Kā zemapziņa izvēlas partneri? Pelēkajai pelei - lielā laime, košai gudriniecei - vilšanās

Vairākums dāmu ir pārliecinātas – viņu pievilcības noslēpums ir ārējais izskats. Bet, ak, vai, viņas maldās – vīriešu uztveres mehānisms ir pilnīgi citādāks. Slavenais krievu aktieris, sieviešu elks Aleksandrs Abdulovs reiz trāpīgi definējis sajūtu alķīmiju: “Gadās, ka tu viegli pieskaries sievietei, un tevi sāk burtiski kratīt, lai gan nekā īpaša viņā nav – parasta, ikdienišķa sieviete. Bet pie citas, ar modeles ārieni, nevelk, un viss. Sievietes seksapīls ir zemapziņas, smaržas, taustes līmenī.”

Krievu valodā ir sievietes magnētismu precīzi raksturojošs apzīmējums: манкая женщина (vilinoša sieviete) no vārdiem ievilināt, piesaistīt, pievilkt. Tātad – tas ir jautājums par pievilcību, ko redzam ar trešo aci, sajūtam ar ādas virsmu, no kā uzmetas zosāda un sabožas sīkās spalviņas.

Kāpēc tāda netaisnība?

Trīsdesmit astoņus gadus vecā Gunta ir ļoti līdzīga Merilinai Monro, tikai acis un mati ir piķa melnumā. Lai kur Gunta dotos, visur viņu pavada vīriešu skatieni. Gunta izceļas pūlī un, labi to apzinoties, savu ārieni labprāt demonstrē. Viņa vienmēr nēsā augstpapēžu kurpes, lūpas un nagus krāso koši sarkanus, viņas garderobe ir apskaušanas vērta. Nesen Gunta ieguva otru augstāko izglītību, viņai pieder neliels, bet pelnošs uzņēmums, kas nodarbojas ar mājokļu iekārtošanu. Gunta aizraujas ar kalnu slēpošanu, daudz ceļo, brīvajos brīžos mācās gleznot un slavenas aktrises studijā apgūst aktiermākslu. Dzīvē viss ir brīnišķīgi, izņemot vienu aspektu. Vīrieši viņas tuvumā neuzkavējas ilgāk par trim mēnešiem – viņi nāk un iet, tāpat kā Guntas gadi.

Būtu pēdējais laiks nodibināt ģimeni, laist pasaulē bērnus, realizēt kaut vai mazumiņu – izveidot stabilas attiecības, bet nekā. Reiz Gunta devās pie gaišreģes, lai noskaidrotu, kas vainojams. Gaišreģe izlika kārtīs, un, re, uzlikts bezlaulības vainags! Gunta pesteļiem netic, viņa ir izglītota mūsdienīga sieviete, tomēr izdarīja visu, ko burve lika, – aizdedza sveces baznīcā, sasēja vilnas diedziņus... Un? Nekā.

Kāpēc tāda netaisnība – pelēkai viduvējībai tiek lielā sievietes laime, bet krāšņai gudriniecei viena vilšanās pēc otras?

Zinātāji runā par vairākiem iemesliem. Varbūt karma? Varbūt slikta sieviete bijusi, ļauna un lepna, un tagad pļauj, ko iepriekšējā dzīvē sējusi. Ir tādi, kas iesaka doties pie astrologa, lai tad nu šis – debesu pētnieks – sazīmē, sashēmo, vai vajadzīgajā mājā (astroloģisks termins) ir sastājušās pareizās planētas. Ko darīt, ja nav? Nepabīdīsi. Tik un tā mazliet vieglāk. Godam kantes tik sūri nerīvē. Var, protams, doties pie smalko zinšu lietpratējiem, tie arī tādas lietas kārto. Mēs šoreiz nolēmām turēties pie pārbaudītām vērtībām – psiholoģijas, kas mūsdienās runā arī ezoteriķu valodā.

