Diplomāti nav džeimsi bondi
Kaut diplomātijas sfērā nokļuvis nejaušības vadīts, Māris Riekstiņš ir bijis gan Latvijas ārlietu ministrs, gan vēstnieks ASV un tagad ir vēstnieks NATO. Savos piecdesmit viņš labi apzinās, ka nespēj vairs kā agrāk iedankot bumbu grozā no augšas, bet joprojām atrod lietas, kurās var progresēt, – un tad jau viss esot kārtībā.
Zinot jūsu CV, šķiet – grūti atrast nopietnāku cilvēku... Vai tiešām tāds esat?
Manuprāt, jā. Tāds darbs. Strādājot diplomātijā, nedrīksti ākstīties, radīt nepareizu iespaidu par sevi, jo pārstāvi valsti. Protams, reizēm nepieciešams arī plēst jokus, bet caurmērā diplomātijā tomēr valda korektums, tam ir jāstaro no katra diplomāta. Nenopietnāks esmu draugu un ģimenes lokā. Bet arī nosacīti, jo katra profesija atstāj savas pēdas cilvēkā. Diplomātiskajā dienestā esmu jau 23 gadus... Tas nevar neietekmēt.
Anekdotes mēdzat stāstīt?
Dažreiz. Par igauņiem. Padomju laikos anekdošu stāstīšana bija populārāka, cilvēki tajās ielika politiskos zemtekstus. Tagad tāpat var brīvi izteikties par jebko.
Joko, taču dažreiz diezgan neveiksmīgi, neveikli, samāksloti. Atkarīgs, protams, ar ko tiecies. Vēstniekam vai ministram, pirmo reizi tiekoties ar citas valsts ārlietu ministru, jābūt uzmanīgam. Būtiski arī, no kuras valsts vai reģiona ir sarunu partneris. To pašu labi domāto joku, ko vari pateikt eiropietim vai amerikānim, ķīnietis, iespējams, nesapratīs. Kad tiecies atkārtoti vai izveidojas neformālas, pat draudzīgas attiecības ar kādu kolēģi, sarunāties, protams, var daudz brīvāk. Bet vienmēr ir jābūt izpratnei, cik tālu ir robeža.
Ko darāt neformālās tikšanās reizēs – spēlējat golfu, ejat medībās?
Personīgo attiecību veidošana ir viena no diplomātijas darba sastāvdaļām, īpaši informācijas tehnoloģiju laikmetā. Tagad valstij nav nepieciešama vēstniecība ārvalstīs, lai iegūtu standarta informāciju par to, kas notiek citas valsts ekonomikā, politikā, jo tas viss ir pieejams internetā. Tas, ko vēstniecība var iegūt, ir tieši neformālās attiecības ar atslēgas cilvēkiem, lai uzzinātu ko vairāk, nekā atrodams medijos. Lai to izdarītu, tiek izmantotas cilvēku intereses, – vai tā būtu māksla, mūzika vai golfs. Kad biju vēstnieks Amerikā, šad tad nācās iet uz beisbola spēlēm.
Kaut ilgi esmu sportojis un pat studējis sporta pedagoģiju, šis sporta veids šķita garlaicības kalngals. Bet sarunas partnerim bija ļoti interesanti. Kopīgi apmeklētā spēle un sarunas ielika pamatu turpmākām attiecībām. Šādas lietas nākas darīt.
Neparastākais piedzīvojums, kurā jums nācies piedalīties, ir...
Nekā tāda neiedomājami neparasta manā karjerā nav bijis, diplomāti nav džeimsi bondi... Bet, piemēram, ar Gruzijas kolēģiem esmu bijis Tbilisi īpašajās sēra pirtīs. Droši vien tas palīdzēja turpmāko kontaktu veidošanā. Skaidrs gan, ka arī neformālajās situācijās nedrīkst pāršaut pār strīpu.
Lielā mērā tā bija nejaušība. Deviņdesmito gadu sākumā mani uzrunāja paziņa, kas strādāja Ārlietu ministrijā, – zinot, ka esmu beidzis skolu ar vācu valodas īpašo mācību programmu un labi protu vācu valodu. Tika meklēts cilvēks, kas varētu pārraudzīt jautājumus ar vāciski runājošām valstīm. Aizgāju uz pārrunām, tur bija gan Jānis Jurkāns, tolaik ārlietu ministrs, gan viņa vietnieks Mārtiņš Virsis, ārkārtīgi nopietns cilvēks. Virsim bija biezas brilles, un viņš caur tām skatījās uz mani ar neuzticību – kas gan tas par jaunekli ieradies... Mani paņēma uz pārbaudes laiku. Tā tas aizgāja. Ministrija auga, un jau pēc pusotra gada kļuvu par ministrijas valsts sekretāru.
