Līdz 1961. gada decembrim šai vietā atradās Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca ar līdzās esošu nelielu kapsētu. Ja Rīgā Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli 1991. gadā atdeva ticīgajiem un “Dieva auss” savu pastāvēšanu beidza, tad Rēzeknes “Dieva austiņā” kafiju un kādu grādīgu dziru varēja iebaudīt vēl līdz pavisam nesenam laikam un apmeklēt “spēļu elli” (pēc “Lursoft” datiem bārs Atbrīvošanas alejā 100 likvidēts 2023. gada nogalē, bet spēļu zāle jeb kazino - 2024. gada vasarā). Lai arī gan paša dievnama un tā vietā vēlāk uzbūvētās Rēzeknes glaunākā kroga vēsture un arhitektūra ir visnotaļ interesanta un zīmīga, izrādās, ka saglabājušos dokumentu par to nemaz tik daudz nav un bieži vien ir jābalstās tikai uz atmiņu stāstiem vai entuziastu-novadpētnieku savāktajiem pierakstiem.

Dieva noliedzēju grēks

Tieši pirms 63 gadiem – 1961. gada decembrī - Ļeņina ielā 100, kā vēsta daži ieraksti internetā, nakts aizsegā (to gan daži apšauba, jo viss esot noticis dienas, nevis tumsas laikā) pēc padomju okupācijas vietvaras rīkojuma nojauca pareizticīgo (vienticībnieku) Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu Rēzeknē, kuras vietā pēc deviņiem gadiem uzcēla kafejnīcu “Rēzna” (pēc valsts neatkarības atgūšanas tā vairākkārtīgi mainīja nosaukumu: bija gan “Senatne”, gan “Mazā Itālija”, bet pēdējais nosaukums – “Guru”). Nu jau pie pamestās ēkas, kuras telpas tiek piedāvātas iznomāšanai, kā liecina uzraksts skatlogā, izlikta liela planšete, kuras autori - Rēzeknes pareizticīgo kopiena - atbaida potenciālos nomniekus: “Aicinām visus ticīgos neapmeklēt šo ēku, kas atrodas uz cilvēku kapiem un svētā altāra vietā, lai nepiedalītos teomahistu (teomahisti ir cilvēki, kuri cīnās pret Dievu vai dievišķajiem spēkiem – red.) grēkā. Līdz 1962. gadam šajā vietā atradās pareizticīgo baznīca ar nelielu kapsētu. Tā tika uzcelta 1871. gadā par godu dzimtbūšanas atcelšanai un iesvētīta par godu Nikolajam Brīnumdarītājam. Dievkalpojumi tur notika katru dienu. 1961. gada decembrī nakts aizsegā, lai izvairītos no nemieriem cilvēku vidū, pēc teomahistu varas iestāžu norādījuma baznīca tika nojaukta. Saskaņā ar seno Baznīcas mācību, no baznīcas iesvētīšanas brīža viņām tiek dots Sargeņģelis, kurš atrodas šajā vietā līdz pat laika beigām.”

Laikā, kad pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā plosījās PSRS vadoņa Ņikita Hruščova antireliģiskā kampaņa, nekādus lielos argumentus nevajadzēja, lai vietējā Tautas deputātu izpildkomiteja (TDP) atrastu iemeslus, lai slēgtu kādu dievnamu. Tā nu 1961. gada 12. septembrī Rēzeknes TDP jeb izpildkomiteja paziņoja, ka Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca sliktā tehniskā stāvokļa dēļ apdraud cilvēku drošību (daļēji tā bija taisnība, jo dievnams pamatīgi cieta 1947. gada ugunsgrēkā, bet tas pēc būtības nevarēja būt iemesls, lai baznīcu nojauktu). Un pie tam pāri ielai esot vēl viena pareizticīgo baznīca, kas pilnībā apmierina ticīgo reliģiskās vajadzības. Te nu jāpiebilst, ka pēc dziļākās reliģiskās būtības abi dievnami savulaik tika celti katrs savai, atšķirīgai pareizticīgo kopienai. Pāri ielai esošā Vissvētās Dievmātes piedzimšanas pareizticīgo katedrāle bija celta “tīrās pareizticības” piekritējiem, bet Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca bija vienticībnieku dievnams (vienticībnieki savos dievkalpojumos un draudzes dzīvē piekopj vecticībnieku rituālus un tradīcijas, kaut arī kanoniski pakļaujas pareizticīgo patriarham – red.). Tikai padomju režīms visus pareizticīgos sabāza “vienā maisā”.