Tātad – psihes speciālisti apgalvo, ka laimīgas, dzīvi mīlošas un pilnasinīgi baudošas sievietes enerģētika būtiski atšķiras no vientuļas sievietes enerģētikas. Pārsteidzoši, bet apmierinātas sievietes enerģētiskais pārsvars atrodas auras lejasdaļā – dzimuma sfērā, savukārt vientuļas sievietes enerģija – kokona augšējā daļā. Bet – kāda piebilde. Skaisti jau skan – augšējā daļā, tomēr tā ir zema līmeņa. Privātajā dzīvē nerealizējušos sieviešu (uzsveram – to sieviešu, kuras no tā cieš, nevis labprātīgi izvēlas būt vienas) enerģētika ir blāvāka, neinteresantāka, neaktīvāka nekā attiecībās veiksmīgām sievietēm, tāpēc instinktu līmenī neinteresē pretējo dzimumu.

Katram no mums, neatkarīgi no dzimuma, ir sava iekšējā sieviete un iekšējais vīrietis, skaidro Jauno psiholoģiju centra vadītāja, neirolingvistiskās programmēšanas speciāliste Dace Rolava. “Jaunākie pētījumi neirofizioloģijā apliecina – smadzeņu puslodes darbojas asimetriski – labā kontrolē kreiso un otrādi. Līdz ar to gan vīriešiem, gan sievietēm kreisā smadzeņu puslode darbojas kā sievišķā, bet labā – kā vīrišķā. Ja izmanto metaforu, visiem iekšējā sieviete atrodas kreisajā pusē, bet iekšējais vīrietis labajā. Kultūrvēsturiski ir izveidojies, ka mūsu reģiona sievietēm dažādos laikos nācies būt vīrišķīgām, vīri gāja karā, jūrā, medībās un ne vienmēr atgriezās mājās. Un sievietes uzņēmās vīriešu pienākumus. Šī vēsturiskā traģēdija lieliski parādīta filmā Ezera sonāte. Vienā mājā dzīvo četras sievietes un viens mazs puika. Sievietei ir jālabo jumts, jo nav neviena, kas to izdarītu. Mēs līdzināmies vīriešiem, visu varam, nekas nav par grūtu, esam pilotes un kapteines, jo esam attīstījušas savu iekšējo vīrieti. Līdz ar to mainās sievietes enerģētika, smalkās, iekšējās vibrācijas, un šāda psiholoģija, vīrišķais uzvedības modelis pāriet no paaudzes paaudzē. Mēs redzam, cik kaimiņu Anniņa ir jauka, smuka, gudra, cik viņai brīnišķīga ģimene, māja spīd un laistās, dārzs izravēts, vairākas mašīnas, strādīgs vīrs, paklausīgi bērni. Bet, pēc kāda laika paveroties kaimiņu sētā, ieraugām citu ainu – Anniņa nercādas kažokā palikusi viena, bet viņas Pēteris staigā kopā ar necilu, neizdarīgu, pelēku sievieti. Vēl ievērojam, ka tas pats Pēteris, kurš blakus Anniņai šķita sīks un sarāvies, ir kardināli mainījies – blakus pelēkajai pelei viņš iet izslējies un burtiski staro no laimes. Kā tad tā? Kāpēc Pēteris aizgāja no Anniņas, kas ir tik skaista, koša, darbīga, kas iegūst visu? Tāpēc, ka pelēkajai pelei ir aktīva viņas iekšējā sieviete, viņa ir sievišķīgi aizsargājama, lolojama, maiga, mīļa. Viņa Pēterim saka: “Es gaidīšu, kad tu izdarīsi, es zinu, ka tu atnesīsi.” Blakus šai sievietei Pēteris jūtas vajadzīgs, spējīgs, varošs, dāsns, tiek aktivizēti viņa vīrišķības simboli, notiek iņ un jaņ reakcija,” stāsta neirolingvistiskās programmēšanas  trenere.

