Prestižās starptautiskās skolas dibinātāja Jeļena Bujanova: “Mūsu skola ir par mīlestību, taču disciplīnu neviens nav atcēlis”

Tā Rīgas pievārtē, Piņķos, radās “Exupery” bērnudārzs un sākumskola ar 25 bērniem, kas pārauga starptautiskā vidusskolā. Tagad te mācās ap 400 audzēkņu no pusotra gada vecuma līdz 12. klasei un strādā ap 100 darbinieku no 35 pasaules valstīm. Īsteni kosmopolītiska daudzveidība! Skola ir nosvinējusi jau trīs 12. klases izlaidumus, un daži jaunieši skolā arī dzīvo, jo “Exupery” ir vienīgā Starptautiskā bakalaurāta skola–pansija (boarding school) Baltijā. Jeļenai skola ir kā mīļš bērns, kas gan prasa nemitīgas rūpes, taču ir arī neizsmeļama prieka avots. “Vislielākā bauda ir skatīties, kā šie bērni aug,” viņa saka.

Kā dzima jūsu skolas ideja?

Droši vien tā ir mana nepiepildītā vēlme, tā sauktais “neaizvērtais geštalts”. Man ir matemātikas skolotājas diploms, bet strādāt skolā kaut kā nav sanācis. Kad pēc augstskolas nonācu izglītības sistēmā, nespēju rast kopīgu valodu ar pedagogiem. Viņi visu darīja “kā pieņemts” un ļoti baidījās izteikt jebkādus perpendikulārus lēmumus. Savukārt es negribēju strādāt tā: pēc vecām metodikām, pārspīlēti stingros rāmjos. Nācās aiziet. Pievērsos IT biznesam, ar to nodarbojos vairākus gadus un, jāteic, visai sekmīgi. Bet tad radās jautājums: kur mācīsies mūsu jaunākā meita? Jo vecākā tobrīd jau mācījās ārzemēs. Izskatījām franču skolu, vācu skolu, citas skolas pilsētā un secinājām, ka vai nu mūs neuzrunā pati skola, vai arī attiecīgā vecuma klases ir pārpildītas. Es pastaigāju, padomāju un nolēmu: “Labi. Tātad celšu savu skolu.” Tas ir, sākumā bija runa tikai par bērnudārzu, tobrīd meitiņai bija četri gadi. Taču bērni aug ātri, un es laikus sāku apsvērt, kur viņa mācīsies tālāk… Īsāk sakot, kopā ar bērnudārzu uzcēlu arī sākumskolu, lai ir bērnam “uz izaugšanu”. Bet vēlāk, pēc diviem gadiem, tai pievienojām vecākās klases – starptautisko internātskolu ar vidusskolas programmu. Nākamgad svinēsim desmit gadu jubileju.

Cik bērnu pie jums mācās tagad?

Mēs sākām ar 25 audzēkņiem, tagad ir gandrīz 400. Ne vairāk par 24 skolēniem katrā klasē vidusskolā, bērnudārzā – ne vairāk par 16.

Atvainojiet, ka uzdošu banālu jautājumu: kāpēc jūsu skolas nosaukumā ir Ekziperī vārds?

Man ļoti patīk Antuāna de Sent-Ekziperī grāmata “Mazais princis”. Un es, tāpat kā tās autors, ticu, ka “tikai bērni paši zina, ko viņi meklē”. Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir palīdzēt viņiem atrast to, ko viņi meklē. Un vēl man patīk frāze: “Pa īstam mēs redzam tikai ar sirdi.” Es skaidri zinu, ka viss jādara ar atvērtu sirdi, it īpaši, kad runa ir par bērniem un skolu.

Kādas prasības jūs izvirzāt saviem skolotājiem?

Nu, pirmkārt, viņiem jāmīl bērni. Otrkārt, jāmīl un jāpārzina savs priekšmets un jāstrādā ar baudu. Jo tad, ja bērnam patīk skolotājs, viņam patiks arī attiecīgais mācību priekšmets. Ja nepatīk skolotājs, nepatiks viņa stāstītais. Tas ir likums. Vairākums mūsu pedagogu ir jauni – no 25 līdz 40 gadiem. Puse ir vīrieši. Bērniem ir interesanti mācīties ar viņiem un no viņiem, jo šie skolotāji vēl nav noguruši, viņiem ir tā degsme, bez kuras šo darbu nevar darīt.

