kara duna pārņems arī Latviju, izteicās: “Jau šoruden sāks darboties Ķeguma spēkstacija, kas apmierinās ne tikai visus līdzšinējos elektrības patērētājus, bet centīsies atrast elektrības izlietošanai arī jaunus ceļus un jaunus veidus. Neapšaubāmi viens tāds jauns strāvas patērētājs būs trolejbuss.
Jāievēro bez tam, ka kara gadījumā, kad šķidro autobusu degvielu ievešana būs stipri apgrūtināta, autobusu satiksme dabīgi būs jāpārtrauc. Tādēļ jau laikus būtu jāpadomā par nodrošināšanos ievedot uz dažām līnijām trolejbusu satiksmi. Konkrēti še varētu runāt par pastāvošo 1., 3. un 4. ielu dzelzceļu līniju (no centra uz VEFu un Grīziņkalnu) atvietošanu ar trolejbusiem.”
Liepājai savu trolejbusu!
Karš Latvijā ienāca, bet neviena trolejbusa līnija vēl nebija atklāta. Bet tas nenozīmēja, ka iebrucēji nedomāja par tā ieviešanu. Un ne tikai Rīgā... Nav ziņu, ka bez Rīgas vēl kādā Latvijas pilsētā būtu nopietni domājuši par trolejbusu satiksmi. Tomēr Liepājā kādu laiku par to pirmajā padomju okupācijas gadā ir sprieduši.
Uzreiz pēc padomju okupācijas Latvijas cenzētajā presē kā no pārpilnības raga bira raksti, cik labi ir dzīvot PSRS lielpilsētās, it sevišķi Maskavā un Ļeņingradā. Un viens no iemesliem šai brīnišķīgajai strādniecības dzīvei zem Staļina saules bija trolejbusu esamība. Avīzēs vairs nestāstīja par to, ka Rīgā būtu jāuzbūvē kāda trolejbusa līnija, bet gan par to, cik industriāli labi var dzīvot cilvēks, ja viņam gar mājām brauc trolejbuss (jāteic, ka pirms Otrā pasaules kara PSRS bija viena no pasaules “trolejbusu lielvalstīm”).
Vienu no tā laika nedaudzajiem rakstiem, kurā minēts, ka trolejbusam vajadzētu parādīties Latvijā, var atrast Liepājas laikrakstā “Komunists” (1941. gada 31. janvāris, “Trolejbuss kā pilsētas satiksmes līdzeklis”). Tā kā tolaik avīzēs nevarēja parādīties nekas, kas nebija akceptēts ar vienīgo un pareizo “pariju un valdību”, tad jāpieņem, ka Liepājā tik tiešām kāds no varasvīriem nopietni domājis par trolejbusiem:
“Ekspluatācijas izdevumi trolejbusam mazāki nekā autobusam. Bez tam trolejbuss ir ugunsdrošāks, klusāks gaitā un nedod atgāzes. Pie komunālā transporta izvēles starp tramvaju, trolejbusu un autobusu bez augšā minētām īpašībām no svara rentabilitāte. Te izrādījies sekošais likums: mazam pasažieru skaitam - autobuss; vidējam - trolejbuss; lielam - tramvajs. Izejot no sacītā, jāsecina, ka Liepāja izdevīga trolejbusa satiksme.
Bez tam svarīga trolejbusa priekšrocība ir kustības pilnīgs klusums. Trolejbuss var manevrēt 4-4,5 mtr. abās ielas pusēs. Kustības sastrēgumi, kuri bieži gadās pie tramvaja, pie trolejbusiem nenotiek. Trolejbusu pieturas vietas tiek ierīkotas pie trotuāriem, kas sagādā drošību un ērtību braucējiem. Salīdzinot trolejbusu ar autobusu jāatzīmē, ka elektriskam dzinējam, salīdzinot ar benzīna dzinēju, ir sekojošas priekšrocības: lielāka darbības drošība, vienkārša palaišana un vienkārša regulēšana. Iekšdedzes motors ir daudz komplicētāks par elektrisko, neprasa aizdedzināšanu, ātruma kārbu, benzīna bāku, radiatoru un ūdeni dzesēšanai. Trolejbuss gaitā nevibrē, jo elektromotora rotācijas kustība ir vienmērīga, turpretī autobuss iekšdedzes motora virzes kustības dēļ padots nepārtrauktai vibrācijai.”
