Aivars Vilipsōns par diagnozi, ar kuru ilgi nedzīvo: “Esmu priecīgs, ka joprojām esmu”
Gleznotājs, grafiķis un tēlnieks Aivars Vilipsōns uzskata, ka lielajā Visuma plānā, ko kāds “programmētājs” jau sen ir uzrakstījis, mēs neko nevaram mainīt. Kādas kārtis ir iedalītas, ar tādām jāspēlē. Galvenais – neblēdīties un nemēģināt apmānīt, bet izvēlēties attieksmi, ar kādu to pieņemt, lai spēle būtu vērtīga. Saruna ar viņu - žurnāla “100 labi padomi Par Veselību” jaunākajā numurā.
Šī ir intervija ar harismātisko mākslinieku, kurš, pērnajā pavasarī sastapies ar kustības paralizējošām muguras sāpēm, bija spiests apstāties un pārvērtēt savus ikdienas un radošā darba ieradumus. Mūsu sarunā, ko mākslinieks “spēlē” ar labestīgu humoru un mazu pašironiju, piedalās arī fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Ingrīda Tambora, kura palīdzēja viņam piecelties, atgūt kustību prieku un modināja cerību ievilkt jaunu radošuma elpu un atkal atgriezties mākslas pasaulē. Kopā viņi dalās pieredzē par garo atveseļošanās ceļu, izaicinājumiem un secinājumiem, kas radušies šajā procesā.
Pērnā gada jūnijā Aleksandra Čaka muzejā tika atklāta tavai 60. jubilejai veltīta izstāde “Talanta mirdzēšana”, uz kuru pats nebiji ieradies. Tolaik medijus pāršalca ziņa, ka māksliniekam nopietni saasinājušās muguras sāpes. Kas toreiz notika?
Aivars Vilipsōns: Tas bija pagājušogad? Iedomājies, kā laiks skrien! Vārdu sakot, bija tā: vienu dienu pamodos, un man bija tādas sāpes mugurā, ka sapratu – es nemaz nevarēšu pats aizvest pēdējos darbus un salikt izstādi. Draugs palīdzēja. Sāpes nepārgāja, un izstādes atklāšanas dienā piezvanīju uz muzeju un pateicu, ka nebūšu. Muzeja direktore neticēja, ka nebūšu, jo sāp. Iespējams, domāja, ka “pohas”, ka tāpēc nevaru ierasties uz atklāšanu, bet trakākais, ka tā tas nebija. Pats domāju: nu, labi, gan jau pamazām pāries, jo – kam gan kādreiz neiesāpas mugura? Bet man sāpēja un sāpēja, un jau nedēļu sāpēja. Tad sapratu, ka kaut kas ir jāsāk darīt. Gāju pie ārstiem, man lika sistēmas, sāku iet arī uz fizioterapiju – padalīt skuķiem konfektes… Bet rezultāta nebija. Kad paliku guļošs, Indra kopā ar maniem draugiem izveidoja veselu sistēmu, tādu operatīvo vienību, un tad Susis, Miķis, Robis, Egils un Berta mainīja dežūras. Arī draugi Ināra un Igors daudz man palīdzējuši. Un tad Indra (mākslinieka dzīvesbiedre Indra Vilipsone) atrada Ingrīdu. Nezinu, kādu iespaidu es uz viņu atstāju, kad pirmoreiz tikāmies. Nē, nu, protams, es atstāju šarmanta vīrieša iespaidu, bet – vingrot es varēju tikai guļus, jo pat nostāvēt nevarēju. Tagad man ir krietni labāk. Man jāsaka Ingrīdai paldies, jo nu jau es varu piecelties un stāvēt, bet viss vēl, protams, ir procesā. Tikai pateicoties viņai, es esmu tādā stāvoklī, kādā esmu. Un tas, ko šajā sarunā vajag pasvītrot ar košu marķieri, ka viss ir kustībā, vingrošanā, tikai vingrojot un trenējot muskuļus. Ingrīda, pareizi es saku?
Ingrīda Tambora: Precīzi!
