Vai viņi savā nemateriālajā veidolā ir kopā ar mums – sargā un palīdz? Bet varbūt viņu dvēseles devušās augšup un satiekas Piena Ceļa zvaigznēs, lai reiz atkal jaunā inkarnācijā atgrieztos šajā saulē? To nevar zināt, to nevar pārbaudīt, tikai sajust. Vai arī nesajust. Taču daudzās dzimtās veļu laika tradīcijas ir dzīvas vēl kopš tālajiem senču laikiem, un aizgājēju godāšana ir viena no mūsu latviskās dzīvesziņas būtiskajām lappusēm.

Tā pasaule viņpus

“Laikā, kad iestājas garie, drēgnie un miglotie vakari, ciemos sērst nāk mūsu priekšgājēju veļi. Nāk apraudzīt mūsu dzīves gaitas šeit, nāk mieloties ar viņiem nestajām veltēm un kārumiem, nāk sildīties mūsu mīlestībā. Nāk apraudzīt un arī pavērtēt mūsu dzīves gājumu. Un mēs šo laiku, šos vakarus vadām, īpaši pieminēdami savus senčus – pateikdamies par devumu, par līdzējumu mūsu ikdienas darbos, par klātbūtni mūsu rūpestos un raizēs,” par veļu laiku vēsta Latvijas Folkloras biedrība.

Senāk cilvēki dzīvi uztvēra kā trīs posmus – kā dzīvību, nāvi un atkal dzīvību. Pagānismā nāvei seko aizkapa dzīve, kurā dvēsele nonāk veļu valstībā. Pēc tam tā atkal iemiesojas kādas mātes miesās un piedzimst vēlreiz – iespējams, atgriežoties dzimtā. Nāve nebija beigas, bet gan jauns sākums. Dodoties prom pa nāves vārtiem, dvēselīte velējās, tas nozīmē – attīrījās un atjaunojās. Pastāvēja uzskats, ka veļos visa informācija tomēr neizdziest un kāda daļiņa pieredzes un atmiņu saglabājas.

Kad pienāk rudens

“Par veļu laiku tradicionāli dēvē posmu starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris). Taču tautas tradīcijās pastāv arī mazais veļu laiks – pavasarī Ūsiņa laikā, ap 23. aprīli,” skaidro ugunsrituālu, gadskārtu un godu vadītāja Māra Brante. Šis laiks ir īpašs, mazliet maģisks un mistisks, kad var sajust tādu kā mūžības elpu. “Diezgan daudz cilvēku aiziet laikā, kad lapas plaukst un kad lapas krīt. Dvēseles dodas uz mūža mājām. Varam ticēt vai ne, bet to parāda arī šīs zemes praktiskā dzīve,” saka Māra Brante. Teikto apstiprina dzimtsarakstu sistēmas darbiniece Īrisa Uldriķe, kuras pārziņā cita starpā ir arī miršanas faktu reģistrācija: “Ilgus gadus strādājot dzimtsarakstu nodaļā un reizi pa reizei kādu paziņu izvadot pēdējā gaitā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka cilvēka mūžā viss notiek tāpat kā dabā. Bērnība un jaunība kā pavasaris, vasara – brieduma laiks, kad vairāk atdodam citiem un ziedam, rudens ir veļu laiks un aicinājums mūžībā. Rudenī, kad kokiem sāk lapas krist, aiziet arī daudz vairāk cilvēku. Ļoti iespējams, ka tas ir saistīts ar dabas ciklu. Izvadītāju repertuārā tam ir ļoti atbilstoši vārdi: “Vējš iegriež sarkanu kļavlapu virpuli un debesīs nes. Dzērvju kāsis, lidojot projām, sauc – drīz!””

