No darba bankā līdz savai pērļu rotu ražotnei - pirmā intervija ar Gunta Ulmaņa meitu mammu Diniju Loru

Uz tikšanos ar žurnālu "Kas Jauns" Dinija ierodas lietišķi, tajā pašā laikā eleganti ģērbusies un koptēlu papildinājusi ar pašas radītajām pērļu rotām. Viņas gaita un veidols ir sievišķīgs un vienlaikus arī spēcīgs un pārliecinošs. Teju 20 uzņēmējdarbībā aizvadītajos gados katra diena pa stundām viņai ir izrēķināta un saplānota jau divas nedēļas un pat pusgadu uz priekšu. Lai piepildītu sapni, viņa savulaik mēroja tālu ceļu un mēnešiem ilgi mācījās un strādāja rūpnīcā Ķīnas provincē.

Līdz šim publiskajā telpā jūsu vārds lielākoties izskanējis saistībā ar meitām, kuru tēvs ir bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Pastāstiet šoreiz par sevi! Par ko mazā Dinija sapņoja bērnībā?

Es gribēju kļūt par aktrisi! Laikam sanāk, ka tagad uz tās skatuves esmu savās "Upes pērlēs", kur esmu kā aktrise, tā arī scenāriste un režisore.

Esat augusi rīdziniece?

Bērnība pagāja Pārdaugavā, netālu dzīvoja arī mana ome, līdz kuras mājai man bija ar sabiedrisko transportu jābrauc 12 pieturas – kā uz laukiem. Pēc vecvecāku aiziešanas mūžībā viņu māju esmu atjaunojusi, tur arī ir iekārtota Upes pērļu darbnīca un pašlaik top telpas, kurās vadīšu rotu gatavošanas meistarklases. Patlaban vēl meistarklases notiek izbraukumos dažādu korporatīvu pasākumu un svinību norises vietās.

Jau kopš bērnības man ir patikuši mirdzumi, akmeņi un tamlīdzīgas lietas. Tas viss mani aizrāva. Interese par rotām man ir no mammas un vecmāmiņas mantota. Manas dzimtas sievietēm vienmēr paticis pucēties, izskatīties eleganti un gaumīgi. Vienmēr atceros pilnu garderobi visādu drēbju, rotaslietu, dārgumu, ar ko varēju daiļoties.

Bijāt no tām meitenēm, kas mājās pa kluso staigāja mammas lielajās augstpapēžu kurpēs, uzkrāsotām sarkanām lūpām un pērļu virteni kaklā?

Jā! Jau kopš sevi atceros! Elegance man vienmēr ir patikusi. Esmu izrakņājusi mammas skapjus un uzmērījusi, šķiet, visu, kas tajos bija atrodams. Tagad ļoti izteikti šīs īpašības un interesi saskatu savā jaunākajā meitā Ketrīnā. Viņa arī mājās ir ļoti saimnieciska, nemitīgi gatava darboties, piedāvā uztaisīt kafiju, uzcept pankūkas... Kamēr vecākā meita Gunvila vairāk īpašību un iezīmju ir mantojusi no tēva – viņa ir lēnāka, nosvērtāka, mīl daudz lasīt, izzināt, ar tendenci ļoti iedziļināties sevi interesējošās tēmās.

Ar ko nodarbojās jūsu vecāki?

Mamma bija tipogrāfijas vadītāja, savukārt tētis darbojās biznesā. Kādreiz viņam uzņēmējdarbība bija Krievijā, nodarbojās ar sulu pulveru ražošanu. Tad uznāca politiskā krīze, pamazām viss beidzās.

Sanāk, ka uzņēmējas gēns jums no tēva nācis?

Domāju, ka jā. Mērķtiecība, nepadošanās un risinājumu atrašana jebkurā sarežģītā situācijā man ir no viņa. Daudzreiz bijis grūti, kad licies – ko tagad, kā tālāk? Vai vispār pietiks līdzekļu pārtikas iegādei? Bet vairākkārt glābis tas, ka man ir apkārt tāda komanda, kurā cits no cita uzlādējamies, kurā gūstam spēku un ticību, darot to, ko kopā darām, un neviens nav gatavs padoties. Tas, manuprāt, arī ir mūs noturējis kopā. Kolēģi mani vienmēr ir atbalstījuši. Pat tad, kad situācija ir bijusi tik smaga, kad šķiet – nu ir jāmet miers. Bet nē! Atkal ceļamies un turpinām ražot jaunus modeļus, kolekcijas, rast veidus, kā uzrunāt klientus.

Kā zināms, daudzi rotu saloni neizturēja kovidpandēmijas laiku un tos slēdza. Kā jums savu biznesu tomēr izdevās noturēt un nenolaist pa burbuli?

