Paliec sveiks, latiņ! Latvija pievienojas eirozonai

Ja ne mēs paši, tad mūsu vecāki un vecvecāki savas dzīves laikā vairākkārtīgi apguvuši jaunas valūtas. Tomēr tas atkarīgs, kurā Latvijas pusē viņi dzīvojuši, jo ir bijušas arī daudzas „vietējās naudiņas”. Vislielākais juceklis gan valdīja samērā sen – 1. pasaules kara laikā. Juceklis bijis tik liels, ka pat īsti nevar saskaitīt, cik valūtu ir bijis Latvijas teritorijā. Sagaidot eiro, Kasjauns.lv ielūkojas vēsturē un skaidro, kāds ir bijis mūsu naudas ceļš no cara rubļa 1914. gadā līdz eiro 2014. gadā.

Naudas reformas Latvijā kopš 1914. gada ir notikušas vismaz astoņas reizes. Konkrētu reformu skaitu katrā Latvijas rajonā precizēt ir grūti, jo viss atkarīgs no konkrētās Latvijas vietas, jo 1. pasaules kara un Brīvības cīņu laikā, kad dibinājās Latvijas brīvvalsts, valdīja īsts haoss – savu naudu emitēja gan Ulmaņa un Stučkas valdības, gan Bermonts - Avalovs un vācu okupācijas armija, gan Jelgava, Liepāja, Rēzeknes un citas pilsētas. Arī 2. pasaules kara laikā valdīja juceklis, kaut gan ne tika milzīgs kā 1. pasaules kara laikā, – 1941. gada jūlija sākumā no bankas seifiem izvilka ārā vecos latus, kurus vācu okupācijas vara drīz vien tur atkal iebāza atpakaļ - hitleriskā Vācija Ostlandē ieviesa vietējās okupācijas režīma reihsmarkas, bet saviem karavīriem algas maksāja „nolādētajos” padomju rubļos. Tāpat pagājušā gadsimta pašā deviņdesmito gadu sākumā notika vairākas padomju valdības īstenotas neveiksmīgas rubļa glābšanas akcijas, pāreja no uz repšikiem uz latiem, kas rezultējās ar latu parādīšanos, no kuriem nu nākas atvadīties. Par naudas reformu var uzskatīt arī 2004. gadā notikušo lata piesaisti eirovalūtai. Savukārt 1. janvārī notiekošo pāreju uz eiro īsti par naudas reformu nosaukt nevar, jo mēs tikai tīri tehniski nomainīsim vienu maksāšanas līdzekli pret otru.

1914. gada jūlija beigās sākās 1. pasaules karš, kurš ierosināja arī vislielāko haosu Latvijas naudas pasaulē. Pirmkārt jau cara rublis zaudēja savu piesaisti zeltam. Tam sekoja virkne dažādu naudas zīmju, parādzīmju un cita veida maksāšanas līdzekļu drukāšana un emitēšana teju vai katrā Latvijas lielākajā miestā. Valūtas mainījās ik pēc pāris mēnešiem.

Pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā vācu ģenerālis fon Paprics Liepājā pavēlēja iespiest savu papīrnaudu (rubļos un kapeikās), kura vairākus gadus kalpoja kā oficiāls maksāšanas līdzeklis arī pie citām varām. Latvijas pagaidu valdība 1919. gadā martā to pielīdzināja valsts naudai un ieviesa apgrozībā arī Grobiņas un Aizputes apriņķos.

Veselus desmit gadus - no 1915. līdz 1925. gadam - Jelgavā apgrozībā bija pēc pilsētas domnieku lēmuma iespiestā papīrnauda (rubļos, kapeikās, feniņos un markās). Šo parādzīmju lietošanu pagarināja ar īpašiem Saeimas lēmumiem un līdz pat 1931. gada 1. aprīlim to valsts kasē varēja mainīt pret latiem.

