Kur aiziet un ko redzēt? Jaunais digitālais laikmets Liepājā, kara sievas Ogrē un vieta Gaismai Siguldā: izstāžu ceļvedis

Siguldā līdz ar pavasara plauksmi ieraudzīt arī stikla mākslas burvību, bet Liepājā Andra Vītoliņa izstādē mēģināt izprast digitālā laikmeta varenību. Savukārt Ogrē iepazīt latviešu sieviešu sīkstumu spēsim sajust izstādē “Sievietes karā pēc kara”.

* Galerijā “Bazar’t” (Rīgas tirdzniecības centra “Mols” telpā Krasta ielā 46) līdz 31. aprīlim skatāma politiskā karikatūrista Zemgus Zaharāna retrospektīvā personālizstāde “Cenzēt nedrīkst zīmēt”, kurā eksponēti 120 karikatūrista darbi, kuri no 2022. līdz 2024. gadam publicēti Latvijas Sabiedrisko mediju portāla komisku un karikatūru sadaļā. Tajā kopš šī gada vairs  netiek publicēti jauni grafiskās satīras darbi, un tādēļ izstādes nosaukums - “Cenzēt nedrīkst zīmēt” - ir kā jautājums sabiedrībai un politiķiem, kur mēs liksim komatu, vai Latvijā politiskajai karikatūrai ir nākotne?

Šī izstāde atklāj ne tikai Zemgus Zaharāna radošo rokrakstu un Latvijas politiskās satīras dinamiku, bet arī dokumentē laiku, kad karikatūra zaudē savas platformas. Politiskā karikatūra – kā viens no vārda brīvības stūrakmeņiem – šodien ir uz izzušanas robežas. Tieši tāpēc izstāde ir ne tikai mākslas notikums, bet arī sabiedrisks aicinājums neaizmirst par žanru, kas mums palīdz saprast pasauli caur asu skatienu un drosmīgu zīmējumu.

Zemgus Zaharāns ir viens no redzamākajiem Latvijas politiskajiem karikatūristiem, kurš darbojas šajā jomā kopš 2003. gada un viņa darbi regulāri publicēti dažādos preses izdevumos. 2015. gadā viņš tika nominēts prestižajai Pulicera balvai par Amerikas latviešu laikrakstā “Laiks” publicēto karikatūru ciklu.

Mākslinieka karikatūrās ir ass, drosmīgs skatījums uz sabiedrības un politikas aktualitātēm – tās caurvij humors, ironija un neviennozīmība. Viņa mērķis nav tikai sasmīdināt – viņš aicina domāt, ieraudzīt, diskutēt. Mākslinieks ieguvis profesionālo bakalaura grādu kultūras vadībā Ekonomikas un kultūras augstskolā, studējis Latvijas Kristīgās akadēmijas Mākslas nodaļā un šobrīd apgūst maģistrantūras programmu KAS (Kustība, attēls, skaņa) Latvijas Mākslas akadēmijā. Sīkāk internetā: www.mols.lv.

* Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā (11. novembra krastmalā, Rīgā) līdz 18. maijam skatāma vizuālās mākslas izstāde “Mākslas dienas 2025. Dažādie rakursi”, kurā savus darbus izstādījuši LMS biedri, profesionāli mākslinieki, mākslas augstskolu studenti un profesionālo vidējās kultūrizglītības iestāžu audzēkņi. Ekspozīciju veido mākslas darbi glezniecībā, tēlniecībā, grafikā, instalācijās, stikla dizainā, tekstilmākslā un citās nozarēs, kas radīti pēdējos trīs gados un kurus piedāvā vairāk nekā 100 autoru.

“Mākslas dienu” tradīcija pastāv kopš pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām un ir neatņemama LMS un Latvijas vizuālās mākslas dzīves sastāvdaļa. Ikgadēji svētku norise aizsākas 15. aprīlī – Leonardo da Vinči (Renesanses laikmeta itāļu zinātnieks un mākslinieks; 1452-1519) dzimšanas dienā, kad starptautiski tiek atzīmēta Pasaules mākslas diena. Šie svētki 2019. gadā tika iekļauti UNESCO un Starptautiskās Vizuālās mākslas asociācijas svinamo dienu kalendārā ar mērķi visā pasaulē stiprināt saikni starp māksliniecisko jaunradi un sabiedrību, veicināt lielāku izpratni par māksliniecisko izpausmju daudzveidību, kā arī izcelt mākslinieku ieguldījumu sabiedrības un kultūras ilgtspējīgā attīstībā.