Patiesās Dzīves uzrunātais bijušais izvadīšanas jomas pārstāvis, kurš šoreiz vēlējās palikt anonīms, pastāstīja savus novērojumus: “Viens posms manā dzīvē saistījās ar darbu kapos. Nezinu statistiku, bet, jā, rudens ir tāds dīvains laiks, kad bēru bija vairāk. Paziņas dažkārt brīnījās, kā es varu strādāt šajā darbā, bet jutos labi, turklāt tiem rudeņiem bija īpaša noskaņa. Tiku pamanījis, ka diezgan bieži bēru ceremoniju laikā kaut kur tuvumā parādās dzīvnieciņi vai putni. Gadījās, ka turpat uzradās vāvere vai pat kāds kaķis, kam kapos nevajadzētu atrasties. Aktivizējās putni, it īpaši vārnas – ar ķērkšanu; tā jau ir klasika. Bieži prātā ienāca doma – redz, aizgājēju dvēseles… Varbūt tādā veidā par sevi dod ziņu senāk mirušie radinieki. Sagaida. Bet man nekad nebija neomulīgi, jo uztvēru aiziešanu kā dabīgu procesu, īpaši, ja cilvēks jau nodzīvojis garu mūžu.”

Arī Māra Brante atminas kādu savas dzīves lappusi: “Kad veļu vārti ir plānāki, cilvēkiem vieglāk aiziet. Mana mammīte arī aizgāja rudenī, un tad, kad bija četrdesmitā diena*, aizgāja vīratēvs. Es sajutu, ka viņa atnākusi pretī, lai viņu ievestu tajā saulē. Kad ir pienācis laiks, tuvinieki nāk pretī.”

Tautas spēks un dzīvība

Mūsu kapu kopšanas tradīcijas ir unikālas, un tās iekļautas Latvijas Kultūras kanonā. Aizgājēju godāšana katram latvietim ir teju vai svēta lieta. Runājot par veļu laiku, Māra Brante uzsver tā nozīmi tautas tradīcijās un mūsu dzīvesziņā. Tā jau mēdz teikt – kas negodā pagātni, tam nav nākotnes. “Visas nācijas, kas vēlas dzīvot ilgi, svētī senčus. Ja mēs negodinām viņus un savu pagātni, kļūstam vājāki. Veļu laiku var salīdzināt ar koka laistīšanu. Ja koku laistām, tam aug stipras saknes, un tās arī ir tie mūsu senči. Koka lapotne var zaļot un plaukt ziedos, ja saknes tiek koptas un mīlētas, nevis apcirstas un aprautas. Kad nāca krustneši, viena no tradīcijām, kas tika skaudri nīdēta, bija veļu laika tradīcija. Arī vācu kungi droši vien zināja, ka vajag divas paaudzes, lai kaut ko nomainītu un izēstu no tautas atmiņas. Bija laiks, kad mazos puisīšus veda skolot uz Vāczemi, un viņi tur palika. Pēc divām paaudzēm – viss... Cilvēks šo zemi vairs nejūt.”

Nav noslēpums, ka kristīgā baznīca arīdzan cītīgi pielika roku tautas tradīciju nīdēšanā. Vasaras saulgriežu vietā citā datumā sāka svinēt Jāņus, ziemas saulgriežu vietā nāca Ziemassvētki ar Kristus dzimšanu utt. Tautas tradīciju kopēju vidē pastāv versija, ka šīs nobīdes tulkojamas kā centieni mazināt enerģiju, ko var smelties saulgriežos, tā mazinot arī tautas spēku. Par veļu laika nīdēšanu arhīvos rodamas gluži reālas liecības. Piemēram, kāds 16. gadsimta baznīcas rakstudarbs pastāsta, ka mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūšot ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļa līdz Visu dvēseļu dienai notikusi bezdievīga dvēseļu mielošana, kad viņi savās mājās devuši mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu, bet Visu svēto dienā notikusi dvēseles tīrīšana un mazgāšana. No tā laika saglabājies arī Latgales jezuītu apcerējums, kurā vēstīts: “Mūsējie viņus pamācīja, lai viņi atmestu kādu māņticību: mirušo dvēselēm dot ēdienu, kur katrs kā spēdams sataisa ēdienus un vispirms izlej pagaldē ūdeni, tad ieliek stāvu bļodās karotes, tad ēdot aizdedzina gaišā dienā vīraku un vasku sveces, pēdīgi aiznes ēdienus uz kapu, pēc zīlēšanas piesauc mirušā vārdu un atstāj tur traukos ēdienu, lai naktī mirušo dvēseles pārnākdamas varētu ēst. Par to laiku tur jau gadās suņi, kas ēdienus norij; bet viņi domā, ka dvēseles tos apēdušas.” Un, protams, tautas senās tradīcijas centās izskaust arī padomju laikā.