Tāpat vācu okupācijas iestāžu vara savas naudas zīmes 1, 3, 5, 10, 20 rubļu un 50 kapeiku nominālā atļāva drukāt arī Ventspilī. Savukārt Tautas padome 1919. gada augustā savas naudas zīmes 1 un 3 rubļu nominālā atļāva drukāt Rīgai. Arī Rēzeknes pilsētā bija sava nauda.

1916. gadā Poznaņā un 1918. gadā Kauņā Vācijā izveidotā Austrumu tirdzniecības un rūpniecības banka, kurai bija jāpārrauga monetāra politika Vācijas armijas okupētajos apgabalos, tātad arī Latvija, iespieda savu naudu – ostrubļuas.

No 1918. gada decembra līdz 1919. gada maijam, kad Vidzemē bija nostiprinājusies Stučkas valdība, tā Cēsīs iespieda savu naudu - 5 un 10 rubļu aizņēmuma kuponus. Šie boļševistiskās Stučkas valdības kuponi naudas vēsturē ievērojami ar to, ka uz tiem bija iespiests lakonisks paziņojums: „Šo kuponu viltotāji tiks nošauti”, kas ir vienīgais zināmais tik skarbs paziņojums naudas viltotājiem, kas nodrukāts uz banknotēm. Arī Rīgas strādnieku padome 1919. gada sākumā iespieda savas proletāriskās 1, 3, 5 un 10 rubļu maiņas zīmes.

1919. gadā oktobrī savu naudu Jelgavā (1,5, 10 un 50 marku) emitēja arī Bermonts – Avalovs, kurš bija nodibinājis savu varu vairākos Zemgales rajonos. Brīvības cīņu laikā Vidzemē, kur cīnījās arī igauņi un somi, apgrozībā bija arī Igaunijas un Somijas nauda.

Īpaša nauda Brīvības cīņu laikā bija arī Latgales partizānu pulkam , kas uz dažāda nomināla Krievijā iespiestām naudas zīmēm uzspieda savu zīmogu. Jāteic, ka Latvijā apgrozībā bija vesels lērums Krievijā emitētu dažādu rubļu – gan cara, gan tā dēvētās kerenkas, kuras Krievijā laida apgrozībā pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, gan arī banknotes, ko Krievzemē emitēja pēc Ļeņina apvērsuma.

Sava lokāla nauda bija arī Kurzemē dislocētai Vācijas armijas dzelzceļa būves rotai – iekšējām vajadzībām tā uz kartona iespieda savas naudas zīmes feniņu un marku nominālvērtībā

1. pasaules karš bija laiks, kad Latvijā vienlaikus apgrozībā bija 15 dažādas valūtas, no kurām lielākā daļa kā papīra banknotes bija iespiestas tepat Latvijas tipogrāfijās. Diez vai šo monetārās politikas haosu spēs kaut kad apjēgt vēsturnieki un baņķieri. Tas praktiski ir neiespējami. Piemēram, vēsturnieki zina, ka šajos juku laikos Rēzeknē bija sava nauda, bet neko sīkāk par to līdz pat šai dienai nezina. Šādu mantojumu, tad arī saņēma 1918. gada novembrī jaundibinātā Latvijas valsts.

Jaundibinātā valsts 1919. gada janvārī nolēma izlaist savas Valsts kases zīmes – Latvijas rubļus, kuri būtu nodrošināti ar visu valsts mantu. No sākuma Latvijas rubļus iespieda Rīgā, bet vēlāk ari Helsinkos. Bija dažādi nomināli – 1, 3, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu, kā arī 5, 10, 25, un 50 kapeiku.

