Izaugsme turpinās, mērķis ir miljards - kas padara kokapstrādi par Latvijas veiksmes stāstu?

Kokapstrāde joprojām ir lielākā Latvijas rūpniecības nozare, un koksne ir galvenā eksporta prece. Tiesa, ierasti izskan kritika, ka visvairāk eksportē zāģmateriālus un kurināmo koksni, pērn gandrīz puse bija no koksnes eksporta. Tikmēr mēbeļu īpatsvars no 7,1% 2020. gadā noslīdējis līdz 5,5 procentiem.

Kā šobrīd klājas kokrūpniecības nozarei Latvijā, situācija ir stabila, uzlabojas vai pasliktinās?

Es teiktu, ka patlaban tirgus situācija ir sarežģīta – nesen “Moody’s” izdevis novērtējumu kokrūpniecības biznesam kopumā (ne tikai Latvijā, bet visai nozarei) un nomainījis no stabila uz negatīvu. Es šim vērtējumam lielā mērā piekrītu, jo vairumā nozīmīgāko produktu tirgu situācija patiešām ir ļoti sarežģīta un plašu smaidu neraisa – kopumā nav labi, ir grūti, lai gan atsevišķos nišas segmentos vēl viss saglabājas labā līmenī.

Bet tas nenozīmē, ka nozare apstājusies – tieši šādi klusie periodi bieži ir labākais laiks attīstībai, ja vien iespējams investēt. Šoreiz ir sakritis, ka mums ir bijusi nauda no labajiem laikiem un vēlme augt.

Mēs pēdējo dažu gadu laikā esam Latvijā investējuši vairāk nekā jebkura cita apstrādes rūpniecības nozare, un summa ir sasniegusi ap vienu miljardu eiro. Tirgus situācija un vēlme attīstīties ir diametrāli atšķirīgos līmeņos. Tirgi ir klusi vai ne visai labi, bet mēs to izmantojam, lai būtu gatavi nākamajam cēlienam ar pavisam citiem spēkiem.

Kāpēc tirgus vērtējums kokrūpniecībai ir negatīvs, vai krities eksports?

Te nav runa par Latviju, bet kokrūpniecību Eiropā kopumā. Iemesli ir daudzi un dažādi. Jāsaprot, ka Eiropas un Latvijas kokrūpniecībā apmēram 50% no mūsu produktiem nonāk būvniecības tirgū, 40% veido divas nākamās lielās nozares, kas ir enerģētika un iepakojums, un visi pārējie sektori veido mazāk nekā desmit procentus.

Mums ir bijušas vairākas siltas ziemas, kas ir ļoti labi, lai samazinātu gāzes atkarību un pārorientētos uz citiem tirgotājiem, bet, protams, mazinājusies arī nepieciešamība pēc koksnes kurināmiem produktiem.

Augsto procentlikmju dēļ būvniecība visā Eiropā ir nospiesta “uz ceļiem”. Procentlikmes tagad iet lejā, bet inerce ir pietiekami ilga. Vispirms atdzīvosies betona un cementa tirgus, jo būs jāliek pamati, un tikai tad koksnes tirgi, kad būs jāliek koka logi un struktūras. Un pirms tam vēl ir birokrātu un arhitektu darbs, arhitekti un tāmētāji ir ļoti aizņemti, bet būvnieki vēl ir dīkā. Un tas loģiski skar mūsu produktus.

Arī iepakojumu bizness, īpaši ņemot vērā Trampa kunga izraisītos tarifu karus, ir izaicinājumu priekšā. Lai arī Eiropai ASV kā kokmateriālu noieta tirgus galīgi nav viens no svarīgākajiem, būtu naivi domāt, ka jebkas, kas notiek tik lielā ekonomikā, neatstās iespaidu uz visiem pārējiem.