No kurienes nāk jūsu skolnieki?

Skolā mācās bērni un jaunieši no 30 pasaules valstīm. Galvenokārt tie ir Latvijā strādājošo ārzemnieku – diplomātu un uzņēmēju – bērni. Ir arī skolnieki no Latvijas, ik gadus arvien vairāk. Daži jaunieši te dzīvo vieni – vecāku darba līgums ir beidzies, viņi ir aizbraukuši, bet bērni paliek skolā un dzīvo pansijā. Mūsu skola katru gadu piešķir piecas stipendijas apdāvinātiem audzēkņiem no visas pasaules un arī no Latvijas. Stipendijas sedz 90 līdz 100 procentus no mācību maksas un dzīvošanas skolas pansijā. Brazīlija, Ukraina, Gruzija, Meksika, Kazahstāna, Armēnija, Ķīna, Izraēla, Vācija, Malta – tik dažādas valstis pārstāv mūsu stipendiāti un pansijas iemītnieki.

Līdz ar jūsu skolu Piņķos ir vēl divas starptautiskas mācību iestādes, ar kurām jums gribot negribot nākas konkurēt. Kādas, jūsuprāt, ir Ekziperī skolas priekšrocības?

Mūsu skolā viss ir par mīlestību un rūpēm. Tas nenozīmē, ka te var pilnīgi atslābt. Tieši otrādi. Ir gan stingrība, gan augstas prasības attiecībā uz zināšanām. Kā citādi mūsu absolventiem būtu tik labi eksāmenu rezultāti un tik liels uzņemšanas procents prestižās ASV, Lielbritānijas, Francijas un citās Eiropas augstskolās? Un tomēr – galvenais mums ir bērns. Pret saviem bērniem izturamies kā pret personībām, nevis “vienā rindā stāties, un aiziet!”. Mums te viss notiek ar cieņu, mīlestību un rūpēm, un sasniegumi ir rezultāts.

Papildus izcilām mācību programmām skolā ir plašākais atbalsta programmu piedāvājums: angļu valodas, dzimtās valodas, psiholoģiskā, logopēdiskā, karjeras konsultāciju un iekļaujošās izglītības programmas. Esam arī vienīgā skola ar pansiju, vienīgais bērnudārzs, kur katrā grupiņā strādā trīs pieaugušie. Uz 400 bērniem ir vairāk nekā 100 darbinieku, tātad uz četriem bērniem viens pieaugušais! Neesmu pārliecināta par citu starptautisko skolu akadēmiskajiem rezultātiem, jo pagaidām esam vienīgie, kas tos publicē, taču mēs lepojamies gan ar Starptautiskā bakalaurāta eksāmenu rezultātiem, gan ar sniegumu olimpiādēs. Esam vienīgā no starptautiskajām mācību iestādēm Latvijā, kas ir starp Top 5 skolām Ata Kronvalda zvaigžņu reitingā.

Un visbeidzot – mums ir visgaršīgākais ēdiens! (Smaida.) Iespējams, tāpēc esam vienīgā skola ne tikai Piņķos, bet pasaulē, kurā 96 procenti skolēnu aptaujā ik gadu atzīmē, ka ar prieku iet uz skolu katru dienu.

Par ko jūs varētu atlaist pedagogu?

Mēs viņus neatlaižam, mēs viņus rūpīgi izvēlamies. Viņi ir mūsu vērtība – kā pērles dārgā kaklarotā. Mēs meklējam šīs pērles visā pasaulē, sākot meklēšanu uz augusta vakancēm jau iepriekšējā gada oktobrī; izmantojam pasaules lielākās rekrutēšanas organizācijas un braucam uz skolotāju mesēm ārzemēs. Atlase ir sarežģīta, pretendentam ir jāiepatīkas ne tikai skolas vadībai, bet arī kolēģiem. Līgumu noslēdzam uz diviem gadiem, taču vairākums paliek uz ilgāku laiku.

