Brīvības piemineklis “sver” vairāk nekā 870 kilogramus zelta
Brīvības piemineklis, kura 90. jubileju atzīmējam, uzcelts par tautas saziedoto naudu – trīs miljoniem latu. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viens lats tika nosegts ar 0,29 gramiem tīra zelta, un trīs miljoni latu bija 871 kilogramu zelta vērtē. Pārrēķinot mūsdienu vērtībā, kad grams zelta maksā 70 eiro, iznāk, ka Brīvības pieminekļa “tīrsvars” ir 60 miljonu eiro vērts. Jauns.lv atskatās uz to vēsturisko laiku, kā tapa un tika atklāts Brīvības piemineklis.
No idejas par Brīvības pieminekli līdz tā celtniecības noslēgumam pagāja 14 gadi. Protams, tā nozīmi nevar aprēķināt tīri merkantili naudā vai zeltā, jo piemineklis liecina par tautas gribasspēku, vienotību un valsts idejas mūžīgumu. Bet no otras puses 60 miljoni eiro nemaz nav tik daudz, ja salīdzina ar vērienīgo “zelta” jeb Dienvidu tiltu Rīgā, kuru uzbūvēja šī gadsimta pirmajā desmitgadē pār Daugavu, tas izmaksāja 600 miljonus latu (855 miljoni eiro). Tas nozīmē, ka Dienvidu tilts ir gandrīz 15 Brīvības pieminekļu vērtē.
Brīvības pieminekļa atklāšana:
Piemiņas stabs
1935. gada 18. novembris Rīgā kļuva par dienu, ko tautas atmiņa glabā kā vienu no spožākajām Latvijas vēsturē. Brīvības pieminekļa atklāšana izvērtās par milzīgiem valsts svētkiem – simbolisku brīdi, kurā latviešu tauta ne tikai svinēja valsts dibināšanas gadadienu, bet arī godināja savu brīvību, kritušos un spēju vienoties kopīgam mērķim.
Piemineklis, ko šodien uzlūkojam kā pašsaprotamu Rīgas ainavas sastāvdaļu, tapa sāpīgi ilgi, sarežģīti un ar neizmērojamu sabiedrības degsmi. Tā ceļš līdz atklāšanai ir stāsts par sīkstumu, ambīcijām, politiskiem strīdiem, māksliniecisku sacensību, okupācijas laika nomāktību un, galu galā, par tautas spēju atjaunot un sargāt savas vērtības.
Brīvības pieminekļa idejas saknes ir meklējamas jau 1921. gadā, kad toreizējais premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics rosināja izveidot piemiņas vietu Latvijas Brīvības cīņu varoņiem. 1922. gadā Latvijas valdības galva uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par “piemiņas staba” celtniecību.
“Mirdzi kā zvaigzne”
Šī monumenta tapšana prasīja daudzus intrigu un diskusiju pilnus gadus, kuros par tiesībām veidot tautas svētāko simbolu sacentās vairāki tēlnieki. 1922. gadā valdība izsludināja pirmos konkursa noteikumus, bet ceļš līdz reālam risinājumam bija sarežģīts. 1924. un 1925. gadā notika divi konkursi, bet nevienā no tiem nizvēlējās pieminekļa variantu – iesniegtie projekti neieguva nedz ekspertu, nedz sabiedrības atbalstu. Visus dizainus noraidīja pat tad, kad žūrija kā labākos atzina Kārļa Zāles un Emīla Meldera darbus, domstarpības liedza pieņemt vienotu lēmumu.
Pieminekļa ideja draudēja ieslīdēt bezgalīgos strīdos – līdz 1930. gadā tika izsludināts jauns konkurss, šoreiz anonīms. Tajā startēja 32 meti, un aizklātā balsojumā žūrija par uzvarētāju atzina tēlnieka Kārļa Zāles projektu “Mirdzi kā zvaigzne!”.
Tas bija brīdis, kas noteica Latvijas simbolu turpmākajiem gadu desmitiem. Tomēr šķēršļi nebeidzās – sākās asas diskusijas par pieminekļa ideālo atrašanās vietu. Daļa atbalstīja vietu pie tagadējās Latvijas Nacionālās operas, citi – Esplanādē. Galu galā izšķirošs izrādījās Valsts prezidenta Alberta Kvieša dialogs ar Rīgas domi, un pieminekļa vieta tika noteikta tur, kur Krievijas impērijas laikā atradās Pētera I piemineklis.
Būtiskie sāncenši un dramatiskās attiecības
Konkursā otrajā vietā, tikai par vienu žūrijas balsi atpaliekot no Kārļa Zāles, ierindojās Teodora Zaļkalna mets “Trīs zvaigznes”. Trešajā vietā – tēlnieks Kārlis Baumanis ar meti “Es-dur”.
Pirmās vietas ieguvējs tika godināts ar 3000 latu, otrās vietas laureāts – ar 2000, bet trešās – ar 1300 latu lielu balvu.
Brīvības pieminekļa īpašā aizsardzības zona
Ap mūsu vienu no valsts galveno simbolu – Brīvības pieminekli ir noteikta īpaša aizsargzona, kas nosaka, ko tur drīkst un ...
