Varas iestādes meklē resursus. Kuru nodokli Latvijā varētu paaugstināt pirmo?

Agnese Logina uzsvēra, ka nevēlas nosaukt kādu konkrētu nodokļa paaugstināšanas variantu kā faktu, jo viņas rīcībā nav attiecīgas informācijas un viņa "patiešām nezina", kāds lēmums varētu sekot. Taču viņa skaidri pauda savu principiālo nostāju – jebkādām izmaiņām nodokļu politikā nevajadzētu kļūt par triecienu sociāli mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem.

Pēc viņas teiktā, nodokļu lēmumi "nedrīkst būt tādi, ka mēs vēl mazāk aizsargājam tos cilvēkus", kuri jau tā ir ievainojamā situācijā. Logina uzsvēra, ka izmaiņām jābūt "mērķētām un gudrām" – tātad pārdomātām, pamatotām un balstītām valsts reālajā situācijā, ar mērķi uzlabot vairākuma iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Tālāk viņa emocionāli raksturoja politisko kontekstu, norādot, ka valsts pārvalde pastāvīgi dzīvo "spazmā", jo politiķiem ir pārāk maz laika, kad viņi patiešām ir gatavi pieņemt nepopulārus lēmumus. Viņa to nosauca par "absurdu" un aprakstīja politisko ciklu: "Divus gadus mēs skriesim sprintu", bet pēc tam atkal sekos "ikri, šampanietis un vēlēšanas", kad svētkos visus cienās un dalīs balonus.

Doma esot tāda – šobrīd ir ierobežots periods bez vēlēšanām, kad iespējams pieņemt arī stingrākus lēmumus. Taču jāuzmanās, lai tas netiktu darīts uz to rēķina, kuriem valsts atbalsts patiešām ir nepieciešams – ģimenēm, kas dzīvo zem pienācīga dzīves līmeņa.

Diskusijā izskanēja arī pieņēmums par iespējami ticamāko soli. Sarunas loģika virzījās uz to, ka pirmais varētu tikt paaugstināts PVN – šo lēmumu iespējams "iepakot" zem formulējuma par "izlīdzināšanu" vai "pietuvināšanu".

Vienlaikus sarunas dalībnieki atzina, ka šāds lēmums tieši ietekmētu konkrētas sociālās grupas. Tika pausta doma, ka PVN politikā bieži tiek uzskatīts par "pēdējo nodokli", pie kura ķerties, taču praksē pie tā tomēr nonāk, jo tas ir visvienkāršākais un saprotamākais veids, kā salīdzinoši ātri palielināt budžeta ieņēmumus.

Vienlaikus tika apspriesta arī iespējamo kompromisu ideja. Piemēram, atsevišķām nozarēm varētu samazināt nodokļu slogu – sarunā kā piemērs izskanēja ēdināšanas nozare un uzņēmumi, kuru "izdzīvošana ir gandrīz apstājusies", proti, biznesi, kas knapi turas virs ūdens.

Savukārt pārējiem varētu piemērot vienmērīgu, "izlīdzinātu" risinājumu, iespējams, zem kopīgas formulas – "lai Baltijā būtu vienādi". Tā izskanēja kā hipotēze: pārdalīt slogu tā, lai neaizskartu visneaizsargātākās nozares, bet vienlaikus ieņēmumus iekasētu no plašākas nodokļu bāzes.

Tālāk saruna pievērsās vēl vienam potenciālam ieņēmumu avotam – nekustamā īpašuma nodoklim. Tas tika nosaukts par "slēpto rezervi", kuru noteiktā brīdī varētu "aktivizēt".

Ideja ir šāda: pastāv jaunas kadastrālās jeb universālās vērtības, un, ja tās izmantotu kā fiskālo bāzi nodokļa aprēķinam, pašvaldības nonāktu situācijā, kurā tām būtu nepieciešami papildu līdzekļi, un pretestība šādam solim būtu ierobežota.

Vienlaikus izskanēja brīdinājums – sabiedrība varētu piedzīvot šoku, jo daļai iedzīvotāju maksājumu pieaugums varētu būt ļoti būtisks. Tas tika raksturots kā scenārijs, kas atsevišķiem īpašumu īpašniekiem varētu radīt strauju nodokļu sloga kāpumu.

Sarunas noslēgumā dalībnieki atgriezās pie prognozes: visticamāk, pirmais solis varētu būt PVN izmaiņas, savukārt jautājums par nekustamā īpašuma nodokli varētu tikt aktualizēts vēlāk – kā tēma, kurai regulējuma līmenī jau ir sagatavota augsne un kas varētu kļūt par nākamo soli, ja varai būs nepieciešami papildu budžeta resursi.