Aizturētā sektas līdera Visariona pilsētā dzīvo cilvēki no Latvijas. Viņu atbalstītāju skaits te - ārkārtīgi audzis

Visarioniešu jeb Pēdējās derības draudzes vēsture aizsākās „perestroikas” (pārbūves) laikā 1990. gadā, kad bijušais Valsts autoinspekcijas inspektors Sergejs Topors izdomāja, ka viņš ir reinkarnējies Jēzus Kristus, kura mērķis ir glābt civilizāciju un nodibināt savu kopienu – Saules pilsētu, netālu no savas dzimtās vietas Krasnojarskas novada Petropavlovkā. Dažu gadu laikā viņš ap sevi sapulcināja vairākus tūkstošus piekritējus no bijušajām PSRS republikām, arī Latvijas. Viņi Sibīrijas plašumos sāka būvēt reliģisku kopienu, kur visarioniešiem vajadzēja dzīvot visnotaļ spartiskos apstākļos.

Visariona mācība ir savdabīgs reliģisks mikslis, kurā apvienoti kosmoloģijas, kristietības un budisma principi, kas aicina savus adeptus būvēt „jauno Jeruzalemi”, „Meistara pilsētu” jeb „Rītausmas templi”, lai, dzīvojot vegāniski, naturālās saimniecības apstākļos sevi izglābtu no globālās apokalipses. Cilvēki, tai skaitā arī vairāki desmiti ģimeņu no Latvijas, pārdeva savus īpašumus, pameta radus un draugus, atstāja labi atalgotu darbu un devās uz brīnumzemi – Saules pilsētu Sibīrijā.

Jaunpasludinātais mesija Visarions izveidoja vairākus ciematus Sibīrijā, kur pasludināja ceļu uz svētlaimību. Visarioniešiem nācās dzīvot visnotaļ norobežoti un pēc savdabīgiem principiem: tika atļauta daudzsievība-brīvā mīlestība, likvidēts privātīpašums, attiekšanās no modernās civilizācijas labumiem. Tagad, pēc 30 gadiem, kopš darbojas sekta, Krievijas drošībnieki specoperācijā arestēja Visarionu un viņa tuvākos līdzgaitniekus, viņus apvainojot gan savu adeptu psiholoģiskā ietekmēšanā, aplaupīšanā un novešanai līdz pašnāvībai.

Simtiem cilvēku no Latvijas dodas laimes meklējumos uz Sibīriju

Uz Saules pilsētu devās arī vairāki desmiti ģimeņu no Latvijas. Līdz 1999. gadam uz turieni devās vismaz 70 Latvijas ģimeņu, kuras pārdeva savus īpašumus un visus savus līdzekļus atvēlējai „jaunajai Jeruzalemei” ar Visarionu priekšgalā. Arī šajā gadsimta uz Petropavloku devušies desmitiem Latvijas iedzīvotāju. Daži tur dzīvo joprojām, bet daži, vīlušies „jaunajā kārtībā” un atgriezušies tēvzemē.

2005. gadā Visarions savu mācību bija ieradies reklamēt arī Rīgā, uzstājoties ar priekšlasījumu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur kādu laiku arī notika Latvijas visarioniešu saieti. Tagad gan viņu saieti un ceremonijas netiek reklamētas un, pēc visa spriežot, notiek lielā slepenībā. Tomēr visarioniešu skaits ir strauji pieaudzis.

Ja 2000-to gadu sākumā Pēdējās derības draudze Tieslietu ministrijai ziņoja, ka tajā ir mazliet vairāk par pārdesmit cilvēkiem, bet no 2011. līdz 2017. gadam – konsekventi 37 cilvēku, tad 2018. gadā pēkšņi viņu skaits pieauga teju līdz tūkstotim – 997, no kuriem 94 bija nepilngadīgie (par 2019. gadu dati vēl nav publiskoti).

Pēdējās derības draudzes kontakti tiek turēti slepenībā. Tās juridiskā adrese: kādā Āgenskalna priežu „hruščovkas” dzīvoklī. Nekur netiek izziņoti draudzes saietu vai pasākumi laiki un adreses. Tas varētu būt kantoris, kas aģitē cilvēkus atbrīvoties no naudas un īpašumiem un braukt laimi meklēt uz Saules pilsētu.

No Latvijas aizbraukušie gadu gadiem dzīvo Saules pilsētā

Pirms vairākiem gadiem vienā otrā Rīgas kristiešu baznīcā varēja manīt dīvainus dievlūdzējus, kuri pēc sevis apzīmēšanas ar krusta zīmi, sev apkārt ar roku apvilka it kā iedomātu „saules apli”. Šis „saules aplis” bija visarioniešu svētzīme. „Tradicionālie kristieši” uz šiem cilvēkiem skatījās ar neviltotu interesi, bet viņus no dievnamiem ārā nedzina. Tomēr viņi paši vēlāk „aizdzinās” no Latvijas.

Latvijā plašāka sabiedrība par visarioniešiem uzzināja no 2003. gada „Vides filmu studijas” režisora Anda Miziša uzņemtās dokumentālās filmas „Sekotāji”. Tajā par savu izvēli un ticības ceļu stāsta arī vairāki „svētceļnieki” no Latvijas.
  
Saldenieks Janeks Joržaks uz Petropavlovku aizbrauca ar savu paneļmāju, lai dzīvotu nākotnes sabiedrībā, „kurā nav naudas attiecību”. Tagad viņš savos ierakstos „Facebook” ziņo, ka joprojām dzīvo Petropavlovkā un „Latvijā es nezinu, kad būšu”. Viņš Saules pilsētā izveidojis gateri, kurā top materiāli „Jaunās Jeruzalemes” jaunbūvēm, kuras galvenokārt top tikai no kokmateriāliem.

Latvijā ziņas par Janeku tagad atrodamas vienīgi grāmatā „Bridžs Latvijā” par pirmo bridža turnīru Saldū 1990. gadā: „Bija problēmas ar datoriem, skolā datoru nebija. Bet bija Janeks Joržaks, kas nopietni spēlēja bridžu un „Saldus labībā” strādāja par datoriķi. Viņš sarunāja, ka datoru atnesīs no „Saldus labības” uz skolu”.

Tāpat Petropavlovkā turpina dzīvot arī jūrmalnieks Uldis Ziemiņš, kurš uz „jauno Jeruzalemi” devies, pametot sievu ar diviem bērniem, māju un labi atalgotu darbu. Filmā viņš savu aizbraukšanu pamatoja ar vārdiem: „Kur man vēl atrasties, ja uz zemes atnācis Kristus. Nekas nevar būs augstāks kā atrasties te”.

Savukārt Katrīna Graudiņa tālajā Sibīrijas ciemā palikusi viena pati bez savas iepriekšējās ģimenes. Viņa uz Saules pilsētu aizbrauca ar vecākiem un jaunāko māsu 19 gadu vecumā, bet tēvs, māte un jaunākā māsa, nespējot panest neērtības, pēc četriem gadiem atgriezās tēvzemē. Katrīna palika reliģiskajā kopienā, kur nodibināja savu ģimeni.

Lai arī Saules pilsētā dzīvojošie latvieši noliedz nacionālo identitāti, jo cilvēku būtību taču nenosaka nacionālā piederība, viņi šad tad arī „uzmācas” pēc Krievijas mērogiem netālu esošajam veclatviešu ciematam Lejas Bulāniem, kurā mīt vēl cara laikos uz Sibīriju devušos latviešu pēcteči, kārodami atbrīvoties no dzimtbūšanas un vēlēdamies tikt pie savas zemes. Tamāra Heidemane grāmatā „Iz Sibīrijas dzīlēm” raksta: „Kopš nesena laika ciemā sākuši apmesties un pirkt mājas visarioniešu sektas locekļi. Pašlaik tās ir četras ģimenes, no kurām daži bija atnākuši arī uz (latviešu luterāņu) dievkalpojumu. Kāda sektas locekle pēc dievkalpojuma apliecināja, ka Kristus ir Visarions un vēstīja pēdējos jaunumus, ka tas nesen parādījies saviem sekotājiem zelta kronī”.

Orientācija uz pašnāvību

Kuldīgas luterāņu mācītājs Viesturs Pirro par visarieoniešu sektu savā blogā raksta: „Tās vadītājs un dibinātājs Sergejs Torops, saukts Visarions, strādājis par milici, un 1990. gadā (pēc sektas izteikumiem) esot apskaidrots. Sekotāju kopējais aptuvenais skaits – 10 000. Krievijas varas iestādes visarioniešus klasificē kā totalitāru (destruktīvu) sektu. Visariona sastādītā Pēdējā derība ir kosmoloģijas, kristietības un jogas sajaukums. Tiek piekopta stingrā diēta, bieži adepti nomirst badā. Ir gadījumi, kad netiek sniegta medicīniskā palīdzība, paļaujoties uz Dieva ziņu, kā rezultātā sektanti nomirst. Sekta Krievijā reģistrēta ar nosaukumu „Pēdējās derības baznīca”. Sektanti 1994. gadā pēc Visariona norādījuma pārdeva savus īpašumus un apmetās uz dzīvi Krasnodaras rajonā, lai uzceltu ideālo pilsētu. Tās celtniecība var slikti beigties, jo Visarions attaisno pašnāvību, un pasākuma neizdošanās gadījumā ir reāla kolektīvas pašnāvības iespēja. Iespējama visarioniešu un pašnāvnieciski orientētās Baltās brālības apvienošanās. Rīgā Pēdējās derības draudze reģistrēta 1996. gadā. Bīstamība: graujoša sekta ar pašnāvnieciskām tendencēm”.

Lai arī 59 gadus vecā Sergeja Toropa mācība ir daudzu reliģiju sajaukums, izpētot atstatus no saviem piekritējiem „izredzētā kalnā” dzīvojošā Visariona dzīves gājumu, kļūst mazliet skaidrs, kā tapis šis reliģiskais mistrojums.

„Jaunās Jeruzalemes” sādža

Visarions, pie kura Krievijas drošībnieki esot atraduši arī ieročus un munīciju, savu mācību izdomāja juku laikos – „trakajos deviņdesmitajos”, kad pēkšņi bija kļuvis par bezdarbnieku. PSRS iedzīvotājiem bija pavērušās dažādu iespēju slūžas. Bez sakariem un lielas naudas esošais, parastu strādnieku ģimenē dzimušais Sergejs nolēma, ka viņa zelta ādere varētu būt reliģiskā darbība. Viņa vecāki bija pārliecināti ateisti, bet vecmāmiņa cītīga baznīcā gājēja – vecticībniece. Tieši vecmāmiņas ietekmē arī veidojās nākamā „Jēzus Kristus” izpratne par reliģiju, bet diemžēl kropļotā veidā. Tas jaušams kaut vai tajā, ka Saules pilsētas iekārtojumā manāma vecticības ietekme. Piemēram, Krievijas cara impērijas laikā vecticībniekus vajāja un viņiem nācās savus ciematus veidot valsts nomalēs – Sibīrijā un citviet, arī Latgalē, lai būtu nostāk no varas acīm. Šādos ciematos viņi arī veidoja savu ikdienu. Tikai atšķirībā no visarioniešiem, uz kristīgiem principiem. Ja paskatās uz sadzīves apstākļiem Saules pilsētā un „izslēdz” dīvaino „reliģisko skaņu”, tad pat var likties, ka esi nonācis vecticībnieku sādžā.

Cik ilgi bez vadoņa vēl pastāvēs Saules pilsēta, grūti pateikt. Viņam draudot pat 12 gadu ilgs cietumsods par nelegālu reliģisko darbību un psiholoģisko vardarbību pret saviem piekritējiem. Katrā ziņā gadu skaitīšana vienā pasaules daļā, kaut arī nelielajā 250 hektārus plašajā Visariona valstībā mainīsies, jo tur tagad ir 59. gads – visarioniešus gadu ritējumu skaita pēc savas sistēmas, viņiem jauna ēra iesākas 1961. gada 14. janvārī, kad dienas gaismu ieradīja Sergejs Torops.

Starp citu, viņš visiem klāsta, ka viņa miesīgā māte esot Dievmāte Marija nevis Nadežda Toropa, kura ierakstīta dzimšanas apliecībā. Jāteic, ka Nadežda Toropa it nebūt nav sajūsmināta par sava dēla izredzētību. Filmā „Sekotāji” viņa atklāti teica, ka laikā, kad Sergejs dibināja savu sektu, viņa bija pārliecināta, ka dēlam „nav kaut kas kārtībā ar galvu” un viņš jāsūta ārstēties uz psihiatrisko klīniku.