Dace Rolava turpina: “Blakus sievietei, kura viena spēj audzināt bērnus, veido karjeru, diktē, kā un kam jānotiek mājās un darbā, vīrietis zaudē vajadzību būt vīrišķīgam, un tas izpaužas arī intīmos brīžos. Esot kopā ar sievieti, kurai ir aktīvs iekšējais vīrietis, iet vaļā divu vīriešu cīņa. Un, lai gan sievietes aktivizētais vīrietis var visu, tas ir impotents. Kad satiekas impotentais, aktīvais un normāls vīrietis, normālais vīrietis no bezjēdzīgās cīņas nogurst.”

Un tā vīrišķīgas, agresīvas, visu varošas sievietes nesaprot: visi vīrieši, kas viņai bijuši, izrādījušies lupatas un memļaki. Viņa – tik spilgta, skaista, fantastiska sieviete – ir pelnījusi Džeimsu Bondu, bet kolosālais vīrietis sudrabotajā mersedesā, uzvalkā no Armani viņu apiet ar līkumu. Turpretī ikvienā ballītē uzrodas kāds radošs inteliģents, nesaprasts mākslinieks, bohēmists, kas viņai tuvojas kā naktstauriņš gaismai.

Ir kāds paradokss – kad sievietes apraksta savu sapņu vīrieti, kā vienu no svarīgākajām īpašībām visas nosauc mīļumu un maigumu. Vēlāk viņas šos vīriešus tin ap pirkstu, dancina un sauc par lupatām. Izrādās, pretruna ir pašos pamatos. Dace Rolava skaidro: “Vāju vīrieti, kuram aktivizēta iekšējā sieviete, piesaista aktīvā karotāja, vīrišķīgi agresīvā sieviete. Vīrieša iekšējā sieviete, kas nav pašvadoša, meklē sievietē viņas iekšējo vīrieti. Bet reti kura grib šādu nevīrišķīgu vīrieti. Jo tas nav dabiski. Tomēr – kad sieviete ar aktīvu iekšēju vīrieti satiek normālu vīrieti, sākas sāncensība. Sieviete grib pierādīt, ka viņai var būt labāka karjera nekā viņas vīrietim, dažnedažādos veidos pierāda, ka ir patstāvīga, ka nekādā ziņā neatpaliek no vīrieša. Viņa neļauj sevi lolot, lutināt, mīlēt.”

Līdzīgi domā arī psiholoģe Irēna Goluba, sakot, ka sievietes, piedodiet, mauciskā dabas daļa paredz – mātītei vajag atdoties visspēcīgākajam. Vīrietis var būt mīļš un maigs, bet nevar tāds būt nepārtraukti. Un mīļumu, uzmanību, mīlestību, ko maza meitene gaidījusi no vecākiem, nevar nemitīgi sniegt vīrietis, jo viņš pēc savas būtības nav maigs. Pieaugusi sieviete nevar no vīrieša prasīt to, ko nav saņēmusi no tēva. Vīrietis nav sievietes emocionālā komforta garantija, laimes zelta atslēdziņa, kas nesīs viņu uz saviem lielajiem spārniem, ļaujot uz mūžu aizmirst rūpes un raizes.

Vēl kāds būtisks moments – zinātnieki noskaidrojuši: sievietes neapzināti melo, paužot, ka viņas neinteresē vīrieša nauda, manta un statuss. Patiesība ir cita – seksīgāks un pievilcīgāks sievietēm šķiet vīrietis, kas izskatās pēc naudīga profesionāļa, ir labi ģērbies un izstaro pašapziņu. Arī tie paši mačo. Kas spēj panākt, iegāzt gultā, apsēklot. Un pēc tam savu saimi uzturēt. Patiesībā sievietēm nemaz nevajag pūkainus mīlulīšus.