Tajā brīdī sapratu, ka es, būdams vadītājs, īsti vairs nedrīkstu būt čomisks ar kolēģiem, lai arī iekšēji gribētos tādam būt. Ar visiem tāpat vienādu draudzību neizveidot, bet nedrīkst radīt iekšējās intrigas, favorītismu. Viens no veidiem – savās darba attiecībās un kontaktos ar kolēģiem jāmēģina ieturēt distanci.
Laikam – jā. Vadošā amatā ir mazāk laika uzturēt personīgas attiecības, jo darba apjoms, kas nāk pār tavu galvu un galdu, ir milzīgs, papīru, kas jāizlasa, bez gala un malas. Nevari veltīt pietiekami daudz laika ģimenei, draugiem. Tas arī veido šo zināmā mērā vientulību.
Nav žēl? Tas bija tā vērts?
Ir un nav žēl... Laiks, kam Latvijā esam izgājuši cauri kopš deviņdesmito gadu sākuma, – valsts veidošana, Krievijas armijas izvešana, dalība NATO un Eiropas Savienībā –, ir bijis tik unikāls. Daudziem cilvēkiem netiek dota iespēja dzīvot līdzi revolucionārām pārmaiņām, būt daļai no tā. Man ir gandarījums, ka ir sanācis kaut ko paveikt. Vidusskolēniem tagad varētu šķist, ka tas viss ir noticis kaut kā pats no sevis. Taču īstenībā nācās ieguldīt milzu pūles un pārvarēt gan pretestību Austrumos, gan skepsi Rietumos. Skaidrs, ka tas prasa upurus. Bet kurā darbā, ja to dara pamatīgi, nav jānes upuri?
Īpašu autoritāšu man nav. Varētu, protams, saukt diplomātijas vecmeistarus – Meternihs, Taleirāns, Kisindžers... Vai Genšers – viens no Vācijas apvienošanas arhitektiem, ilgus gadus Vācijas ārlietu ministrs. Bet katrs no viņiem strādāja savas valsts interesēs, līdz ar to viņi tomēr nevar būt manas autoritātes tiešā nozīmē. Iespējams, Meierovics. Tas, ko spēja viņš un viņa vadītā Ārlietu ministrija, – tik sarežģītā vēsturiskā kontekstā panākt Latvijas valsts starptautisko atzīšanu –, neapšaubāmi ir īsts varoņdarbs. Žēl, ka Meierovics tik ātri aizgāja no dzīves. Ja viņš ilgāk būtu bijis Latvijas politikā, kas zina, kā būtu pavērsies 1934. un 1940. gads.
Klasiskais puiku sapņu spektrs, sākot ar šoferiem. Bet nav vienas konkrētas vēlmes, kas būtu radusies agrā bērnībā un kurai es būtu konsekventi sekojis. Skolas gados gan radās neapzināti aizmetņi interesei par ārvalstīm. Mamma ir ģeoloģe, mājās bieži spēlējām ģeogrāfijas spēli, kur stabiņos jāsaraksta upe, ezers, valsts, pilsēta, kuri sākas ar vienu un to pašu burtu. Tas radīja interesi par pasaules karti.
Vidusskolā interese par ārvalstīm palielinājās. Tolaik skolā notika obligātās politinformācijas. Parasti tās bija briesmīgi garlaicīgas. Lai padarītu tās sakarīgākas, kopā ar klasesbiedru kļuvām par to regulārajiem vadītājiem. Bijām saskatījušies televīzijā Vulfsonu un Neilandu, kuri vadīja raidījumu Globuss, un uztaisījām sev līdzīgas šiltītes – Riekstiņš un Feldmanis. Vadījām, kā nu pratām.
Bet vecāki gribēja, lai kļūstu par ārstu. Vidusskolā pat gāju uz Stradiņa slimnīcu skatīties operācijas, no asinīm neģību kā citi. Bet vasarā, kad bija jāiesniedz dokumenti augstskolā, uz ielas satiku draugus, ar vienu no viņiem daudzus gadus biju kopā spēlējis basketbolu. Viņš teica: “Mēs iesim uz Fizkultūras institūtu, vai negribi pievienoties?” Iespējams, jaunības komandas gara noskaņojumā piekritu.
Vecāki bija nikni?
Viņi nedemonstrēja savu attieksmi. Studējot, katru dienu braucu cauri visai Rīgai no Imantas uz Juglu. Anatomijas un fizioloģijas studijas nopietnības ziņā man grūti salīdzināt ar jebko, ko nācās piedzīvot pēcāk juristos. Ja nu vienīgi civiltiesības.