Māra Brante par tradīciju kopšanu šodien stāsta tā: “Mūsu cilvēki kļūst par pasaules pilsoņiem, un daudzi vairs savai zemei nepieder. Kad atbrauc viesi no citām Eiropas valstīm, viņi ir pārsteigti – kāda te, Latvijā, ir enerģija, kāds šajā zemē ir spēks. Daudziem no viņiem nav māju... Mums ir. Mēs zinām, kur ir mūsu senči, un mums ir saikne ar šo zemi. Bet mums jāsaprot, ka veļu laika nepieminēšana samazina tautas spēku, varēšanu un darīšanu. Tautas atmiņās daudz kas ir zudis, un tikai caur savu sirdi un iekšējām sajūtām mēs varam saprast, kas veļu laikā jādara. Mēs tagad te sarunājamies, bet viņi ir tepat līdzās...”

Un tad negaidot saplīsa stikli

Vai viņi patiešām ir te?

Dzīvē šad un tad gadās notikumi un situācijas, ko no loģiskā un racionālā viedokļa izskaidrot nav iespējams. Tāpēc, ilustrējot jebkuru tēmu, vērtīgi ir reālie stāsti. Ar tādu dalījās kāda sieviete, kuru sauksim par Līviju. “Mūsu papiņš, opītis, tajā saulē aizgāja tieši veļu laikā. Viņš savās mājās bija īstens saimnieks, visu darīja pats: būvēja, remontēja, saimniekoja. Kad papiņš aizgāja, viņam bija jau pāri astoņdesmit. Pirms tam bijām runājuši, ka vajadzētu nojaukt veco siltumnīcu, bet arvien atlikām un atlikām. Pēc opīša nāves ķērāmies pie teritorijas tīrīšanas, pienāca kārta arī tai būvei. Ņēmām ārā stiklus, likām kaudzītē, daļu pieslējām, un tad viens no bērniem ieminējās, ka vajadzētu stiklus novietot kaut kā citādi. “Nez ko opis par šito teiktu?” Pēc šī jautājuma stiklu kaudzīte pati no sevis džinkstēdama saplīsa. Mēs lauskas savācām un pēc tam ievietojām pasūtītajā konteinerā, visu sakopām gods godam.”

Mazdēls Juris savukārt atminas gadījumu, kad pēc saimniecisko rūpju uzņemšanās bijis jātiek galā ar mājas apkures sistēmu. Vecaistēvs, konstruktors būdams, būvējis pats, bet kas to konstrukciju vairs tagad var saprast – kā tas darbojas, kā pievienot jauno apkures katlu… Mazdēls izprātojies tā un šitā, tad domās pajautājis: “Vai tā, kā esmu izdomājis, būs pareizi?” Tā gudrodams, viņš staigājis pa dārzu un pēkšņi zemē pie saimniecības mājiņas atradis vectēva brilles – jau pāris gadu pēc tam, kad vectēvs devies tajā saulē... Pēc viņa nāves tur daudz staigāts, bet tiešām, tiešām nekādu briļļu nav bijis. Mazdēls to uztvēris kā zīmi. Jā, arī brilles atradās veļu laikā.

Runājot par tām sajūtām, ka aizgājēju dvēseles varbūt ir kaut kur tepat, Māra Brante atminas arī kādu situāciju no savas dzīves: “Aizgāja viena mūsu ģimenei mīļa dziedniece, un es ar viņas meitu runāju pa telefonu. Viņa raudāja, es mierināju, un man pēkšņi sākās kā drebuļi, kā drudzis – es ļoti sajutu mūsu dziednieces klātbūtni. Tas viss strādā. Veļu laikā tas ir izteikti jūtams. Mēs runājam, un viņi jau ir te! Tieši tik vienkārši.”