Šī gada Mākslas dienu izstādes tēma “Dažādie rakursi” rosinājusi māksliniekus uzsvērt, ka garīgums ir radošo meklējumu dominance. Mākslā ir akūti nepieciešami radošie eksperimenti un to rastās atziņas, kas norobežojas no ideju kapsētām projektu pieteikumos, atbrīvo daiļradi no “festivālu estētikas” un projektu laikmeta domāšanas veida. Mākslinieka izaugsme un radošā darba motorika nespēj attīstīties bez veiksmēm un kļūdām. Nereti “kļūdās” rodas jauni radošo ideju pavērsieni, formu un faktūru meklējumi, jaunas tehnikas. Sīkāk internetā: www.lms.lv.

* Liepājas muzeja (Kūrmājas prospektā 16/18) Lielajā izstāžu zālē līdz 18. maijam skatāma mākslinieka Andra Vītoliņa gleznu un instalāciju izstāde “Kas mīt aiz varenības?”. “Andris Vītoliņš vienmēr uzrunā ar savām krāsām; darbi ir daudzšķautņaini, dzīvi, ekspresīvi un ar ritma sajūtu,” saka Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla.

Izstādē Liepājas muzejā mākslinieks mudina aizdomāties par 21. gadsimta digitālajiem rīkiem un sistēmām, kas arvien vairāk sāk aizvietot cilvēka domas pārākumu. No vienas puses tās ir sistēmas, kurām mēs uzticamies, kas ievieš kārtību un ērtības, bet no otras, māksliniekprāt, – tajās slēpjas arī draudi cilvēces patstāvībai un izdzīvošanai. Veidojot izstādi, Andris Vītoliņš uzdevis vairākus jautājumus: “Kurš patiesībā stāv aiz šīs varas?”, “Kas vada sistēmu?”, “Un cik ilgi mēs spēsim samierināties ar to, ka sabiedrības kopējais intelekta līmenis pakāpeniski degradējas?”

Mākslinieks uzskata, ka mūsdienu digitālie mediji un tehnoloģijas agresīvi sadrumstalo mūsu uztveri: “Šajā laikmetā spēja redzēt “lielo ainu” kļūst par izdzīvošanas prasmi – gan individuālā, gan sabiedrības līmenī. Bet vai mēs vēl saprotam – kas stāv aiz šīs varenības? Kas velk aiz kulisēm neredzamos diedziņus?”.

Runājot par “varenību”, Andris Vītoliņš vēlas nošķirt varu un spēku. Viņa izpratnē varenība ir kas augstāks – filozofiskāks, iespējams pat svēts lielums. Gadījums, kad veidojas vakuums, un zūd cēlas idejas, to ātri aizpilda primitīvas, skaļas un tukšas domas. Kad varas turētājiem trūkst lielu ideju un virsmērķu, vara pārvēršas par trulu cīņu un manipulāciju. Veidojas sarežģītas struktūras un sistēmas, kas nereti kļūst pašmērķīgas. “Un atkal rodas jautājumi: kas kontrolē šo sistēmu? Vai mēs tai ticam? Vai spējam tai pretoties? Un – vai iespējams, ka noteiktos apstākļos šī varenība, kas sākotnēji šķiet nesatricināma, pati sabrūk, atstājot vietu jaunam,” tā teic Andris Vītoliņš. Izstāde ir aicinājums uzdot šos jautājumus, palūkoties pāri fragmentiem un ieraudzīt kopsakarības – arī tur, kur tās sākotnēji šķiet apslēptas.

