Četri kara gadi, bet Latvijai joprojām nav ilgtermiņa plāna ukraiņu nākotnei
Apritējuši teju četri kara gadi un joprojām nav iespējams prognozēt kara beigas. Līdz ar to nav pamata domāt, ka uz Latviju atbraukušie ukraiņi drīzumā varēs atgriezties dzimtenē. Vienlaikus četri kara gadi nav bijis pietiekams laiks, lai Latvijā noformulētu to, kā mēs šos no kara atbēgušos ukraiņus redzam savas valsts nākotnē, ziņo LTV raidījums “de facto”.
2022. gada sākumā Anastasija sesto gadu mācījās medicīnu Zaporižjā. Togad maijā vajadzēja būt noslēdzošajiem eksāmeniem, pēc tam stažēšanās turpat vai Kijivā. Taču Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā izjauca visu ierasto kārību. Sākot ceļu uz drošu patvērumu, viņa ar ģimeni devās uz Ukrainas rietumiem. Pavadīja tur divus mēnešus un saprata, ka dzīve nevar karāties gaisā. Viņa atdeva pēdējo naudu, lai pārkvalificētos un apgūtu kursus IT nozarē. “Es pabeidzu kursus un sāku pieteikties darbam – faktiski jebkur. Vienkārši sāku visiem sūtīt savu CV caur “LinkedIn”. Un tad kāds Latvijas uzņēmums pateica, ka ir gatavs mani pieņemt darbā, ja es varu pārcelties uz dzīvi Latvijā,” viņa stāsta.
Sieviete pārcēlās uz Latviju, saņēma termiņuzturēšanās atļauju, sāka strādāt, mācīties latviešu valodu un iejusties vietējā sabiedrībā. Termiņuzturēšanos viņai izsniedza, pamatojoties uz piešķirto pagaidu aizsardzību. Tas ir īpašs starptautiskās aizsardzības statuss, kas dod ukraiņiem tiesības Latvijā dzīvot, strādāt, izglītoties. Ņemot vērā, ka nākamgad apritēs pieci gadi kopš Anastasija dzīvo Latvijā, viņa sāka interesēties par iespēju saņemt pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Viņa atskārta – nākamgad tas vairs var nebūt tik vienkārši.
Jaunais Imigrācijas likumprojekts
Kārtība ir šāda: lai saņemtu pastāvīgo uzturēšanās atļauju, jāizpilda vairāki nosacījumi, tostarp vismaz piecus gadus nepārtraukti jādzīvo Latvijā. Lai arī ukrainietei pēc būtības šie pieci gadi nākamgad apritēs, saskaņā ar jauno Imigrācijas likumprojektu, ko šobrīd skata Saeima, šie pieci gadi viņai var neskaitīties. Proti, pastāvīgās uzturēšanās atļauju nepiešķirs, ja ārzemniekam Latvijā piešķirta pagaidu aizsardzība.
“Es jau esmu šeit izveidojusi savu dzīvi – man ir draugi. Ir partneris, mēs, kā jau jebkurš pāris, kopā veidojam nākotnes plānus. Un es tiešām negribu, lai šī dzīve beigtos, jo man tā patiesi patīk. Man patīk cilvēki. Man patīk mana kopiena šeit,” teic ukrainiete.
Iekšlietu ministrs, kura vadītajā iestādē šo likumprojektu izstrādāja, sola situācijai šogad rast risinājumu. “Uzturēšanās atļauja zināmā mērā, manā skatījumā, ir vismaz integrācijas vidus posms. Un nākamais jau ir naturalizācija. Tāpēc es arī gribu teikt, ka tie, kas tiešām jūtas piederīgi Latvijai, šeit strādā, - mēs atradīsim veidu, kā viņi te varēs integrēties un palikt vēl ciešākā sasaistē ar Latviju,” norāda iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV).
Neskaidrība par nākotni
Pēc ministra teiktā, pieci Latvijā pavadīti gadi ir pietiekams pamats, lai iegūtu stabilāku tiesisko pamatu dzīvei Latvijā. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, šobrīd Latvijā ir 31 tūkstotis ukraiņu, kuriem izsniegta pagaidu aizsardzība. Pagaidu aizsardzības statusu vairākkārt pagarināja, šobrīd tas ir spēkā līdz 2027. gada martam.
“Uzturēšanās atļauja tiek pagarināta uz kaut kādu termiņu. Un tad katru reizi, tā tiek pagarināta. līdz tam pēdējam brīdim tas cilvēks (Ukrainas civiliedzīvotājs – red.) nesaprot, vai viņam tiks pagarināta (uzturēšanās atļauja), uz kādiem noteikumiem tiks pagarināta un kas notiks, ja viņi pēkšņi netiks pagarināta? Vai tev ir jābrauc mājās? Vai tev ir iespēja tikt pie cita veida dokumenta? Cita veida uzturēšanās atļaujas? Jā, tas ir satraukums,” pauž biedrības “Tavi draugi” pārstāve Sandra Orlovska-Gangnusa.