Ābuļi, runkuļi un degošais skals

Latviskajās tradīcijās aizgājēju godāšanai ir jāklāj veļu galdiņš ar mielastu. Par to dažādos avotos rodama salīdzinoši plaša un daudzveidīga informācija. Piemēram, saistībā ar veļu laiku bieži tiek citēts fragments no slavenā latviešu folkloras un mitoloģijas pētnieka Kārļa Strauberga darba Latviešu tautas paražas, kurā kāda stāstītāja vēsta, ar ko aizgājēju dvēselītes cienājamas: “Tikai to var dot veļiem, kas ir pašam, ne no otra aizņemties, un tā tad arī es baroju veļus ar to, ko esmu ievākuse pa vasaru, kā rudzus, un tā es arī veļiem to vien varēju dot, kas man ir, kā maizi, kāpostu lapas, kāļus, burkānus, kartupeļus, zirņus, pupas, ābolus, runkuļus, un no tiem visiem ir jādod veļiem, lai nākošu gadu labi viņi audzētu visu nākamo ražu un nerādītos sapnī un neprasītu to, kas viņiem nava dots. Es devu maizes riciņu sadrupinātu, lai viņiem nav jādala, tad kāpostu lapiņas mazas un trejdeviņas pupas, un tāpat zirņus, mazus āboļus deviņus, trīs mazus kāļus, trīs burkānus mazus, trīs runkuļus mazus, deviņus mazus kartupeļus, un visus tos es aiznesu uz krustceliņu pretī kapsētai un izbēru ne tā kā kopā, bet izkaisīju, lai veļi, nākdami ēst, nebaras, ka visi nevarot tikt uz reizi.”

Par veļu aicināšanu uz mielastu 17. gadsimta Kurlandes** baznīcas arhīvos rodamas ziņas, ka veļu laiks jeb zemlikas esot svinētas četras nedēļas, un šajā laikā “nedarīja nekāda darba, sevišķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība nedīgst. Viņi sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājas – tēvs ar degošu skalu rokā – un sauca skaļā balsī savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka tam drīzumā jāmirst. Kad nu vērojuši, ka uzlūgtās dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atkal atpakaļ, bet lai neiet pār tīrumiem”.

Garantijas talons uz gadu

Mēs dzīvojam šodienā, un diez vai kāds vēl ievēro sensenos priekšrakstus, tāpēc arī veļu godināšanā var ļauties improvizācijām. “Iekšējā sajūta pasaka priekšā, kad mēs esam gatavi veikt veļu godināšanas, pacienāšanas un pateicības rituālu,” teic Māra Brante. “Pirms pāris gadiem sapratu, ka patiesībā jaunais gads nesākas ne 1. janvārī, ne ziemas saulgriežos, bet gan ar veļu laiku. Veļu galdiņa klāšana un cienasts ir tas brīdis, kad mēs pasakām paldies, un mūsu jaunais gads sākas ar senču un vecāku svētību. Tas ir tas, kas iznes cauri visu gadu. Pēc tam nāk Ziemassvētki, jaunais gads, bet mēs jau dzīvojam ar to svētību, kas ir iedota tieši veļu laikā. Šis garantijas talons ir uz gadu – līdz nākamajam veļu laikam. Tikai pateicoties tam, ka mums ir senči gan no tēva, gan mātes puses, mēs esam šeit un nododam šo spēku tālāk saviem bērniem un mazbērniem. Mēs esam mazs posmiņš.”

Ko likt uz veļu galdiņa? Te nebūs konkrēta priekšmetu saraksta un precīzas ēdienkartes, taču ir labāk, ja izmantosim to, kas paticis dzimtas aizgājējiem. “Vajag atcerēties, kas garšoja omītei vai vectēvam. Ja ir kādas relikvijas, lūgšanu grāmatiņa, somiņa, to var novietot paredzētajā vietā. Galdu klājam istabā vai dārzā – pēc vēlēšanās. Jāuzliek skaists galdauts un svecīte. Ārā cienastu var likt uz lapām, iekšā uz dabīgiem traukiem – māla vai fajansa, ne plastmasas. Lai būtu pēc iespējas ekoloģiskāk.

Uz veļu mielasta galdiņa var likt rupjmaizes šķēlīti, medus gabaliņu, biezpienu, putru, ūdens krūzīti, ābolus, citas rudens veltes – to, ko mūsu senči ir ēduši. Es uz sava veļu galdiņa nolieku arī konfektes vai kādu savu mīļo našķi. Saku: “Tagad jums jānobauda tas, kas garšo man.” Veļu galdiņa klāšanas jēga nav daudzumā, bet mīlestībā, ar kādu mēs to darām, ieliekam savu sirdi.

Ja mēs vēlamies meditēt, pabūt kopā ar savu dzimtu, kaut ko dzīvē sakārtot un saņemt atbildes, tad tam jāatrod laiks, kad visapkārt ir miers un nekur nav jāsteidzas.

