Bijušais ministrs Rihards Pīks pārcietis divas smagas operācijas. "Negrasāmies padoties!" saka sieva Sarmīte
Foto: no privātā arhīva
Sarmīte Pīka ciemojas pie sava mīļā vīra Riharda, kurš pēc pirmās operācijas atjaunoja veselību nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari".
Sabiedrība

Bijušais ministrs Rihards Pīks pārcietis divas smagas operācijas. "Negrasāmies padoties!" saka sieva Sarmīte

Santa Sergejeva

Žurnāls "Kas Jauns"

Kādreizējais Latvijas ārlietu ministrs, Eiroparlamenta un Saeimas deputāts Rihards Pīks pāris mēnešu laikā piedzīvojis divas nopietnas operācijas. Par viņa veselību rūpējas ne tikai mediķi, bet arī mīļotā sieva, bijusī politiķe Sarmīte Pīka.

Bijušais ministrs Rihards Pīks pārcietis divas sma...

Sarmītes um Riharda Pīku 42 gadu ilgajā laulības dzīvē ir izaudzināti trīs kopīgi bērni – Alise, Elīna un Rihards –, kā arī meita no Riharda iepriekšējām attiecībām Justīne. Nu jau Pīki priecājas par kuplu mazbērnu pulciņu. Rihards Pīks savulaik raidījumā "Slavenības. Bez filtra" atklāja, ka ar sievu Sarmīti, kas par viņu ir 18 gadu jaunāka, iepazinās 1983. gada 5. maijā Rīgas Kinostudijas otrā stāva kāpņu laukumā. Jau pēc pāris mēnešiem Rihards bildināja Sarmīti, un kāzas divas dienas svinēja tā paša gada 9. decembrī Turaidā. Tagad Sarmīte ir apņēmības pilna ar bērnu un mazbērnu atbalstu palīdzēt atgūt Rihardam veselību līdz abu iepazīšanās 43. gadadienai, kas tiks atzīmēta šā gada 5. maijā.

foto: no privātā arhīva
Sieva ir vislielākais vīra atbalsts smagajā dzīves posmā.
Sieva ir vislielākais vīra atbalsts smagajā dzīves posmā.

Pirmā sirds operācija

Sarmīte sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atceras: kad pirmo reizi Rihards devās uz operāciju, viņa tik ļoti pārdzīvojusi notiekošo, ka izmisuma sauciens pērnā gada 5. decembrī izlauzās arī publiskajā vidē - "Facebook" platformā: “Mana mūža svarīgākais cilvēk, Rihard Pīk! Neskaļais, nekad nekonfliktējošais, bet kā betona stabs – taisnais un par savu pārliecību spītīgi taisni stāvošais. Nu tu tagad esi krustcelēs, kuru vienīgais ceļš uz turpmāku dzīvību ir prasmīgu sirds ķirurgu rokās. Bet, pirms notiks liktenīgā izvēle, pa kuru ceļu tu dosies tālāk, ar sev raksturīgo tiešumu gribu publiski atskatīties uz to posmu, kuru esi nogājis. Lasot vecus romānus, kādreiz par pārspīlētu jūtu izpausmi uzskatīju dāmu ģībšanu un bālēšanu, saņemot kādu negaidītu ziņu. Varu apliecināt, ka tā tiešām mēdz notikt un šādas sajūtas izbaudīju, izlasot kādreizējā kompartijas sekretāra Ivara Ķezbera memuārus par represējamo un iznīcināmo cilvēku sarakstu deviņdesmito sākumā. Tur bijām arī mēs! No kino cilvēkiem tajā bija Rihards Pīks un dokumentālists Hercs Franks. Labi zinu vīra nopelnus, lai iekļūtu tajā sarakstā."

"Astoņdesmito nogales neatkarības centienu kustības dokumentēšana, kuras atspoguļojumu mēs šobrīd uzskatām pašu par sevi saprotamu, kādam ar parakstu, šajā gadījumā – Rīgas Kinostudijas direktora Riharda Pīka, zem materiālu, t. i. deficītās filmu lentes, transporta un degvielas, darba stundu un algu apmaksu, kinokameru izmantošanu, materiālu attīstīšanas un citu resursu izmantošanu, vajadzēja ne tikai akceptēt vārdos, bet apliecināt arī parakstoties. Un, ticiet man, tā tolaik bija milzu uzdrīkstēšanās – iet pret pastāvošo varu ne tikai ar sarkanbaltsarkano manifestācijā, bet atklāti sabotēt PSRS valsts iestādei piešķirto budžeta līdzekļu izmantošanu. Tātad, ja nebūtu izgāzies pučs, par to Rihardu nošautu, bet mani ar bērniem labākajā gadījumā izsūtītu uz Sibīriju. [..]