Īslaicīgas krīzes pārvarēšanas vietā nepieciešams ilgtermiņa plāns
Tam, ka par ukraiņu integrāciju jādomā ilgtermiņā, nevis tikai krīzes pārvarēšanas kontekstā, domnīca “Providus” vērsa uzmanību jau pirms vairāk nekā gada. “Sniegt ilgtermiņa priekšstatu par to, kādas ir iespējas ilgtermiņā saistīt savu nākotni ar dzīvi Latvijā, ja šie Ukrainas civiliedzīvotāji pieņem lēmumu to darīt, ir ļoti būtiski attiecībā uz to, kā cilvēki apgūst latviešu valodu, vai šo cilvēku bērni mācās skolās Latvijā un iesaistās arī sabiedriskajā dzīvē. Es domāju, ka pamats un skaidrība par statusu ilgtermiņā ir viens no tādas veiksmīgas iekļaušanās priekšnoteikumiem,” uzsver domnīcas “Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jautājumos Dārta Pelse.
Situācija, salīdzinot ar 2022. gadu, ir pavisam citāda. Ir samazinājies ukraiņu skaists, kas turpina iebraukt Latvijā, līdz ar to arī sarukusi nepieciešamība pēc īstermiņa palīdzības krīzes pārvarēšanai. “Daudziem cilvēkiem bija nepieciešams tūlītējs atbalsts, kas ir mājoklis, ēdināšana un citas pamata vajadzības, kas lielā mērā bija stresa tests visām iesaistītajām pusēm. Bet ilgtermiņā, ja mēs runājam par integrāciju, tie jau ir jautājumi par veiksmīgu iesaisti darba tirgū, valodas apguvi, iesaisti Latvijas izglītības sistēmā,” turpina Pelse.
Integrācijas atslēga – valoda
2024. gadā “Providus” izpētīja, ka daudzi ukraiņi Latvijā strādā zemāk kvalificētus darbus nekā Ukrainā, un viņu dzīves kvalitātes līmenis ir pasliktinājies. Pamatā tieši valodas barjeras dēļ. Tāpēc nepieciešamība pēc skaidrības par nākotni ir likumsakarīga. Proti – ja cilvēks Latvijā ir, lai pārciestu īslaicīgu krīzi, nav motivācijas ieguldīties valodas apguvē. Taču, ja šeit plāno nākotni – pieaug vēlme apgūt valodu, lai iegūtu savai kvalifikācijai atbilstošu darbu un bērni varētu iekļauties Latvijas izglītības sistēmā.
Šogad arī ir pieaugušas prasības ukraiņiem apgūt latviešu valodu. No šī gada, Ukrainas civiliedzīvotājiem divu gadu laikā pēc pagaidu aizsardzības piešķiršanas jāapgūst latviešu valoda vismaz A2 līmenī, lai varētu strādāt. “Latviešu valodas un kultūru orientācijas kursi tiek plānoti katru gadu no jauna, tad budžets tiek apstiprināts no jauna. Tas rada pārrāvumus un šādus pārrāvumus būtu iespējami nepieciešams novērst,” vērtē Pelse.
Šādi pārrāvumi var ilgt aptuveni līdz pusgadam. Un tos novērst var, vienīgi plānojot valodas un kopējās integrācijas stratēģiju ilgtermiņā. Šis gads šajā jomā varētu iezīmēt pārmaiņas. Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī Saeimas komisija aktualizēja jautājumu par Ukrainas civiliedzīvotāju ilgtermiņa iekļaušanos Latvijā, par atbildīgo noteica Kultūras ministriju. Tā no šī gada 1. aprīļa plāno uzņemties lomu, kas koordinēs un plānos ukraiņu integrāciju ilgtermiņā. Šobrīd šāda plāna nav.
Šogad valodu apmācību jomā ir vēl viena būtiska izmaiņa – pēc valodas līmeņa apgūšanas būs obligāti jānokārto valodas eksāmens. Pretējā gadījumā eksāmens būs jākārto atkārtoti par saviem līdzekļiem. Šādas izmaiņas varētu samazināt to cilvēku skaitu, kuri valodu kursus nepabeidz. “Arī uz Ukrainas civiliedzīvotājiem šobrīd tās prasības paliek stingrākas. Atbalsts pakāpeniski tiek mazināts, bet tieši šī iemesla, ka lielākais vairums Ukrainas civiliedzīvotāju šeit dzīvo nu jau ceturto gadu,” stāsta Sabiedrības integrācijas fonda Saliedētības pasākumu koordinācijas departamenta direktore Kristīne Kļukoviča.
Otrs būtiskais aspekts ukraiņu integrācijai ilgtermiņā ir saistīts ar bērnu iekļaušanos Latvijas izglītības sistēmā. Arī šajā jomā “Providus” pērn konstatēja ilgtermiņa plāna trūkumu. Bērnu integrācija izglītības iestādēs lielā mērā ir atkarīga no pašu skolu iniciatīvas, cilvēkresursiem un pašvaldību iesaistes.
