Viens regulators visiem? Kāpēc banku uzraudzības piemērošana “fintech” ir kļūda
Priekšlikums nodot nebanku patēriņa kreditētāju un “fintech” uzņēmumu uzraudzību no Patērētāju tiesību aizsardzības centra Latvijas Bankai tiek pasniegts kā tehnisks regulējuma efektivitātes uzlabojums. No malas tas var šķist loģisks solis ceļā uz vienotu uzraudzību. Taču patiesībā tas atspoguļo fundamentālu regulatīvu pārpratumu. Banku tipa uzraudzības piemērošana “fintech” uzņēmumiem un nebanku aizdevējiem var vājināt konkurenci, apslāpēt inovācijas un galu galā kaitēt patērētājiem.
Bankas un “fintech”: divas būtiski atšķirīgas regulatīvās pasaules
Bankas ir sistēmiski nozīmīgas institūcijas, kas atrodas ekonomikas centrā. Tās pārvalda sabiedrības noguldījumus, ietekmē finanšu stabilitāti un darbojas prudenciālā regulējuma ietvaros, kura mērķis ir novērst sistēmiskos riskus. Savukārt “fintech” uzņēmumi un nebanku aizdevēji darbojas pilnīgi citā telpā. Tie nepieņem sabiedrības noguldījumus, nerada sistēmiskus draudus un konkurē galvenokārt ar inovācijām, ātrumu un uz klientu orientētiem risinājumiem.
Šo divu modeļu pielīdzināšana, it kā tie būtu ekvivalenti, ignorē būtiskas strukturālas atšķirības. Regulējums, kas nenošķir sistēmiskos riskus no patērētāju līmeņa finanšu pakalpojumiem, nerada skaidrību. Tas rada kropļojumus.
Banku regulējums “fintech” nozarē: konkurences barjera, kas slēpjas aiz uzraudzības
Banku tipa regulējuma uzspiešana “fintech” uzņēmumiem nav neitrāls solis. Kapitāla prasības, atskaišu sniegšanas pienākumi un atbilstības sistēmas, kas izstrādātas lielām bankām, kļūst par nesamērīgu slogu mazākiem un vidēja izmēra nebanku tirgus dalībniekiem. Šie slogi attur no ienākšanas tirgū, izspiež inovatīvus uzņēmumus no nozares un palēnina tehnoloģisko attīstību.
Prognozējamais rezultāts ir tirgus konsolidācija. Mazāks konkurentu skaits nozīmē mazāku spiedienu uz esošajiem spēlētājiem, mazāk izvēles iespēju patērētājiem un lielāku varas koncentrāciju lielo banku rokās. Tas, kas tiek pasniegts kā stingrāka uzraudzība, praksē nostiprina jau esošo tirgus dominanci.
Kas notiek ar patērētāju aizsardzību?
Reformas atbalstītāji bieži norāda uz uzlabotu patērētāju aizsardzību kā galveno ieguvumu. Tomēr šis arguments atklāj acīmredzamu pretrunu. Šobrīd nebanku aizdevējus uzrauga regulators, kura galvenais uzdevums ir patērētāju tiesības, caurspīdīgums un godīga attieksme. Savukārt centrālās bankas galvenais mērķis ir nodrošināt finanšu stabilitāti makrolīmenī.
Uzraudzības pārcelšana uz Latvijas Banku maina regulatīvo fokusu - no individuālā patērētāja uz sistēmiskām interesēm. Tas nav tehnisks pielāgojums, bet filozofiska maiņa, kas var atstāt ikdienas patērētāju problēmas bez specializētas un mērķtiecīgas institūcijas.
Kurš patiesībā iegūst no šīs pārmaiņas?
Vērtējot priekšlikuma praktiskās sekas, rodas acīmredzams jautājums: kurš no tā iegūs? Latvijas bankas jau šobrīd ir vieni no ienesīgākajiem finanšu sektora dalībniekiem. Konkurences vājināšana no “fintech” un nebanku aizdevēju puses, uzliekot tiem smagāku regulējumu, netieši nostiprina banku pozīcijas.
Ja reforma nepierāda, ka tā uzlabo patērētāju situāciju, nerada fiskālus ieguvumus valstij un nerisina pierādītu regulatīvu neveiksmi, tad tās patiesā motivācija ir pelnījusi daudz rūpīgāku izvērtējumu.
Politiskā atbildība: “Jaunā Vienotība” centrā
Regulatīvi lēmumi nerodas vakuumā. Politiskā atbildība par šīs pārmaiņas virzīšanu gulstas uz valdošo koalīciju, un jo īpaši uz “Jauno Vienotību”, kas konsekventi ir veicinājusi regulējuma centralizāciju stabilitātes un vienotas uzraudzības lozunga aizsegā.
Atbalstot “viena izmēra visiem” uzraudzības modeli, “Jaunā Vienotība” izdara apzinātu politisku izvēli. Tā dod priekšroku institucionālai ērtībai un centralizētai kontrolei, nevis tirgus daudzveidībai un patērētāju izvēlei. Tā vietā, lai veicinātu konkurētspējīgu un inovatīvu finanšu ekosistēmu, partijas pieeja riskē nostiprināt esošo banku dominanci un atstumt alternatīvos kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus.
Tas nav tikai regulējuma pielāgojums. Tā ir politikas virzība, kas dod priekšroku konsolidācijai, nevis konkurencei, ar ilgtermiņa sekām gan patērētājiem, gan finanšu inovācijām.
Secinājums: pielāgots regulējums vai šaurāks tirgus
Efektīvs regulējums nav par vienādību, bet par proporcionalitāti. Vienu un to pašu uzraudzības instrumentu piemērošana bankām un “fintech” uzņēmumiem nav progress. Tas ir īsceļš, kas grauj pašus regulējuma mērķus. Ja šī pārmaiņa tiks īstenota, tā var novest pie koncentrētāka un mazāk inovatīva finanšu tirgus, kurā patērētāji galu galā maksās cenu.