Rakstu un birdinu asaras par Riharda dzīves neaprakstāmi skaistajiem mirkļiem, ar kuriem viņš tika atalgots par visām tām negācijām, kuras bija jāpārdzīvo. Viņš kā Latviju pārstāvošais ārlietu ministrs 2004. gadā piedalījās ceremonijā Briselē Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un arī uzņemšanas ceremonijā NATO, kas notika Īrijā. Tie bija vēsturiski un neaizmirstami mirkļi. Viņš man atzinās, ka tajā brīdī domāja par savu tēva brāli Aleksandru, kurš Kurzemes mežos slēpās vēl astoņus gadus pēc kara beigām. Ja Anks mani tagad redzētu, kur es tagad stāvu un ko es pārstāvu… Neuzsverot savu svarīgumu, Rihards parasti stāvēja malā, nevis lauzās priekšplānā, un viņš bija klāt visos valsts svarīgākajos notikumos.

Rihards uzaudzināja un izskoloja lieliskus bērnus, kuros ir ieliktas visas viņa svarīgākās īpašības – savas valsts mīlestība, tiekšanās pēc arvien jaunām zināšanām un nelokāms godīgums pret visu, ko katrs dara.

Riharda darba gaitas un atmiņas ir vesels laikmets. Ir interesanti klausīties dvēseļu inženiera – kino režisora un kino dokumentālista – pieredzē. Bet savu dzīvi režisēt viņš nevar – tā rit savu nenosakāmo gaitu. Turam īkšķus un aizlūdzam par mūsu sirds problēmu inženieriem – kardioķirurgiem –, jo tikai viņu zelta rokās ir turpmākais Riharda Pīka dzīves gājums. Es Tevi bezgalīgi mīlu, mans lielais un stiprais puis, turies, mīļais! Nevaru iedomāties savu dzīvi bez tevis!”

foto: no privātā arhīva
Rihards pēc pirmās sirds operācijas pastaigājas pa pagalmu ar ģimenes četrkājaino mīluli.
Rihards pēc pirmās sirds operācijas pastaigājas pa pagalmu ar ģimenes četrkājaino mīluli.

Izolējas no sabiedrības un 84. jubileju svin divvientulībā

Jau vēlāk, kad sirds operācija bija veiksmīgi noritējusi un Rihards atgiezās savās Pierīgas mājās, Sarmīte atklāja, kad gripas uzliesmojuma dēļ viņi izolējušies no bērniem un mazbērniem, jo baidījās dabūt klepu vai vēl ko niknāku, kad jebkura straujāka kustība atbalsojas uz Riharda sirds operācijas traumēto krūškurvi. “Tas pats ir ar smiešanos. No tās būtu par katru cenu jāizvairās. Bet tad, kad nedrīkst, smieklīgs kļūst pilnīgi viss.

Divvientulībā sēžot pie Ziemassvētku vakariņu galda un baudot ceptu karpu ar siera-ķiploku cepuri, atceramies visādus smieklīgus dzīves notikumus,” par izolēšanos no sabiedrības un rūpēm par vīru atklāja Sarmīte.

Gada nogalē 31. decembrī Rihards svinēja 84. dzimšanas dienu divatā ar sievu, par ko Sarmīte rakstīja: “Šis gads ir bijis mūsu lielo pārbaudījumu laiks, kaut gan pieņemu, ka es to uztveru mazliet saasināti, kā jau cilvēki, kuri savā mūžā nav piedzīvojuši nopietnas veselības likstas. Bet tas lika piezemēties un lieku reizi pārdomāt, cik ļoti esam pieķērušies viens otram. Šis ir klusākais gada noslēgums, kādu esam piedzīvojuši. Bet jāteic, nemaz nav tik slikti nesteidzoties pavadīt saulainu gada pēdējo dienu. Nekādas gādāšanas, gatavošanas un viesu gaidīšanas. Šogad gadu miju sagaidām, saskandinot glāzes ar svaigi spiestu sulu. Bērnu ģimenes gan līdz mājas vārtiņiem piebrauca un savus apsveikumus nodziedāja, bet izolēšanās liedza ko vairāk. Tad ikdienas pastaiga un konstatējums, ka vēl nesen ar piepūli veiktie pāris apļi ap māju nu jau ir ritmiskā solī noiets 1,5 kilometrs. Progress ir nenoliedzams. Tu neesi aizmirsts ne no draugiem, ne no bijušajiem kolēģiem, par to liecina šodien neklusējošais telefons. Sper soli nākamajā gadā ar gaišām domām un cerībām, ka viss, kas nāk, nāk uz labu!”