Andris Vītoliņš (dzimis 1975. gada 28. septembrī Liepājā) ir gleznotājs un pedagogs. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, kur viņš pašreiz ir prorektors. Viņš izmanto spilgtas krāsas un savās gleznās attēlo rūpnīcas, hidroelektrostacijas, tiltus un senāku laiku sabiedrisko transportu, romantizējot industralizācijas mantojumu. Attēlojot materiālo pasauli, Andris Vītoliņš neglezno pašu cilvēku, bet gan viņa radītos objektus. Viņu aizrauj apkārtējās vides urbanizācijas process, kā rezultātā darbos dominē industralizācijas un tās produktu atspoguļojums – trolejbusi, tilti, pamestas ēkas un rūpnīcas. Sintētiskos toņos klātie laukumi pēdējos gados piedzīvojuši apzinātu pāreju no reālu arhitektonisko struktūru pārnesuma glezniecībā uz abstraktu ornamentālismu. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Ogres Vēstures un mākslas muzejā (Brīvības ielā 36) līdz 1. jūnijam skatāma izstāde “Sievietes karā pēc kara”, kas izgaismo trīspadsmit dažāda vecuma Ogres novada sieviešu likteņus laikā no 1945. līdz 1958. gadam. Viņu stāsti atklāj sarežģīto pēckara realitāti – izsūtījumus, pielāgošanos jaunajai dzīvei un centienus saglabāt cilvēcību sarežģītos apstākļos.

Vēstures grāmatās un izstādēs bieži tiek izcelta vīriešu varonība nacionālajā pretošanās kustībā, taču šoreiz uzmanības centrā ir sievietes – viņu spēks, drosme un cīņa par izdzīvošanu komunistu okupētajā pēckara Latvijā, vēsta Ogres muzejs. Otrā pasaules kara beigas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nenozīmēja mieru un drošu nākotni, bet otrreizēju nonākšanu komunistiskās okupācijas režīma varā. Agresīva propaganda, privātīpašuma atsavināšana, aresti un terors, kas jau bija piedzīvoti 1940./41. gadā, atkārtojās no jauna. Taču, atšķirībā no pirmā okupācijas perioda, cilvēkiem vairs nebija ilūziju par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar okupantiem vai režīmam simpatizējošiem kolaborantiem. Divpadsmit pēckara gadus, no 1944. gada vasaras līdz 1957. gadam vismaz 13 000 Latvijas iedzīvotāju piedalījās nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībnieku cīņā ar komunistisko okupācijas režīmu. Nacionālo partizānu atbalstītāju skaits civiliedzīvotāju vidū bija vismaz divas-trīs reizes lielāks.

Sieviešu dzīve komunistu okupētajā pēckara Latvijā ļoti bieži bija līdzvērtīga karam - tā bija cīņa par izdzīvošanu. Tēvi, vīri, brāļi un dēli bija apcietināti, krituši un pazuduši kara laikā vai atradās mežos, kur turpināja cīņu. Uz sieviešu pleciem gūlās ne tikai rūpes par bērniem un tuviniekiem, bet arī fiziski smagi ikdienas darbi. Okupācijas režīma uzlikto nodokļu un pārtikas nodevu apjoma neizpildīšana draudēja ar īpašuma zaudēšanu un ieslodzījumu. Vēl nopietnāks risks bija nacionālo partizānu atbalstīšana, un sievietes to apzinājās. Tomēr viņu pārliecība un cerības, ka komunistiskā iekārta Latvijā ilgi nepastāvēs, bija stiprākas par bailēm: nacionālie partizāni bija vienīgais reālais spēks, kurš pretojās okupantiem. Pat trūkuma un aresta draudu apstākļos viņiem netika liegta maizes šķēle un patvērums. Mežs, savukārt, kļuva par glābiņa vietu nacionālo partizānu atbalstītājām, kuras izvairījās no aresta vai bēga no 1949. gada 25. marta deportācijām.

Totalitāra režīma apstākļos par iemeslu politiskām represijām varēja kļūt nevietā izteikts vārds vai pārkāpums, par kādu demokrātiskā iekārtā tiktu piemērots naudas sods. Komunistu režīms par noziegumu uzskatīja arī līdzjūtību un mīlestību pret “nepareizajiem” cilvēkiem. Paralēli dokumentiem, fotogrāfijām un priekšmetiem izstādē izmantots arī faktos balstīts māksliniecisks risinājums. Sīkāk internetā: www.ogresmuzejs.lv.