Ne tikai Eiropā, arī ASV būvniecības tirgus ir ļoti panīcis. Ņemot vērā demogrāfijas aprēķinus, ASV vajadzētu ik gadu uzbūvēt vienu miljonu jaunu privātmāju. Šodienas līmenis ir mazliet vairāk par 600 tūkstošiem. Ķēdes reakcija pāriet uz pārējo pasauli, un plus pilnīga, kaitinoša neziņa, kad mēs nezinām, kas notiks 1. augustā (intervija notika 23. jūlijā – Red.) ar tarifiem.

Ja iepriekš es biju liels optimists un teicu, ka šī ir Trampa kunga sarunu taktika un mums nevajadzētu noticēt viņa draudiem par 20 vai 30 procentiem, tad tagad esmu kļuvis skeptiskāks un teiktu – gatavojamies. Ja sarunas ar Japānu viņš noslēdza par 15 procentiem, domāju, ka mums nebūs mazāk (panākta vienošanās par 15 procentiem – Red.).

Un privātmāju tirgus ietekmē arī citus, vienalga, Vācijas autobūvi vai Francijas vīndarus. Mūsu pirktspēja Eiropā kritīsies, es neesmu optimists par ekonomisko gaisotni tuvākajiem mēnešiem.

Pat ja Latvija īpaši daudz neeksportē koku uz ASV, sekas jutīsim?

Jāatzīmē, ka no visa apjoma, ko vispār eksportējam uz ASV, koks veidoja tuvu 40 procentiem. Neesam lielākie, bet procenti ir lieli. Piemēram, vācieši un zviedri ļoti daudz eksportē uz ASV. Ja viņi to vairs nevarēs, sāks pārdot citur, mums svarīgajā Lielbritānijas tirgū, un tas nevar neatstāt iespaidu uz mūsu konkurētspēju. Pasaules ekonomika ir ļoti saķēdēta.

Gadiem ilgi izskan runas par pievienoto vērtību, it sevišķi par zaļo zeltu. Uzlabojumi ir? Mēbeļu eksports ir pat nedaudz krities.

Es gribētu uzdot pretjautājumu – kas jāsaprot ar pievienoto vērtību?

Vienkārši runājot, nevis baļķi, bet skapi.

Uzņēmējdarbībā pievienotajai vērtībai ir pavisam cita nozīme, nekā to lieto tauta. Minēšu piemēru. Iedomājieties vecmāmiņas adītu dūraiņu pāri un jebkurus industriāli ražotus cimdus. Ja jautā, kam ir augstāka pievienotā vērtība, dabiski, ka teiksim – vecmāmiņas dūraiņiem.

Bet ja tos mēģinās pārdot nevis Kalnciema tirdziņā, kur var pārdot pat pieneņu saknes par bargu naudu, bet parastā vietā, tad vidējais latvietis varbūt būs gatavs maksāt 20 eiro. Lai uzadītu dūraiņu pāri, vecmāmiņai vajadzēja divas dienas. Tas nozīmē, ka viņa divās dienās ieguvusi 20 eiro, no kā jāsamaksā par transportu, dziju, elektrību, pie kuras gaismas adīja. Tīrā peļņa, nesamaksājot nevienu nodokli, būtu pieci līdz septiņi eiro.

Pareizinām to ar darbadienu skaitu mēnesī, un vecmāmiņa būs nopelnījusi 70 eiro, ja strādātu katru dienu – 105 eiro. Vai ieguvums ir augsta pievienotā vērtība? Vai Latvijas iedzīvotājiem jāada dūraiņi, nevis jānodarbojas ar industriālu produktu ražošanu, kur nopelnīs vismaz minimālo algu?

Skarbā realitāte ir, ka nereti dziļāka pārstrāde dod mazāku ekonomisko atdevi. Jo pievienotā vērtība ir alga, nodokļi, peļņa, amortizācija, šīs četras sastāvdaļas kopā.  Diemžēl nereti mēbeļu ražotāji, gan darbinieki, gan īpašnieki dabū daudz mazāku ekonomisko atdevi peļņas un algu formā nekā daudz vienkāršāku produktu, piemēram, dēļu, ražotāji.