Teodors Zaļkalns vēlāk savus nerealizētos projektus dēvēja par “netapušajām sapņu pilīm”, un rūgtā sacensība sabojāja viņa draudzīgās attiecības ar Kārli Zāli. Ironiski – okupācijas gados Teodors Zaļkalns kļuva par aktīvu PSRS režīma atbalstītāju un esot pat rosinājis Kārļa Zāles radītā pieminekļa nojaukšanu.
Ziedojumi un būvniecība
1927. gadā tika izveidota Brīvības pieminekļa komiteja, kas sāka plašu ziedojumu vākšanas kampaņu. Latvijas sabiedrība pret šo projektu izturējās ar milzīgu atbildību – visā valstī tika izveidotas 13 apriņķu komitejas, kas organizēja ziedojumu vākšanu. Apgrozībā nonāca ziedojumu zīmes 20 santīmu, 50 santīmu, 1, 5, 10, 20 un 100 latu vērtībā. Kopā tika saziedoti apmēram 3 miljoni latu – iespaidīga summa starpkaru Latvijai,
Darbi sākās 1931. gada 18. novembrī. Arhitekts Ernests Štālbergs izstrādāja detalizētu būves grafisko plānu. Pieminekļa materiālu kopējais svars sasniedza 2500 tonnas, savukārt akmens apstrādei vien iztērētas 308 000 darba stundas.
Skulptūru veidošanā Kārlim Zālem palīdzēja Mākslas akadēmijas audzēkņi, absolventi un akmeņkaļi. Brīvības tēlu Stokholmā izkala zviedru tēlnieks Ragnars Mīrsmēdens. Vienošanās noteikumos tika paredzēts, ka deviņus metrus augstā tēla pagatavošanai jāizmanto augstākās kvalitātes zviedru kapara plāksnes. Ragnars Mīrsmēdens savā darbnīcā deva iespēju prasmes apgūt arī diviem jauniem latviešu metālmāksliniekiem – Jānim Zibenim un Arnoldam Naikam.
Vēsturiskā atklāšanas diena
Valsts 17. dzimšanas dienas svinības Rīgā kļuva par savdabīgu tautas manifestāciju par savu valsti un brīvību. Dienu ievadīja Rīgas baznīcu zvani, tūkstošiem cilvēku sapulcējās Brīvības laukumā, tostarp valsts varas un sabiedrisko organizāciju vadības, studentu korporācijas un armijas vienības.
Valsts prezidents Alberts Kviesis savā runā teica zīmīgos vārdus: “Atklājot latvju tautas brīvības pieminekli, novēlu tam tik ilgu mūžu, cik ilgi vien saule pār zemi spīdēs!”
Luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs iesvētīja pieminekli. Sapulcējušies nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”, bet karavīru kori Jāņa Norviļa “Svēto mantojumu”, kas līdz 1940. gada jūlijam skanēja goda sardzes maiņas laikā.
Dienas turpinājumā notika armijas parāde un kara aviācijas pārlidojums, bet vakarā – svētku iluminācijas, kas izgaismoja visu pilsētu.
Simboli un mākslinieciskais vēstījums
Brīvības piemineklis ir 42 metrus augsts un sastāv no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara. Kompozīcijā ietvertas 13 skulptūru un bareljefu grupas, kas stāsta par Latvijas vēsturi, kultūru, brīvības cīņām, darba tikumu un
garīgo spēku. Virsotnē – deviņus metrus augstais Brīvības tēls, kas rokās tur trīs zeltītas zvaigznes, simbolizējot Latvijas kultūrvēsturiskos novadus.
Kopš atklāšanas 1935. gada 18. novembrī pie pieminekļa stāvēja Latvijas armijas goda sardze. Pēdējo reizi pirms okupācijas tā bija klāt 1940. gada 21. jūlijā. Goda sardze tika atjaunota 1992. gada 11. novembrī.
Mēģinājumi pieminekli iznīcināt
Jaunie karavīri dod zvērestu Brīvības pieminekļa pakājē
Piektdien, 12. jūnijā, laukumā pie Brīvības pieminekļa jaunie karavīri, kuri sekmīgi pabeiguši apmācību pirmo posmu, deva zvērestu.
Padomju okupācijas vara pieminekli uzskatīja par ideoloģiski bīstamu. Pēc kara tika apspriesti plāni to nojaukt, pārplānot laukumu vai atjaunot Pētera I pieminekli. Mutvārdu liecības vēsta, ka pieminekli no iznīcināšanas, iespējams, Rīgā dzimusī izglāba tēlniece, PSRS kultūras ministre Vera Muhina, uzsverot tā māksliniecisko vērtību un nozīmi tautai.
Padomju ideologi centās pieminekli pārinterpretēt – trīs zvaigznes dēvēja par Baltijas republiku simbolu, Brīvības tēlu par “māti Krieviju”, bet pieminekļa tapšanu piedēvēja padomju varai. Taču tautas apziņā tas palika neatkarības simbols. 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa notika pirmā vērienīgākā pretpadomju demonstrācija, ko organizēja “Helsinki-86”.
Runā, ka 1962. gada vasarā Latvijas PSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli pat uzspridzināt, taču nolemts, ka tas izraisītu tikai sabiedrības sašutumu un spriedzi.