Mūsu komanda ir ļoti saliedēta un stabila, faktiski nekādas neparedzētas kadru maiņas nav, un šogad bija absolūtais rekords – meklējām tikai divus jaunus skolotājus. Pirms gadiem septiņiem gan bija neparasta situācija. Atbrauca pedagogu pāris, vīrs un sieva. 1. septembrī pēc svētku uzrunas visi devās uz savām klasēm ar ziediem. Un es redzu – šis skolotājs, ejot pa gaiteni, uzkāpj nokritušai puķītei. Vienkārši uzkāpj un aizsoļo tālāk. Es pati to puķi pacēlu, jo princips “audzināt bērnus ar personīgo piemēru” man šķiet ļoti svarīgs. Pacelsi nomestu papīrīti vai paiesi garām? Novāksi netīrību, saslaucīsi dubļus pēc sevis vai gaidīsi, ka to izdara kāds cits? Par to es tajā pašā dienā runāju skolotāju sanāksmē. Nākamajā dienā šis skolotājs sakravāja mantas un aizbrauca, abi ar sievu. Paši tā izlēma. Mēs zaudējām divus pedagogus, taču vēl nav zināms, kurš šajā situācijā bija zaudētājs, bet kurš – ieguvējs.

Vai aizstājējus atradāt?

Protams. Strādāt mūsu skolā grib daudzi.

Cik lielu vaļu jūs ļaujat dažādām audzēkņu pašizpausmēm? Pusaudžiem ļoti svarīgs ir, piemēram, ārējais izskats.

Skolas formu mums nav, es esmu pret to. Taču zināmas robežas, protams, tiek nospraustas – ir tā sauktais dreskods. Nedrīkst ierasties skolā peldkostīmā vai topiņā, kas beidzas virs nabas. Stundās tomēr jāvalkā darba apģērbs. Pašizpausmēm atvēlēts cits laiks. Piemēram, šodien mums bija dažādu kurpju diena, kas domāta, lai izceltu katra skolēna individualitāti un rosinātu iekļaujošu pieeju skolā. Un šajā dienā visi ierodas skolā ne tikai ar dažādām zeķēm kājās – katrā kājā citāda zeķe… tā mums ir ikdiena –, bet arī ar atšķirīgām kurpēm. Un visiem gāja ļoti jautri. Rīkojam arī pidžamu ballītes, kostīmu balles – svētku netrūkst. Lūdzu, izpaudies, cik tīk, bet organizēti un pieklājības robežās.

Garderobē ievēroju milzīgu caurspīdīgu kasti ar dažādiem apģērba gabaliem, arī cepurēm, apaviem. Kas tur ir?

Ā, tā ir “Lost & Found” kaste. Šī ir pēdējā diena, kad bērni var savākt savas mantas, kas aizmirstas skolā iepriekšējā gadā. Visu, kas netiks paņemts, ziedosim labdarībai.

Vai tiesa, ka jūsu skolā nav mājasdarbu?

Tikai sākumskolā. Mazajiem var uzdot vienīgi kaut ko palasīt mājās, paskatīties vai pārrunāt ar vecākiem. Citus uzdevumus viņi izpilda skolā. Viņi taču te ir no pulksten 8.30 līdz 17.00 – visu var paspēt.

Kā ir ar jums – vai statuss ieliek jūs kādos noteiktos rāmjos?

Nekādos. Esmu tikai cilvēks. Jā, es uztaisīju šo skolu. Tas droši vien ir kaut kas. Nu, protams, tas ir KAUT KAS!

Bet vai varat atļauties aiziet uz naktsklubu, iedzert, atpūsties, nebaidoties tur satikt savu audzēkņu vecākus?

Es viņus tur arī satieku. Gan klubos, gan teātros. Visur. Mūsu pilsēta taču ir maza – visi cits citu pazīst.

Vai pašai sevi nākas kontrolēt garderobes izvēlē – jums ir savs īpašais skolas “dreskods”?

Nē taču! Varu ierasties skolā arī jāšanas kostīmā, ja braucu pa ceļam no staļļiem. Ne jau apģērbs rotā cilvēku, bet cilvēks apģērbu.

Kas jūsu darbā sagādā vislielāko baudu, un kas ir visgrūtākais?

Baudu sagādā skatīties, kā šie bērni aug. Jo tas notiek mūsu acu priekšā: te viņu atved uz dārziņu trīsgadīgu, un te viņš jau ir absolvents – gudrs, skaists, pašapzinīgs. Un vēl bauda ir izdomāt kaut ko jaunu, lai visu laiku ir interesanti šeit būt. Bet kādas ir grūtības… Nezinu. Tas viss ir vienkārši nemitīgs, nepārtraukts process, un katra diena nāk ar saviem priekierm un izaicinājumiem – 400 bērnu, 100 darbinieku, visiem ir savi jautājumi, uzdevumi, izaicinājumi.

Mobings gadās?

