Par ko runā tīmeklī: māte sita līdz pat asinīm...

Uz bērniem kliegts, viņi apsaukāti, pazemoti rupjiem vārdiem, viņu klātbūtnē lietots alkohols, tēvs sita arī māti. Tagad vecākiem noteikts aizliegums tuvoties bērniem, un viņi sēdīsies uz apsūdzētos sola. Bērni atrodas drošā vidē, bet diez vai viņi jebkad aizmirsīs pārciesto. To, ka šāda sāpju pilna pieredze paliek uz mūžu, liecina dalīšanās atmiņās platformā “Threads”.

Diskusiju aizsākusī Vita raksta: “Bērnībā mani mamma sita ar šujmašīnas siksnu: ādas, ap 0,5 cm plata, bija velnišķīgi sāpīgi. Par ko? Par neko īpašu: mēdzu aizkavēties nākot no skolas, ceļš bija tāls, pa ceļam iegāju ciemos pie kādas klasesbiedrenes, pašļūkt ziemā uz somas no kalniņa utt., kaut ko pazaudēt, parastas bērnam raksturīgas lietas. Sen esmu piedevusi un sapratusi, ka viņa vienkārši savādāk neprata (pati tā audzināta), bija vientuļa un izmisusi, jutās bezspēcīga un gan jau ne īpaši laimīga. Bet atmiņā tomēr palicis...”

Dina: “Es nespēju uzrakstīt to visu, ko esmu izjutusi, bet rēta uz ceļgala regulāri atgādina, kā mani māte dzēruma delīrijā aizlidināja pāri istabai un zvēriski sita vienkārši ne par ko, līdz kamēr viens no dzērāju bara večiem, kas sēdēja virtuvē, ienāca istabā un sāka viņai teikt, lai izbeidz. Man bija 4 gadi, pašreiz ir 44, nespēju pat pieļaut domu radīt bērnus, jo šis viss ir pārāk dziļi. Uz kapiem braucu 1x gadā. Cenšos ar sevi strādāt, taču šīs epizodes nekur tā arī nepazūd.”

Jolanta: “Tāpēc negribu atcerēties bērnību. Mani ar siksnu pēra regulāri, ar grāmatu sita, kaktā stundām stāvēju. Pārdot mani gribēja, jo tad no manis vismaz labums būtu. Rokas līdz asinīm, zilumiem, sakniebtas, jo nevarēju uzreiz adīt iemācīties. Krusts kaklā, kuram viss jādod un jāpērk, to man skandināja. To visu mana pašas māte. Piedot –nevaru, negribu. Kontakta nav un negribu. Piebildīšu, manas meitas nezina, kas ir siksna, to nepieļautu nekad.”

Evita: “Mūs tētis sita ar platu ādas armijas jostu. Sauca par portopeju, nezinu, kāpēc. Mamma ar trauku lupatu. Arī par pilnīgiem sīkumiem. Kad savārījām tiešām ziepes, tad tēvs nemaz portopeju nemeklēja. Lika lietā kulakus. Jā, un tā stāvēšana kaktā! Man patika, jo viņi gaidīja, ka es piedošanu prasīšu, bet es neprasīju un stāvēju visu dienu, līdz viņiem apnika un dzina mani gulēt.”

Sandija: “Cik tas ir šausmīgi... Reizi, kad tēvs nopēra ar siksnu, jo kaimiņu debīlais onkulis kaut ko bija sastāstījis par mani, neaizmirsīšu nekad. Tā bija vienīgā reize. Un tā emocionālā vardarbība, kas bija starp vecākiem, paliks ar mani...” 

Sintija: “Dažas reizes atrāvos no vecmammas (ar mazu žagariņu, vienreiz pati ieskrēju nātrēs mūkot) par sīkumiem, bet mamma nekad nepēra, nesita, nebļāva un rupji nelamājās. Viņa bija vistīrākais, labākais cilvēks, izpalīdzīga, čakla, ļoti mani mīlēja. Katru vakaru sačubināja gultā, sabučoja un teica, ka mīl. Laikam jau Dieviņam gribas pie sevis tikai labus un gaišus cilvēkus. Bērnu sitēji dzīvo līdz sirmam vecumam.”

Ilze: “Bērnu sitēji dzīvo ilgi, lai viņi ilgāk pamocītos savu mentālo sāpju agonijā.”

Antra: “Man nebija nekas vairāk par rāšanos, bet es iztēlojos, kā būtu jūsu situācijā, kad es bērnudārza pēdējā grupiņā aizgāju no dārziņa pie draudzenes, kuras mamma palūdza palaist draudzeni vienu mājās, jo viņai steidzami uz darbu, bet dzīvoja praktiski blakus dārziņam. Vai tad, kad metām somas martā pāri peļķei; manējā arī bija starp tām, kas piezemējās kaut kur ūdenī. Jāsaka, ka soma bija laba, tikai 2 grāmatām nedaudz sāļi slapjas malas. Tādas nu bija līdz mācību gada beigām.”