Ko darīt? Jāsāk ar atziņu, kas darbojas ar Šveices pulksteņa precizitāti: maini savu domāšanu, un pasaule ap tevi mainīsies! “No psiholoģijas un neirofizioloģijas viedokļa sieviete spēj koncentrēt uzmanību uz diviem un trim darbiem vienlaikus, bet vīrietis spēj aptvert tikai vienu,” skaidro Dace Rolava. “Bieži to, kas pateikts caur puķēm, vīrietis nesaprot, jo viņa smadzenes funkcionē mazliet citādāk, nespējot interpretēt tik labi, kā tas dots sievietēm. Uz naktsgaldiņa veselu mēnesi var stāvēt pustukša smaržu pudelīte, bet vīrietis šo mājienu nesapratīs. Viņš sievai dzimšanas dienā uzdāvinās pannu komplektu, jo viņa trīs dienas ir skaļi pukojusies, ka ir piedegusi panna.”

Psiholoģe, izaugsmes trenere Olga Orlova, uzrunāta apgaismot pievilkšanās un atgrūšanās noslēpumu, apstiprina iepriekš teikto: “Sabiedrībā valda dzelžaina pārliecība: ja sieviete ir izglītota, labi audzināta, inteliģenta, skaista un kopta, ar to pietiek, lai viņa būtu pievilcīga vīriešu acīs un izveidotu ilgstošas, laimīgas attiecības. Tas ir mīts!

Laimei privātajā dzīvē nav nekāda sakara ar skaistumu un gudrību. Starp ikdienišķam, bezkrāsainām sievietēm ir gan tādas, kuras kā magnēts pievelk vīriešus, gan tādas, ko neviens nepamana. Un iemesls tam nav skaistumā vai pelēcībā, bet zemapziņā notiekošajos procesos, kas atspoguļojas sievietes enerģētikā, šifros, ko vīrietis sajūt intuitīvi. Viena zemapziņas līmenī atbaida vīrieti, otrai piemīt tas, ko dēvē par seksapīlu. Kādreiz, vēl nesen, laulība bija nepieciešama, lai sieviete izdzīvotu, taču tagad sievietes var izvēlēties. Viņas var gribēt būt vienas, var pārtraukt attiecības, ja jūt – ar vīrieti nesaskan dzīves ritms, intereses, vērtības. Šo iemeslu dēļ attīstītajās Rietumu valstīs ir tik daudz vientuļu sieviešu. Piemēram, Lielbritānijā vairāk nekā četri miljoni.

Zemapziņas dzīlēs ir divi kodi, no kuriem atkarīga tā dēvētā sievietes laime. Pirmais – ja sieviete it kā atgrūž vīriešus, tas nozīmē, ka viņas zemapziņā ir direktīva: es neesmu pelnījusi mīlestību. Un šī pārliecība dziļi noslēpta zemapziņas dzīlēs, ko sieviete, iespējams, pati īsti neapzinās, vada viņas dzīvi. Šī orientācija ir programma, vadātājs, kas neļauj izkļūt no labirinta, pa kuru sieviete pati sevi dzenā.

Ko dara sieviete? Ja sieviete zemapziņas līmenī pārliecināta, ka nav pietiekami laba mīlestībai, viņa sāk pilnveidoties – izglītojas, sāk biznesu, pašrealizējas sociumā, labi pelna, ģērbjas pie visekskluzīvākā stilista, apmeklē skaistumkopšanas salonus, uztaisa frizūru pēc pēdējās modes. Viņa domā, ka tādējādi kļūs gana laba, lai viņu mīlētu. Viņa veido sevi par sievieti, kas ir pelnījusi mīlestību. Varam salīdzināt divas sievietes – vienu, kurai pilnveidošanās ir patiesas sevis mīlestības izpausme, kas bauda un priecājas par sevi un dzīvi, un cilvēkiem, un otru, kurai mūžīgās rūpes par sevi nekad negūst piepildījumu. Otrā vienmēr saka: tas ir par maz, vajag vēl. Ārēji viņas abas izskatās pilnīgi vienādas, bet iekšējais uzstādījums ir atšķirīgs. Un varbūt turpat līdzās ir pelēka, ne visai interesanta sieviete, bet kas iekšēji ir atvērta un ar visām apzinātām, neapzinātām maņām signalizē – re, kur es esmu! Mīli mani! Viņas iekšējā sieviete atļauj vīrietim sevi mīlēt, nepretojoties faktam, ka arī viņa var izraisīt vīriešu interesi, un ar prieku tam ļaujas.”