* Kultūras centrā “Siguldas devons” (Pils ielā 10, Siguldā) līdz 29. maijam skatāma stikla mākslinieces Andas Munkevicas izstāde “Vieta gaismai”. Māksliniece saka: “Mūsu rokas ir mūsu dvēseles antenas. Tās ir savienotas ar sirdi. Kad tepat kaimiņos jau ceturto gadu brutāli tiek grautas mājas un dzīves, man ir jādomā par cilvēku stiprumu tajās. Tumšos laikos ļoti labi var redzēt gaišus ļaudis. Lūgšana humānismam, mieram, cilvēcībai. Mūsu griba ir mūsu debesis. Ir tikai viens likums - tā ir sirdsapziņa. Saknes un debesis. Veselais saprāts. Personīgā atbildība ikvienā dzīves situācijā. Ne katrs pats par sevi, bet domājot par mums visiem. Ievainojums ir vieta, caur kuru ieplūst gaisma.”

Anda Munkevica ir viena no vadošajām un atzītākajām Latvijas stikla māksliniecēm, kura šajā jomā strādā jau vairāk nekā 30 gadus. Viņas radošā darbība izceļas ar spēju apvienot tehnisko meistarību un plašu stikla apstrādes tehniku spektru ar dziļām, filozofiskām un simboliskām tēmām. Māksliniece bieži pievēršas pārejas, laika ritējuma, cilvēka iekšējās pasaules un eksistenciālām tēmām, radot darbus, kas ir vizuāli spēcīgi, emocionāli iedarbīgi un intelektuāli piesātināti.

Viņa meistarīgi izmanto stikla plastiskās un vizuālās īpašības – materiāls tiek kausēts, tonēts, liekts, plēsts, griezts, pulēts, gravēts un apstrādāts autortehnikā. Viņas darbos būtiska ir gaismas un krāsas mijiedarbe, kas piešķir tiem unikālu jutekliskumu. Papildus stiklam viņa izmanto arī citus materiālus – metālu, koku un citus – radot sarežģītas telpiskas instalācijas un objektus.

Māksliniece ieguvusi izglītību Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, turpinājusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla dizaina nodaļā bakalaura un maģistra programmās, kā arī ieguvusi otro maģistra grādu tēlniecībā. Divus gadus viņa papildinājusi savu pieredzi arī ASV. Andas Munkevicas radošā biogrāfija ir bagātīga ar izstādēm – viņa sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes Latvijā, Francijā, ASV un Ukrainā. Īpaši jāizceļ 2022. gada personālizstāde “Pārmijas” Rīgā - Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kas reflektēja par dzīves ceļu krustcelēm un rezonēja ar aktuālajiem notikumiem, tostarp karu Ukrainā. Viņas darbi eksponēti vairāk nekā 50 starptautiskās stikla mākslas izstādēs un konkursos, kā arī vairāk nekā 33 stikla mākslas simpozijos un festivālos. Stikla skulptūras atrodas ap 20 pasaules muzeju kolekcijās, tostarp Japānā, ASV, Vācijā, Ukrainā un Latvijā. Līdztekus izstāžu mākslai Anda Munkevica aktīvi darbojas arī arhitektūrā – radījusi vairāk nekā 30 stikla dizaina objektus, tostarp: Rīgas Doma katedrāles vitrāža “Ar degsmi par brīvu Latviju”, piemineklis Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem, kā arī stikla dizains Eirovīzijas skatuvei. Viņa sadarbojusies arī ar tādiem pasaulslaveniem zīmoliem kā “Christian Dior” un “Louis Vuitton”. Viņas radošais veikums novērtēts ar daudziem apbalvojumiem, pateicības rakstiem un starptautisku atzinību, nostiprinot Andas Munkevicas vārdu kā nozīmīgu un ietekmīgu personību mūsdienu stikla mākslas pasaulē. Sīkāk internetā: www.sigulda.lv.