Zane: “Es neattaisnoja, bet viņa sita, jo dusmojās uz jums, ka nespēj kontrolēt, kur esi un vai viss ar tevi labi. Dusmas aiz bezspēcības. Vēlreiz, neattaisnoju.”

Diāna: “Uhh, mani arī klapēja. Krustmāte gan, ar kuru uzaugu, nekad nav roku pacēlusi. Savu bērnību atceros ar nodauzītu pakaļu, asiņojošiem pirkstiem, jo vienmēr rokas bija automātiski priekšā un, protams, skaitot rūtiņas tapetēs, jo tieši tik daudz laika pavadīju, stāvot koridora stūrī. Un tas viss arī dēļ sīkumiem, jo vienmēr biju godīgs un kluss bērns, nedod dies izdarīt vai pateikt ko nepareizi, vienmēr bija bail atrauties. Traumu gan tas viss atstājis pamatīgu vēl līdz šodienai.”

Krista: “Lasu ar šausmām. Arī es esmu atrāvusies no mammas ar mušu pletni pa d..., abi ar brāli. Mēs gandrīz siena šķūni nodedzinājām, bijām pelnījuši. Bet pēc pēriena mamma pati raudāja, mums nāca piedošanu lūgt. Mums vispār bija bail no mammas, kaut nesita, ja sataisījām sūdus, bija bail iet mājās, jo zinājām, ka būs traka lamāšana.”

Jolanta: “Un vēl ko atceros no visas tās sišanas un dusmu izvirdumu izgāšanas pār mani. Ir kārtējā reize, kad sasit mani, un pēc tam, kad nomierinājusies, skatās uz švīkām un zilumiem un saka – vai kā es Tevi esmu sasitusi, nevajadzēja tik stipri. Tā ka ļoti labi apzinājās visu. Šausmas pārņem joprojām.”

Liene: “Tik ļoti ļoti žēl, ka jums bija kas tāds jāpiedzīvo. Lasu un ir fiziski slikti. Samīļoju.”

Laima: “Mani nopēra vienreiz, jau salīdzinoši normālā vecumā – 8 vai 9 gadi. Milzīgs aizvainojums un netaisnības sajūta. Komentāros pareizi raksta – mamma savādāk nevarēja, tomēr ir ļoti svarīgi saprast, ka piedot var Tava iekšējā Pieaugusī daļa, bet iekšējam mazajam Bērnam tas nav jādara, viņš nesaprot, ka mammai nebija resursa, viņam joprojām sirsniņa ļoti sāp. Tā potenciāli ir retraumatizācija. Var iekšējam bērnam pateikt no sava iekšējā pieaugušā: “man ļoti žēl, tagad par Tevi parūpēšos es.””

muus.lv: “Man žēl visus, kas to piedzīvojuši. Jūs kā bērni to nebijāt pelnījuši. Neviens bērns nav pelnījis tādu sodu. Es tā kārtīgi esmu dabūjusi 1 reizi un to pašu negribas atcerēties, jo es nebiju vainīga. Manuprāt, vecākiem būtu jālūdz bērnam piedošanu, kaut no atmiņas neizdzēst. Galvenais, lai šo paradumu spēj izbeigt un nenodot tālāk.” 

Antra: “Arī vienreiz atrāvos, bet tad nebija ar siksnu, bet plastikāta tīkliņu – senos laikos bija tādi ne tikai no diegiem, bet arī tādas kā makšķerauklas mezgloti. Tas bija par lietu, jo līdām pa pagrabiem spēlēties. Tāpēc neatkārtoju un neprasīju, lai man lūdz piedošanu.”

frininnin: “Trakākais ir šādi meklēt attaisnojumu. Tādai rīcībai no pieauguša cilvēka nav nekāda attaisnojuma.”

Zane: “Lasu mūsu visu pieredzes, un rodas jautājums: kāpēc tās bija tieši mātes? No tēta, lai viņam viegli tur augšā, dabūjām pērienu, kā mēdz teikt, par tēmu. Un kas interesanti, neizjutu pret tēti aizvainojumu, jo ar prātu sapratu, nostrādāju reālas ziepes (kaut pēc būtības arī tas neskaitās normāls soda veids). Bet zvērīgums, ar kādu mūs sita miesīga māte, tā sāpe ir dziļi manī. Ne reizi nav saņēmusi drosmi, atvainojusies, atzinusi savas kļūdas. Nespēju nedz aizmirst, nedz piedot.”

Aivita: “Pateikt ar ko es esmu sista bērnībā – veļas mašīnas plastmasas šlanga, žagariem, slotas kātiem (koka un alumīnija), ar vadiem utt., kas tik mammai gadījās pa rokai, kad biju nepaklausīga, vai neizdarīju to, ko mamma prasīja un runāju pretī. Šobrīd esmu izaugusi, pati esmu mamma. Un visu šo esmu mammai arī piedevusi. Mamma ir mamma. Viņa man ir viena. Un izaudzināja mūs kā mācēja, kaut arī tas mūs kaut kā arī traumēja. Bet mīlu viņu.” 

Imhereboy: “Mana mamma bija ļoti stingra, savus bērnus audzinu savādāk. Pērta gan netiku, par pazaudētām jakām, somām, utt. vispār netiku sodīta. Bet vienreiz dabūju pa galvu ar čību vai kurpi. Neatceros vairs. Toreiz ilgi nespēju to mammai piedot. Tagad, kad pati esmu mamma, saprotu viņas tā brīža emociju izvirdumu. Man bija 9 gadi, un kopā ar kaimiņu meiteni bijām pa kluso aizgājušas uz ezeru ar viņas vectēva laivu pavizināties. Tagad es cilvēcīgi saprotu, ka viņas acu priekšā bija tas, kas varēja notikt…” 

Arta: “Aizmirst nevar. Piedošana dziedina, jo nav jāturpina nest aizvainojumu azotē. Ja mēģināsi izprast, pārvarēsi aizvainojumu. Protams – galvenais nepārnest šo naidu uz saviem bērniem – nepērt viņus un mīlēt no sirds.”

Dina: “Es nezinu, vai es vairs gribu izprast.. tas būtu līdzīgi, kā mēģināt izprast savu slepkavu? Visas šīs pieredzes ir cilvēku (bērnu) pazemojošas, sāpīgas un apzināti nodarītas mātes izvēles! Tieši VIŅA šajās situācijās bija vienīgais Pieaugušais, kuram BIJA izvēle nesist. Pamācīt bērnu ar mīlestību. Neizrādīt kaut kādu greizu varas pārnesi uz vājāko, neaizsargātāko. Piedot? Cenšos, bet neizdodas, jo pašas saprāts nepieļauj!”

Linda: “Piedošana ir pārvērtēta. Ja padomā, vai jūs piedotu, ja kāds klapētu jūsu bērnu? Visdrīzāk jau nē. Reizēm šķiet, ka īstie bērni pret sevi pieļauj vairāk pārestību, to, ko nekad nevienam neļautu darīt ar paša bērnu. Nafig.”

dzives.vakance: “Bija jādara lielas blēdības lai ar siksnu dabūtu, kā, piemēram, “Ņivas” auto bākā iebērt smiltis vai nodedzināt šķūni ar sienu, bet par klaiņošanu ieviesa blociņu, cikos izgāju, cikos atnācu, un paraksts.” 

Ilze: “Jā, sita arī mūsējā. Dīvaini, baznīcā gājēja un lūdzēja, salauza manu vēlmi dzīvot jau tad. Tad nu izauga kas izauga, viegli nav.”

Zane: “Bērnībā māte sita ar visu, kas gadījās. Ir bijuši zilumi, kurus lika slēpt, man pret muguru salauza birstes kātu, ar vārdiem: “Paskaties ko tu izdarīji, tagad ej pērc jaunu!”, žņaudza, līdz “pazuda gaisma”. Draudi, lamāšana un pazemošana, tā bija ikdienas sastāvdaļa, no mošanās līdz gulētiešanai. Sita bez “iemesla”, slikta diena darbā, strīds ar mūsu tēvu, slikts noskaņojums (tagad saprotu, ka cilvēks ir reāli psihiski slims), viss tika izlikts pār mani un māsu. Fizisko izlaboju, depresiju gan nē.”

Inese: “Tieši tas pats. Neatnācu laikā mājās, jo foršāk bija ar draugiem, nevis tur, kur viens mūžīgi autā un otra vai nu ieurbusies savās grāmatās, vai arī lamājas. Un tad nāca man pakaļ – pie rokas žagari vai siksna, un ja izdevās notvert, tad visu draugu priekšā atrāvos. Visnesāpīgākā reize bija tad, kad es it kā esot izplatījusi baumas, un sita ar kulaku pa muguru, dibenu... Ir piedots, bet ne aizmirsts.”

Anžela: “Tiku sista arī ar krāsns kruķi pa muguru... Bet es to nepiedevu un nepiedošu...” 

Citplanietis: “Jā, normāla parādība, ar siksnu visbiežāk, par dažādiem sīkumiem, netīriem bikšu galiem, šļakstīšanās ar pudelēm, deju nodarbību kavēšana, divnieki skolā.”

l3vishel: “Palabošu – tā NAV normāla parādība. Tie ir psihiski slima cilvēka izgājieni.”

Citplanietis: “Es saprotu, bet tajā laikā likās normāli, ja pieņem, ka vecmutere muteri dauzīja ar galvu pret sienu. Bet tie bija tādi laiki, nu ko.”

Alise: “Es vienmēr esmu apzinājusies, cik ļoti man dzīvē paveicies, ka man mamma bija īsta mamma, kas nesita un drīzāk bija gatava pāridarītājus piekaut.” 

Inguna: “Es laikam nespētu piedot. Man tā nebija, un nevaru saprast, kā var sist bērnus, dzīvniekus. Un tad vecumdienās, kad būs nespējīgi, nesapratīs, kāpēc bērni neapciemo, un nerūpējas.”

Svarīgi zināt, ka vardarbība pret bērniem ir nepieļaujama, neklusējiet, ja esat kļuvuši par liecinieki šādai situācijai. Valsts policijas tālrunis ir 110; vienotais ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs: 112; bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis: 116111.