Padomju propagandas cinisms

Arī apvainot pretvalstiskā jeb pretpadomju darbībā Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja draudzi un tās sadarbību ar nacistu okupantiem nevarēja, jo Otrā pasaules laikā draudzes mācītājs Jevstratijs Rušanovs (1873-1956) esot glābis vietējos čigānus no masveida iznīcināšanas, viņus formāli kristot pareizticībā un “pārtaisot” par krieviem (Ādolfa Hitlera rasu politika paredzēja iznīcināt ne tikai visus ebrejus, bet arī čigānus, garīgi slimos, homoseksuāļus un Jehovas lieciniekus – red.). Dokumentālu pierādījumu tam neesot, bet to stāstījuši kara laiku pārdzīvojušie rēzeknieši. Ilggadīgais Rēzeknes vienticībnieku draudzes mācītājs Jevstratijs Rušanovs pēc padomju mērauklas bija “labais garīdznieks”, kurš 1945. gada decembrī kā liecinieks pat piedalījās Rīgā notikušajā paraugprāvā pret vācu ģenerāļiem.

Jevstratijs Rušanovs nepiedzīvoja “savas” baznīcas iznīcināšanu, jo aizgāja Mūžībā piecus gadus pirms dievnama nojaukšanas. Vēlākos gados savā ziņā, kā izsmiekls kalpoja padomju propagandas izmantotais viņa stāstījums par to, kā nacisti gribēja iznīcināt pareizticīgo dievnamu, protams, nepieminot, ka to vēlāk izdarīja pati padomju vara:

“Ielauzušies Rēzekne, vācieši klaigāja “Dievs ar mums!” Viņi meloja. Viņiem nav reliģijas. Rēzeknes pareizticīgo baznīcas protohierejs Rušanovs bija satriekts: kāds vācietis pienesa uguni pie baznīcas sienām. Dedzināt vai nededzināt? Šis jautājums nenodarbināja fašista cieto pauri. Fricis apsvēra, kurā vietā labāk būtu aizdedzināt. Vecais garīdznieks saprata: lūgt dedzinātāju nav jēgas. To var tikai vai nu nosist, vai nopirkt. Un kā tad mācītājs nopirka vācieti? Par visparastāko degvīna pudeli. Jā tas ir neticami, tomēr tā. Degvīna pudele izglāba svētnīcas sienas Rēzeknē!” (no Rēzeknes laikraksta “Znamja Truda” (“Darba Karogs”) 1977. gada 17. septembrī).

Svētības nav

Bet padomju vara nopostīja svētnīcu, lai atbrīvotu vietu, kur var izdzert degvīna pudeli, sagraujot ne tikai baznīcu, bet arī iznīcinot tās dārzā esošo nelielo kapsētu, kurā mūža mājas, piemēram, bija radis gan Jevstratijs Rušanovs, gan arī dievnama celtniecības mecenāts, vietējais tirgotājs Luki Masļeņikovs.

Latgales Kultūrvēstures muzeja galvenā krājuma glabātāja Renāte Vancāne Jauns.lv stāsta, kā tas notika: “Apšaubu to, ka minētais dievnams nojaukts nakts laikā, ir liecības (mutiskas), kas to apgāž, cilvēki atceras šo notikumu, ka tajā dienā cilvēki bija pulcējušies apkārt dievnamam, daļa lūdzās, daļa nolādēja jaucējus, tai skaitā galveno inženieri Mihailovu, kurš izpildīja Izpildkomitejas lēmumu. Nav precīzu ziņu par kapiem, iespējams tur tika apbedīti draudzes mecenāti, tādēļ kapi nebija lieli; ir versija, ka mirušie pirms tam pārapbedīti.

Kopš nojaukšanas brīža, cilvēku attieksme par dievnama jaukšanu ir bijusi ļoti negatīva, neskatoties uz cilvēku piederību vai nepiederību kādai konfesijai. Kopumā skatoties, nav svētības šai teritorijā esošajām iestādēm.”

Lepnās kāzas uz kapiem

Deviņus gadus pēc baznīcas nojaukšanas – 1972. gada 9. februārī - tās vietā tika atklāta tolaik modē nākušā jaunā brutālisma arhitektūras stilā “monolītā un stiklā” būvētā kafejnīca “Rēzna” ar savam laikam modernu interjeru un aprīkojumu. Tas ir ievērojams sava laika arhitektūras piemineklis, jo celts laikā, kad atkāpšanās no tipveida projektiem bija pieejama tikai pateicoties “blatam” valdībā, kas arī bija ēkas arhitektiem Jurim Pētersonam un Jānim Krastiņam. Ēkas projektētāju nodoms bijis radīt viegluma un lidojuma efektu, un viņi savā ziņā kopēja 1965. gadā Jūrmalā uzbūvētā leģendārā restorāna „Jūras pērle" stilu. Ja “Jūras pērli” 2001. gadā nojauca, tad ap šo laiku arī saārdīja “Rēznas” oriģinālo stilu, to sakropļojot nemākulīgi aizbūvējot pirmo - atvērto stāvu. Tā nu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajā stāvā atradās spēļu zāle, bet otrajā stāvā ir mainījušies vairāki restorāni un naktsklubi.