Bet kopumā, plus, mīnus, mums viss ir kārtībā ar pievienoto vērtību. Latvijas meža nozares pievienotā vērtība, rēķinot no baļķa līdz visiem gala produktiem, līdz nesenai pagātnei bija divas vai pat trīs reizes lielāka nekā valsts aizsardzības budžets. Mums ir kur tiekties, bet mums nav par ko kaunēties. Mēs veidojam no Latvijas ekonomikas sešus procentus, tas nav maz.

Tajā pašā laikā, vai mums ir pietiekami attīstīta dziļāka pārstrāde, ir pietiekami daudz mēbeļu ražotāju, mājbūves kompāniju – nē, vēl joprojām vajadzētu augt, bet tas nenotiks viegli un ātri vairāku iemeslu dēļ. Vajadzīga ir nauda, un šie biznesi ir daudz sarežģītāki.

Tomēr attīstība notiek – pēdējo desmit gadu laikā mēbeļu ražošana ir augusi, veidojas ļoti labi, konkurētspējīgi uzņēmumi. Šobrīd vienkāršākais produkts veido 60 procentu no kokrūpniecības un tikai 40 procentu sarežģītāki. Jā, mēs gribētu redzēt 80 procentus sarežģīto un divdesmit vienkāršo, bet tam ir arī sarežģītāka biznesa vide. Šā iemesla dēļ uzņēmēji nemetas par katru cenu ražot sarežģītos produktus, kas arī nedod tik milzīgu ekonomisko ieguvumu.

Tātad diemžēl no rentabilitātes viedokļa izdevīgāk pārdot baļķi vai varbūt dēli, nevis gatavu mēbeli, it sevišķi, ja tā ir ekskluzīva?

Izcili amatnieki vienmēr pelnīs vairāk, bet tas ir tāpat kā ar aktieriem. Bet tas ir liekulīgi, cik ļoti kaunamies par baļķu eksportu, bet ar graudu eksportu nereti lielāmies, kamēr patiesībā abi divi ir salīdzināmi. Ja skatāmies, cik no Latvijas graudiem tiek pārstrādāti mūsu uzņēmumos rūpnieciskos produktos, tad no baļķiem daudzreiz vairāk.

Ir jomas, kur šis jautājums ir puslīdz atrisināts. Skujkoku zāģbaļķus, lietaskokus, no kā var ražot dēļus un brusas, jau kopš 2012. gada mēs importējam vairāk nekā eksportējam – ļoti daudz pērkam no Norvēģijas, vairāk nekā igauņi un ķīnieši no mums. Mums ir ļoti konkurētspējīga nozare.

Arī bērza finierkluču gadījumā imports ir gandrīz līdzsvarā ar eksportu. Tālākā pārstrāde jau notiek Latvijā. Tur, kur joprojām ir izteikts eksports – lapkoku papīrmalkā –, tā galvenokārt aiziet uz Ziemeļvalstu celulozes rūpnīcām, jo mums vēl nav izdevies pietiekami paplašināt to tālāko pārstrādi.

Taču lielā mērā pārmetumi par baļķu eksportu vairs nav līdz galam pamatoti. Teikt, ka dēļus eksportējam vairāk nekā mēbeles, ir korekts apgalvojums, bet emocionālais piepildījums ir katram savs.

Cik daudz no Latvijas eksportētie kokmateriāli atgriežas kā mēbeles, piemēram, “Ikea”?

Salīdzinoši maz. Protams, “Ikea” ir, tā ir nopietna vietējā mēbeļu tirgus sastāvdaļa, bet atcerēsimies, ka Latvijā arī ir Avoti SWF**, kas ražo pēc “Ikea” pasūtījuma. Nav jau tā, ka mūsu ražotās mēbeles nebūtu “Ikea” tīklā.

Lielākā daļa, ko aizvedam, paliek ārvalstu tirgos, bet arī no tā liela daļa jau ir galaprodukti. Gan jau esat redzējis, kādas izskatās koka karkasa mājas, tas skelets. Vai dēlis šajā mājā nav sava veida galaprodukts? Protams, ir. Nevar teikt, ka viņi šo dēli ļoti pārstrādājuši, nopirka no mums un samontēja māju.