Tas periods tiešām bija ļoti smags. Bijām izauguši jau līdz pieciem veikaliem Rīgā, taču pandēmijas laikā trīs no tiem lēmām aizvērt. Tirdzniecības centri bija ciet, bet telpu nomas maksas rēķinus jau neviens neatcēla. Un ko tagad darīt? Paldies Dievam, valsts uzņēmējdarbības atbalsta programmā mums piešķīra grantu. Par to spējām nomaksāt rēķinus un turpinājām. Pieredzot, ka valstij tiešām rūp vietējais ražotājs un uzņēmējs, ticu neatkarībai un Latvijas izaugsmei, viss ies uz priekšu un mainīsies, un arī mazajiem uzņēmējiem būs lielākas iespējas pilnveidoties. Pašlaik "Upes pērļu" rotas ir pieejamas salonos tirdzniecības centros "Spice" un "Domina", kā arī internetveikalā.

Aktiermākslu tomēr neapguvāt. Kādā virzienā tad studējāt?

Pēc ģimnāzijas absolvēšanas vispirms iestājos ekonomistos, pēc tam vēl pabeidzu maģistrus Banku augstskolā. Tas man deva saprašanu par dokumentārām lietām, grāmatvedību, bet teikšu godīgi – tā galīgi nav mana sirdslieta. Mans aicinājums tomēr ir radošās izpausmes – radīt un veidot ko skaistu, darboties un izpausties kreatīvi, vizuāli, strādāt ar krāsu kombinācijām. Sevi redzu vairāk kā dizaineri, tostarp arī interjera formātā.

Tas nozīmē, ka "Upes pērļu" rotas arī tīri praktiski darināt pati?

Jā, protams. Jau kopš paša sākuma jutos tāda... diezgan egoistiska un uzskatīju, ka tik kvalitatīvas un izlasītas pērles un rotaslietas, kādas vēlos piedāvāt klientiem, varu uztaisīt tikai es pati. Tālab pusgadu nodzīvoju Ķīnā, veidoju kontaktus ar sadarbības partneriem, no kuriem iepirkt izejmateriālu, un īstā pērļu vēršanas ražotnē apguvu pērļu meistara profesiju.

Kā izdomājāt doties tik tālu? Uz Ķīnu!

Jaunības maksimālisms! Pati internetā sameklēju, kur pērles audzē, kas ar tām nodarbojas, sazinājos, aizbraucu. Sākumā jutos bailīgi un jocīgi, jo nezināju jau simtprocentīgi, uz kurieni tas tālais brauciens mani aizvedīs. Taču esmu godīgs cilvēks, un godīgi cilvēki, par laimi, man vienmēr arī nāk pretī.

Biju vēl ļoti jauna, vecākā meitiņa vēl bija pavisam maza, varbūt pāris gadu tikai. Gunvilu auklēt uzņēmās mana mamma, un par to viņai neizmērojams paldies. Godīgi sakot, bērna piedzimšana manī raisīja jaunu enerģiju, deva pašpārliecinātības devu un sniedza iedvesmu biznesam. Manī radās alkas radīt ko īpašu, un tā arī saņēmos dūšu ar šo tālo un ilgo braucienu riskēt.

Pērļu vēršana un rotu dizaina process man aizvien sagādā baudu. Un uztrenēt savēršanas prasmi nemaz nav tik viegli. Katra pērlīte ir jānotīra, jāsašķiro pēc krāsas, lieluma, formas, katrai jāizveido caurumiņš, jāver trosēs, jāveido...

Jums ir savi urbīši, visādi instrumenti?

Protams! Iepērkam gan pērles ar caurumiem, gan bez. Bet daudzus caurumus ir nepieciešams palielināt vai samazināt, jo katrai rotai ir sava izgatavošanas tehnika.

Tad jums ir tāda kā “meiteņu garāža”?

Jā, tā to tiešām varētu nosaukt! Tiešām! Puiši taču pa garāžām motociklus labo, ķimerējas stundām. Es arī bērnībā gāju uz tādu garāžu skatīties, kas tur notiek un ko viņi tur dara, acis nepaceldami.

Kādreiz esat darījusi kādu algotu darbu?

Jā, es strādāju bankā. Pēc Banku augstskolas pabeigšanas pieteicos darbā par kredītu speciālisti. Ak, ar kādu mērķtiecību turp devos! Konkurss uz vakanci bija ļoti liels. Bija aptuveni 300 kandidātu, un laikam mans gars un pašpārliecinātība gāja pa priekšu manām reālajām zināšanām un izpratnei un, var teikt, atlases speciālistus apžilbināja... Mani pieņēma darbā, taču jau pēc neilga laikposma... es nezināju, kā tikt no turienes prom! To, ka šis darbs absolūti nav mans, īstenībā sapratu jau pēc pirmās nostrādātās nedēļas, bet esmu kārtīgs cilvēks. Bija neērti tā uzreiz pacelt cepuri un aiziet. Kad man atnesa līdz zodam augstas pakas un mapes, pilnas dokumentiem, no kā informācija tehniski jāvada datorā, saķēru galvu. Vadīju, vadīju un neredzēju tam galu. Tad sapratu, ka man ir svarīgi redzēt to galu un rezultātu, nevis monotoni darīt kaut ko, kam rezultāta iznākumā vispār nav, jo viss darāmais ir process. Man ir būtiski sasniegt rezultātu, nodot to tālāk un redzēt klienta apmierinātu reakciju, ko tagad pieredzu ar rotām – kad piedzīvoju cilvēku prieku, redzu, kā piestāv, varu apvaicāties, kā jūtaties, nēsājot šīs rotas.