Lai Latvijas naudas vērtība būtu stabila, Latvijas valdība 1921. gada 14. jūlijā noteica, ka līdz galīgai naudas reformai, naudas darījumi jāslēdz izmantojot ideālu iedomātu maksāšanas līdzekli - zelta franku (1 zelta franks – 0,02903226 grami zelta). Sakumā zelta franks līdzinājās 100, bet vēlāk tas nostabilizējas 50 Latvijas rubļu. līmenī

Līdz ar to radās stabils pamats, lai ieviestu latu, kuru no sākuma par latu tā īsti pat negribēja saukt. Daudziem mūsu valūtas nosaukums nepatika, jo tas saistījās ar būvniecību – celtniecībā izmantotajām latām. Bija dažādas idejas, kā saukt jaunās valsts valūtu: par valtu (tā simtdaļa – imanta), līgu (daila), sauli (austra), latvu (oma), dižo (sīkā), ozolu (zīle) un pūķi (rūķis), līdz Ministru kabinets nolēma, ka Latvijas rublis jāpārvērš par latu.

1922. gada. 1. novembrī darbu sāka jaundibinātā Latvija centrāla banka un emitēja pirmo 10 latu pagaidu banknoti – 500 Latvijas rubļu naudas zīmi ar uzdruku: „10 latu”.

Sākās lata uzvaras gājiens – no 1924. līdz 1938. gadam Anglijā iespieda latu banknotes 5, 10, 20, 25, 100 un 500 latu nominālos (1937. gadā arī Rīgā – Valsts Vērstpapīru spiestuvē - nodrukāja 100 latu banknotes). Savukārt no 1923. līdz 1935. gadam Šveicē un Anglijā, bet no 1937. Rīgas naudas kaltuvē Maskavas ielā 11 kala monētas – 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu, kā arī 1, 2 un 5 latu nominālos. Mazāk zināms fakts ir tas, ka 2 latu sudraba monētas ir kaltas no Norvēģijā 1925. gadā no apgrozības izņemtajām un pārkausētajām ēru un kronu monētām.

Protams, ka latu simbols ir slavenā pieclatnieka Milda, kuru kala pēc Valsts Vērtspapīru spiestuves vadītāja Riharda Zariņa 1929. gada 12. martā skices. Mildas prototips bija spiestuves vecākā korektore Zelma Brauere, kuras profils ir redzams arī uz 1933. un 1934. gadā izlaisto 10 latu un 1935. un 1936. gadā 20 latu banknotēm un nu arī uz Latvijas 1 un 2 eiro monētām.

Lata mūžs bija nolemts, kad padomju armija 1940. gadā pārsoļoja Latvijas robežu. Okupācijas vara vienu latu pielīdzināja vienam rublim un, nemitīgi ceļot cenas, lata vērtību pazemināja. Savukārt no PSRS iebraukušie virsnieki un viņu sievas izpirka Rīgas veikalus. Šeit par padomju rubļiem varēja nopirkt daudzkārt vairāk nekā Krievijā. Piemēram, kilograms sviesta 1940. gadā pie mums maksāja 7, bet Ļeņingradā 28 rubļus.

1941. gada 25. martā pulksten 13.05 bez brīdinājuma visās Baltijas valstīs tika likvidētas nacionālās valūtas un to var uzskatīt par nāves stundu. Visi noguldījumi, kas bija lielāki par 1000 latiem tika nacionalizēti.

Pēc dažiem mēnešiem Latvijā iebruka vācu armija, kas okupētajā Austrumu apgabalā emitēja speciālas reihsmarkas (Vācijā apgrozībā esošās markas Latvijas teritorijā bija aizliegts izmantot). Desmit rubļus mainīja pret vienu reihsmarku. Bet reihsmarkas nepietika un vācu karavīriem algu izsniedza padomju rubļos, ar kuriem viņi Rīgas veikalus iztukšoja no tām precēm, kuras pirms gada vēl nebija izpirkuši padomju virsnieki.

Latviešiem naudas nebija ne pie vienas, ne otras varas, kaut gan viņi to gribēja atjaunot. 1941. gada 1. jūlijā, kad krievi jau bija pametuši Rīgu, bet vācieši vēl nebija ienākuši, savā vaļā atstātā bankas padome nolēma Latvijā atjaunot latus. Dažas latu banknotes pat izvilka no seifiem un uz tām uzspieda zīmogu ar 1941. gada 1. jūlija datumu. Pēc pāris dienām vācu vara gan šādu pašdarbību likvidēja.