Ievērojams un moderns bija arī “Rēznas” interjers, kura galvenā dominante bija Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēka, ilggadējā Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktora Osvalda Zvejsalnieka (1944-2022) gleznojums “Kāzas Latgalē” (pēc kafejnīcas slēgšanas tas tika pārvests uz mākslinieka dzimtas mājām “Zvejsalas”).

1972. gada 12. februārī laikraksts “Znamja Truda” par “Rēznas” atklāšanu raksta: “Oriģinālā arhitektūrā būvētā ēka Ļeņina un Komjaunatnes ielu stūri jau sen saistīja rēzekniešu uzmanību. Vēl nebija noņemtas celtniecības sastatnes, kad jau varēja novērot, ka jaunā būve būs viena no skaistākajām mūsu pilsētā. Kafejnīcas telpās ir mājīgi, maiga gaisma, skatu priecē dekoratīvais interjers, ko veidojuši Rīgas kombināta “Māksla” mākslinieki. Šurp patīkami vakaros atnākt paklausīties mūziku, izdzert tasi kafijas, vīna kausu, vienkārši atpūsties. Dienā te darbojas ēdnīca. (..) Rēzeknes tirdzniecības pārvaldes sabiedriskās ēdināšanas nodaļas priekšniece L. Ščigale pastāstīja: “Jaunā kafejnīca domāta 60 apmeklētājiem. Centāmies paredzēt visu, lai viņi aizietu mājās apmierināti, labā noskaņojumā. Ēdienu karte piedāvā plašu silto ēdienu, auksto uzkožamo un dzērienu sortimentu. “Rēznā” būs visaromātiskākā kafija salīdzinājumā ar to, kādu pasniedz citās mūsu pilsētas ēdnīcās un kafejnīcās. Tās pagatavošanai no VDR (Austrumvācija) saņēmām pirmškirīqu kafijas vārīšanas automātu “Super”. Jaunās kafejnīcas bārā varēs pasūtīt dažādus alkoholiskus kokteiļus.” Tikai nu vairs ēdienkartē nebija Svētais Vakarēdiens, kas šai vietā bija galvenais mielasts vairākus gadu desmitus.

Diemžēl par celtni Atbrīvošanas alejā 100 nav saglabājušies daudz materiālu (vismaz ne valsts un pašvaldības arhīvos). Lai arī krogs “Rēzna” savulaik bija ievērojama Rēzeknes vieta, tā nav arhitektūras pieminekļu sarakstos. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latgales reģionālās nodaļas vadītāja Vilma Platpīre Jauns.lv teica: “Objekts Rēzeknē Atbrīvošanas alejā 100 nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Mēs - gan Latgales reģionālajā nodaļā, gan kolēģi Rīgā Pieminekļu dokumentācijas centrā mēģinājām atrast informāciju (par šo ēku), bet diemžēl tās nav.”

“Šikoja un izrādījās”

Bet tas nenozīmē, ka tagad Rēzeknē vairs nav Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca. Tā ir – bet pilsētas otrā pusē, pāri dzelzceļam - Ziemeļu rajonā, Kosmonautu ielā. 2008. gadā Latvijas pareizticīgā Baznīca no grieķu katoļiem nopirka pilsētā uzbūvēto dievnamu, to pārveda uz citu vietu un pielāgoja savām vajadzībām. Te jāteic, ka lielas pārbūves šai guļbūvei nebija vajadzīgas, jo grieķu katoļi, atšķirībā no Romas katoļiem, piekopj Austrumu baznīcas jeb bizantiešu tradīcijas tāpat kā pareizticīgie, vienīgi ar to atšķirību, ka pakļaujas nevis pareizticīgo patriarham, bet gan Romas pāvestam.

Bet vecā dievnama vieta Atbrīvošanas alejā 100 tagad glabā atmiņas par aizgājušajiem padomju laikiem, kur, kā raksta latgaliešu literatūrzinātnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševics, vakaros (kad slēdza ēdnīcu, pēc sanitārās stundas) “šikoja un izrādījās, lutināja garšas kārpiņas un kuņģi, flirtēja, sarunāja dzeliņas un iekūlās nepatikšanās” (“Latgales Laiks”, 2021. gada 20. aprīlis). Jau kopš atklāšanas „Rēzna” bija modernākā šāda tipa iestāde pilsētā – īsta Rietumu saldās dzīves oāze. Šādu attieksmi noteica trīs faktori: * moderns ārējais izskats un interjers, * pilsētā labākā kafija un tas, ka bārā varēja iegādāties uz vietas gatavotos alkoholiskos kokteiļus.

Jaunākās ziņas par tēmu Latvijas sabiedriskais medijs

Latvijas sabiedriskais medijs

Latvijas sabiedriskais medijs