Vaira Vīķe-Freiberga: “Lai Dievs dod, ka varam augt un attīstīties”
Kad publiskajā telpā valda haoss un skaļi lozungi, viņas teiktais izceļas – tajā ir saklausāma skaidra doma, brīvība un mudinājums uz pašcieņu. Bijusī Latvijas Valsts prezidente zinātniece Vaira Vīķe-Freiberga žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā runā par sevi un Latviju, par pagātni, kas māca, un nākotni, kas vēl jāuzraksta ar gudrību un mīlestību.
Jūs reiz teicāt, ka, dzīvojot trimdā, bieži domās uzbūrāt ainu, kāda reiz būs Latvija, kad tā atkal kļūs brīva. Vai šodienas Latvija sakrīt ar to attēlu, ko uzzīmējāt savā prātā?
Nebija jau tā, ka Latviju iztēlojos tik sīki, lai to varētu uzzīmēt. Doma bija cita – par brīvu un demokrātisku Latviju. Tomēr demokrātijas jautājums trimdā pamazām atklāja plaisu starp paaudzēm. Vecākā paaudze bija palikusi uzticīga tieši tai Latvijai, kāda tā bija pēdējos gados pirms kara. Viņi uzskatīja, ka Ulmaņa laikā bija uzplaukuma gadi, un tāds arī bija viņu priekšstats par to, kādai Latvijai vajadzētu atkal kļūt. Savukārt jaunā paaudze, kas uzauga Rietumos, vairs nevarēja pieņemt autoritārismu. Mums bija pārliecība – valstij jābūt demokrātiskai.
Vēlāk tas manifestējās citādi – starp tiem, kas uzskatīja, ka jāuztur kontakti ar tautiešiem Latvijā, un tiem, kas bija pārliecināti, ka ar komunistu varu saistītiem cilvēkiem runāt nedrīkst. Tie bija tādi stingrās stājas tautieši, kuri sevi redzēja kā cīnītājus pret komunismu un uzskatīja, ka visi Latvijā dzīvojošie ir pakļauti čekai. Ja, piemēram, no Latvijas turnejā atbrauca mākslinieki, viņi to uztvēra kā propagandas gājienu, un tā tas savā ziņā arī bija. Bet jaunākā paaudze domāja citādi – lai jau! Sūtiet savus labākos māksliniekus, mēs priecāsimies viņus redzēt. Tā mums bija atklāsme – redzēt, cik talantīgi cilvēki ir Latvijā, ko viņi dara.
Atceros, kad parādīja filmu Pūt, vējiņi!, laikraksts Latvija Amerikā, kas iznāca Toronto, pirmajā lappusē uzrakstīja: “Pūt, vējiņi! saceļ putekļus.” (Smejas.) Man joprojām ir mape ar rakstiem par tādu kā cīņu starp stingrās stājas un progresīvajiem tautiešiem. Kaut kas līdzīgs tam, kas tagad notiek Amerikā starp MAGA piekritējiem, kuri ir Amerikas diženuma aizstāvji šaurā nozīmē, un liberālākiem demokrātiem.
Kas jums pašai tajā laikā šķita svarīgāks?
Toronto Universitātē bija latviešu studentu klubs, kur notika visādi pasākumi. Starp citu, tieši tur mēs ar Imantu iepazināmies. Vēlāk kopā strādājām Jaunatnes svētku rīcības, respektīvi, organizēšanas komitejā. Varētu teikt, bijām jaunieši-aktīvisti. Kādā brīdī klubā radās doma – jāiemācās kaut kas arī no anglosakšu tradīcijām. Viņi visi prata lieliski runāt un debatēt, un tas redzami nesa augļus. Kad mācījos Viktorijas koledžā, jau tad man ļoti patika iet uz debašu vakariem, kur angļu stilā tika izvirzīta kāda absurda tēze, un vienai pusei tā bija jāaizstāv, bet otrai jānoraida. Man vecāki gan bieži neļāva turp doties. Līdz 19 gadu vecumam vēl dzīvoju ar viņiem, un vecāki gribēja, lai palieku mājās, tulkoju viņiem televīzijas programmas. (Smejas) Bet reiz es aizšmaucu uz vienu tādu debašu vakaru, kur tēma bija Vai “Pablum” ir piemērots mazuļiem vai nav?. Tā bija zīdaiņu putriņa ar vitamīniem un minerālvielām, tolaik Kanādā jauns izgudrojums. Debatēs piedalījās profesors un students par un tāds pats pāris pret. Es sēdēju un klausījos – tā atjautība, tie argumenti, citāti, literāras atsauces! Tā oratoriskā veiklība, erudīcija! Man bija mute vaļā. Latviešu sabiedrībā neko tādu nebiju redzējusi.
Kad ar Imantu darbojāmies studentu klubā, es teicu – mums jānoorganizē debašu vakars! Bet par ko? Neviens negribēja runāt par kaut ko absurdu. Tad nolēmām, ka debatēsim par to, vai latviešu jauniešiem jāpretojas asimilācijai vai jāiekļaujas vietējā sabiedrībā. Protams, visi gribēja būt par iekļaušanos. Mēs ar Imantu kā upurjēri uzņēmāmies pretošanās pusi, lai debates vispār varētu notikt.
Visu sarunu ar Vairu Vīķi-Freibergu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas 7. novembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