Nesen biju “Toyota” salonā un skatos, busiņos ir tehniskās grīdas, tās taču ražotas no bērza saplākšņa. Jā, mēs esam pārdevuši bērza saplāksni, aplīmētu, piezāģētu un izurbtu, tieši tādu, kādu vajag auto industrijai, un tas ir galaprodukts.

Tāpēc ļoti liela daļa no tā, ko cilvēki Latvijā uztver kā izejvielu eksportu, patiesībā vairs nav izejviela citas valsts kokrūpniecībai. To jau izmanto autobūvē, celtniecībā, nav tas pats, kas pārdot dēli un atpakaļ pirkt mēbeli.

Kāds būtu ieguvums nozarei, ja Latvijā atļautu tievāku koku ciršanu?

Saimnieciskā nozare tikai iegūtu. Šie tievākie koki nemaz tik tievi nebija, bija precīzi tas pats, kas Igaunijā jau ir atļauts gadiem. Ja salīdzināsim ciršanas vecumus starp reģiona valstīm un ne tikai, arī atklāsim, ka mūsu likumdošana liek audzēt kokus ilgāk nekā citur.

Latvijā prasības meža īpašniekiem ir krietni augstākas, bet tādējādi tiek palielināti riski. Egļu mizgrauzis šobrīd uzdarbojas apmēram 50 gadu vecās egļu audzēs. Tad ir jautājums, kāpēc kādam ieguldīt gadu desmitiem ilgu darbu, ja viņš ir pakļauts riskam, atnāks mizgrauzis vai vējš, bet mēs liedzam iegūt ekonomisko labumu, kamēr šie riski nav iestājušies.

Es vienmēr atcerēšos vienu no saviem pirmajiem ārvalstu braucieniem, uz Īriju, kur īri man stāstīja, ka viņiem meža apsaimniekošanas plānā ir paredzēts tajā gadā nocirst, un viņi nocērt. Man kā ekonomistam un vispār no nozares tajā laikā salīdzinoši maz saprotošam cilvēkam radās jautājums – kāpēc jūs neskatāties uz tirgus cenām? Kāpēc neizvērtējat, ka nākamgad varētu būt labākas cenas, un necērtat tad?

Viņi paskatījās uz mani ar “dīvainu aci” – bet tu zini, ka mums ik piecus gadus atnāk postošas vētras? Iespējams, nākamgad būs labākas cenas, bet vējš būs nopūtis visus kokus. Un tajā brīdī dabūsim daudzreiz mazāk nekā šogad, pie it kā sliktākām cenām.

Mēs izvirzām augstas prasības pret meža īpašnieku, augstākas nekā citur reģionā. Un šobrīd notiek klimata pārmaiņas – es negribu diskutēt par iemesliem, bet tā ir realitāte – un tās nes līdzi riskus. Un šajā gadījumā es gribētu teikt, ka mēs liedzam meža īpašniekam saprātīgi pārvaldīt savus riskus. Saimnieciskos mežos, uzsveru, saimnieciskos, likumdošana ir jāatvieglo un jāļauj saimniekot. Mēs nerunājam Slīteres rezervātu, ja tur nopūtīs, tas būs dabiski.

Atskatoties tālākā pagātnē – pirms vairāk nekā 20 gadiem diskusijas un pretestību radīja zviedru ideja būvēt Latvijā celulozes rūpnīcu. Šis plāns neīstenojās, vai kokrūpniecībai tas bija zaudējums?

Būtu celulozes rūpnīca, nebūtu mums granulu, nebūtu kokskaidu plātņu rūpniecības. Jā, papīrmalkas zonā bija brīva niša, tā joprojām nav pilnībā aizpildīta, bet vieta mūžīgi nebūs tukša un ļāva attīstīties citiem biznesiem.

Vai es ar milzīgām skumjām raugos, ka Latvijā nav celulozes rūpniecības, nevaru gluži apgalvot. Protams, ja būtu, mums būtu daudz citu iespēju, ko tā rada. Celuloze kokā veido mazliet vairāk par pusi, otra puse ir daudzas citas ķīmiskās vielas, kaut vai lignīns.