Mums bija jānodarbojas ar visiem sporta veidiem, lai varētu ne tikai izstāstīt sporta veidu vēsturi un noteikumus, bet arī parādīt skolēniem, ka pats proti gan pārlēkt āzim, gan spēlēt rokasbumbu, futbolu, hokeju.
Varējāt izdarīt visu?
Izņemot sporta vingrošanu. Tā bija problēma visiem basketbolistiem. Uz līdztekām vēl nekas, bet uz riņķiem bija īpaši grūti. Basketbolistiem ir garas ekstremitātes, tāpēc spēks, kas jāpieliek, lai varētu kaut ko izdarīt, ir daudz lielāks nekā augumā mazākiem cilvēkiem. Skats, kad basketbolists ieķeras un karājas riņķos, ir diezgan komisks...
Priekšpēdējā kursā nolēmu – nē, skolotājs tomēr nebūšu. Mēnesi pavadīju skolā praksē, un sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Strādājot pamatskolas klasēs, ja citādāk netiec galā, vari nokliegties – nav pedagoģiski, bet vismaz spēj tā viņus savaldīt. Vidusskolas klasēs – ja ir grūtības savaldīt, puikām var izstāstīt kādu pikantāku anekdoti, bet meitenes pārliecināt ar šarmu. Arī apšaubāmi pedagoģiski, bet vismaz tiec galā.
Bet 7., 8. klase tādu jauno skolotāju pilnīgi neklausās. Man bija jāvada nodarbības apvienotai 7.c un 8.a – vairāk nekā 50 bērniem. Diezgan briesmīgi. Saproti, ka neesi viņiem nekāda autoritāte un diez vai par tādu kļūsi. Nedod Dievs, sporta zālē kaut kas notiks – viņi taču rāpo pa vingrošanas sienām, ālējas, var nokrist, kaut ko salauzt, bet tu būsi atbildīgs. Plus visu laiku troksnis, kņada, dienas beigās esi kā izspiests citrons. Mēnesi nostrādāju un sapratu, ka tas nav man domāts.
Bet augstskolu pabeidzu, dabūju diplomu ar izcilību un tad aizgāju armijā. Kad atnācu no armijas, aizgāju studēt jurisprudenci.
Kā jūtaties Briselē? Nav garlaicīgi?
Strādāt starptautiskā organizācijā, protams, ir citādāk nekā būt vēstniekam citā valstī, kur pats lielā mērā nosaki darba prioritātes un darba kārtību. NATO ietilpst 28 valstis, un šī organizācija strādā pēc konsensusa principa, kas nelielajai Latvijai ir spēcīgs trumpis – mums ir tādas pašas teikšanas tiesības kā vāciešiem, britiem vai amerikāņiem. Mūsu balsij nevar pārlēkt pāri. Bet darba kārtību nosakām visi kopā.
Dienas ir gana aizņemtas, īpaši krīžu situācijās. NATO darba kārtībā ir ļoti plašs jautājumu spektrs, profesionāli tas neļauj atslābināties. Uz šķīvja saservēts pietiekami daudz, lai nebūtu garlaicīgi.
Ko darāt brīvajā laikā?
Kad esmu Beļģijā, braukāju apkārt pa valsti. Ir tiešām daudz ko redzēt un baudīt. Šajā ziņā Beļģija man bija atklājums. Agrāk man šķita, ka tur nekā interesanta nav, vienīgi Briseles birokrātija. Taču ir tiešām ārkārtīgi interesantas vietas, īpaši flāmu daļā. Brīnišķīgas pilsētas – ne tikai Brige un Antverpene. Arī valoņu pusē ir, ko skatīties. Turklāt Beļģija atrodas Eiropas centrā, tur ik uz soļa ir Eiropas vēsture.
Briselē ir labi muzeji – kvalitatīvas ekspozīcijas, izcilas ceļojošās izstādes. Leģendāra ir Beļģijas un īpaši Briseles virtuve. Diplomātu aprindās ir teiciens, ka virtuve ir tas, ko visvairāk žēl pamest Briselē, kad dodies prom uz darbu citā valstī. Izrādās, ka Brisele ir otrajā vietā aiz Parīzes Michelin zvaigžņoto restorānu skaita ziņā. No Beļģijas pusotrā stundā var aizbraukt uz Nīderlandi, Luksemburgu, Vāciju, Franciju vai Angliju.