Kad galdiņš ir saklāts, aicinām nobaudīt mielastu – tēvu tēvus, mātes, vecmāmiņas… Cik tālu dzimtā vien vēlamies. Ja zinām senču vārdus, pavisam labi! Veļu godāšanas rituālā atceramies kādus notikumus. Mūsu tuvinieki mūs ir mācījuši, daudz devuši, ir bijuši gan mīļi, gan stingri. Varbūt atceramies, ka omīte lika to zupas šķīvi tukšu izēst, jo nāca no kaucmindietēm***, kur tā tika mācīts. Un bija tā zupa jāizēd! Ja par to vēl kāds kreņķis saglabājies, var pateikt: “Omīt, man tik grūti bija to zupu izēst...” Vajag to izrunāt, un pēc gada, nākamajā veļu laikā, jau var sajust, ka šo netīkamo atmiņu vairs nav. Vajag atcerēties un stāstīt labās lietas – kā mēs kopā šūpojāmies, kā smējāmies, kā dīvānā ar spilveniem spēlējāmies. Atcerieties to labo! Un esiet pateicīgi: “Paldies, ka tu man biji, paldies, ka mācīji. Tāpēc es esmu tāds (vai tāda), tāpēc dzīvē ir daudz sasniegts. Tu man palīdzēji, un mani tādu foršu izaudzināji.””

Dzimta sēž pie gariem galdiem

“Iedomājamies, ka mums priekšā ir divi gari, gari galdi. Pie viena sēž dzimta no mātes, pie otra – no tēva puses. Es pati esmu tā darījusi un arī citus vedusi cauri meditācijai, kurā domās ejam gar mātes dzimtas galdu un tēva dzimtas galdu un lūdzam svētību,” skaidro Māra Brante.

Bet kā ar ģimenēm, kur bērniņu audzina tikai viens no vecākiem? Tas var būt gan tētis, gan mamma, taču mammu ir krietni vien vairāk. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērn no visām Latvijas ģimenēm 37,3 % bija vientuļo mammu ģimenes. Un nav jau noslēpums, ka ir tēvi, kas bērna aprūpē nepiedalās un varbūt par viņu pat nav likušies ne zinis.

Māra Brante teic, ka aizgājēju šķirošana būtu nevietā. “Mums jābūt dāsniem gan pret bioloģisko tēvu, gan pret cilvēku, kurš ir audzinājis. Ja arī ir kādas sāpes, vienalga katrā veļu laikā vajag atcerēties un pateikt paldies. Ja nebūtu viņa, tad nebūtu cilvēka. Tādējādi cilvēki dziedina gan sevi, gan dzimtu. Ja mēs piedodam, sakārtojam, izprotam un mīlestībā pateicamies, tad šādas situācijas dzimtā vairs neatkārtojas.

Tātad vispirms aicinām veļus cienāties. Var izstāstīt, kāpēc galdā ir medus, kāpēc āboli, kāpēc konfektes. Var arī padziedāt. Es mēdzu dziedāt savas mammītes mīļāko dziesmu Caur sidraba birzi gāju. Vēl var pastāstīt, kā dzīvē iet un ko cilvēks dara, kas sanāk, kas nesanāk. Var lūgt svētību, padomu, kādu norādījumu, bet tā, lai es to saprotu. Šā vai tā, bet risinājums atnāk diezgan ātri. Piemēram, atrodas informācija, kāds raksts vai literārais darbs uzvedina domu. Smalkā pasaule sadarbojas – vai nu uzreiz dod mājienu, kas jādara, kā jārisina, vai arī vēlāk.

Ja apzināmies, ka dzimtā pārmantojas kādas likstas vai nelaimes, mēs varam mēģināt to apstādināt. Lūgt dziedināt, lūgt pārtraukt un ļaut saprast, kas tiek darīts nepareizi. Ko darīt, lai dziedinātu? Mēs varam daudz paveikt ar savu nodomu, vēlmi, gribēšanu un darīšanu.

Latvijā diez vai ir kāda ģimene, kuru nebūtu skārušas politiskās represijas un izsūtījumi bargajos gados. Jāatceras arī tie vīri un sievas, kas nolikuši galvas svešā zemē. Arī viņus vienmēr pieaicinām un sakām paldies.