Pārsteidzoši, bet pat visskaistākās dāmas, pateicoties šiem iekšējiem psiholoģiskiem izkropļojumiem, pašas nereti ievieto sevi nesasniedzamā tornī, lai gan ārēji postulē – gaidu princi! Tās var būt bailes, kas radušās no neveiksmīgām attiecībām, kad zemapziņā iesakņojusies pārliecība – mīlestība nozīmē sāpes. Tas var būt mantojums – vecāku scenārijs vai mātes attiecību matrice, kas paredz, ka vīrietim nedrīkst ticēt, ka liktenīgajam vīrietim viņu dzīvē jāienāk tā un ne citādi.

“Daudzas kļūdaini uzskata, ka vīrieši ir sievietes skaistuma patērēji, kas izmanto sievietes resursus un prasa vēl labāk un vairāk. Patiesībā ikviens vīrietis no sievietes baidās vēl vairāk nekā sieviete, jo mūsu sabiedrība vīrietim izvirza augstas prasības, viņam visu laiku jābūt līmenī, pretējā gadījumā sieviete viņu kritizēs,” skaidro psiholoģe Olga Orlova.

“Sieviete, kas visu laiku sevi tirda, sakot, ka līdz pilnībai viss vēl nav sasniegts, kritizēs arī vīrieti, bet neviens negrib dzīvot attiecībās, kurās otrs ar tevi nav apmierināts. Ja sieviete nemitīgi prasa no sevis, viņa paģērēs to arī no vīrieša, bet viņš, tāpat kā mēs visi, attiecībās grib mieru, harmoniju, aizsardzību. Ja sieviete uzskata, ka mīlestība ir jānopelna, viņa vīrietim liek kārtot eksāmenu, tāpēc, sajūtoties nevajadzīgi, vīrieši bēg no šādiem kontaktiem.”

“Otrs fundamentāls zemapziņas kods ir vispārējs negatīvs vīrieša novērtējums,” Olga Orlova atklāj nākamo klupšanas akmeni. “Jau pirmajā randiņā sieviete saka sev: tas nav iespējams! –, un to saka nevis viņa, bet šis slēptais uzstādījums: vīrietis nav tas radījums, ar ko var veidot attiecības. Sievietes grib, lai vīrietis ir tāds pats kā sieviete – tikpat jūtīgs un uzmanīgs komunikācijā, mīl tās pašas lietas, lai pieņem viņas emocionālo pasauli, dzīves redzējumu. Bet vīrietis nav sieviete! Evolūcijā un sabiedrībā viņam ir citi uzdevumi. Ja sieviete uzskata, ka vīrieti var izmantot, izžmiegt kā slapju lupatu, padarīt par cilvēku, kas viņu baros un apģērbs, attiecības nevar būt ilgstošas un laimīgas. Un sieviete paliek viena un turpina meklēt pierādījumus savai iekšējai mantrai: nu, redzi, man bija taisnība! Tas nav iespējams. Pat tad, kad vīrietis kliedz – es mīlu tevi! –, viņa domā: tas nevar būt, kādreiz viņš tik un tā mani nodos, pametīs. Šīs sievietes neuzticas un paliek vienas.

Te nu akmentiņš mediju lauciņā, kuros rafinēti un neatlaidīgi tiek kultivēta neuzticēšanās vīriešiem. Lai veicinātu zīmolu preču pārdošanu, tiek veicināta patērnieciska domāšana. Tirgotājiem vajag, lai sievietei blakus ir kāds, kas maksā par viņas dārgajām kaprīzēm. Mediji zombē: ja tu nevari no viņa iegūt visu, ko vēlies, viņš nav īstais vīrietis; vajag nevis uzticēties, bet izmantot vīriešus. Tu esi tā vērta, tu vari visu pati. Ja ģimene sievietē nav ielikusi pareizu vērtību sistēmu, viņa viegli ļaujas šai manipulācijai, kas kropļo spēju veidot attiecības ar vīriešiem.”