Mums parādītos iespēja koksnes ķīmijas industrijā skatīties, ko darīt ar celulozes rūpniecības blakusproduktiem, kā to dara Skandināvijā, citādi tie jāsadedzina par mazu naudu. Būtu plusi un mīnusi, bet es neskumstu.

Pieminējāt klimata pārmaiņas. Eiropa sāk gan piebremzēt zaļo kursu, bet cik ļoti šīs idejas ietekmē mežsaimniecību un kokrūpniecību Latvijā?

Zaļais kurss, ja mani atmiņa neviļ, ir 1800 stratēģiju, regulu, direktīvu, iniciatīvu – tas ir tikpat piepildīts jēdziens kā vārds “laime”.

Tāpēc par to ir grūti virspusēji izteikties, ir gan labās, gan sliktās, gan vidējās lietas. Ja skatāmies uz galējībām, tad zaļajā kursā ir lietas, kas veicina mūsu tirgus iespējas. Proti, brīdī, kad tev liek izvērtēt katra produkta atstāto ekoloģisko un klimata pēdu, tad viennozīmīgi atklājas sen zināmais fakts, ka koks ir daudz draudzīgāks visādā ziņā nekā dzelzsbetons vai tērauds. Tas viennozīmīgi mums dod kādas priekšrocības. Koks tiek no jauna novērtēts ar plusa zīmi.

Bet Zaļajā kursā ir arī nenormālās blaknes, kā jau Eiropā – nenormāla birokrātija, ir vairāki normatīvie akti, kuri ir drausmīgi nekvalitatīvi, nevis mērķos, bet risinājumā. Piemēram, atmežošanas regula, kuras ieviešana vienreiz jau atlikta, un es ļoti ceru, ka atliks vēl vienreiz.

Tajā brīdī, kad mums ir jāievieš nekvalitatīvi izstrādāts Eiropas Savienības līmeņa normatīvais akts, prātā jūk visi, jo mēs nezinām, kā to birokrātijas monstru reāli dzīvē īstenot, neiešaujot sev labajā kājā un vēl kreisajā rokā. Tā ir milzīga problēma un izaicinājums. Bet es par Zaļo kursu kā tādu ļoti vairītos izteikties, jo katrs ar to saprot kaut ko citu. Tāpēc ir jārunā par konkrētiem aktiem vai iniciatīvām.

Un kopumā var teikt, ka Latvijas zaļā zelta nozare attīstās?

Džordžam Orvelam bija vieds teiciens: “Progress nav ilūzija, tas notiek, bet tas ir lēns un vienmēr raisa vilšanos.” Mums notiek progress, bet daudziem laikam liekam vilties, jo viņi uzskata, ka jābūt daudz ātrākiem, un neizprot, ka kapitāls uzkrājas pakāpeniski.

Vai 1990. gados Latvijā varējām iedomāties uzņēmēju, kurš varētu veikt viena miljona doičmarku vai dolāru lielu investīciju? Tas likās neiespējami. Tajā laikā par lielām uzskatījām simtiem tūkstošu latu lielas investīcijas.

2000. gados jau varējām miljonos, padsmitajos gados – desmitiem miljonu, šobrīd vairāki mūsu biedri pēdējos gados katrs ir investējis jau pa 100 miljoniem, kā jau minēju, kopā ap miljardu. Ne visi, protams, bet lielākie un varenākie.

Līdz nākamajām milzīgajām investīcijām jau ap miljardu, piemēram, koksnes ķīmijā, vēl ir jāaug, jāuzkrāj kapitāls. To ļoti daudzi nesaprot un pārmet, kāpēc neesam investējuši koksnes ķīmijā jau pirms desmit gadiem. Mums kā industrijai nav no kā, bet mēs līdz tam nonāksim. Iespējams, pēc desmit gadiem es teikšu, ka viena miljarda investīciju programma vairs nav pilnīgs retums kokrūpniecībā. Cerēsim!

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts meža attīstības fondu.