Bet kas notika ar muguru? Tā sāka sāpēt pēkšņi vai iepriekš bija kāda trauma?
Aivars Vilipsōns: Jā, pēkšņi iznāca uz skatuves ar savu priekšnesumu. Sāpes tādas, ka nevarēju piecelties no gultas. Diezgan nepatīkami. Gulēju un domāju par saviem nepadarītajiem darbiem. Vēlēšanās esmu piedalījies, pie sarkanās gaismas ielai pāri neeju. Par ko?! Bet droši vien ir, par ko… Zini, kā – jaunībā jau par veselību nedomā, tā neinteresē. Iespējams, nodarbojoties ar tēlniecību, kaut ko ne tā pacēlu, kaut kur ne tā noliecos. Bija reizes, kad kaut kas iesāpējās, bet vienmēr tā arī pārgāja. Atceros, ka man bija baigās sāpes mugurā, kad vedām uz Valmieru “Krodera ābeli”. (Godinot režisoru Oļģertu Kroderu, viņa 99 gadu jubilejā 2020. gada 9. augustā iepretim Valmieras teātrim tika atklāts mākslinieku Aivara Vilipsōna un Ivara Miķelsona izveidotais mākslas objekts “Krodera ābele”.) Jutu, ka mugurā kaut kas ir ne tā, bet pasāpēja un pamazām atlaida. Tas ir viens. Bet otrs – mana pamata diagnoze ir multiplā skleroze (jeb izkaisītā skleroze – tā ir hroniska, autoimūna saslimšana, kas skar galvas un muguras smadzenes, traucējot nervu sistēmas darbībai un bojājot nervu šķiedras). Jau kādus 40 gadus – man to atklāja apmēram 20 gadu vecumā, kad vēl mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā. Ar tādu diagnozi jau ilgi nedzīvo. Tāpēc esmu priecīgs, ka vēl joprojām esmu. Un, kā ir, tā jādzīvo!
Vai muguras sāpes Aivaram ir multiplās sklerozes izraisītas vai tas ir kaut kas pavisam cits?
Ingrīda Tambora: Muguras sāpes var uznākt pēkšņi jebkuram cilvēkam ar jebkuru slimību. Un tās var radīt kustību traucējumus un ierobežojumus neatkarīgi no pamata diagnozes. Ir daudzas slimības, kas var radīt muguras sāpes.
Jūs strādājat kopā jau vairāk nekā gadu. Kāds Aivars bija, kad pirmoreiz viņu satikāt?
Aivars Vilipsōns: Galvenais, pasaki, ka esmu šarmants…
Ingrīda Tambora: (Smaida.) Jā. Sākumā viņam bija stipras sāpes un ļoti izteikti kustību un funkcionēšanas ierobežojumi. Mugura bija nestabila.
Aivars Vilipsōns: Kad Ingrīda man teica, lai nostājos pie zviedru sienas, domāju: kāda vēl zviedru siena?! Un tad viņa saprata, kādā es stāvoklī esmu, ka nedrīkst puisēnam darīt pāri… Jo es esmu trenējies karatē! Bet –apmēram pēc desmit mēnešiem es jau stāvēju pie zviedru sienas.
Vingrojot divreiz nedēļā?
Aivars Vilipsōns: Jā. Un es vienmēr ierodos laikus un, galvenais, vienmēr uzreiz arī eju prom, nevis kā daži citi: paklausies, man bija tāds gadījums ar vecomāti…
Tev sāp tikai mugura?
Aivars Vilipsōns: Jā, tikai mugura. Bet tā, ka nevar piecelties. Sāp tā, ka neko arī negribas darīt. Piemēram, guļu gultā un domāju, ka it kā vajadzētu aiziet uz virtuvi un kafijas krūzīti izmazgāt, bet – ai, varbūt pati aizies… Bet neiet! Un netīrās krūzītes sāk krāties, un tad pieslēdzas “rūķīši”, kas visu sakārto un nomazgā.
Visu interviju lasi žurnāla “100 labi padomi Par Veselību” jaunākajā numurā. Tas pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai digitāli vietnē Zurnali.lv.