Mēdzu aizbraukt arī uz kādu koncertu. Nesen kārtējo reizi biju uz mana mīļākā izpildītāja Rodžera Votersa koncertu. Viņš atkal dodas apkārt Eiropai ar The Wall. Kā sens Pink Floyd piekritējs uzskatu, ka tas ir izcilākais šovs, kāds vien bijis. Šad tad ar citu valstu kolēģiem uzspēlēju golfu. Mājās lasu, klausos mūziku.
Mani vienmēr velk uz mājām, un tas ir grūti. Nevaru iedomāties pārcelties uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Par laimi, Brisele nav Vašingtona, ir iespējams bieži atbraukt. Gan laika ziņā, gan finansiāli.
Amerika ir īpašs gadījums. Saturiski tā ir ārkārtīgi interesants postenis jebkuram diplomātam. Uz Vašingtonu valstis sūta tiešām labus diplomātus, tāpēc ir profesionāli vērtīgi komunicēt ar kolēģiem. Aizraujoša ir Amerikas politiskā vide, neskaitāmie pētniecības institūti un centri.
Sarežģītākais bija laika zonas starpība – atnāc vakarā mājās no darba, bet nevari pat kādam piezvanīt, jo laika starpība ar Rīgu ir septiņas stundas. Tas nenozīmē, ka pa vakariem nemitīgi zvanu draugiem, bet tur pat nav tādas iespējas, jo Rīgā tajā laikā ir nakts vidus. Psiholoģiski tas bija vissarežģītākais. Vēl komplicētāk ir Tokijā un Pekinā – Japānā un Ķīnā ir pilnīgi citāda kultūrvide. Tas ir kā kosmiskajā kuģī – esi aizsūtīts uz kosmisko staciju, tur dzīvo un strādā.
Skaidrs, ka, pavirši vērtējot manu profesiju no malas, var šķist, kas tad tur – diplomāts labā sabiedrībā slīpē parketu, dzer šampanieti un runā par neko. Diplomātus mēdz saukt par profesionāliem amatieriem: viņi spējot runāt amatieru līmenī par jebkuru tēmu, bet īstenībā ne par vienu no tām nespējot runāt pēc būtības. Šajā jokā ir zināma daļa taisnības. Bet atrautība no savas vides, mājām, draugiem, radiniekiem ir gana skarba mūsu darba garoza.
Kur jūtaties vislabāk?
Izcili jūtos vecāku mājās Imantā, kur dzīvoju kopš dzimšanas. Labi arī pie jūras Vitrupē, kur mums ir lauku īpašums. Viens no diplomātijas blakusefektiem ir tas, ka, esot pasaulē un redzot cilvēkus, kas dzīvo citur, vari objektīvāk izvērtēt, kas mums Latvijā ir dots.
Piemēram, jūra. Man tā ir milzīgs enerģijas avots. Daudzas valstis ir šajā ziņā apdalītas – jūras nav, vai arī, lai to sasniegtu, ir jābrauc ļoti tālu. Beļģijā, kuras teritorija ir divreiz mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju apmēram piecas reizes vairāk, jūras krasts ir tikai kādi simts kilometri. Tad iedomājieties, kas notiek, kad tie 11 miljoni vai vismaz daļa no viņiem šturmē jūru, kad ir labs laiks. Stāv 20 un vairāk kilometru garā rindā uz autobāņa. Zinot to, vieglāk novērtēt, cik labi, ka mums ir tik daudz dzīvestelpas, ka tā ir pietiekami tīra un te ir tik gara, 500 kilometru, piekraste.
Latvijā cilvēkiem nereti piemīt tendence saskatīt, kā mums pietrūkst un kādas ir nejēdzības. Protams, ir ļaudis, kam ir grūti, traģiski likteņi, bet kopumā mums Latvijā ir paveicies. Tikpat labi varējām piedzimt Afganistānā, Balkānos vai Ruandā.
Nav tādas rokasgrāmatas. Protams, diplomātijā ļoti būtisks ir pirmais kontakts – vai tu spēj ieinteresēt savu sarunas partneri. Būtiski, ko tu saki, jo diplomātijā bez runāšanas tālu netiksi. Skaidrs, ka jābūt korektam apģērbam, tīriem, koptiem apaviem. Bet nav tā, ka obligāti būtu jāvalkā, teiksim, Hugo Boss.
Arvien biežāk uz pasākumiem, pieņemšanām, ko organizē citu valstu diplomātiskie pārstāvji, aicina ierasties smart casual vai informal apģērbā, mēģinot vismaz ar apģērbu mazināt nozares stīvumu. Protams, ir pasākumi, īpaši viesojoties karaļvalstīs, kurp jādodas siseņsvārkos. Tā es saucu fraku. Bet kopumā vide kļūst demokrātiskāka. Jābūt tikai korektam. Ja atnāksi kliedzoši vai nevīžīgi ģērbies, uz tevi skatīsies kā uz dīvaini – noteikti radīsi interesi, bet nezinu, vai tā rezultēsies ar ko pozitīvu.