Noslēdzoties 2. pasaules karam, Latvijas teritorijā savu uzvaras gājienu atkal uzsāka padomju rublis – sākot no Latgales 1944. gada rudenī un beidzot ar Kurzemi 1945. gada maijā. Apmēram 47 gadus Latvijas teritorijā vienīgais maksāšanas līdzeklis bija padomju rublis, kas šai laikā piedzīvoja trīs būtiskas reformas:

* 1947. gadā bija pirmā lielā naudas reforma, kad no apgrozības izņēma visu pirms kara PSRS izlaisto naudu un to proporcijā 10 pret 1 mainīja pret 1947. gadā emitētajām naudas zīmēm;

* otra naudas reforma bija no 1961. gada 2. janvāra līdz 31. martam, kad atkal proporcijā 10 pret 1 mainīja naudu;

* 1991. gada janvārī, kad inflācija pilnībā draudēja sagraut Padomju Savienības naudas sistēmu, trīs dienu laikā ierobežotā apjomā mainīja 50 un 100 rubļu naudas zīmes. Tā padomju valdība gribēja likvidēt milzīgos naudas pārpalikumus, kas cilvēkiem bija uz rokas. Tomēr nekas dižs neiznāca un pie durvīm jau klauvēja lats.

Par latu atjaunošanu vispirms 1988. gadā sāka spriest mākslinieki. Vispirms radošā inteliģence domāja par to, kādai jaunajai naudai būtu jāizskatās un tikai tad ekonomisti ķērās klāt aprēķiniem.

1990. gada 31. jūlijā ar Augstākās Padomes lēmumu tika nodibināta Latvijas Banka. Interesanti, ka atjaunotās Latvijas Bankas prezidenta mēnešalga bija 900 rubļi, kas vēlāk pēc oficiālā maiņas kursa izrādījās tikai 4,75 lati, bet padomes locekļu alga bija 150 rubļi jeb 75 santīmi mēnesī.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, atjaunotajā Latvijas Republikā sākumā ieviesa pārejas naudu – Latvijas rubli, kurš tautā drīz vien ieguva toreizējā Latvijas bankas prezidenta Einara Repšes vārdu – repšiks. Interesanti, ka vēlāko bankas prezidentu Repši vēl kā parlamenta deputātu 1990. gadā, apspriežot jaunās Latvijas naudas problēmas, uztrauca tikai viens - vai jaunās naudas zīmes ieies viņa naudas makā?

1992. gada 7. maijā laida apgrozībā pirmo Latvijas rubli (bija 1, 5, 20, 50, 200 un 500 rubļu nomināli), kuru proporcijā viens pret viens mainīja pret toreiz apgrozībā esošo padomju rubli.

Bet jau 1993. gada martā apgrozībā parādījās pirmās atjaunotā lata naudaszīmes un monētas. Viens lats tika pielīdzināts 200 Latvijas rubļiem. 1993. gada 18. oktobrī par maksāšanas līdzekli mūsu valstī kļuva tikai lats. Līdz ar to lata kā vienīgās valūtas mūžs ir rēķināms kā 20 gadi, 2 mēneši un 14 dienas jeb 7380 dienas

Lats savas pastāvēšanas laikā piedzīvojis divas būtiskas pārmaiņas: 1994. gada februārī Latvijas ārējās tirdzniecības nostiprināšanas interesēs tika pieņemts lēmums piesaistīt lata kursu Starptautiskā Valūtas fonda izmantotajai norēķinu vienībai - SDR; savukārt 2004. gada novembrī Latvijas Bankas padome pieņēma lēmumu par lata piesaisti eiro un kopš tā laika lata kurss pret eiro ir nemainīgs - Ls 0.702804.

2014. gada 1. janvārī lata nomaiņa pret eiro nebūtu dēvējama par naudas reformu – notiek tikai gluži tehniska viena maksāšanas līdzekļa aizstāšana ar citu.