Ķīnas pērļu ražotnē es arī nevarētu strādāt, jo arī tur ir monotons darbs: gliemenes jāatver, gļotas jāizņem, pērles jāšķiro, pēc tam no spaiņiem jāizņem. Un nekas nemainās! Visu laiku – stundām, dienām, nedēļām – tas pats. Bet rotu darināšana ir pavisam kas cits. Katra no tām ir individuāla, katra diena ir īpaša un citāda. Te ir radīšanas, nevis ražošanas process. Nepārtraukti kas jāmaina, jāpapildina. Tas man patīk. Tāda laikam esmu.

Tie spaiņi un gliemeņu gļotas tur, Ķīnā, neuzdzina riebumu?

Nē, man patika! Tas bija ļoti interesanti. Bet iesākums bija īsts pacietības apgūšanas maratons. Sākumā galīgi nekas nesanāca, vēršana pagalam nepadevās. Mezglu nekādi nevarēju uzsiet, viss piņķerējās! Dusmojos, metu visu pa gaisu un teicu, ka vairs nenākšu! Mācījos nomierināties un būt pacietīga, un tad jau treniņš deva rezultātu. Gan iemācījos, gan padevās, gan iemīlēju procesu, kurā pati varu veidot savu dizainu.

Kā izvēdināt galvu, smeļaties jaunu enerģiju? Vispār izdodas rast laiku atpūtai?

Mēs esam ļoti neliela komanda, līdz ar to nemitīgi esam procesā iekšā līdz galam. Bet atpūtā izraujos. Ļoti patīk ceļot ar abām meitām, atklāt, pētīt, baudīt – tas man ir labākais lādiņš. Pēc tādiem izbraucieniem vienmēr atgriežos enerģijas pilna. Ar vecāko meitu mēdzam tenisu uzspēlēt, aizejam uz kādu operas izrādi. Esmu apguvusi arī pirtnieces prasmes, līdz ar to protu arī ķermeni atslābināt. Taisu pirts rituālus meitenēm, un tas tiešām ir brīnišķīgs enerģijas atgūšanas veids.

Šobrīd jūsu meitas jau ir paaugušās. Vecākajai meitai 18, jaunākajai – 10 gadu. Kādas pašlaik ir jūsu attiecības ar meitu tēvu?

Mums ir ļoti labas attiecības. Saprotamies gan jokos, gan nopietnos jautājumos, gan atbildībā. Taču tā privāti – vienīgais, kas mūs ar Gunti šobrīd saista, ir vecāku attiecības. Un tikai.

Kā vispār tikāt pāri tam satraucošajam periodam, kad publiskajā telpā tika sacelta tā lielā ažiotāža, klajā nākot faktam par jūsu pirmo kopīgo bērnu?

Mana iekšējā pārliecība un Gunta atbalsts pasargāja no tādiem lieliem pārdzīvojumiem un satraukuma, kāds teorētiski varētu būt. Guntis ir apbrīnojami spēcīgs cilvēks, liela personība, no kura daudz mācos. Aizvien viņu apbrīnoju. Visādā ziņā. Viņa ienākšana manā dzīvē noteikti ir liktenīgs pavērsiens un nozīmīgs notikums.

Ja nav noslēpums, kur viens otru ieraudzījāt? Dažādu paaudžu cilvēki, katrs faktiski no savas pasaules kaut kādā ziņā?

Es tolaik studēju augstskolā, kur Guntis bija uzaicināts novadīt vieslekciju.

Kā pašai sava dzīve šobrīd ir izveidojusies? Ir tapusi jauna ģimene, vai dzīvojat aizvien trijatā, ar meitām?

Nē, jaunu attiecību man nav, un neko nemeklēju. Dzīvoju tikai ar savām meitenēm. Tā mums dzīvē viss izveidojās, un es tieku ar visu galā, pieņemu, kā ir, un jūtos ļoti laimīga. Ar meitām mums ir ļoti draudzīgas, mīļas un siltas attiecības. Viņas mani sauc par mammīti, bet viena otru – par māšuku. Esam ļoti ģimeniska ģimene. Ievērojam visas latviskās tradīcijas, svētkos ciemojamies pie vecvecākiem. Arī mājās ir tradīcijas, ko darām sestdienās, svētdienās. Būtiskākais ir, ka veltām cita citai laiku, uzmanību un reizi pa reizei palutinām sevi ar bonusiņiem par labu nedēļu, piemēram, kopā aizejot uz kādu izrādi, šopingā vai kūku kopīgi pagatavojot.