Vēl viens paradokss – laikā, kad tik daudz tiek runāts, publiskots un atkailināts sekss, šis dabiskais instinkts lēnām zaudē savas pozīcijas. Ārēji šie cilvēki pat izrāda interesi par pretējo dzimumu, bet patiesībā viņu seksuālās dziņas ir paralizētas. Arvien biežāk sievietei pat nav vajadzības pēc regulārām, ilgstošām dzimumattiecībām ar vīrieti, viņu spēks tiek tērēts, dzenoties pēc sociāliem un materiāliem sasniegumiem. Tomēr vajadzība pēc otra vēl dzīva: cilvēka dabā ir ieliktas ilgas pēc otra cilvēka tuvuma, pieskārieniem. Turklāt dzīve smaga padarīšana – vajadzīgs kāds, kas kaut vai nobučo uz vaiga, pieglaužas, pažēlo, atvieglo sadzīves nastu. Bet spēles noteikumi ir tādi, kādi ir, tie pieprasa intīmas attiecības, kas dažām kļūst par treknu tārpu uz āķa, ar ko copēt vīriešus. Dažreiz tas nostrādā, vīrietis uzķeras uz skaisto, seksīgo blondīni, norij āķi, kas patiesībā ir patoloģiski vēsa, bezkaislīga sieviete.

Seksologs, pārmaiņu treneris Arturs Šulcs: “Apziņas telpā vīriešiem un sievietēm ir līdzīgi kodi, un tie sastāv no tā, ko cilvēks patiesībā par sevi domā. Ja sieviete sevi uzskata kā nederīgu (gurni par platu, krūtis par mazām, seja par vecu), viņai nav sievietes identitātes. Viņa ir ierēdne, darbiniece, skolotāja utt., bet ne sieviete. Heteroseksuāls vīrietis meklē sievieti un, ja to nesajūt, dodas tālāk īstās meklējumos. Sieviete, kas vēlas, ar visu miesu alktin alkst pēc vīrieša, skatās uz vīrieti citām acīm nekā puritāne vai pragmatiska vīriešu patērētāja. Acīs ir degsme, miesai īpaša smarža, kustībās parādās maigums un vēlme atdoties. Un vīrietis to uztver instinktīvā līmenī. Tieši tāpēc sievietēm, kurām uzvedības kanoni ir tālu no tikumības parametriem, visbiežāk ir piekrišana. Protams, tie ir īslaicīgi. Tomēr jāpiekrīt – vīrietis pēc dabas ir mednieks, viņš jūt, vai sievietē ir iekšēja apņemšanās ļauties piedzīvojumam. Ar arhaiskajām maņām vīrietis saož, sajūt sievieti, kas grib mīlēties, gatava turpināt dzimtu (kas ir sākotnējais, pamata mērķis), tātad ir laba mātīte. Uzvar primitīvais uztveres līmenis, dzīvnieks mūsos. Bet, ja sieviete arī nopietnu attiecību vārdā nav gatava vai pat vairs nespēj ļauties piedzīvojumam kaut uz vienu stundu, viņa nebūs gatava būt kopā uz mūžu. Ja cilvēks negrib priecāties par šo brīdi, izzināt pasauli, viņš atliek dzīvi uz nenoteiktu laiku, kas nekad nepienāk.”

Padoms nr. 1 – katru dienu paskaties uz sevi ar mīlestības acīm.