Otrā operācija

Šā gada 7. februārī Sarmīte sūtīja savam mīļajam vīram, kurš  tobrīd atradās Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, "Facebook" vietnē apsveikumu vārdadienā: “Sūtu vārdadienas sveicienus pāri apsnigušajai Rīgai, mans mīļais! Vēl mazliet pacietības, vēl mazliet izturības, jo pavasaris vairs nav tālu. Turamies!”

Pašlaik Rihards atgūstas pēc otrās operācijas. Sarmīte sarunā ar "Kas Jauns" atklāj, ka viņu cīņa turpinās: “Rihards pirms dažām dienām ir atkal pārdzīvojis smagu operāciju. Šoreiz tā ir plaušu operācija. Rihards zaudēja 20 % no labās plaušas, bet nu jau esam tam pāri. Tā ka mēs turpinām cīnīties un netaisāmies padoties! Veicot pirmo sirds operāciju, atklājās arī citas veselības problēmas, kas bija steidzami jānovērš, lai varētu kvalitatīvi dzīvot tālāk, faktiski pat, lai vispār varētu turpināt dzīvot. Nu jau arī otrā operācija ir aiz muguras, vīrs ir labu speciālistu rokās. Tas, ko varu darīt no savas puses, – esmu izspiedusi spaiņiem svaigas sulas, ko gatavoju pēc savas receptes, – burkāni, sarkanās bietes, ingvers, smiltsērkšķi, apelsīni un citroni. Viņš jau divus mēnešus dzer manis spiesto sulu un ir kļuvis dzeltens kā burkāns no šīs sulas, bet tas nav tas sliktākais. Daru, ko vien varu. Mani laida klāt pie vīra gan pēc operācijas, gan arī tagad, pēc mūsu sarunas, došos uz slimnīcu. Šobrīd gan šādas operācijas veic mazinvazīvā veidā, kas nozīmē, ka viss tiek izdarīts caur nelielām brūcēm. Nav, kā kādreiz, kad bija jāatgriež krūškurvis un pēc tam jādziedē rētas. Tagad tas notiek vienkāršāk, bet jebkurā gadījumā – nav viegli. Man ir pat grūti iztēloties, kādas sekas uz veselību būs atstājušas divas smagas operācijas, kas veiktas tik tuvu viena otrai. Viena lieta ir ķirurģiskās iejaukšanās, bet otrs – ka tās ir divas garas narkozes, kas organismam ir šoks un izturības pārbaude. Tā ka viss kopumā prasīs rehabilitāciju un atjaunošanos, bet es ļoti ceru, ka mēs kopā tiksim galā arī ar šiem pārbaudījumiem.”

Šajā grūtajā dzīves posmā, kad Rihards cīnās par savu veselību, Sarmīti atbalsta bērni un mazbērni: “Bērni ap mani ir saslēgušies lociņā. Savā dzīvē mēs ar vīru esam bijuši ļoti veselīgi cilvēki. Jāteic, pat tā īsti nebijām slimojuši. Kad pienāk šādi pārbaudījuma momenti, tad tu tikai tā pa īstam novērtē, kā mēs varam saslēgties lociņā un atbalstīt cits citu. (Sarmītes balss aizlūst, un kādu brīdi viņa klusē.) Faktiski tā ir alga par vīra ieguldījumu bērnos, jo viņam visu mūžu vissvarīgāk ir bijis atbalstīt bērnus –  gan izglītībā, gan visādi citādi. Un tagad viņš to vislabākajā veidā saņem atpakaļ.”

foto: Juris Rozenbergs
Pīku pāris 2024. gada 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas 106. gadadienā devās uz svinīgo pieņemšanu, ko Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs tradicionāli rīkoja Rīgas pilī.
Pīku pāris 2024. gada 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas 106. gadadienā devās uz svinīgo pieņemšanu, ko Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs tradicionāli rīkoja Rīgas pilī.