Kad esam parunājušies, pasakām paldies, ka viņi ir atnākuši un piedalījušies. Un lūdzam svētību. Nav nekā lielāka un stiprāka par to, ja vecāki svētī savus bērnus kāzu dienā, un nav nekā stiprāka, ja veļu laikā senči svētī mūs. Var sajust, kā svētība pār mums burtiski līst – tā, ka tirpas skrien. Veļu godināšanu var veikt arī ģimenes lokā un mācīt šo tradīciju bērniem un mazbērniem.”

Atsveicināties pateicībā

“Folklorā minēts, ka veļus dzen prom ar rībināšanu un kliegšanu, bet es aicinu lūgt viņus doties prom ar mīļumu – jums jūsu lietas, man manas. Un vienmēr lūdzu Dieviņu uzņemt dvēseļu mājās arī nomaldījušās dvēseles,” stāsta Māra Brante. “Ir skaistas tautasdziesmas, kas vēsta, ka man ir daudz darāmā šai saulē, bet jūsu darbi ir tai saulē. Sveci izdedzinu. Ar ēdienu var rīkoties divējādi – to varam baudīt paši, jo tas ir svētīts ēdiens, bet, ja ir sajūta, ka negribas, tad izliekam to putniņiem, sunīšiem, kaķīšiem, lai cita radība var pamieloties.”

------------------------------------------

* Četrdesmitās dienas tradīcijā pieņemts uzskatīt, ka cilvēka dvēsele pēc atrašanās šķīstītavā dodas tālāk. Tas tiek saistīts arī ar kristīgo ticību, proti, Kristus pēc augšāmcelšanās vēl 40 dienas atradās uz zemes un tikai tad devās uz debesīm.

** Kurland – senāk Kurzemes vāciskais nosaukums.

** Kaucmindes mājturības skola – prestiža mācību iestāde pagājušā gadsimta sākumā, kurā meitenes apguva dažādas prasmes: gatavot, šūt, iekārtot māju, rūpēties par bērniem.

P.S. Publikācijā izmantoti arhīvu materiāli no LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas resursiem.

Jaunākās ziņas par tēmu Bulgārijas basketbola izlase

Bulgārijas basketbola izlase

Bulgārijas basketbola izlase

Nacionālās pašapziņas simbols: basketbols trīs gadu laikā ieguvis vadošo vietu sabiedrībā

VIDEO: bumba sakosta un kārtējais zaudējums. Vareno Argentīnas basketbola izlasi turpina vajāt neveiksmes

Beļģijas basketbolisti sagādā spāņiem otro zaudējumu, bet pasaules čempione Vācija zaudē Bulgārijai

Bahamu salas laupa olimpisko sapni Argentīnai, Horvātija pieveic arī lieliski spēlējušo Turciju

Latvijas basketbola izlasei Eiropas čempionāta kvalifikācijā pretī stāsies Spānija, Beļģija un Slovākija

Latvijas vīriešu basketbola izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijā varēs pasparingot ar vienu no grandiem

Eirolīgas pirmajā simboliskajā izlasē - divi Madrides "Real" spēlētāji

FIBA liedz Krievijai piedalīties Parīzes olimpisko spēļu priekškvalifikācijā

Timmas atgriešanās spēlē Latvijas basketbola izlase lūkos pārrakstīt vēsturi

Spānija vai Francija? Šovakar kronēs jaunos Eiropas čempionus basketbolā

Šovakar noskaidrosim Eiropas čempionāta basketbolā finālistus

Eiropas basketbola čempionātā noskaidrosim divus pārējos pusfinālistus

Vai Markanens un Somija turpinās pārsteigt? Šovakar uzzināsim Eiropas čempionāta pirmos pusfinālistus

Dončiča 35 punkti palīdz slovēņiem salauzt Beļģijas pretestību un iekļūt ceturtdaļfinālā

Spānijas basketbolistiem smaga uzvara pret Turciju un pirmā vieta A apakšgrupā; Beļģija un Melnkalne iekļūst izslēgšanas spēlēs

Lietuvas basketbolistiem "visu vai neko" spēle pret Bosniju un Hercegovinu

Igauņi uzvar, bet zaudē cerības; Lietuvai panākums un viss pašu rokās