Stāsta izaugsmes trenere, psiholoģe Olga Orlova: “Pie manis uz konsultācijām nāca jauna sieviete, kura katru dienu uz sevi dusmojās, līdz spēku izsīkumam kritizējot sevi. Pēc darbadienas viņa sev teica: redzi, vēl viena diena pagājusi, un nekas nav mainījies. Tad viņa devās uz veikalu, pirka vīna pudeli, ko vakarā izdzēra, bet no rīta atkārtojās tas pats. Alkoholiķe? Nē. Lai nelamātu sevi tik ļoti, viņa izmantoja anestēziju. Lūk, tāda bija cena. Ir daudz sieviešu, kas caurām dienām trenējas sevi lamāt un, kad vairs nespēj izturēt, sāk lutināt sevi, nonākot galējībās. Tiek pārtērēta nauda, darītas muļķības, jo cilvēks ir noguris no sevis. Bet mūsu dzīvē vienmēr ir kāds, ir vai ir bijis, kas mūs ciena, reiz noticēja un lūkojās uz mums ar mīlestības acīm. Tas var būt jaunības dienu draugs, kolēģis, vecmāmiņa. Katru dienu vajag atcerēties šo skatienu, ieelpot to, atlaižot savus ierūsējušos priekšstatus par sevi. Vajag izlidot no sava ķermeņa, lai palūkotos uz sevi ar šā mīlošā cilvēka acīm un atrastu sevī pievilcīgus vaibstus, obligāti vismaz trīs. Tas jādara katru dienu. Jūsu uzdevums katru dienu atrast sevī kaut ko, kas jūsos ir pievilcīgs citiem cilvēkiem. Un jāraugās nevis ar savām, bet gan to daudzo pasaules vīriešu acīm, kuri jūs mīlētu arī par īpašībām, kas jums pašai nepatīk, vai tām, ko jūs pati sevī neesat pamanījusi. Mīlestība ir māksla atrast otrā īpašības, kas viņu atšķir, izceļ, padara īpašu.

Daba ar gudru ziņu paredzējusi, ka mūs spēj iemīlēt vairāki cilvēki. Ielāgojiet – nav tikai viens, visīstākais! To pierāda dzīve. Mēs esam mīlējuši vairākkārt, šīs mīlestības ir atšķirīgas, bet mēs esam mīlējuši. Mums ir dotas vairākas iespējas. Cilvēks, kurš pieņem sevi, nebaidās no kļūdām. Aristotelis ir teicis: jūs kļūstat par to, ko jūs trenējat.”

Padoms nr. 2 – ir jāpieņem, ka vīrietis nav sieviete. Vīrietis ir citādāks. Veselīgas attiecības veidojas tur, kur pievienota krietna rotaļīguma un azartiskuma deva.

“Viens no pasaules ievērojamākajiem komunikāciju teoriju speciālistiem Pols Vaclaviks ir teicis: vīrietis mīnus sieviete ir cūka, sieviete mīnus vīrietis ir trako māja. Viņam var ticēt, jo vīrietis, kas nav harmonizēts ar sievietes enerģētiku, ir pragmatiski loģiski neestētisks, viņš zaudē cēlsirdību, ko rada sievietes klātbūtne, šarmu, spīdumu, spilgtumu, uz ko spējīgs tikai tāpēc, ka jāapbur sieviete. Vīrietī ir visu šo lielisko īpašību iedīgļi, kas neuzplauks, ja tos neapspīdēs sievietes saules stari.

Tas pats attiecas uz sievieti. Viņa ir jūtīga, viegli iespaidojama, nevarīga, neaizsargāta. Viss viņā rada emociju vilni, pārdzīvojumus, stresu. Sieviete jūtas nestabila, nejūt pamatu zem kājām, nav neviena, kas pasaka sakramentālo frāzi: neņem galvā. Vīrietis ir tas, kas stabilizē, pārliecinot, ka dzīvē ir svarīgais un nesvarīgais. Sievietes trauksmi, stresu, bailes no nākotnes vīrietis transformē mierā un harmonijā, padarot sievieti normālu. Tālab – nevis pieprasīt pilnīgu sapratni, bet cienīt tās īpašības, kas mūsos ir atšķirīgas,” laimīgas attiecības vēlot, iesaka Olga Orlova.

Bet, liekot šim pētījumam punktu, vēl kāda spārnota frāze: strādā tā, it kā tev nevajadzētu naudu, dejo tā, it kā tevi neviens neredzētu, un mīli tā, it kā nekad nebūtu piedzīvojusi nodevību.