Viss griežas tikai ap viņu. Kāpēc “jaukas draudzības" ne vienmēr ir veselīgas?
Tava bērna sasniegumus klusi aizēno viņas bērna sasniegumi. Brīži, kuros vajadzētu dalīties, ir vērsti tikai uz viņas, tavas draudzenes, dzīvi. Tā gan nav atklāta dominēšana, bet gan viltīga uzmanības novēršana. Šī ir tikai viena no epizodēm, kādas uz katra soļa sastopamas draudzībās, kas ārēji šķiet jaukas, bet patiesībā tevi iztukšo.
Kāpēc “jaukas” draudzības ne vienmēr ir veselīgas? Dažas draudzības ārēji šķiet siltas, bet patiesībā tās tevi nogurdina. Kāda ir attiecību nesaderības psiholoģija un ko nozīmē prioritātes draudzībā, analizē Psychology Today.
Draudzībā cilvēki ieņem dažādas lomas. Visbiežāk attiecībās kāds dominē – dažreiz tikai īslaicīgi, noteiktās situācijās vai posmos, bet dažreiz pastāvīgi. Tas var būt dažādu iemeslu dēļ, piemēram, var būt, ka mēs paši apzināti vai neapzināti mēdzam slēpties aiz drauga un cenšamies veltīt viņam visu savu uzmanību. Tomēr bieži vien ir pretēji – mēs jūtamies neredzami, jo mūsu draugs vienkārši neredz. Ja komunikācijā atdod visu sevi, bet tā vietā, lai saņemtu to pašu, saņemat pretēju reakciju (kritiku, “draudzīgus” padomus utt.), tie ir brīdinoši signāli, kurus nevajadzētu ignorēt, raksta Psychology Today un sniedz piemērus, kā var izskatīties šādas toksiskas attiecības.
Smalka uzmanības nozagšana: kad draudzība griežas ap otru
Šādās attiecībās viena puse bieži vien viltīgi koncentrējas uz sevi, izmantojot smalkus salīdzinājumus, pasīvu greizsirdību vai emocionālu monopolizāciju. Jūsu bērna sasniegumus klusi aizēno viņas bērna sasniegumi. Brīži, kuros vajadzētu dalīties, ir vērsti tikai uz tavas draudzenes dzīvi — nevis atklātas dominēšanas, bet gan emocionālas uzmanības novēršanas dēļ.
No idealizācijas līdz vilšanās sajūtai
Saskaņā ar objektu attiecību teoriju mēs mēdzam stāties draudzībā ar neapzinātām projekcijām: mēs redzam citus caur savu cerību, neapmierināto vajadzību vai idealizētā "es" prizmu. Tomēr, kad cilvēka realitāte vairs nevar atbalstīt fantāziju, mēs piedzīvojam sabrukumu — bieži vien to pavada apjukums, īgnums vai pat bēdas. Šī pāreja no idealizācijas uz vilšanos ir sāpīga, bet nepieciešama. Tā signalizē, ka psihe vairs nevar sevi izkropļot, lai saglabātu vienvirziena saikni. Psihoanalītiķis Donalds Vinikots aprakstījis viltus "es" kā aizsardzības mehānismu, kas ļauj mums uzturēt attiecības, apspiežot savas patiesās vajadzības, vēlmes vai diskomfortu. Nedrošās attiecībās viltus "es" darbojas kā fasāde. Tomēr laika gaitā šī tikt galā stratēģija noved pie dziļa izsīkuma, rūgtuma un attālināšanās no īstā "es". Kad cilvēks sāk just "dziļu aizvainojumu" pret kādu, kuru viņš kādreiz uzskatīja par tuvu draugu, pēc Vinikota domām, tā ir autentiskā "es" parādīšanās, kas beidzot ir pietiekami stiprs, lai atpazītu nesaderību un atkāptos no kopīgās drošības ilūzijas. Šajā gadījumā draugam vai vismaz pašam ir veselīgi skaidri pateikt: "Es vairs nejūtos emocionāli drošs šajās attiecībās." Tās nav dusmas; gluži pretēji, tas ir skaidrs signāls, kas ir nepieciešams mūsu garīgajai veselībai. Turklāt šis ir ļoti svarīgs posms psihodinamiskajā attīstībā. Patiesa draudzība neaprobežojas tikai ar virspusējām patīkamām frāzēm. Tā ir par mūsu komfortu un brīvību paust savu patieso "es" ar citiem. Atcerieties, ka, ja mēs nevaram būt autentiski, atkāpšanās nav padošanās pazīme - tā ir drosmīga pašcieņas, integritātes un nervu sistēmas atjaunošanas izpausme, raksta Psychology Today.