Tas gadās visur. Parasti citus aizskar tie, kuri pārnāk pie mums no citām skolām, kur iepriekš uzbruka viņiem, un tagad viņi kļūst par uzbrucējiem. Mēs cenšamies to nekavējoties pārtraukt. Skolā ir četri psihologi. Risinām katru situāciju, un parasti tas izdodas. Esam novērojuši, cik ļoti bērnu uzvedību ietekmē ne tikai pozitīvi noskaņoti un laimīgi skoloāji, bet arī sakārtota vide. Pie mums nav atslēgu vai skapīšu, visas telpas ir gaišas, tīras, ērtas un modernas. Klases, biroji un kabineti ir caurredzami. Tas viss veido gaisotni, kurā visi jūtas kā viena kopiena, tāpēc negribas darīt kādam pāri vai kaut ko slēpjamu.

Jūsu audzēkņi ir dažādu valstu jaunieši. Skolas mācību valoda ir angļu, taču skola atrodas Latvijā. Kā viņi paši jūtas šajā valodu katlā?

Brīnišķīgi. Jā, skolas mācību valoda ir angļu, un stundās viss notiek angliski, taču starpbrīžos skolēniem nav aizliegts citam ar citu sarunāties viņu dzimtajā valodā, ja vien sarunā nepiedalās kāds, kas viņus nesaprot. Visi bērni mācās arī latviešu valodu – vai nu Latvijas mācības ietvaros kā svešvalodu, vai arī kā dzimto valodu. Esam vienīgā skola, kas ļoti mērķtiecīgi atbalsta dzimtās valodas attīstību, un šogad virs 60 procentiem bakalaurāta programmas absolventu ieguva tā dēvēto bilingvālo diplomu. Tas ir fenomenāls rezultāts!

Taču runa nav tikai par valodām, bet arī par mentalitāšu atšķirību.

Bet tas taču ir interesanti – vērot, kā savijas dažādas kultūras. Mēs šādu daudzveidību svinam, starpkultūru izpratne un globālā pilsonība ir mūsu programmas neatņemama sastāvdaļa. Šādā skolā var gūt ļoti labu pieredzi. Bērni dalās ar savām kultūrām, tieši un nepastarpināti piedzīvo pasaules daudzveidību.

Kā skolā jūtas jūsu meita, kurai jūs šo skolu faktiski uzcēlāt?

Ceru, ka labi. Mācību procesā es neiejaucos. Tā nav mana, tā ir viņas darīšana, viņas dzīves mērķi. Taču viņa mācās labi. Un jau gadu dzīvo skolas pansijā, uz mājām brauc tikai nedēļu nogalēs. Tas tagad ir modē, skolā ir jautrāka un interesantāka dzīve – kopā ar draugiem var aiziet uz slidotavu vai kur citur. Bet ko sadarīt mājās? Sēdēt kopā ar mammu un tēti? Vai jūs gribētu 15 gadu vecumā tupēt pie mammas un tēta? Es ne.

Tas neietekmē disciplīnu?

Disciplīna ir stingra. Stundas kavēt nedrīkst. Tāpat kā neiet uz nodarbībām bez nopietna iemesla. Ja man atraksta skolas māsiņa, ka manai meitiņai sasāpējās celis, tāpēc viņa neaizgāja uz stundām, es zvanu meitai: “Tas, ka celītis sāp, ir slikti, taču mācības ietekmēt tas nedrīkst. Tu taču mācies nevis ar ceļgalu, bet ar rokām un galvu.”

Vai jūsu dzīvē ir lietas ārpus skolas? Kaut kas sirdij, atelpai? Jau pieminējāt zirgus…

Jā, zirgi man ir. Vēl pilates, tango. Arī pastaigas ar suni man patīk.

Sociālajos tīklos redzēju jūsu zīmējumus.

Jā, es gleznoju akvareļus. Tā man ir sena kaislība, atliek tikai izbrīvēt laiku. Ļoti gribētos aizbraukt kaut kurp plenērā – tā, lai neviens nerausta un nebiksta. Un vēl es mācos itāļu valodu.

Esat iecerējusi pārcelties uz Itāliju?

Nē jel, drīzāk prāta treniņam.

Vai tagad dzīvojat tālu no skolas?

Nē. Desmit minūšu brauciena attālumā. Mežā, ezera krastā. Darbs turpat pie mājām. Tāds bija mans mūža sapnis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.