Ir gan valstis, kur pieeja joprojām ir konservatīva. Ķīnā, Japānā cieņā ir tumšie uzvalki, baltie krekli, tumšās kaklasaites. Toties Amerikā ārējam veidolam pievērš vismazāk uzmanības. Iespējams, tāpēc, ka visi skaita laiku un naudu. Ja ej pie kongresmeņa vai senatora, tev iedod 15 minūtes laika, un galvenais ir spēt noformulēt to, kas tiešām jāpasaka.
Bet kas jums ir būtiski no džentlmeņa komplekta – cigāri, pulksteņi, mašīnas, tehnika?
Neesmu neviena sava hobija vai lietas atkarīgais. Divdesmit gadus esmu spēlējis basketbolu, un tagad man tas vairs nesagādā gandarījumu, jo zinu, ka nekad vairs nespēlēšu tik labi, kā esmu to darījis. Ja mazliet spēlē golfu, tomēr redzi, ka tavs rezultāts uzlabojas. Tas ir forši. Kādreiz aizbraucu makšķerēt, bet nesēžu pie upes katru nedēļas nogali, jo tā tu kļūsti par vergu. Aizbraucu uz medībām, reizēm, bet ne katru nedēļas nogali. Līdzīgi ar džentlmeņa komplektu. Cigāru pēdējo reizi smēķēju kaut kad vasaras sākumā, bet pirms tam nebiju aizticis kādu gadu. Man nevajag katru dienu pa cigāram. Vai kā Čērčilam – viņam, šķiet, vajadzēja septiņus dienā.
Man tiešām patīk labas mašīnas, bet man tā nekad nav bijusi ekskluzivitātes, vairāk praktisku apsvērumu padarīšana. Rīgā man ir apvidus mašīna Mitsubishi, bezgala praktiska – ar ļoti labām caurgājības spējām, kas vienlīdz labi der, braucot uz mežu, uz medībām, uz laukiem. Aizmugurē var ielikt suni – labradors Roza ir ļoti mīļa ģimenes locekle, inteliģenta un draudzīga.
Vienīgais izņēmums ir mans privātais pārvietošanās līdzeklis Briselē: Volvo ar atvelkamu jumtu. Tā kā man Briselē nav ģimenes, ko vajadzētu pārvadāt, šķita – kāpēc vienreiz nepaņemt kabrioletu? Ja tikai laiks Beļģijā būtu labāks... Kā mēdz teikt, Beļģijā ir viens gadalaiks, ko sauc par lietu. Tur līst noteikti vairāk nekā Latvijā.
Darot ko tādu, kur var pilnīgi nedomāt par darbu. Slēpošana ziemā, ūdensslēpes vasarā, golfs... Golfu gan sliktā garastāvoklī nav vērts spēlēt, jo nekas labs tad nesanāk. Lai cik komisks nezinātājam tas izskatītos no malas, golfs ir sporta veids, kur vairāk nekā puse rezultāta ir atkarīga no tavas tā brīža psiholoģiskās noturības. Atliek kļūdīties sitienā par dažiem milimetriem, un rezultāts būs briesmīgs.
Medības ir laba iespēja, lai atrautos no smagām domām. Medības nav gaļas veikals. Protams, labs mednieks, ja nomedī zvēru, izmanto visu – gan trofejas, gan gaļu. Citādi tā būtu bezjēdzīga nogalināšana. Bet bieži var arī neko nenomedīt. Šovasar pāris reižu biju medībās uz gaidi. Medījuma nebija, bet sagaidīju saulrietu lauka malā, kas smaržo pēc labības, klausījos, kas notiek mežā. Tur spēju pilnīgi atiet no ikdienas rūpēm.
Vai – kolektīvās medības, kurp dažkārt sanāk aizbraukt ziemā. Aizbrauc pie tādiem īstiem lauku večiem... Es viņus dēvēju par saviem sociālajiem aģentiem, jo diendienā tādus cilvēkus darba specifikas dēļ nesatieku. Bet tur tādi lauku vīri, kas tevi uzreiz noliek pie vietas: “Nu, ko esi paveicis, rīdziniek?” Uzzinu, ko šie cilvēki domā par to, kas notiek vai nenotiek valstī. Labi. Man tas patīk.
Inita Saulīte-Zandere/Foto:
