Kā pēc sava līdera aresta un notiesāšanas Sibīrijā dzīvo Visariona piekritēji, “jaunā Jēzus Kristus” sekotāji?  

Pilna mēroga karš pret Ukrainu aizēnojis citus “skandalozos” notikumus Krievijā, kuri vēl pirms dažiem gadiem bija pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, tostarp arī Latvijā. Un viens no tiem bija 2020. gada septembrī notikušais Krievijas specdienestu iebrukums tā saucamās Pēdējās Derības draudzes Saules pilsētā Krasnojarskas novadā un reliģiskās kopienas vadītāja Visariona (laicīgajā vārdā - Sergeja Toropa) un divu viņa tuvāko līdzgaitnieku – Vadima Redkina un Vladimira Vederņikova arests. Reliģiskā kulta līderi tika apsūdzēti savu savervēto piekritēju psiholoģiskajā, fiziskajā un materiālajā paverdzināšanā un izmantošanā. Vairāki desmiti Visaoriona jeb kā viņš pats sevi dēvē – reinkarnētā Jēzus Kristus sekotāju bija arī Latvijā, daļa no viņiem pārvācās uz dzīvi Sibīrijā, kur piekopa askētisku dzīvi bez modernajām tehnoloģijām. Cilvēki ne tikai Krievijā, bet arī citās pasaules valstīs, tostarp Latvijā, pārdeva savus īpašumus, lai varētu pārcelties uz jaunizceptā Jēzus Kristus “paradīzi”.

“Jēzus Kristus” stingrā režīma kolonijā

Jauns.lv jau rakstīja, ka līdz 1999. gadam uz Visariona Saules pilsētu devās vismaz 70 Latvijas ģimeņu, kuras pārdeva savus īpašumus un visus savus līdzekļus atvēlēja „jaunajai Jeruzalemei” ar Visarionu priekšgalā. Arī šajā gadsimtā uz Petropavloku (Visariona piekritēju ciemu) devušies desmitiem Latvijas iedzīvotāju. Daži tur dzīvo joprojām, bet daži, vīlušies „jaunajā kārtībā”, atgriezušies tēvzemē. Latvijā plašāka sabiedrība par visarioniešiem uzzināja no 2003. gada „Vides filmu studijas” režisora Anda Miziša uzņemtās dokumentālās filmas „Sekotāji”, kurā par savu izvēli un ticības ceļu stāstīja arī vairāki „svētceļnieki” no Latvijas. Sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos visarionieši pārstājuši “rēgoties” sākot no 2022. gada, kad tiesa Krievijā viņu reliģisko kopienu atzina par ārpus likuma esošu, bet tas nenozīmē, ka Visariona piekritēji atmetuši savu ticību. Latvijā gan viņu darbību īsti nemanām – Tieslietu ministrijas datu bāzē redzam, ka 2023. gadā Latvijā bija tikai 37 visarionieši, kuri bija apvienojušies vienā draudzē.   

Bet pašā Krievijā teju pēc piecus gadus pavadīšanas cietumā Pēdējās Derības draudzes jeb Saules pilsētas līderu aresta un viņiem piespriestā cietumsodā, reliģiskā kopiena pasludināta ārpus likuma. Tomēr tā tikai formāli it kā savu pastāvēšanu beigusi, tas ir tikai “uz papīra”.

Visarioniešu līderiem Novosibirskas tiesa piespriež cietumsodu:

Visarioniešu “svētajai trijotnei” jūnija pēdējā dienā Novosibirskas Dzelzceļnieku rajona tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru Sergejam Toropam jeb Visarionam un Vladimiram Vederņikovam piespriests 12 gadus ilgs, bet Vadimam Redkinam - 11 gadus ilgs cietumsods stingrā režīma kolonijā. Apsūdzētie spriedumu pārsūdzēs, tā kā galīgais lēmums vēl nav akmenī iecirsts. Jāteic, ka pērnā gada aprīlī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) izskatīja apsūdzēto un nu jau notiesāto pieteikumus un atzina, ka viņu ilgstošā aizturēšana bijusi nepamatota. Tomēr Krievijas tiesai un likumsargiem bija nospļauties uz ECT lēmumiem. Pēc Novosibirskas tiesas lēmuma atkal pieauga interese par to, kā Saules pilsētā dzīvo šodien un kas noticis ar Visariona sekotājiem, kuri nu jau vairākus gadus dzīvo bez sava līdera. To atklājis Austrumsibīrijā iznākošais laikraksts “АиФ на Енисее” (“AiF Jerņisejā”).

Bez maizes un ūdens

Bijušais milicis Visarions jeb Sergejs Torops savu sektu nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā un kopš tā laika Sibīrijas mežos, Krasnojarskas novadā (centrs – Petropavlovkas ciems), izveidoja savu sekotāju Saules jeb Rītausmas pilsētu, uz kurieni devās tūkstošiem “jaunizceptā” Jēzus Kristus adeptu no visas pasaules. 2020. gada rudenī Krievijas spēka struktūras iebruka Visariona piekritēju pilsētā un reliģisko līderu aizturētāji apgalvoja, ka ar dažādu reliģiju miksli apsēstie “vienkāršie visarionieši” dzīvoja teju vai šausmīgā vergu stāvoklī, kamēr kopienas vadītāji baudīja greznību, iedzīvojoties no savu sekotāju ziedojumiem un īpašumu atsavināšanas.

Vienlaikus pastāv vēl kāda versija – Saules pilsētas līderi esot nodarbojušies ar nelegālu mežistrādes biznesu Sibīrijas taigā. Tikmēr Krievijas prokuratūra “svēto trijotni” tiesāja tikai par to, ka tās darbības rezultātā no 1991. līdz 2020. gadam 16 cietušajiem nodarīts morāls kaitējums, sešiem cilvēkiem nodarīts smags kaitējums veselībai, bet vienai personai nodarīts vidēja smaguma kaitējums veselībai.

Psiholoģe Jeļena portālam Sib.fm izteikusies: “Es domāju, ka viņi (prokuratūra un tiesneši) tagad cenšas mīkstināt Toropa sodu: 14 gadi cietumā (prokuratūra “Jēzum Kristum” jeb Visarionam pieprasīja 14 gadus, bet tiesa viņam piesprieda tikai 12 gadus ieslodzījumā) praktiski nav nekas. Viņu atzīs par ārprātīgu, nosūtīs uz psihiatrisko slimnīcu, un viņš tur dzīvos kā paradīzē. Es domāju, ka viņš ir pelnījis mūža ieslodzījumu par cilvēku zombēšanu. Torops vienmēr lūdza sevi saukt par Dievu, bet patiesībā tā bija krāpšana. Cilvēki pārdeva savus dzīvokļus un deva viņam naudu psiholoģiska spiediena ietekmē. Viņš (saviem piekritējiem) aizliedza daudz ēst, tāpēc bērni un pieaugušie bija izkāmējuši, daudzi nomira. Par kādu soda samazināšanu mēs varam runāt?”

Sieviete pastāstīja, ka visarioniešu līderi ceļoja pa Sibīrijas pilsētām, sludinot savu mācību, un arī viņas ģimene pakļāvās viltus mācībai. Tajā laikā viņas ģimene dzīvoja Akademgorodokā (zinātnieku pilsētiņā). Pārsteidzoši, bet arī viņas vīrs, zinātnieks, noticēja šai Visariona dievišķajai mācībai. Tikai pēc 12 gadiem viņi saprata, kas notiek, un atgriezās normālajā dzīvē: “Mēs gadiem ilgi badojāmies un nesapratām realitāti. Mums bija aizliegta maize, piens, dārzeņi un gaļa. Dažreiz viņi ierobežoja mums ūdens piegādi. Vitamīnu trūkuma dēļ bērni piedzima slimi. Daudzi nomira zīdaiņa vecumā.”

“Dzīve rit tādā pašā tempā”

“АиФ на Енисее” (“AiF Jerņisejā”) jūlija sākumā raksta, ka pašlaik Visariona Saules pilsētā dzīvo apmēram tāpat, kā pirms “pravieša” aresta 2020. gada rudenī. “Dzīve rit tādā pašā tempā: tiek gatavoti lieli ikgadēji svētki, iedzīvotāji turpina būvēt mājas, tiek piešķirti jauni zemes gabali. Vissarionam piespriestais sods bija paredzams. Bija skaidrs, ka sods būs bargs, taču tas ir iemesls iesniegt apelāciju,” sacīja viens no visarioniešiem Aleksejs Baribins. Tagad kopienas locekļi satraukušies par to, ka Krievijas vara Saules jeb Rītausmas pilsētai un tās apkārtnē esošajiem ciematiem atņems “reliģisko statusu”, tiks lauzti zemes nomas līgumi ar visarioniešu komūnu un “Rītausmas mājvietas” zemi ieskaitīts lauksaimniecības zemju fondā. Tas nozīmē, ka to varēs iegādāties jebkurš un visarioniešu “zemēs” parādīsies “neticīgie”.

Pašlaik Saules pilsētā dzīvo aptuveni trīs simti cilvēku, no kuriem simts ir nepilngadīgi. Bet kopumā apkārtējos visarioniešu ciematos - Čeremšanskas ciema padomē - dzīvo pieci tūkstoši cilvēku, no kuriem 80% sevi dēvē par Vissariona sekotājiem.

Lepojas ar dēlu, kas devies slepkavot ukraiņus

Pēdējās Derības draudzes līderiem ar Visarionu priekšgalā stingrā režīma kolonijā, ņemot vērā jau izmeklēšanas laikā cietumā pavadīto periodu, būtu jāpavada vēl septiņi gadi. Visariona advokāts Ivans Horoševs paziņojis, ka, iespējams, arestētie brīvībā varētu iznākt agrāk un turpināt praktizēt savu reliģisko darbību, jo tiesa likvidējusi tikai Pēdējās Derības draudzes juridisko statusu, bet ne tās mācību. 

Pats Visarions sev pasludināto spriedumu komentējis šādi: “Ja jūs man jautāsiet, vai es atzīstu savu vainu, tad man nebūs citas izvēles, kā vien pateikt, ka šāds jautājums ir pilnīgi nepiedienīgs, jo es joprojām neesmu dzirdējis, ko tieši es nelikumīgu esmu izdarījis?!”

Tāpat Visarions arī vērsies pie Krievijas diktatora Vladimira Putina, kuru uzskata par savu iespējamo “glābēju” no cietuma un uzsver, ka lepojas ar vienu no saviem dēliem, kurš devies uz Ukrainu slepkavot ukraiņus. Šo vēstuli, iztulkotu latviešu valodā, no Visariona piekritējiem Latvijā saņēma arī Jauns.lv. Tajā Visarions Kremļa saimniekam raksta:

“Cienījamais Vladimir Vladimirovič, tā sagadījās, ka Jūs kļuvāt par vienīgo instanci, kurai palika iespēja lūgt palīdzību. (..) Ar ko es, septiņu bērnu tēvs cienījamā vecumā, no kuriem viens šobrīd atrodas SVO (Speciālajā militārajā operācijā), un mani divi draugi — tādi paši cienījama vecuma tēvi kā ar pieaugušiem, tā maziem bērniem — spējam nobiedēt kādu no Maskavas vadības, ja jau pašā Krasnojarskas novadā, kur dzīvojam, ne varas iestādēm, ne Iekšlietu ministrijai, ne FSB (Federālais izmeklēšanas birojs) nekad nav bijis nekādu pretenziju?!

Ne izmeklētāja izvirzītajā apsūdzībā, ne tiesas izmeklēšanas gaitā no tā dēvētajiem cietušajiem, ne valsts apsūdzētāja galīgajā runā neviens arī nepasacīja, kādu noziegumu mēs it kā būtu izdarījuši!
Pastāvīgas kontroles no Maskavas apstākļos mums nācās aizmirst par likumā noteikto tiesas neatkarību un vērot dīvainus lēmumus, kurus, pēc mūsu stingrās pārliecības, tiesnese bija spiesta pieņemt. Tika demonstrēts ņirdzīgs izsmiekls par humānisma principu! (..)

Trīsdesmit gadu garumā Krasnojarskas novada dienvidu lauku apvidos daudzskaitlīga un daudztautību likumpaklausīgu pilsoņu kopiena, kas atsakās no kaitīgiem ieradumiem un vada veselīgu dzīvesveidu, ar pašorganizācijas palīdzību un nesavtīgu savstarpējo palīdzību īsteno to, ko Jūs, Vladimir Vladimirovič, pēdējos gados atkārtoti esat uzsvēris kā valstij vitāli svarīgas prioritātes!

Mēs tā arī nesapratām, kas varēja kļūt par iemeslu valdības līmenī sankcionēt tik specifisku politisku izrēķināšanos ar mums — izmeklētājam tika atļauts nesodīti safabricēt absurdu apsūdzību par vardarbību, kuru ne “cietušie”, ne liecinieki vispār neminēja; kā arī tika atļauts radīt apšaubāmus ekspertu slēdzienus par medicīniski nenoteiktiem traucējumiem, kas tika aprakstīti pēc “cietušo” teiktā 10 vai pat 20 gadus pēc tam, kad šie traucējumi viņiem it kā radušies kādās nenoteiktās sadzīves situācijās!”