“Vācu laika” trolejbusi
Arī no šī “Liepājas projekta” čiks vien iznāca, jo pēc pusgada Latvija nonāca zem nacistu jūga. Bet tas nenozīmē, ka arī “vācu laikā” nevirmoja domas par trolejbusu satiksmes atklāšanu. To tai laikā sevišķi popularizēja specializētais izdevums - Latvijas Satiksmes ģenerāldirekcijas žurnāls “Satiksme un Technika”. 1942. gada sākumā žurnāls pāris turpinājumos publicēja būvinženiera P. Vītoliņa pētījumu par Rīgas regulāro satiksmi (taisnības labad gan jāsaka, ka galvenokārt tas bija veikts vēl neatkarīgās Latvijas laikā).
Būvinženieris raksta, ka visprātīgāk trolejbusu satiksmi būtu ierīkot Pārdaugavā, jo tā atrodas “īpatnējos apstākļos, kur uz vienu iedzīvotāju gadā ir daudz lielāks braucienu skaits nekā Rīgas labajā krastā.” Aprēķināts arī, cik 1950. gadā Rīgai būtu nepieciešami autobusi vai trolejbusi (196, ja nelikvidēs ielu dzelzceļu, un 395, ja tramvaju satiksmi slēgs)
Tai pašā laikā žurnāls arī publicēja instrukciju par vadītāju tiesībām, kurā minēts, kādas apliecības vajadzīgas, lai vadītu trolejbusu.
Oktobra dāvana - pirmais trolejbuss uz Viesturdārzu
Tomēr atkal mainījās okupācijas varas un pie mums neuzcēla “jaunās Eiropas” satiksmes līnijas. Pirmā trolejbusu līnija pēc “partijas un valdības” rīkojuma tika atklāta 1947. gada 4. novembrī no Valmieras un Ģertrūdes (toreiz - Engelsa) ielas sadures līdz Viesturdārzam (arī pašlaik pa šo līniju kursē 1. trolejbusa maršruts, bet nu tas pagarināts līdz Pētersalai).
1947. gada sākumā tika atvērts “pirmais mācību trolejbusu maršruts” no Brasas dzelzceļa stacijas līdz Gaisa tiltam (tramvaju depo). Tajā gan nepārvadāja pasažierus, bet gan tika apmācīti Rīgā vēl neredzētā sabiedriskā transporta vadītāji. Tā paša gada 4. novembrī pulksten 16:30 Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra (toreiz Gorkija ielas un Komunāru bulvāra) krustojumā tika atklāts pirmais trolejbusa maršruts. Pamatoti tiek uzskatīts, ka šis trolejbusa maršruts netika ierīkots racionālu apsvērumu dēļ, bet gan, gatavojoties boļševiku apvērsuma 30. gadadienai un norādījumiem “no augšas”, tas ir – Maskavas, kur uzskatīja, ka trolejbusiem jābraukā pa visu PSRS lielāko pilsētu un republiku galvaspilsētu centriem. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas galvaspilsētas trolejbusu parks bija vairāk nekā pieticīgs – divi lietoti Jaroslavļā ražoti trolejbusi un viena Maskavas rūpnīcā būvēta mašīna. Jāuzsver, ka šis zināmā mērā bija “parādes maršruts”, jo trolejbuss šķērsoja tikai pilsētas centru, nevis centru savienoja ar attālākiem Rīgas rajoniem, kas būtu tikai pragmatiski. 1939. gadā, īsi pirms okupācijas, galvaspilsētas pašvaldība taču izstrādāja plānu, kas paredzēja pirmo trolejbusu līniju ierīkot no Pontonu tilta pa Jelgavas ielu un Vienības gatvi līdz Bišumuižai.
Dienu pēc pirmā trolejbusa palaišanas Rīgas ielās laikraksts “Cīņa” rakstīja: “Trolejbuss - Lielā Oktobra svētku dāvana Rīgas darbaļaudīm - tā rakstīts uz jaunajām trolejbusu mašīnām. Pie spožajām, zili baltajām mašīnām, kas rotātas sarkaniem karodziņiem, liels ziņkārīgo pulks. Ikviens garāmgājējs apstājas - Rīgas darba ļaudis trolejbusus redz pirmo reizi.”
Vēlākos gados jau sākās lielāka un pakāpeniskāka trolejbusu satiksmes ierīkošana uz no centra attālākiem rajoniem. Tā jau 1948. gadā tika atklāts maršruts uz Sarkandaugavu.
* * *
Jauns.lv lasītājus turpinās iepazīstināt ar Latvijas sabiedriskā transporta aizmirstajām lappusēm un pēc nedēļas – sestdien, 13. septembrī, stāstīs par pirms pusgadsimta Jelgavā atklāto rūpnīcu, kas Rīgas sabiedriskajā transporta tīklā ieviesa revolūciju – maršruta taksometrus.
